1.—3. a) Kā svētais gars vadīja Pāvilu un viņa biedrus? b) Kādus notikumus mēs aplūkosim?

 PULCIŅŠ sieviešu iziet no Filipiem — pilsētas, kas atrodas Maķedonijā. Pēc neilga laika viņas nonāk pie šauras upes, ko sauc par Gangitu. Kā parasti, viņas apsēžas upes krastā un lūdz Izraēla Dievu. Jehova viņas vēro. (2. Laiku 16:9; Ps. 65:2.)

² Tikmēr vairāk nekā 800 kilometru uz austrumiem trīs vīrieši atstāj Listru, kas atrodas Galatijas dienvidos. Pēc dažām dienām viņi sasniedz romiešu bruģēto ceļu, kas ved uz rietumiem, uz visblīvāk apdzīvoto Āzijas provinces daļu. Trīs ceļotāji — Pāvils, Sīla un Timotejs — vēlas doties pa šo ceļu, lai nokļūtu Efesā un citās pilsētās, kur tūkstošiem cilvēku ir jādzird vēsts par Kristu. Bet, pirms vēl viņi pa šo ceļu ir spēruši pirmos soļus, svētais gars kaut kādā veidā, kas Bībelē nav atklāts, aptur viņus un aizliedz viņiem sludināt Āzijā. Kāpēc? Jēzus, izmantodams Dieva garu, vēlas vadīt Pāvilu un viņa biedrus cauri Mazāzijai un pāri Egejas jūrai līdz pat mazās Gangitas krastiem.

³ No tā, kā Jēzus vadīja Pāvilu un viņa biedrus šajā neparastajā ceļojumā, kas viņus aizveda uz Maķedoniju, var daudz ko mācīties. Tāpēc aplūkosim dažus notikumus, kas risinājās Pāvila otrā sludināšanas ceļojuma laikā, kurš bija sācies ap mūsu ēras 49. gadu.

4., 5. a) Kas notika ar Pāvilu un viņa ceļabiedriem netālu no Bitīnijas? b) Kādu lēmumu sludinātāji pieņēma, un kāds bija iznākums?

⁴ Kad Pāvilu un viņa biedrus svētais gars atturēja no sludināšanas Āzijā, viņi devās ziemeļu virzienā, lai sludinātu Bitīnijas pilsētās. Viņi, iespējams, daudzas dienas gāja pa nebruģētiem ceļiem cauri mazapdzīvotajiem Frīģijas un Galatijas apgabaliem. Taču, kad viņi jau tuvojās Bitīnijai, Jēzus ar svētā gara starpniecību neļāva viņiem sludināt arī tur. (Ap. d. 16:6, 7.) Tas šos kristiešus droši vien samulsināja. Viņi zināja, kas viņiem ir jāsludina un kā tas jādara, bet viņi nezināja, kur sludināt. Tēlaini runājot, viņi bija klauvējuši pie durvīm, kas veda uz Āziju, bet velti. Viņi bija klauvējuši arī pie durvīm uz Bitīniju, bet  atkal velti. Tomēr Pāvils bija apņēmies klauvēt tikmēr, kamēr kādas no durvīm atvērsies. Tad brāļi pieņēma šķietami dīvainu lēmumu — viņi devās rietumu virzienā un nogāja aptuveni 550 kilometru, ejot garām vienai pilsētai pēc otras, līdz sasniedza ostas pilsētu Troādu, no kuras varēja nokļūt Maķedonijā. (Ap. d. 16:8.) Tur Pāvils klauvēja trešo reizi — un beidzot durvis plaši atvērās!

⁵ Evaņģēlija sarakstītājs Lūka, kas pievienojās Pāvilam Troādā, raksta, kas notika tālāk: ”Naktī Pāvils redzēja parādību: kāds maķedonietis stāvēja viņa priekšā un lūdza: ”Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!” Kad viņš šo parādību bija redzējis, mēs uzreiz posāmies ceļā uz Maķedoniju, saprazdami, ka Dievs mūs aicina tur sludināt labo vēsti.” a (Ap. d. 16:9, 10.) Beidzot Pāvils zināja, kur sludināt. Viņš noteikti bija gandarīts, ka nebija padevies, un sludinātāji bez kavēšanās kāpa uz kuģa un brauca uz Maķedoniju.

6., 7. a) Ko mēs varam mācīties no tā, kas notika Pāvila sludināšanas ceļojuma laikā? b) Par ko mēs varam būt pārliecināti, ņemot vērā Pāvila pieredzēto?

⁶ Ko mēs varam mācīties no šiem notikumiem? Pievērsīsim uzmanību, ka Dieva gars notikumu gaitā iejaucās tikai pēc tam, kad Pāvils bija devies uz Āziju. Tikai pēc tam, kad Pāvils jau bija tuvu Bitīnijai, Jēzus viņu atturēja. Un tikai pēc tam, kad Pāvils bija ieradies Troādā, Jēzus viņam deva norādījumu doties uz Maķedoniju. Jēzus, būdams kristiešu draudzes galva, līdzīgā veidā var vadīt arī mūs. (Kol. 1:18.) Varbūt  mēs jau kādu laiku apsveram domu sākt kalpot par pionieri vai pārcelties tur, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem. Taču ir pilnīgi iespējams, ka tikai pēc tam, kad būsim spēruši konkrētus soļus, lai mērķi sasniegtu, Jēzus ar Dieva gara starpniecību dos mums vadību. Kāpēc? Padomāsim par kādu salīdzinājumu. Autovadītājs var pagriezt automašīnu pa labi vai pa kreisi vienīgi tad, ja mašīna ir kustībā. Līdzīgi arī Jēzus var vadīt mūsu centienus paplašināt kalpošanu vienīgi tad, ja mēs ”kustamies” — ja kaut ko darām, lai sasniegtu savu mērķi.

⁷ Bet ja nu mūsu pūles nenes augļus uzreiz? Vai mums vajadzētu padoties un nospriest, ka Dieva gars mūs nevada? Nē, nebūt. Neaizmirsīsim, ka arī Pāvilam viss negāja gludi. Tomēr viņš nepārstāja klauvēt, līdz kādas no durvīm atvērās. Ja arī mēs neatlaidīgi meklēsim durvis, kas ”ir plaši atvērušās.. rosīgai darbībai”, mēs, tāpat kā Pāvils, pieredzēsim bagātīgas svētības. (1. Kor. 16:9.)

8. a) Kas ir zināms par Filipiem? b) Cik sekmīga bija Pāvila sludināšana ”lūgšanu vietā”?

⁸ Pēc ierašanās Maķedonijas apgabalā Pāvils un viņa biedri devās uz Filipiem — pilsētu, kuras iedzīvotāji lepojās ar to, ka viņi ir Romas pilsoņi. Atvaļinātajiem romiešu kareivjiem, kas dzīvoja Filipos, šī kolonija bija kā maza Itālija, kā miniatūra Roma maķedoniešu zemē. Ārpus pilsētas pie kādas nelielas upes misionāri atrada vietu, kas, pēc viņu domām, varēja būt ”lūgšanu vieta”. b Sabatā viņi aizgāja uz turieni un ieraudzīja vairākas sievietes, kas bija sapulcējušās pielūgt Dievu. Sludinātāji apsēdās un uzsāka ar viņām sarunu. Kāda sieviete, vārdā Lidija, ”klausījās.., un Jehova viņai atvēra sirdi”. Lidiju tik dziļi ietekmēja tas, ko viņa uzzināja no misionāriem, ka viņa un viņas saime kristījās. Pēc tam Lidija pierunāja Pāvilu un viņa ceļabiedrus apmesties pie viņas. c (Ap. d. 16:13—15.)

9. Kā daudzi mūsdienās ir sekojuši Pāvila paraugam, un kādas svētības viņi ir guvuši?

⁹ Iedomājies, kādu prieku sludinātājiem sagādāja Lidijas kristīšanās! Pāvils noteikti priecājās, ka viņš bija uzklausījis aicinājumu ”nākt uz Maķedoniju” un ka Jehova bija uzskatījis viņu un viņa biedrus par piemērotiem, lai ar viņu starpniecību atbildētu uz šīs dievbijīgās sievietes lūgšanām. Arī mūsdienās daudzi brāļi un māsas — jauni un veci, precēti un neprecēti — pārceļas uz vietām, kur ir liela vajadzība pēc valstības sludinātājiem. Lai gan šāds solis ir saistīts ar dažādām grūtībām, tās nevar pat salīdzināt ar gandarījumu, ko šie kristieši  izjūt, kad atrod cilvēkus, kas, līdzīgi Lidijai, pieņem Bībeles patiesību. Vai tev būtu iespējams kaut ko mainīt savā dzīvē, lai pārceltos uz teritoriju, kur ir vajadzīga palīdzība? Svētības nebūs ilgi jāgaida. Piemēram, Ārons, kuram bija pāri 20 gadiem, pārcēlās uz kādu Centrālamerikas valsti. Viņš stāstīja: ”Kalpošana citā valstī man ir palīdzējusi garīgi augt un tuvoties Jehovam. Sludināt šeit ir lieliski — es vadu astoņas Bībeles nodarbības!” To pašu varētu teikt vēl daudzi citi.

10. Kas ietekmēja turpmākos notikumus, ko pieredzēja Pāvils un viņa ceļabiedri?

¹⁰ Sātans, protams, bija saniknots, ka labā vēsts sāk izplatīties pasaules daļā, kur iepriekš noteikšana pār cilvēkiem piederēja viņam un dēmoniem. Tāpēc nav brīnums, ka turpmākajos notikumos, ko pieredzēja Pāvils un viņa ceļabiedri, sava nozīme bija dēmonu darbībai. Kad Pāvils un pārējie sludinātāji atkal devās uz lūgšanu vietu, kāda kalpone, kuru savā varā turēja dēmons un kura ar pareģošanu sagādāja saviem kungiem peļņu, sekoja viņiem un sauca: ”Šie cilvēki ir Visaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina glābšanas ceļu!” Iespējams, dēmons lika meitenei izkliegt šos vārdus, lai rastos iespaids, ka viņas pareģojumi un Pāvila mācības nāk no viena un tā paša avota. Tas varēja novērst cilvēku uzmanību no Kristus patiesajiem sekotājiem. Bet Pāvils, izdzīdams no meitenes dēmonu, lika viņai apklust. (Ap. d. 16:16—18.)

11. Kas ar Pāvilu un Sīlu notika pēc tam, kad no meitenes bija izdzīts dēmons?

¹¹ Kad meitenes kungi redzēja, ka viņu vieglās peļņas avots ir zudis, viņi kļuva nikni. Viņi aizvilka Pāvilu un Sīlu uz tirgus laukumu, kur pilsētas valdes locekļi, kas pārstāvēja Romas varu, sprieda tiesu. Kalpones kungi, kas zināja par tiesnešu aizspriedumiem un patriotisma jūtām, apsūdzēja Pāvilu un viņa biedrus, sakot, ka šie jūdi rada pilsētā nemieru, jo māca paražas, kas viņiem, romiešiem, nav pieņemamas. Šie vārdi izraisīja tūlītēju reakciju. ”Pūlis [tirgus laukumā] iedegās sašutumā pret Pāvilu un Sīlu”, un pilsētas valdes locekļi ”pavēlēja viņus pērt ar rīkstēm”. Pēc tam Pāvilu un Sīlu iemeta cietumā. Cietuma uzraugs ievietoja savainotos vīriešus cietuma dziļākajā telpā un ieslēdza viņu kājas siekstā. (Ap. d. 16:19—24.) Kad cietuma uzraugs aizvēra aiz sevis durvis, telpā iestājās tik dziļa tumsa, ka Pāvils un Sīla viens otru tikko spēja saskatīt. Taču Jehova viņus redzēja. (Ps. 139:12.)

12. a) Kā Kristus sekotāji raudzījās uz vajāšanām, un kāpēc? b) Kādus paņēmienus joprojām izmanto Sātans un tie, kas darbojas viņa interesēs?

¹² Pirms vairākiem gadiem Jēzus saviem sekotājiem bija teicis: ”Tie vajās arī jūs.” (Jāņa 15:20.) Tāpēc, dodoties uz Maķedoniju, Pāvils un viņa biedri bija gatavi sastapties ar pretestību. Kad viņus sāka vajāt,  viņi to uztvēra nevis kā Jehovas nelabvēlības izpausmi, bet kā Sātana naida apliecinājumu. Tie, kas darbojas Sātana interesēs, joprojām izmanto paņēmienus, kādus lika lietā pretinieki Filipos. Ar meliem un puspatiesībām ļaunprātīgi cilvēki skolā vai darbavietā rada par mums aplamu priekšstatu, lai noskaņotu citus pret mums. Dažās zemēs reliģiskie pretinieki sūdz mūs tiesās, apgalvojot, ka Jehovas liecinieki rada nemierus, jo māca paražas, ko viņi, tradicionālo reliģiju piekritēji, nevar pieņemt. Ir zemes, kur mūsu ticības biedri tiek piekauti un ieslodzīti cietumā. Bet Jehova to visu redz. (1. Pēt. 3:12.)

13. Kas pamudināja cietuma uzraugu vaicāt sludinātājiem par glābšanu?

¹³ Pāvilam un Sīlam droši vien vajadzēja kādu laiku, lai pēc tās dienas trauksmainajiem notikumiem sakārtotu domas. Ap pusnakti viņi tiktāl bija atguvušies no pēršanas, ka ”lūdza Dievu un dziedāja viņam slavas dziesmas”. Te pēkšņi cietumu satricināja zemestrīce. Cietuma uzraugs pamodies ieraudzīja, ka cietuma durvis ir vaļā, un nobijās, ka cietumnieki ir izbēguši. Zinādams, ka viņu par to sodīs, viņš ”izvilka zobenu un gribēja nonāvēties”. Bet Pāvils skaļā balsī iesaucās: ”Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit!” Tad satrauktais cietuma uzraugs vaicāja: ”Kungi, kas man jādara, lai es tiktu izglābts?” Pāvils un Sīla nevarēja viņu glābt — to spēja vienīgi Jēzus, tāpēc sludinātāji atbildēja: ”Tici Kungam Jēzum, un tu tiksi izglābts.” (Ap. d. 16:25—31.)

14. a) Kā Pāvils un Sīla palīdzēja cietuma uzraugam? b) Kā Jehova svētīja Pāvilu un Sīlu tāpēc, ka viņi izturēja vajāšanas ar prieku?

¹⁴ Vai cietuma uzraugam šis jautājums nāca no sirds? Pāvils neapšaubīja viņa motīvus. Cietuma uzraugs bija cittautietis, kas nepārzināja Dieva Rakstus. Pirms viņš varēja kļūt par kristieti, viņam bija jāuzzina un jāpieņem Dieva Rakstu pamatmācības. Tāpēc Pāvils un Sīla atvēlēja laiku, lai viņam ”pavēstītu Jehovas vārdus”. Iegrimuši Dieva Rakstu skaidrošanā, sludinātāji, iespējams, aizmirsa par smeldzošajām brūcēm, ko bija radījuši sitieni. Bet cietuma uzraugs pamanīja dziļās brūces uz viņu mugurām un tās apkopa. Pēc tam viņš un visa viņa ģimene ”bez kavēšanās kristījās”. Cik bagātīgi Jehova svētīja Pāvilu un Sīlu tāpēc, ka viņi izturēja vajāšanas ar prieku! (Ap. d. 16:32—34.)

15. a) Kā daudzi Jehovas liecinieki ir sekojuši Pāvila un Sīlas paraugam? b) Kāpēc mums atkal un atkal jāapmeklē cilvēki, kas dzīvo mūsu teritorijā?

¹⁵ Tāpat kā Pāvils un Sīla, daudzi Jehovas liecinieki arī ir sludinājuši labo vēsti, atrazdamies ieslodzījumā savas ticības dēļ, un tam ir bijuši labi augļi. Piemēram, kādā valstī, kur mūsu darbība bija aizliegta, bija laiks, kad 40 procenti no visiem Jehovas lieciniekiem patiesību par Jehovu bija uzzinājuši cietumā. (Jes. 54:17.) Jāatzīmē, ka cietuma  uzraugs meklēja palīdzību tikai pēc tam, kad cietumu bija satricinājusi zemestrīce. Līdzīgi arī tagad daži, kas iepriekš nav atsaukušies uz vēsti par valstību, ieklausās šajā vēstī, kad viņu dzīvi satricina kāda nelaime. Ja mēs atkal un atkal apmeklējam cilvēkus, kas dzīvo mūsu sludināšanas teritorijā, mēs būsim turpat līdzās, kad viņi būs gatavi pieņemt mūsu palīdzību.

16. Kā situācija mainījās nākamajā dienā pēc Pāvila un Sīlas pēršanas?

¹⁶ Nākamajā rītā pilsētas valdes locekļi pavēlēja Pāvilu un Sīlu atbrīvot. Bet Pāvils iebilda: ”Viņi bez tiesas sprieduma, visiem redzot, mūs nopēra, kaut arī esam romieši, un ielika cietumā, bet tagad slepus met ārā? Nu nē! Lai viņi paši nāk un izved mūs ārā.” Uzzinājuši, ka abi vīrieši ir Romas pilsoņi, pilsētas valdes locekļi nobijās, jo viņi bija pārkāpuši šo cilvēku tiesības. d Situācija bija kardināli mainījusies. Iepriekš sludinātāji tika publiski nopērti; tagad pilsētas valdes locekļiem bija publiski jāatvainojas. Tie lūdza Pāvilu un Sīlu aiziet no Filipiem. Abi sludinātāji bija ar mieru paklausīt, bet vispirms viņi uzmundrināja jaunos mācekļus, kuru skaits šajā pilsētā aizvien auga. Pēc tam viņi devās prom.

17. Ko jaunie Kristus sekotāji varēja mācīties, redzot Pāvila un Sīlas izturību?

¹⁷ Ja Pāvila un Sīlas tiesības, kādas viņiem garantēja Romas pilsonība, jau pašā sākumā būtu ievērotas, viņi, visticamāk, nebūtu pērti. (Ap. d. 22:25, 26.) Taču tad Kristus sekotājiem Filipos varbūt rastos iespaids, ka abi sludinātāji izmanto savu stāvokli, lai viņiem nebūtu jācieš Kristus dēļ. Kā tas ietekmētu to mācekļu ticību, kuri nebija Romas pilsoņi? Viņus likums neaizsargāja no miesas soda. Izturēdami sodu, Pāvils un Sīla jaunajiem mācekļiem ar savu piemēru parādīja, ka Kristus sekotāji vajāšanās spēj saglabāt nelokāmību. Turklāt ar to, ka Pāvils un Sīla vēlāk izmantoja savas tiesības, viņi panāca, ka pilsētas valdes locekļi bija spiesti publiski atzīt savas rīcības nelikumību. Tas, iespējams, viņus atturēja no sliktas izturēšanās pret Pāvila ticības biedriem un kaut kādā mērā nodrošināja tiem tiesisku aizsardzību pret līdzīgiem uzbrukumiem nākotnē.

18. a) Kā kristiešu draudzes pārraugi seko Pāvila priekšzīmei? b) Kā mēs ”aizstāvam un likumīgi nostiprinām labo vēsti”?

¹⁸ Arī mūsdienās kristiešu draudzes pārraugi māca citus ar savu priekšzīmi. Viņi paši labprāt rīkojas tā, kā vēlas, lai rīkotos viņu ticības biedri. Mēs, tāpat kā Pāvils, rūpīgi apsveram, kad un kā izmantot savas  likumīgās tiesības, lai sevi aizsargātu. Ja nepieciešams, mēs vēršamies nacionālajās un pat starptautiskajās tiesās, lai juridiski aizstāvētu savas tiesības pielūgt Dievu. Mūsu mērķis nav panākt sociālas reformas — mēs vēlamies ”aizstāvēt un likumīgi nostiprināt labo vēsti”, kā Pāvils rakstīja Filipu draudzei kādus desmit gadus pēc ieslodzījuma šajā pilsētā. (Filip. 1:7.) Lai kādi būtu šo tiesu spriedumi, mēs, līdzīgi Pāvilam un viņa biedriem, esam apņēmības pilni arī turpmāk ”sludināt labo vēsti” visur, kur vien Dieva gars mūs sūta. (Ap. d. 16:10.)