Romas imperators Augusts izdeva pavēli visiem jūdiem reģistrēties savās dzimtajās pilsētās. Tāpēc Jāzeps un Marija devās ceļā uz Betlēmi, no kurienes bija cēlusies Jāzepa ģimene. Pavisam drīz bija jāpiedzimst Marijas mazulim.

Kad viņi ieradās Betlēmē, vienīgā vieta, ko viņi varēja atrast nakšņošanai, bija kūts. Tieši tur Marijai piedzima dēls, kam deva vārdu Jēzus. Viņa to ievīstīja mīkstās drānās un noguldīja silītē.

Netālu no Betlēmes gani pavadīja nakti laukā, sargādami aitas. Pēkšņi viņu priekšā parādījās eņģelis un viņus apspīdēja Jehovas spožums. Gani bija nobijušies, bet eņģelis sacīja: ”Nebaidieties! Man ir priecīga vēsts! Šodien Betlēmē ir  piedzimis Mesija!” Tajā brīdī debesīs parādījās liels pulks eņģeļu, kas sauca: ”Lai gods Dievam debesīs, un lai miers uz zemes!” Tad eņģeļi nozuda. Ko darīja gani?

Gani teica cits citam: ”Dosimies tūliņ pat uz Betlēmi!” Viņi steigšus devās turp un atrada Jāzepu un Mariju kūtī kopā ar jaundzimušo dēlu.

Visi, kuri uzzināja, ko eņģeļi bija sacījuši ganiem, bija pārsteigti. Marija dziļi pārdomāja eņģeļu teikto un nekad to neaizmirsa. Gani atgriezās pie saviem ganāmpulkiem un pateicās Jehovam par visu, ko bija redzējuši un dzirdējuši.