Ar abiem valdniekiem notiek pārvērtības
Četrpadsmitā nodaļa
Ar abiem valdniekiem notiek pārvērtības
1., 2. a) Kāpēc Antiohs IV piekāpās Romas prasībām? b) Kad Sīrija kļuva par Romas provinci?
SĪRIJAS valdnieks Antiohs IV iebrūk Ēģiptē un kronē sevi par tās valdnieku. Pēc Ēģiptes valdnieka Ptolemaja VI aicinājuma Ēģiptē ierodas Romas sūtnis Kajs Popilijs Laens. Viņam līdzi ir iespaidīga flote, kā arī Romas senāta izdots rīkojums ar prasību, lai Antiohs IV atteiktos no varas Ēģiptē un atstātu valsti. Sīrijas valdnieks un Romas sūtnis satiekas Aleksandrijas priekšpilsētā Eleisīnā. Antiohs IV lūdz atvēlēt viņam kādu laiku apspriedei ar saviem padomdevējiem, taču Laens apvelk valdniekam apkārt apli un pieprasa dot atbildi, pirms tas ir pārkāpis pāri līnijai. Pazemotais Antiohs IV piekāpjas Romas prasībām un 168. gadā pirms mūsu ēras atgriežas Sīrijā. Līdz ar to cīņa starp ziemeļvalsts ķēniņu no Sīrijas un dienvidvalsts ķēniņu no Ēģiptes ir beigusies.
2 Roma, kurai ir liela ietekme Tuvajos Austrumos, turpina diktēt Sīrijai savus noteikumus. Tāpēc, kaut arī pēc Antioha IV nāves 163. gadā pirms mūsu ēras Sīrijā valda citi valdnieki no Seleikīdu dinastijas, neviens no tiem vairs nav ”ziemeļvalsts ķēniņš”. (Daniēla 11:15.) 64. gadā pirms mūsu ēras Sīrija kļūst par Romas provinci.
3. Kad Roma ieguva varu pār Ēģipti, un kā tas notika?
3 Ēģiptes Ptolemaju dinastiju var uzskatīt par ”dienvidvalsts ķēniņu” vēl nedaudz ilgāk kā 130 gadus pēc Antioha IV nāves. (Daniēla 11:14.) Kaujā pie Aktijas 31. gadā pirms mūsu ēras romiešu valdnieks Oktaviāns sakauj Ptolemaju dinastijas pēdējās valdnieces Kleopatras VII un viņas mīļākā — romieša Marka Antonija — apvienotos spēkus. Nākamajā gadā, kad Kleopatra izdara pašnāvību, arī Ēģipte kļūst par Romas provinci, un turpmāk tā vairs nav dienvidvalsts ķēniņš. 30. gadā pirms mūsu ēras Romai ir pakļauta gan Sīrija, gan Ēģipte. Vai tas nozīmē, ka par ziemeļvalsts ķēniņu un dienvidvalsts ķēniņu ir kļuvuši kādi citi politiski spēki?
JAUNS VALDNIEKS IZSŪTA ”NODEVU IEVĀCĒJU”
4. Kāpēc ir loģiski secināt, ka par ziemeļvalsts ķēniņu bija jākļūst kādam citam valdniekam?
4 Mūsu ēras 33. gada pavasarī Jēzus Kristus teica saviem mācekļiem: ”Kad nu jūs redzēsit izpostīšanas negantību stāvam svētā vietā, par ko pravietis Daniēls sacījis, ..lai tad tie, kas ir jūdu zemē, bēg kalnos.” (Mateja 24:15, 16.) Citējot Daniēla grāmatas 11. nodaļas 31. pantu, Jēzus brīdināja savus sekotājus par ”izpostīšanas negantību”, kas parādīsies nākotnē. Šis pravietojums, kas bija saistīts ar ziemeļvalsts ķēniņu, tika izteikts apmēram 195 gadus pēc tam, kad bija miris Antiohs IV — pēdējais Sīrijas valdnieks, kas bija ziemeļvalsts ķēniņš. Tātad par ziemeļvalsts ķēniņu bija jākļūst kādam citam valdniekam. Bet kam?
5. Kas kļuva par ziemeļvalsts ķēniņu Antioha IV vietā?
5 Dieva Jehovas eņģelis izteica šādu paredzējumu: ”Viņa [Antioha IV] vietā nāks cits, kas sūtīs savu nodevu ievācēju pa savas valsts jauko zemi; bet jau pēc dažām dienām viņš tiks padarīts nekaitīgs un pie tam ne dusmās un ne kaŗā.” (Daniēla 11:20.) Tas, kurš ’nāca’ Antioha vietā, izrādījās pirmais Romas imperators Oktaviāns, kas bija pazīstams kā Cēzars Augusts. (Skat. ”Viens — godājams, otrs — nicināms” 248. lpp.)
6. a) Kad valdnieks sūtīja ”nodevu ievācēju” pa ”valsts jauko zemi”, un kas tāpēc kļuva iespējams? b) Kāpēc var teikt, ka Augusts nomira ”ne dusmās un ne kaŗā”? c) Kādas pārvērtības bija notikušas ar ziemeļvalsts ķēniņu?
6 Augusta ’valsts jaukajā zemē’ ietilpa arī ’skaistā zeme’ — Romas province Jūdeja. (Daniēla 11:16.) 2. gadā pirms mūsu ēras Augusts izsūtīja ”nodevu ievācēju”, pavēlēdams veikt valstī reģistrāciju jeb tautas skaitīšanu. Visticamāk, tas tika darīts ar mērķi uzzināt iedzīvotāju skaitu, lai varētu aplikt tos ar nodokļiem un iesaukt karadienestā. Paklausot valdnieka rīkojumam, Jāzeps un Marija devās reģistrēties uz Betlēmi, un šajā vietā, kas bija minēta pravietojumā, piedzima Jēzus. (Mihas 5:1; Mateja 2:1—12.) Mūsu ēras 14. gada augustā — ”pēc dažām dienām” jeb neilgu laiku pēc tam, kad Augusts bija izdevis pavēli par reģistrāciju, — viņš nomira, būdams 76 gadus vecs, turklāt tas notika nevis ”dusmās” no slepkavas rokas vai ”kaŗā”, bet gan slimības dēļ. Ar ziemeļvalsts ķēniņu patiešām bija notikušas pārvērtības. Par šo ķēniņu bija kļuvusi Romas impērija, ko pārstāvēja tās imperatori.
VIETĀ NĀK ”NEIEREDZĒTS UN NICINĀMS CILVĒKS”
7., 8. a) Kas Augusta vietā kļuva par ziemeļvalsts ķēniņu? b) Kāpēc ”ķēniņa gods” negribīgi tika piešķirts Cēzara Augusta mantiniekam?
7 Pravietojuma turpinājumā eņģelis teica: ”Viņa [Augusta] vietā nāks neieredzēts un nicināms cilvēks, kam ķēniņa gods nebija paredzēts, bet viņš nāks negaidot un piesavināsies valdību ar saldu vārdu viltu. Kaŗaspēki, kas bija saplūduši kopā no visām pusēm, viņa priekšā atkal aizplūdīs projām uz visām pusēm; satriekts kļūs arī valdnieks, ar kuŗu viņš bija noslēdzis savienību [”derības lielskungs”, LB-1825].” (Daniēla 11:21, 22.)
8 ’Neieredzētais un nicināmais cilvēks’ bija cēzars Tiberijs, Augusta trešās sievas Līvijas dēls. (Skat. ”Viens — godājams, otrs — nicināms” 248. lpp.) Augusts ienīda šo savu padēlu tā slikto īpašību dēļ un nevēlējās, lai Tiberijs kļūtu par nākamo cēzaru. ”Ķēniņa gods” viņam negribīgi tika piešķirts tikai tad, kad visi pārējie iespējamie mantinieki bija miruši. Mūsu ēras 4. gadā Augusts adoptēja Tiberiju un iecēla to par troņmantnieku. Pēc Augusta nāves 54 gadus vecais Tiberijs — neieredzētais un nicināmais cilvēks — nāca pie varas, kļūdams par Romas imperatoru un ziemeļvalsts ķēniņu.
9. Kā Tiberijs ’piesavinājās valdību ar saldu vārdu viltu’?
9 Izdevumā The New Encyclopædia Britannica teikts: ”Tiberijs veikli manipulēja ar senātu, neļaudams tam pasludināt sevi par imperatoru gandrīz mēnesi [pēc Augusta nāves].” Viņš paziņoja senātam, ka vienīgi Augusts bija spējīgs uzņemties tādu slogu kā Romas impērijas pārvaldīšana, un lūdza senatorus atjaunot valstī republiku un uzticēt varu cilvēku grupai, nevis vienam cilvēkam. ”Neuzdrīkstēdamies paklausīt šiem vārdiem,” rakstīja vēsturnieks Vils Djūrants, ”senāts apmainījās ar Tiberiju cieņas apliecinājumiem, līdz beidzot viņš bija ar mieru pieņemt varu.. Abas puses nospēlēja savas lomas teicami. Tiberijs bija par principātu, citādi viņš būtu atradis paņēmienu, kā no tā izvairīties, savukārt senāts no Tiberija baidījās un viņu ienīda, taču neuzdrošinājās atjaunot republiku, kas, tāpat kā vecā republika, balstītos uz teorētiski suverēnām tautas sapulcēm.” Tā Tiberijs ’piesavinājās valdību ar saldu vārdu viltu’.
10. Kā tika ’satriekti’ ”kaŗaspēki, kas bija saplūduši kopā no visām pusēm”?
10 Par apkārtējo valstu ’karaspēkiem, kas bija saplūduši kopā no visām pusēm,’ eņģelis teica, ka tie ”atkal aizplūdīs projām uz visām pusēm” un tiks ’satriekti’. Kad Tiberijs kļuva par ziemeļvalsts ķēniņu, viņa brāļadēls cēzars Germāniks komandēja romiešu karaspēku pie Reinas upes. 15. gadā Germānika spēki guva zināmus panākumus cīņās ar ģermāņu varoni Arminiju. Tomēr uzvaras maksāja ļoti dārgi, un Tiberijs pārtrauca karadarbību Ģermānijā. Viņš centās kavēt ģermāņu cilšu apvienošanos, kurinādams karus starp tām. Visā visumā Tiberija ārpolitika bija vērsta uz valsts aizsardzību, un galveno uzmanību viņš pievērsa robežu nostiprināšanai. Šāda taktika izrādījās visnotaļ sekmīga. ”Kaŗaspēki, kas bija saplūduši kopā no visām pusēm,” neguva virsroku un tika ’satriekti’.
11. Kā tika ”satriekts” ”derības lielskungs”?
11 ”Satriekts” tika arī ”derības lielskungs” — šo derību Dievs Jehova bija slēdzis ar Ābrahāmu, lai svētītu visas zemes ģimenes. Jēzus Kristus bija šajā derībā apsolītais Ābrahāma Dzimums. (1. Mozus 22:18; Galatiešiem 3:16.) 33. gada 14. nīsanā Jēzus stāvēja Poncija Pilāta priekšā romiešu pārvaldnieka pilī Jeruzalemē. Jūdu priesteri bija izvirzījuši Jēzum apsūdzību imperatora nodevībā, bet Jēzus sacīja Pilātam: ”Mana valstība nav no šīs pasaules. [..] ..mana valstība nav no šejienes.” Lai romiešu pārvaldnieks neatbrīvotu nevainīgo Jēzu, jūdi kliedza: ”Ja tu viņu atlaidi, tu neesi ķeizara draugs! Katrs, kas pats sevi ceļ par ķēniņu, saceļas pret ķeizaru!” Pieprasījuši Jēzum nāvessodu, viņi paziņoja: ”Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!” Saskaņā ar likumu par majestātes apvainošanu, ko Tiberijs bija attiecinājis praktiski uz jebkuru cēzara cieņu aizskarošu darbību, Pilāts lika Jēzu sodīt, un tas tika ”satriekts” — piesists pie moku staba. (Jāņa 18:36; 19:12—16; Marka 15:14—20.)
TIRĀNS DARBOJAS ’SAVOS NOLŪKOS’
12. a) Kas noslēdza draudzību ar Tiberiju? b) Kā Tiberijs kļuva varens ar ’maza karaspēka’ palīdzību?
12 Joprojām pravietojot par Tiberiju, eņģelis teica: ”Tūlīt pēc draudzības noslēgšanas ar to viņš lietos viltību un celsies pret to un to uzvarēs, neraugoties uz [”ar”, LB-26] savu mazo kaŗaspēku.” (Daniēla 11:23.) Romas senāts konstitucionāli bija ’noslēdzis draudzību’ ar Tiberiju, un formāli Tiberijs bija atkarīgs no senāta. Taču, būdams viltīgs, viņš ’to uzvarēja ar savu mazo karaspēku’. Mazais karaspēks bija Romas pretoriāņu gvarde, kas bija izvietota Romas mūru tuvumā. Pretoriāņu klātbūtne iedvesa bailes senāta locekļiem, un ar tās palīdzību Tiberijs varēja novērst jebkādas iedzīvotāju sacelšanās pret viņa varu. Tā kā Tiberiju apsargāja aptuveni 10 000 pretoriāņu, viņš saglabāja savu varenību.
13. Kādā ziņā Tiberijs pārspēja savus priekštečus?
13 Eņģelis turpināja pravietot: ”Negaidīti viņš iebruks kādas zemes bagātākos novados un izdarīs lietas, kādas nav darījuši ne viņa tēvi, ne tēvu tēvi. Viņš iedzīvotājiem izšķērdīgi izdalīs salaupīto mantu un zemes gabalus, bet viņš vērsīs savus nolūkus pret viņu stiprajām pilīm, kaut gan tikai kādu īsu laiku.” (Daniēla 11:24.) Tiberijs bija ārkārtīgi aizdomīgs cilvēks, un savas valdīšanas laikā viņš ļoti daudzus pavēlēja nogalināt. Lielā mērā pretoriāņu gvardes komandiera Sejana ietekmes dēļ Tiberija valdīšanas beigu posmu raksturoja terors. Galu galā arī pats Sejans nonāca aizdomās turamo lokā un tika sodīts ar nāvi. Tautas tiranizēšanā Tiberijs pārspēja savus priekštečus.
14. a) Kā Tiberijs izdalīja ”salaupīto mantu un zemes gabalus” pa visām Romas provincēm? b) Kāda bija Tiberija reputācija laikā, kad viņš nomira?
14 Taču Tiberijs arī izdalīja ”salaupīto mantu un zemes gabalus” pa visām Romas provincēm. Laikā, kad viņš nomira, visas Romai pakļautās tautas dzīvoja pārticībā. Nodokļi bija nelieli, un Tiberijs varēja atļauties būt devīgs pret to valsts rajonu iedzīvotājiem, kur klājās visgrūtāk. Ja karavīri vai ierēdņi apspieda cilvēkus vai rīkojās negodīgi, viņus gaidīja impērijas atmaksa. Spēcīga vara sekmēja sabiedrisko drošību, savukārt komunikāciju sistēmas uzlabošana veicināja tirdzniecības attīstību. Tiberijs rūpējās par to, lai pašā Romā un ārpus tās valdītu taisnīga un pastāvīga kārtība. Viņš pilnveidoja likumus, kā arī paaugstināja sabiedriskās dzīves un morāles normas, turpinot Cēzara Augusta iesāktās reformas. Tomēr Tiberijs darbojās ’savos nolūkos’, tāpēc romiešu vēsturnieks Tacits rakstīja, ka viņš esot bijis liekulis, kas lieliski mācējis izlikties. Tiberijs nomira 37. gada martā, izpelnījies tirāna reputāciju.
15. Kāds bija Romas stāvoklis mūsu ēras pirmā gadsimta beigās un otrā gadsimta sākumā?
15 Starp Tiberija pēctečiem, uz kuriem attiecināms pravietojums par ziemeļvalsts ķēniņu, bija Gajs Cēzars (Kaligula), Klaudijs I, Nerons, Vespasiāns, Tits, Domiciāns, Nerva, Trajāns un Adriāns. Izdevumā The New Encyclopædia Britannica teikts: ”Galvenajos vilcienos Augusta pēcteči pārņēma viņa ieviestās administratīvās metodes un turpināja viņa uzsākto celtniecību, tiesa gan, mazāk bija jauninājumu, vairāk — ārišķību.” Tajā pašā enciklopēdijā norādīts: ”I gadsimta beigās un II gadsimta sākumā Roma pieredzēja savus ziedu laikus — tās diženums bija sasniedzis visaugstāko pakāpi, un iedzīvotāju skaits bija vislielākais.” Lai gan jau tad pa reizei uzliesmoja konflikti pie Romas impērijas robežām, pirmā pravietotā sadursme ar dienvidvalsts ķēniņu notika tikai trešajā gadsimtā.
VIŅŠ VIRZĀS PRET DIENVIDVALSTS ĶĒNIŅU
16., 17. a) Kas bija ziemeļvalsts ķēniņš, par ko runāts Daniēla grāmatas 11. nodaļas 25. pantā? b) Kas kļuva par dienvidvalsts ķēniņu, un kā tas notika?
16 Dieva eņģeļa nākamie pravietiskie vārdi bija šādi: ”Viņš [ziemeļvalsts ķēniņš] virzīs visu savu varu un vērsīs savu drošsirdību pret dienvidvalsts ķēniņu, nostādamies liela kaŗaspēka priekšgalā; arī dienvidvalsts ķēniņš dosies kaŗā ar lielu un it īpaši spēcīgu kaŗaspēku, bet [ziemeļvalsts ķēniņš] nenoturēsies, jo pret viņu izprātos uzbrukumus; viņa paša galda biedri izraisīs viņa bojā eju; viņa kaŗaspēks izklīdīs, un daudzi nogalināti kritīs.” (Daniēla 11:25, 26.)
17 Aptuveni 300 gadus pēc tam, kad Oktaviāns bija padarījis Ēģipti par Romas provinci, par ziemeļvalsts ķēniņu kļuva Romas imperators Aureliāns. Tikmēr Romas kolonijas Palmīras valdniece Septīmija Zenobija kļuva par dienvidvalsts ķēniņu. * (Skat. ”Zenobija — kareivīgā Palmīras valdniece” 252. lpp.) 269. gadā Palmīras karaspēks ieņēma Ēģipti ar ieganstu nodrošināt Romas varu pār to. Zenobija gribēja padarīt Palmīru par ietekmīgāko pilsētu austrumos un pati valdīt pār Romas austrumu provincēm. Viņas godkārīgo mērķu satraukts, Aureliāns ar ”visu savu varu un.. savu drošsirdību” vērsās pret Zenobiju.
18. Kā beidzās sadursme starp imperatoru Aureliānu — ziemeļvalsts ķēniņu — un valdnieci Zenobiju — dienvidvalsts ķēniņu?
18 Dienvidvalsts ķēniņš — politiskais spēks ar Zenobiju priekšgalā — ’devās karā’ pret ziemeļvalsts ķēniņu ”ar lielu un it īpaši spēcīgu kaŗaspēku”, ko komandēja divi karavadoņi, Zabda un Zabajs. Bet Aureliāns iekaroja Ēģipti un pēc tam virzīja savus spēkus uz Mazāziju un Sīriju. Zenobijas karaspēks tika sakauts pie Emesas (tagad Homsa) un no turienes atkāpās uz Palmīru. Kad Aureliāns aplenca šo pilsētu, Zenobijas karaspēks drošsirdīgi to aizstāvēja, tomēr nenoturējās. Viņa pati ar savu dēlu bēga uz Persiju, bet pie Eifratas romieši abus sagūstīja. 272. gadā Palmīra kapitulēja. Aureliāns nenogalināja Zenobiju, un viņas parādīšanās Romā kļuva par ievērojamāko notikumu imperatora triumfa gājienā 274. gadā. Atlikušos mūža gadus Zenobija pavadīja, būdama Romas matrona.
19. Kā Aureliāns gāja bojā, kad ’pret viņu izprātoja uzbrukumus’?
19 Arī Aureliāns pats ’nenoturējās, jo pret viņu izprātoja uzbrukumus’. 275. gadā Aureliāns devās karot ar persiešiem. Kamēr viņš Trāķijā gaidīja izdevīgu brīdi, lai šķērsotu jūras šaurumu un nokļūtu Mazāzijā, ”viņa paša galda biedri” īstenoja pret viņu vērstus plānus un panāca viņa ”bojā eju”. Aureliāns grasījās saukt pie atbildības savu sekretāru Erosu par amata stāvokļa negodīgu izmantošanu. Bet Eross sastādīja viltotu sarakstu, kur bija minēti noteiktu virsnieku vārdi, kurus it kā bija paredzēts nogalināt. Ieraudzījuši sarakstu, virsnieki noorganizēja sazvērestību un nonāvēja Aureliānu.
20. Kā ziemeļvalsts ķēniņa ’karaspēks izklīda’?
20 Ziemeļvalsts ķēniņš nebeidza pastāvēt līdz ar imperatora Aureliāna nāvi. Pēc Aureliāna pie varas nāca citi romiešu valdnieki. Bija laiks, kad rietumos valdīja viens imperators, bet austrumos — otrs. Šo valdnieku laikā ziemeļvalsts ķēniņa ’karaspēks izklīda’, un daudzi ’nogalināti krita’, kad zemē no ziemeļiem iebruka ģermāņu ciltis. Ceturtajā gadsimtā Romas robežas šķērsoja goti, un pēc tam iebrukumi sekoja cits citam. 476. gadā ģermāņu vadonis Odoakrs gāza pēdējo imperatoru, kas valdīja no Romas. Sestā gadsimta sākumā Romas impērijas rietumu daļa bija iznīcināta un ģermāņu valdnieki valdīja Britānijā, Gallijā, Itālijā, Ziemeļāfrikā un Spānijā. Impērijas austrumu daļa pastāvēja līdz 15. gadsimtam.
LIELA IMPĒRIJA TIEK SADALĪTA
21., 22. Kādas pārmaiņas Konstantīna darbības dēļ notika ceturtajā gadsimtā?
21 Jehovas eņģelis nesāka sīki aprakstīt Romas impērijas sabrukumu, kas turpinājās gadsimtiem ilgi. Viņš izteica pravietojumu par ziemeļvalsts ķēniņa un dienvidvalsts ķēniņa tālāko rīcību. Mēs tomēr īsumā aplūkosim vēsturisko notikumu attīstību Romas impērijā, jo šis pārskats mums palīdzēs noteikt, kas kļuva par abiem konkurējošajiem valdniekiem vēlākos laikos.
22 Ceturtajā gadsimtā Romas imperators Konstantīns oficiāli atzina kristietību, kas tajā laikā jau bija atkritusi no patiesības. 325. gadā viņš pat sasauca Nīkajā (Mazāzija) baznīcas koncilu, ko pats arī vadīja. Vēlāk Konstantīns pārcēla imperatora rezidenci no Romas uz Bizantiju jeb Konstantinopoli, kas kļuva par viņa valsts jauno galvaspilsētu. Viens imperators visai Romas impērijai bija līdz imperatora Teodosija I nāvei 395. gada 17. janvārī.
23. a) Kā Romas impērija tika sadalīta pēc Teodosija nāves? b) Kad beidza pastāvēt Bizantijas impērija? c) Kas 1517. gadā bija ieguvis varu pār Ēģipti?
23 Pēc Teodosija nāves Romas impērija tika sadalīta viņa dēlu starpā. Honorijs ieguva rietumu daļu, bet Arkādijs — austrumu daļu, kuras galvaspilsēta bija Konstantinopole. Starp Rietumromas provincēm bija Britānija, Gallija, Itālija, Spānija un Ziemeļāfrika. Austrumromas provinces bija Maķedonija, Trāķija, Mazāzija, Sīrija un Ēģipte. 642. gadā Ēģiptes galvaspilsētu Aleksandriju iekaroja saracēņi (arābi) un Ēģipte kļuva par kalifāta provinci. 1449. gada janvārī Konstantīns XI kļuva par pēdējo Austrumromas jeb Bizantijas imperatoru. 1453. gada 29. maijā Konstantinopoli ieņēma Osmaņu dinastijas turki sultāna Mehmeda II vadībā un Bizantijas impērija beidza pastāvēt. 1517. gadā Ēģipte kļuva par Turcijas provinci. Taču vēlāk šo senā dienvidvalsts ķēniņa zemi pakļāva cita impērija, kuras pirmsākumi meklējami Romas impērijas rietumos.
24., 25. a) Kāds notikums, pēc dažu vēsturnieku domām, iezīmēja Svētās Romas impērijas izveidošanos? b) Kas beigu beigās notika ar Svētās Romas impērijas imperatora titulu?
24 Romas impērijas rietumu spārnā pieauga Romas katoļu bīskapu ietekme, un ievērojamākais no tiem bija pāvests Leons I, kas pazīstams ar to, ka piektajā gadsimtā izveidoja reālu pāvesta varu. Ar laiku pāvesti piešķīra sev tiesības kronēt Rietumromas imperatoru. Tas notika Romā 800. gada Ziemassvētkos, kad pāvests Leons III kronēja Franku valsts karali Kārli Lielo par jaunās Rietumromas impērijas imperatoru. Līdz ar to Romā tika atjaunota imperatora vara, un daži vēsturnieki uzskata, ka šis notikums iezīmēja Svētās Romas impērijas izveidošanos. Kopš tā laika austrumos pastāvēja Bizantijas jeb Austrumromas impērija, bet rietumos — Svētā Romas impērija, turklāt abas sevi dēvēja par kristīgām.
25 Laikam ejot, izrādījās, ka Kārļa Lielā pēcteči ir slikti valdnieki. Bija pat brīdis, kad nebija vispār neviena imperatora. Tikmēr lielā daļā Ziemeļitālijas un Centrālitālijas varu bija ieguvis vācu karalis Otons I. Viņš pasludināja sevi par Itālijas karali. 962. gada 2. februārī pāvests Jānis XII kronēja Otonu I par Svētās Romas impērijas imperatoru. Tās galvaspilsēta atradās Vācijā, imperatori bija vācieši, un arī lielākā daļa iedzīvotāju bija vācieši. Piecsimt gadus vēlāk imperatora titulu ieguva Austrijas Hābsburgu dinastija, un atlikušajos Svētās Romas impērijas pastāvēšanas gados šis tituls lielākoties piederēja Hābsburgiem.
DIVI VALDNIEKI ATKAL IR LABI PAMANĀMI
26. a) Kā Svētajai Romas impērijai pienāca gals? b) Kas kļuva par ziemeļvalsts ķēniņu?
26 Napoleons I deva izšķirīgo triecienu Svētajai Romas impērijai, atteikdamies atzīt tās pastāvēšanu pēc savām uzvarām Vācijā 1805. gadā. Imperators Francis II nespēja nosargāt kroni un 1806. gada 6. augustā atteicās no Romas imperatora titula, palikdams tikai nacionālās valdības priekšgalā un saglabādams Austrijas imperatora nosaukumu. Pēc 1006 pastāvēšanas gadiem Svētajai Romas impērijai, ko bija nodibinājuši Romas katoļu pāvests Leons III un Franku valsts karalis Kārlis Lielais, bija pienācis gals. 1870. gadā Roma kļuva par Itālijas — no Vatikāna neatkarīgas valsts — galvaspilsētu. Nākamajā gadā izveidojās vācu impērija un Vilhelms I tika pasludināts par tās ķeizaru. Līdz ar to pasaules arēnā bija parādījies mūsdienu ziemeļvalsts ķēniņš — Vācija.
27. a) Kā Ēģipte kļuva par Lielbritānijas protektorātu? b) Kas kļuva par dienvidvalsts ķēniņu?
27 Bet kas bija mūsdienu dienvidvalsts ķēniņš? Vēsture liecina par to, ka 17. gadsimtā impērijas līmeņa varenību sasniedza Anglija. Ar mērķi izjaukt satiksmi pa britu tirdzniecības ceļiem Napoleons I 1798. gadā iekaroja Ēģipti. Izcēlās karš, un britu—Osmaņu savienība piespieda frančus atkāpties no Ēģiptes, kas bija bijusi dienvidvalsts ķēniņš abu valdnieku sadursmes sākumā. Nākamajā gadsimtā britu ietekme Ēģiptē pieauga. Pēc 1882. gada Ēģipte faktiski bija kļuvusi par britu koloniju. 1914. gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, Ēģipte piederēja Turcijai un to pārvaldīja hedīvs jeb vicekaralis. Bet tad, kad Turcija karā nostājās Vācijas pusē, Lielbritānija atcēla hedīvu no amata un pasludināja Ēģipti par Lielbritānijas protektorātu. Pamazām veidojot ciešas saites savā starpā, Lielbritānija un Amerikas Savienotās Valstis izveidojās par angļu un amerikāņu lielvalsti. Abas šīs valstis kopā bija kļuvušas par dienvidvalsts ķēniņu.
[Zemsvītras piezīme]
^ 17. rk. Tā kā apzīmējumi ”ziemeļvalsts ķēniņš” un ”dienvidvalsts ķēniņš” lietoti vispārinātā nozīmē, tie var attiekties uz jebkuru valdnieku vai varas institūciju — uz ķēniņu, ķēniņieni vai valstu bloku.
VAI JŪS PIEVĒRSĀT UZMANĪBU?
• Kurš Romas imperators pirmais kļuva par ziemeļvalsts ķēniņu, un kad viņš izsūtīja ”nodevu ievācēju”?
• Kas kļuva par ziemeļvalsts ķēniņu pēc Augusta nāves, un kā tika ”satriekts” ”derības lielskungs”?
• Kā beidzās sadursme starp Aureliānu — ziemeļvalsts ķēniņu — un Zenobiju — dienvidvalsts ķēniņu?
• Kas notika ar Romas impēriju, un kādi politiski spēki 19. gadsimta beigās bija kļuvuši par ziemeļvalsts ķēniņu un dienvidvalsts ķēniņu?
[Jautājumi studēšanai]
[Papildmateriāls/Attēls 248.—251. lpp.]
VIENS — GODĀJAMS, OTRS — NICINĀMS
VIENS no viņiem pārvērta nesaskaņu plosītu republiku par pasaules mēroga impēriju. Otrs 23 gadu laikā pavairoja tās bagātību divdesmitkārt. Vienam pēc nāves tika parādīts gods, turpretī otrs bija izpelnījies nicinājumu. Abi šie Romas imperatori valdīja laikā, kad uz zemes dzīvoja un kalpoja Jēzus. Kas viņi bija? Kāpēc vienam tika parādīts gods, bet otram — ne?
VIŅŠ ”ATRADA ĶIEĢEĻU ROMU, BET PĒC SEVIS ATSTĀJA MARMORA ROMU”
44. gadā pirms mūsu ēras, kad atentātā tika nogalināts Jūlijs Cēzars, viņa māsas mazdēlam Gajam Oktaviānam bija tikai 18 gadi. Būdams Jūlija Cēzara audžudēls un galvenais mantinieks, jaunais Oktaviāns tūlīt pat devās uz Romu, lai pieprasītu savu mantojumu. Tur viņš sastapās ar bīstamu sāncensi — Cēzara tuvāko palīgu Marku Antoniju, kas pats gribēja kļūt par galveno mantinieku. Turpmākos 13 gadus tika vērptas politiskas intrigas un ritēja cīņa par varu.
Tikai pēc tam, kad Oktaviāns bija sakāvis Ēģiptes valdnieces Kleopatras un viņas mīļākā Marka Antonija apvienotos spēkus (tas notika 31. gadā p.m.ē.), viņš kļuva par visu atzītu Romas impērijas valdnieku. Nākamajā gadā Antonijs un Kleopatra izdarīja pašnāvību un Oktaviāns anektēja Ēģipti. Līdz ar to bija zudušas pēdējās Grieķijas impērijas paliekas un Roma bija kļuvusi par pasaules mēroga lielvalsti.
Oktaviāns nebija aizmirsis, ka Jūlijs Cēzars bija noslepkavots savas despotiskās valdīšanas dēļ, un centās neatkārtot priekšgājēja kļūdu. Lai neaizskartu republikas piekritēju romiešu jūtas, Oktaviāns padarīja monarhiju līdzīgu republikai. Viņš atteicās no valdnieka un diktatora nosaukumiem. Oktaviāns pat paziņoja par savu nodomu nodot varu pār visām provincēm Romas senātam un piedāvājās atkāpties no ieņemamajiem amatiem. Šāda taktika izrādījās iedarbīga. Pateicīgais senāts aicināja Oktaviānu palikt amatos un paturēt varu pār vairākām provincēm.
Piedevām 27. gada 16. janvārī p.m.ē. senāts piešķīra Oktaviānam titulu Augusts, kas nozīmē ’cildenais, svētais’. Oktaviāns ne tikai pieņēma šo titulu, bet arī nosauca savā vārdā gada mēnesi un pārcēla uz to vienu dienu no februāra, lai augustā būtu tikpat daudz dienu kā jūlijā — mēnesī, kas bija nosaukts Jūlija Cēzara vārdā. Tā Oktaviāns kļuva par pirmo Romas imperatoru, un kopš tā laika viņš bija pazīstams ar vārdu Cēzars Augusts. Vēlāk viņš pieņēma arī titulu pontifex maximus (lielais pontifiks jeb augstais priesteris), un 2. gadā p.m.ē. — gadā, kad piedzima Jēzus, — senāts viņam piešķīra titulu pater patriae, tas ir, ”tēvijas tēvs”.
Tajā pašā gadā ”nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. [..] Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā.” (Lūkas 2:1—3.) Šīs pavēles iznākums bija tāds, ka, piepildoties Bībeles pravietojumiem, Betlēmē piedzima Jēzus. (Daniēla 11:20; Mihas 5:1.)
Augusta valdīšanu raksturoja zināms godīgums un finansiāla stabilitāte. Viņa laikā tika radīta efektīva pasta sūtījumu piegādes sistēma, kā arī uzbūvēti daudzi ceļi un tilti. Augusts reorganizēja karaspēku, nodibināja pastāvīgu kara floti un izveidoja rūpīgi atlasītu imperatora miesassargu vienību, kas kļuva pazīstama ar nosaukumu pretoriāņu gvarde. (Filipiešiem 1:13, NW.) Imperatora labvēlību baudīja tādi rakstnieki kā Vergilijs un Horācijs, un tēlnieki radīja brīnišķīgus antīkā perioda mākslas darbus. Augusta laikā līdz galam tika uzbūvētas ēkas, kas bija palikušas nepabeigtas Jūlija Cēzara laikā, kā arī atjaunoti daudzi tempļi. Viņa ieviestais pax romana (”Romas miers”) pastāvēja vairāk nekā 200 gadus. Augusts nomira mūsu ēras 14. gada 19. augustā 76 gadu vecumā un pēc nāves tika iecelts dievu kārtā.
Augusts lielījās, ka viņš esot ”atradis ķieģeļu Romu, bet pēc sevis atstājis marmora Romu”. Nevēlēdamies, lai Romā atkal sāktos tādas nesaskaņas kā bijušās republikas laikā, Augusts pats grasījās sagatavot nākamo imperatoru. Taču pēcteča izvēles iespēju faktiski nebija. Gandrīz visi potenciālie Augusta mantinieki, starp tiem viņa māsasdēls, divi mazdēli, znots un viens padēls, bija miruši, un bija atlicis tikai viens mantinieks — Augusta padēls Tiberijs.
”NEIEREDZĒTS UN NICINĀMS CILVĒKS”
Nepilnu mēnesi pēc Augusta nāves Romas senāts pasludināja 54 gadus veco Tiberiju par imperatoru. Tiberijs dzīvoja un valdīja līdz 37. gada martam. Tātad viņš bija Romas imperators visu Jēzus kalpošanas laiku.
Imperatoram Tiberijam piemita gan labas, gan sliktas īpašības. Starp viņa labajām īpašībām bija nevēlēšanās tērēt naudu greznumlietām. Tāpēc impērijā valdīja labklājība un Tiberijam pietika līdzekļu, lai sniegtu palīdzību rajoniem, kur bija notikusi kāda dabas katastrofa vai iestājušies grūti laiki. Godu Tiberijam darīja tas, ka viņš sevi uzskatīja tikai par cilvēku, atteicās no daudziem pagodinošiem tituliem un visā visumā rūpējās, lai imperatora pielūgsmes objekts būtu Augusts, nevis viņš pats. Tiberijs nenosauca savā vārdā nevienu kalendāra mēnesi, kā to bija izdarījuši Augusts un Jūlijs Cēzars, un neļāva arī citiem viņu šādi pagodināt.
Tomēr slikto īpašību Tiberijam bija vairāk nekā labo. Viņš bija ārkārtīgi aizdomīgs un liekulīgs attiecībās ar citiem cilvēkiem un savas valdīšanas laikā pavēlēja daudzus nogalināt, turklāt upuru vidū bieži bija agrākie Tiberija draugi. Tiberijs paplašināja sfēru, uz ko attiecās likums par majestātes apvainošanu, ietverdams tajā ne tikai musināšanu, bet arī pret viņu vērstus melīgus izteikumus. Iespējams, tieši uz šī likuma pamata ebreji panāca, ka romiešu pārvaldnieks Poncijs Pilāts izdeva pavēli par Jēzus sodīšanu ar nāvi. (Jāņa 19:12—16.)
Tiberijs koncentrēja Romas tuvumā pretoriāņu gvardi, pavēlēdams uzcelt nocietinātas kazarmas ziemeļos no pilsētas mūra. Gvardes klātbūtne iedvesa bailes Romas senāta locekļiem, kas varēja apdraudēt Tiberija varu, un ar tās palīdzību bija iespējams likvidēt nekārtības tautā. Tāpat Tiberijs atbalstīja ziņu pienešanu, un viņa valdīšanas beigu posmu raksturoja terors.
Tiberijs nomira, izpelnījies tirāna reputāciju. Pēc viņa nāves romieši priecājās un senāts atteicās iecelt viņu dievu kārtā. Šie un citi iemesli tieši uz Tiberiju liek attiecināt pravietojumu par to, ka jaunais ”ziemeļvalsts ķēniņš” būs ”neieredzēts un nicināms cilvēks”. (Daniēla 11:15, 21.)
VAI JŪS PIEVĒRSĀT UZMANĪBU?
• Kā Oktaviāns kļuva par pirmo Romas imperatoru?
• Kādi sasniegumi saistās ar Augusta valdīšanas laiku?
• Kādas bija Tiberija labās un sliktās īpašības?
• Kāpēc uz Tiberiju var attiecināt pravietiskos vārdus par to, ka pie varas nāks ”neieredzēts un nicināms cilvēks”?
[Attēls]
Tiberijs
[Papildmateriāls/Attēli 252.—255. lpp.]
ZENOBIJA — KAREIVĪGĀ PALMĪRAS VALDNIECE
”PATI viņa bija melnīgsnēja.. Viņas zobi mirdzēja pērļu baltumā, un viņas lielajās, melnajās acīs dzirkstīja neparasta uguns, ko mērenāku vērta viņas pievilcības valdzinājums. Viņas balss bija spēcīga un labskanīga. Viņas vīrietiskais prāts bija asināts un izkopts skolojoties. Viņai nebija sveša latīņu valoda, bet vienlīdz labi viņa prata arī grieķu, sīriešu un ēģiptiešu valodu.” Lūk, kādiem cildinošiem vārdiem vēsturnieks Edvards Gibons raksturoja Zenobiju — Sīrijas pilsētas Palmīras kareivīgo valdnieci.
Zenobijas vīrs bija dižciltīgais palmīrietis Odenats, kas 258. gadā bija iecelts par Romas konsulu, jo bija sekmīgi karojis ar Persiju, aizstāvot Romas impērijas intereses. Divus gadus vēlāk Romas imperators Galliēns piešķīra Odenatam titulu corrector totius Orientis (visu Austrumu pārvaldnieks). Šo atzinības apliecinājumu Odenats bija izpelnījies ar savu uzvaru pār Persijas valdnieku Šāpūru I. Vēlāk Odenats piešķīra sev titulu ”valdnieku valdnieks”. Šie Odenata sasniegumi lielā mērā izskaidrojami ar Zenobijas drosmi un gudrību.
ZENOBIJA MĒĢINA IZVEIDOT IMPĒRIJU
267. gadā, kad Odenats bija sasniedzis savas varenības kalngalus, viņš un viņa mantinieks tika nogalināti atentātā. Vīra vietā sāka valdīt Zenobija, jo viņas dēls tam vēl bija par jaunu. Zenobija bija skaista, godkārīga sieviete, prasmīga organizatore, viņa bija pieradusi kopā ar vīru doties karagājienos un brīvi runāja vairākās valodās, un tas viss viņai palīdzēja iegūt savu padoto cieņu un atbalstu. Zenobija ļoti augstu vērtēja izglītību un mēdza uzturēties izglītotu cilvēku sabiedrībā. Viens no viņas padomdevējiem bija filozofs un retors Kasijs Longīns, par ko runāja, ka viņš esot bijis ”dzīva bibliotēka un staigājošs muzejs”. Ričards Stonmens savā grāmatā par Zenobijas dumpi pret Romu raksta: ”Piecu gadu laikā pēc Odenata nāves.. Zenobija tautas acīs bija kļuvusi par Austrumu pavēlnieci.” (Palmyra and Its Empire—Zenobia’s Revolt Against Rome.)
Zenobijai pakļautā teritorija atradās starp Persiju, kurai viņa kopā ar savu vīru bija devusi smagu triecienu, un Romu, kas bija uz sabrukuma sliekšņa. Par Romas impērijas toreizējo stāvokli vēsturnieks Dž. Robertss raksta: ”Trešajā gadsimtā.. Romai bija ļoti daudz problēmu gan pie austrumu, gan pie rietumu robežām, turklāt pašu mājās atkal bija sācies pilsoņu karš un strīdi par tiesībām valdīt. Īsā laikā paspēja nomainīties divdesmit divi imperatori (neskaitot šī titula pretendentus).” Turpretī pavēlniecei no Sīrijas piederēja neapstrīdama vara viņas pārvaldītajā teritorijā. ”Ja viņai izdotos panākt, lai starp divām impērijām [Persiju un Romu] valdītu spēku līdzsvars,” raksta R. Stonmens, ”viņa varētu mēģināt pati izveidot trešo impēriju, kas nospiestu uz ceļiem pirmās divas.”
Izdevība sagrābt lielāku varu Zenobijai pavērās 269. gadā, kad Ēģiptē uzradās kāds pretendents uz tiesībām valdīt pār Romu. Zenobijas karaspēks nekavējoties iegāja Ēģiptē, sakāva dumpinieka spēkus un pārņēma šo zemi savā varā. Zenobija pasludināja sevi par Ēģiptes valdnieci un lika izkalt monētas, uz kurām bija lasāms viņas vārds. Nu jau viņa valdīja pār teritoriju no Nīlas līdz Eifratai. Šajā laikā Zenobija kļuva par ”dienvidvalsts ķēniņu”. (Daniēla 11:25, 26.)
ZENOBIJAS VALSTS GALVASPILSĒTA
Zenobija nostiprināja savas valsts galvaspilsētu Palmīru un padarīja pilsētu tik skaistu, ka tā varēja līdzināties Romas impērijas lielākajām pilsētām. Tiek uzskatīts, ka Palmīrā dzīvoja vairāk nekā 150 000 cilvēku. Pilsētā bija daudz krāšņu sabiedrisko ēku, tempļu, dārzu, kolonnu un pieminekļu, un to apjoza mūris, kas esot bijis 21 kilometru garš. Galvenās ielas abās pusēs bija izvietotas vairāk nekā 15 metru augstas korintiskās kolonnas, kopskaitā ap 1500. Palmīrā bija uzstādīts ļoti daudz statuju un krūšutēlu varoņiem un bagātiem cilvēkiem, kas bija ziedojuši pilsētai savus līdzekļus. 271. gadā Zenobija lika uzcelt statujas arī sev un savam nelaiķa vīram.
Viena no skaistākajām celtnēm Palmīrā bija Saules templis, kam bija ievērojama nozīme pilsētas reliģiskajā dzīvē. Arī pati Zenobija, iespējams, pielūdza kādu ar saules dievu saistītu dievību. Taču trešā gadsimta Sīrijā bija daudz reliģiju. Zenobijai pakļautajā teritorijā dzīvoja kristīgie, jūdu ticīgie, kā arī Saules un Mēness pielūdzēji. Kāda bija Zenobijas attieksme pret šīm dažādajām reliģijām? R. Stonmens norāda: ”Gudra valdniece necenšas izskaust paražas, kas viņas tautai šķiet noderīgas. [..] Viņa cerēja, ka dievi ir sapulcināti Palmīras pusē.” Reliģiskos jautājumos Zenobijai acīmredzot bija raksturīga iecietība.
Zenobija bija spēcīga personība, kas iemantoja daudzu cilvēku apbrīnu. Bet vissvarīgākais bija tas, ka viņa pārstāvēja politisku spēku, par ko bija pravietots Daniēla grāmatā. Zenobija valdīja tikai nepilnus piecus gadus. 272. gadā Romas imperators Aureliāns sakāva viņas karaspēku un mazliet vēlāk izlaupīja un nopostīja Palmīru tā, ka pilsētu vairs nebija iespējams atjaunot. Pati Zenobija tika apžēlota. Tiek uzskatīts, ka viņa apprecējās ar kādu romiešu senatoru un atlikušo mūža daļu pavadīja klusi un mierīgi.
VAI JŪS PIEVĒRSĀT UZMANĪBU?
• Kā ir raksturota Zenobijas personība?
• Kādi bija Zenobijas sasniegumi?
• Kāda bija Zenobijas attieksme pret reliģiju?
[Attēls]
Valdniece Zenobija uzrunā savus kareivjus
[Tabula/Attēli 246. lpp.]
VALDNIEKI DANIĒLA 11:20—26
Ziemeļvalsts Dienvidvalsts
ķēniņš ķēniņš
Daniēla 11:20 Augusts
Daniēla 11:21—24 Tiberijs
Daniēla 11:25, 26 Aureliāns Valdniece Zenobija
Pēc paredzētā vācu impērija Lielbritānija,
Romas pēc tam —
impērijas angļu un amerikāņu
sabrukuma lielvalsts
izveidojas
[Attēls]
Tiberijs
[Attēls]
Aureliāns
[Attēls]
Kārļa Lielā statuete
[Attēls]
Augusts
[Attēls]
17. gadsimta britu karakuģis
[Attēls pa visu lapu 230. lpp.]
[Attēls 233. lpp.]
Augusts
[Attēls 234. lpp.]
Tiberijs
[Attēls 235. lpp.]
Paklausot Augusta rīkojumam, Jāzeps un Marija devās ceļā uz Betlēmi
[Attēls 237. lpp.]
Kā jau bija pravietots, Jēzus tika ”satriekts” un nomira
[Attēli 245. lpp.]
1. Kārlis Lielais 2. Napoleons I 3. Vilhelms I 4. Vācu karavīri Pirmajā pasaules karā
