61. nodaļa

Tiek izdziedināts dēmona pārņemts zēns

JĒZUS, Pēteris, Jēkabs un Jānis ir prom, droši vien kādā Hermona kalna atzarojumā, bet pārējiem mācekļiem pa to laiku ir radušās grūtības. Kad atnāk Jēzus, viņš tūlīt redz — kaut kas nav kārtībā. Ap mācekļiem ir sastājies pūlis, un rakstu mācītāji ar viņiem strīdas. Ieraudzījuši Jēzu, cilvēki ir ļoti pārsteigti un skrien viņu sveicināt. ”Ko jūs ar tiem runājāt?” viņš jautā.

Kāds vīrietis iznāk no pūļa, nometas ceļos Jēzus priekšā un paskaidro: ”Mācītāj, es savu dēlu pie tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Un kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un viņš puto un griež zobus un sastingst; un es taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja.”

Rakstu mācītāji acīmredzot, cik vien var, izmanto mācekļu nespēju izdziedināt zēnu un droši vien izsmej viņu centienus. Tieši šajā kritiskajā brīdī ierodas Jēzus. ”Ak tu neticīgā cilts!” viņš saka. ”Cik ilgi es pie jums būšu? Cik ilgi es jūs panesīšu?”

Jēzus, šķiet, vēršas ar šiem vārdiem pie visiem klātesošajiem, tomēr nav šaubu, ka tie attiecas galvenokārt uz rakstu mācītājiem, kas sagādā nepatikšanas viņa mācekļiem. Tad Jēzus saka par zēnu: ”Vediet to pie manis.” Bet, kad zēns tuvojas Jēzum, dēmons, kura varā viņš atrodas, nogāž zēnu zemē un sāk viņu raustīt spēcīgās konvulsijās. Zēns vārtās pa zemi, un no viņa mutes nāk putas.

”Cik ilgi viņam tas tā jau ir?” Jēzus jautā.

”No bērnības,” tēvs atbild. ”Daudzkārt [dēmons] to ir iemetis gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu.” Pēc tam tēvs lūdzas: ”Ja tu ko spēji, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums.”

Tēvs varbūt jau gadiem ir meklējis palīdzību. Tagad, kad Jēzus mācekļiem nav izdevies dēlu izdziedināt, viņš ir pavisam izmisis. Atsaucoties uz vīrieša izmisīgo lūgumu, Jēzus iedrošina viņu: ”Tu saki: ja tu spēji! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.”

”Es ticu,” tēvs bez kavēšanās atbild, bet tomēr lūdz: ”Palīdzi manai neticībai!”

Redzēdams, ka pūlis saskrien viņiem apkārt, Jēzus apsauc dēmonu: ”Tu mēmais un kurlais gars, es tev pavēlu, izej ārā no tā un neieej vairs viņā.” Dēmons, iziedams no zēna, vēlreiz liek viņam kliegt un raustīties spēcīgās konvulsijās. Tad zēns paliek nekustīgi guļam zemē, un cilvēki saka: ”Tas ir nomiris.” Bet Jēzus paņem zēnu aiz rokas, un tas pieceļas.

Iepriekš, kad mācekļi tika sūtīti sludināt, viņi bija izdzinuši dēmonus. Tagad, iegājuši mājā, viņi jautā Jēzum: ”Kāpēc mēs nespējām to izdzīt?”

Lai norādītu, ka tas ir noticis viņu ticības trūkuma dēļ, Jēzus saka: ”Šī suga citādi nevar iziet, kā vien ar Dieva lūgšanu.” Acīmredzot bija nepieciešama sagatavošanās, lai izdzītu sevišķi spēcīgo dēmonu, ar kuru mācekļi sastapās šajā reizē. Bija nepieciešama stipra ticība un lūgšana pēc Dieva palīdzības, kas dotu spēku.

Jēzus vēl piebilst: ”Patiesi es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” Cik gan liels spēks var būt ticībai!

Šķēršļi un grūtības, kas kavē attīstību kalpošanā Jehovam, var likties tikpat nepārvarami un neizkustināmi kā liels kalns. Bet Jēzus norāda, ka tad, ja mēs veidosim savā sirdī ticību, to stiprinot un attīstot, ticība sasniegs briedumu un dos mums iespēju pārvarēt kalniem līdzīgos šķēršļus un grūtības. Marka 9:14—29; Mateja 17:19, 20; Lūkas 9:37—43.

▪ Ko ierauga Jēzus, atgriežoties no Hermona kalna?

▪ Kā Jēzus mierina tēvu, kura dēls atrodas dēmona varā?

▪ Kāpēc mācekļi nespēja izdzīt dēmonu?

▪ Cik liels spēks, pēc Jēzus vārdiem, var būt ticībai?