Es uzzināju, kā tiks darīts gals visai netaisnībai
Es uzzināju, kā tiks darīts gals visai netaisnībai
Pastāstījusi Urzula Menne
Cik vien sevi atceros, es vienmēr esmu jutusi līdzi cilvēkiem, kam jāpieredz netaisnība. Šīs alkas pēc taisnīguma mani mudināja uz rīcību, un galu galā es nonācu cietumā komunistiskajā Austrumvācijā. Un cik dīvaini — tieši tur es atradu atbildi uz jautājumu, kāpēc pasaulē valda netaisnība.
ES PIEDZIMU 1922. gadā Hallē (Vācija), pilsētā, kurai saskaņā ar rakstiskām liecībām ir vismaz 1200 gadu sena vēsture. Halle atrodas kādus 150 kilometrus no Berlīnes, un tā ir bijusi viena no protestantisma šūpuļiem. Gadu pēc manis piedzima mana māsa Kēte. Tēvs dienēja armijā, bet māte bija dziedātāja teātrī.
Izteiktā taisnīguma izjūta man nāca no tēva. Pēc dienesta viņš iegādājās veikaliņu. Pie viņa iepirkās galvenokārt trūcīgi cilvēki. Tā kā tēvs bija ļoti līdzcietīgs, viņš ļāva trūcīgajiem iepirkties uz parāda. Tomēr tēva augstsirdības dēļ viņa veikaliņš bankrotēja. Man no tēva rūgtās pieredzes būtu vajadzējis iemācīties, ka cīņa par vienlīdzību un taisnīgumu nav izcīnāma tik vienkārši, kā var likties. Taču mans jaunības ideālisms nebija tik viegli apslāpējams.
No mātes man ir mākslinieces dotības. Māte mūs ar Kēti mācīja muzicēt, dziedāt un dejot. Es biju enerģijas pilns un dzīvespriecīgs bērns. Bērnības un jaunības gadi mums ar Kēti bija brīnišķīgs laiks — līdz pienāca 1939. gads.
Sākas šausmu laiks
Pēc skolas beigšanas es iestājos baleta skolā. Viens no dejas stiliem, ko es tur apguvu, bija Ausdruckstanz (vācu izteiksmes dejas), ko pasniedza Mērija Vigmane. Viņa bija viena no ekspresionistiskās dejas — dejas, kurā plašs emociju spektrs tiek pārvērsts kustību tēlos, — pamatlicējiem. Tāpat es sāku apgūt gleznošanu. Pusaudzes gadi man bija pilni ar aizraujošām nodarbēm un iespējām apgūt daudz ko jaunu. Varu teikt, ka manas dzīves sākums bija ļoti laimīgs. Bet tad pienāca 1939. gads un sākās Otrais pasaules karš. 1941. gads atnesa vēl vienu nelaimi — no tuberkulozes nomira mans tēvs.
Kara gadi bija šausmīgs laiks. Karam sākoties, man bija tikai 17 gadi, tomēr es jau sapratu, ka pasauli ir pārņēmis pilnīgs neprāts. Es redzēju, kā pavisam normālu cilvēku prātus pēkšņi aptumšo nacisma saukļi un ideoloģija. Drīz vien tika ieviesta preču normēta sadale. Karš atnesa postu un iznīcību. Mūsu māja tika daļēji sagrauta aviācijas uzlidojumā, un vairāki mani tuvinieki šajos kara gados tika nogalināti.
Kara beigas 1945. gadā mēs ar māti un Kēti sagaidījām turpat Hallē. Tolaik es jau biju precējusies, un mums bija maza meitiņa. Tomēr mūsu laulībā bija nopietnas problēmas, un galu galā mēs nolēmām dzīvot atsevišķi. Lai uzturētu sevi un meitiņu, es strādāju gan par dejotāju, gan par gleznotāju.
Pēc kara Vācija tika sadalīta četrās okupācijas zonās. Mūsu pilsēta atradās Padomju Savienības pārvaldītajā zonā. Mums bija jāmācās dzīvot komunistiskas varas pakļautībā. 1949. gadā Vācijas daļa, kurā es dzīvoju un ko mēdza saukt arī par Austrumvāciju, kļuva par Vācijas Demokrātisko Republiku (VDR).
Dzīve komunistiskās varas gados
Ap to laiku saslima māte, un, tā kā man bija par viņu jārūpējas, es vietējā valsts pārvaldes iestādē atradu sekretāres darbu. Drīz pēc tam es iepazinos ar studentu grupu, kas centās atmaskot pastāvošās varas netaisnīgumu. Piemēram, kādam jaunietim neļāva mācīties augstskolā tikai tāpēc, ka viņa tēvs bija bijis nacistu partijas biedrs. Es šo jaunieti labi pazinu, jo mēs mēdzām kopā muzicēt. Es nevarēju pieņemt domu, ka viņam būtu jācieš par to, ko ir darījis viņa tēvs. Es arvien vairāk iesaistījos šīs grupas darbībā un sāku piedalīties arī viņu organizētajās protesta akcijās. Reiz es pat piestiprināju skrejlapas pie vietējās tiesas ēkas ieejas.
Manu taisnīguma izjūtu aizskāra arī tas, kas bija teikts dažās Reģionālās miera komitejas vēstulēs, ko man, veicot sekretāres darbu, bija jāpārraksta uz rakstāmmašīnas. Manī izraisīja sašutumu arī tas, ka, vērpjot politiskas intrigas, šī Miera komiteja gribēja nosūtīt komunistu propagandas materiālus kādam padzīvojušam vīram Rietumvācijā, lai izraisītu vietējo varas iestāžu aizdomas par viņu. Es biju šokēta par tādu netaisnību un noslēpu sūtījumam paredzētās paciņas mūsu birojā, un tās savu adresātu nesasniedza.
”Vissliktākā no cietumniecēm” palīdz man iegūt cerību
1951. gada jūnijā manā darbavietā ieradās divi vīri un paziņoja: ”Jūs tiekat arestēta.” Viņi aizveda mani uz cietumu, kas bija ieguvis nosaukumu Roter Ochse (”sarkanais vērsis”). Gadu vēlāk man tika nolasīts spriedums: es biju atzīta par vainīgu pretvalstiskā darbībā. Mani bija nodevis viens no studentiem. Viņš drošības dienestam Stasi bija izstāstījis, ka es biju izplatījusi skrejlapas. Tiesas sēde bija tikai formalitāte — nekas no tā, ko es sacīju sevis aizstāvībai, netika pat uzklausīts. Man piesprieda sešu gadu cietumsodu. Drīz pēc tam es saslimu. Cietuma slimnīcas palātā mēs bijām kādas 40 sievietes. Redzot vienkopus tik daudz bezgala nelaimīgu cilvēku, mani pārņēma panika. Es pieskrēju pie durvīm un sāku dauzīties pie tām ar dūrēm.
”Ko tu gribi?” noprasīja cietumsargs.
”Man jātiek ārā no šejienes!” es kliedzu. ”Ja gribiet, ieslogiet mani viennīcā, tikai laidiet mani no šejienes ārā!” Viņš, protams, nelikās par manu vaimanāšanu ne zinis. Pēc neilga laika es pamanīju kādu sievieti, kas ļoti atšķīrās no pārējām. Viņas acīs atspoguļojās dziļš iekšējs miers. Es apsēdos viņai līdzās.
Man par lielu pārsteigumu viņa pateica: ”Ja tu domā man sēdēt blakus, tad labāk esi piesardzīga.” Viņa piebilda: ”Citas uzskata, ka es esmu vissliktākā no cietumniecēm. Tas ir tāpēc, ka es esmu Jehovas lieciniece.”
Tolaik es vēl nezināju, ka komunistiskā vara uzskatīja Jehovas lieciniekus par valsts ienaidniekiem. Taču es zināju, ka senāk, kad es vēl biju maziņa, divi Bībeles pētnieki (kā Jehovas liecinieki bija pazīstami iepriekš) regulāri nāca pie mana tēva. Es pat atcerējos, ka tēvs reiz bija izsaucies: ”Bībeles pētniekiem taisnība!”
Satikusi šo mīļo sievieti, Bertu Brigemeieri, es izjutu milzīgu atvieglojumu, un aiz saviļņojuma man pat asaras sariesās acīs. ”Lūdzu, pastāsti man par Jehovu,” es viņai prasīju. Kopš tās dienas mēs pavadījām kopā daudz laika un bieži apspriedām dažādus Bībeles jautājumus. Es uzzināju, ka Dievs Jehova ir mīlestības, taisnīguma un miera Dievs un ka viņš izlabos visu ļaunumu, ko ir nodarījusi cietsirdīgo un despotisko cilvēku valdīšana. Bībelē ir apsolīts: ”Vēl mazliet, un ļauno vairs nebūs..! Bet pazemīgie iemantos zemi un baudīs mieru pārpārēm.” (Psalms 37:10, 11.)
Atbrīvošana un bēgšana uz Rietumiem
Mani atbrīvoja priekšlaicīgi — 1956. gadā, kad biju pavadījusi ieslodzījumā nedaudz vairāk par pieciem gadiem. Piecas dienas pēc iznākšanas no cietuma es bēgu uz Rietumvāciju. Man līdzi bija arī abas meitas, Hannelore un Sabīne. Rietumvācijā mēs ar vīru izšķīrāmies, un pēc tam es atkal sāku tikties ar Jehovas lieciniekiem. Mācoties Bībeli, es sapratu, ka man dzīvē vēl daudz kas ir jāmaina, lai es varētu būt patīkama Jehovam. Es veicu nepieciešamās izmaiņas un 1958. gadā kristījos.
Vēlāk es apprecējos vēlreiz — šoreiz jau ar Jehovas liecinieku. Manu vīru sauca Klauss Menne. Mums ar Klausu bija patiešām laimīga laulība. Mums piedzima divi bērni, Benjamins un Tabija. Taču pirms 20 gadiem Klauss gāja bojā ceļu satiksmes negadījumā, un es esmu palikusi atraitnēs. Mani ļoti stiprina cerība uz augšāmcelšanu — es ļoti gaidu to laiku, kad mirušie tiks piecelti no nāves un varēs dzīvot paradīzē uz zemes. (Lūkas 23:43; Apustuļu darbi 24:15.) Lielu uzmundrinājumu es gūstu arī no tā, ka visi četri mani bērni kalpo Jehovam.
Mācoties Bībeli, es esmu sapratusi, ka patiesu taisnīgumu var nodrošināt vienīgi Jehova. Cilvēki parasti nespēj ieskatīties dziļāk par to, kas ir pamanāms pirmajā acu uzmetienā, bet Jehova ņem vērā gan apstākļus, kas ietekmē mūsu rīcību, gan mūsu pagātni. Šī vērtīgā atziņa ļauj man izjust iekšēju mieru jau tagad, un it sevišķi tā palīdz, kad vai nu citiem, vai arī man pašai ir jāsaskaras ar netaisnību. Bībelē ir teikts: ”Nebrīnies, ja tu redzi, ka tavā novadā apspiež trūcīgo un min kājām tiesu un taisnību. To, kurš ir augstā amatā, uzrauga kāds par viņu augstāks, un ir citi, kas ir vēl augstāki par tiem.” (Pulcētājs 5:8.) Un augstāks par visiem, protams, ir mūsu Radītājs. ”Viss ir atsegts un atklāts viņa acīm — viņam mēs sniegsim norēķinu.” (Ebrejiem 4:13.)
Atskatoties un nodzīvotajām deviņām desmitgadēm
Reizēm man jautā, kāda bija dzīve nacistiskajā un vēlāk komunistiskajā Vācijā. Nebija viegli ne vienā, ne otrā. Abu šo varu, tāpat kā visu citu cilvēku izveidoto pārvaldes formu, valdīšanas bēdīgā pieredze uzskatāmi apliecina, ka cilvēki nespēj sekmīgi valdīt pār citiem. Tiešām, kā teikts Bībelē, ”cilvēks valda pār cilvēku viņam par postu”. (Pulcētājs 8:9.)
Savā jaunības naivajā ideālismā es biju iedomājusies, ka cilvēkiem varētu izdoties izveidot taisnīgu pārvaldes formu. Tagad es zinu, kā ir patiesībā, — vienīgi Radītājs spēj izveidot taisnīgu pasauli, un viņš to izdarīs, atbrīvojot zemi no ļauniem cilvēkiem un uzticot valdīšanu pār zemi savam dēlam, Jēzum Kristum. Jēzus ir apliecinājis, ka citu intereses viņam ir svarīgākas par savējām, tāpēc Bībelē par viņu ir teikts: ”Tu mīli taisnīgumu un ienīsti ļaunumu.” (Ebrejiem 1:9.) Es no sirds pateicos Dievam, ka viņš man ir palīdzējis iepazīt šo brīnišķīgo un taisnīgo valdnieku, kura pakļautībā es vēlos dzīvot mūžīgi!
[Attēls]
Es ar meitām Hannelori un Sabīni drīz pēc ierašanās Rietumvācijā
[Attēls]
Es ar dēlu Benjaminu un viņa sievu Sandru