1. Samuēla 4:1—22
4 Samuēls visiem izraēliešiem pasludināja Dieva vārdus.
Reiz izraēlieši devās karot ar filistiešiem. Viņi uzcēla nometni pie Eben-Ezeras, bet filistieši bija apmetušies pie Afēkas.
2 Filistieši izkārtojās kaujai ar izraēliešiem, un izvērsās sīva cīņa. Filistieši sakāva izraēliešus un kaujas laukā nogalināja ap 4000 vīru.
3 Kad sakautie karavīri atgriezās nometnē, izraēliešu vecākie sprieda: ”Kāpēc Jehova šodien ļāva filistiešiem mūs sakaut?+ Paņemsim no Šīlo Jehovas līguma šķirstu,+ lai tas būtu pie mums un izglābtu mūs no ienaidniekiem.”
4 Tad uz Šīlo tika aizsūtīti vīri, un tie atnesa no turienes karapulku Pavēlnieka Jehovas — tā, kurš sēž tronī pār* ķerubiem,+ — līguma šķirstu. Dieva līguma šķirstu pavadīja arī abi Ēļa dēli, Hofnijs un Pinehass.+
5 Līdzko Jehovas līguma šķirstu ienesa nometnē, visi izraēlieši tik skaļi uzgavilēja, ka zeme nodrebēja.
6 Kad filistieši izdzirdēja gaviles, viņi brīnījās: ”Kas tā par kliegšanu ebreju nometnē?” Uzzinājuši, ka uz nometni ir atnests Jehovas šķirsts,
7 filistieši nobijās un izsaucās: ”Dievs ir ienācis viņu nometnē!”+ Viņi teica: ”Nu mums ir beigas, jo nekas tāds vēl nav pieredzēts!
8 Mēs esam pagalam! Kurš mūs izglābs no šī varenā Dieva? Tas taču ir tas Dievs, kas tuksnesī sodīja ēģiptiešus ar visādām nelaimēm!+
9 Filistieši, esiet drosmīgi un vīrišķīgi, lai jums nebūtu jākalpo ebrejiem, kā tie ir kalpojuši jums.+ Cīnieties kā īsti vīri!”
10 Tad filistieši metās cīņā un sakāva izraēliešus,+ un tie bēga uz savām teltīm. Izraēlieši cieta smagus zaudējumus — krita 30 000 kājnieku.
11 Turklāt filistieši sagrāba arī Dieva šķirstu, un abi Ēļa dēli, Hofnijs un Pinehass, gāja bojā.+
12 Tajā pašā dienā kāds benjamīnietis no kaujas lauka atskrēja uz Šīlo — saplēstās drēbēs, uzbēris zemi uz galvas.+
13 Kad tas ieradās, Ēlis sēdēja ceļmalā, gaidīdams ziņas, jo viņam sirds bija nemierīga Dieva šķirsta dēļ.+ Benjamīnietis pilsētā pavēstīja notikušo, un visi sāka skaļi vaimanāt.
14 Izdzirdējis vaimanas, Ēlis jautāja: ”Kas tas par troksni?” Tad tas vīrs steidzās pie Ēļa, lai visu viņam izstāstītu.
15 (Bet Ēlis bija deviņdesmit astoņus gadus vecs un neredzīgs.)+
16 Benjamīnietis teica: ”Es nāku tieši no kaujas lauka. Tikko no turienes atskrēju!” ”Kas tur noticis, mans dēls?” vaicāja Ēlis,
17 un ziņnesis pastāstīja: ”Izraēlieši cieta smagu sakāvi+ un bēga no filistiešiem. Arī abi tavi dēli, Hofnijs un Pinehass, gāja bojā,+ un ienaidnieki mums atņēma Dieva šķirstu.”+
18 Brīdī, kad tas pieminēja Dieva šķirstu, Ēlis atmuguriski nokrita no sava krēsla pie pilsētas vārtiem, lauza sprandu un nomira, jo viņš bija vecs un smags. Viņš bija tiesājis Izraēlu četrdesmit gadus.
19 Viņa vedekla, Pinehasa sieva, gaidīja bērnu, un viņai tuvojās dzemdību laiks. Kad viņa saņēma ziņu, ka Dieva šķirsts ir atņemts un viņas vīratēvs un vīrs ir miruši, viņa sakņupa pēkšņās sāpēs un dzemdēja.
20 Viņai mirstot, sievietes, kas bija līdzās, teica: ”Nebīsties, tev ir piedzimis dēls!” Bet viņa nepievērsa šiem vārdiem uzmanību un neko neatbildēja.
21 Viņa nosauca zēnu par Ihabodu*,+ sacīdama: ”Gods ir atstājis Izraēlu,”+ — jo Dieva šķirsts bija atņemts un viņas vīratēvs un vīrs bija miruši.+
22 Viņa teica: ”Dieva šķirsts ir atņemts, tāpēc gods ir atstājis Izraēlu!”+
