KĀDĀ nesen veiktā aptaujā vairāk nekā 800 jauniešiem no dažādām konfesijām tika vaicāts, vai viņi tic, ka Jēzus atbild uz lūgšanām. Vairāk nekā 60 procenti jauniešu bija pilnīgi pārliecināti, ka Jēzus patiešām atbild uz lūgšanām. Bet kāda jauniete anketā nosvītroja vārdu ”Jēzus” un uzrakstīja — ”Dievs”.

Kā domājat jūs? Vai mums būtu jāvēršas ar lūgšanām pie Jēzus vai pie Dieva? * Lai to noskaidrotu, vispirms apskatīsim, ko par lūgšanām mācīja Jēzus.

Jēzus gan mācīja, gan rādīja ar savu piemēru, pie kā jāvēršas lūgšanās.

KO JĒZUS MĀCĪJA. Kad viens no mācekļiem Jēzum teica: ”Kungs, iemāci mums lūgt Dievu,” — Jēzus atbildēja: ”Lūdzot Dievu, sakiet: ”Tēvs!”” (Lūkas 11:1, 2.) Arī savā slavenajā Kalna runā Jēzus mudināja: ”Lūdz savu Tēvu.” Turklāt viņš klausītājiem apliecināja: ”Jūsu Tēvs zina, kas jums ir vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat.” (Mateja 6:6, 8.) Pēdējā vakarā pirms savas nāves Jēzus mācekļiem teica: ”Ja jūs Tēvam kaut ko lūgsiet, viņš jums to dos manā vārdā.” (Jāņa 16:23.) Tātad Jēzus mācīja lūgt gan viņa, gan mūsu Tēvu — Dievu Jehovu. (Jāņa 20:17.)

JĒZUS PIEMĒRS. Jēzus pats rīkojās saskaņā ar to, ko viņš mācīja citiem, un lūgšanā teica: ”Es tevi slavēju visu priekšā, Tēvs, debesu un zemes Kungs.” (Lūkas 10:21.) Citā reizē ”Jēzus, pacēlis acis pret debesīm, sacīja: ”Tēvs, es tev pateicos, ka tu mani esi uzklausījis.”” (Jāņa 11:41.) Un viņa pēdējie vārdi pirms nāves bija: ”Tēvs, tavās rokās es nododu savu garu.” (Lūkas 23:46.) Vērsdamies lūgšanās pie sava debesu Tēva — ”debesu un zemes Kunga” —, Jēzus rādīja priekšzīmi, kurai mums jāseko. (Mateja 11:25; 26:41, 42; 1. Jāņa 2:6.) Kā rīkojās agrīnie kristieši?

Dažas nedēļas pēc tam, kad Jēzus bija atgriezies debesīs, viņa mācekļi pieredzēja pretestību un viņiem tika izteikti draudi. (Apustuļu darbi 4:18.) Protams, šajā grūtajā situācijā viņi teica lūgšanas. Bet pie kā viņi ar tām vērsās? ”Tie visi vienprātīgi lūdza Dievu”, lai viņš tiem palīdzētu ”svētā kalpa Jēzus vārdā”. (Apustuļu darbi 4:24, 30.) Tātad mācekļi paklausīja Jēzus norādījumiem par lūgšanām. Viņi lūdza Dievu, nevis Jēzu.

Vairākus gadus vēlāk apustulis Pāvils savās vēstulēs pieminēja, kā viņš un citi kristieši saka lūgšanas. Viņš rakstīja: ”Mēs pateicamies Dievam, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvam, vienmēr, kad lūdzam par jums.” (Kolosiešiem 1:3.) Pāvils arī ticības biedrus aicināja vienmēr pateikties ”par visu Dievam un Tēvam mūsu Kunga  Jēzus Kristus vārdā”. (Efesiešiem 5:20.) No šiem vārdiem izriet, ka ar lūgšanām ir jāvēršas pie ”Dieva un Tēva”, turklāt tas jādara Jēzus vārdā. (Kolosiešiem 3:17.)

Tāpat kā agrīnie kristieši, arī mēs varam apliecināt savu mīlestību pret Jēzu, paklausīdami tam, ko viņš teica par lūgšanām. (Jāņa 14:15.) Ja lūgsim tikai un vienīgi mūsu debesu Tēvu, mūsu dzīvē īpašu nozīmi iegūs vārdi, kas lasāmi 116. psalma 1. un 2. pantā: ”Es mīlu to Kungu, jo Viņš klausīja manas lūgšanas balsi. ..es Viņu piesaukšu visu savu mūžu.” *