Cilvēks nedzīvo no maizes vien. Kā es izdzīvoju nacistu cietumos un nometnēs

Pastāstījis Žozefs Hizigers

”Ko tu lasi?” es jautāju savam kameras biedram. ”Bībeli,” viņš atteica. ”Varu tev to atdot apmaiņā pret nedēļas maizes devu.”

ES PIEDZIMU 1914. gada 1. martā Mozeles departamentā, kas tobrīd piederēja Vācijai. Drīz pēc Pirmā pasaules kara, kas beidzās 1918. gadā, Mozele kļuva par Francijas sastāvdaļu. 1940. gadā Mozeli okupēja Vācija, taču Otrā pasaules kara beigās departaments atkal tika atdots Francijai. Tā es pārmaiņus kļuvu te par Vācijas, te par Francijas pilsoni, tāpēc es labi iemācījos gan franču, gan vācu valodu.

Mani vecāki bija stingri katoļi. Katru vakaru pirms gulētiešanas mūsu ģimene metās ceļos un skaitīja lūgšanas, un svētdienās un svētku dienās mēs gājām uz baznīcu. Savu ticību es uztvēru nopietni un pat apmeklēju reliģiskas nodarbības, ko rīkoja baznīca.

Kļūstu par Jehovas liecinieku

1935. gadā pie mums atnāca divas Jehovas liecinieces, un viņām ar vecākiem izvērsās saruna par baznīcu iesaistīšanos Pirmajā pasaules karā. Pēc šī gadījuma man radās vēlēšanās labāk iepazīt Bībeli, un 1936. gadā es pavaicāju priesterim, vai es varētu iegādāties Bībeli. Viņš man atteica, ka es neesmu studējis teoloģiju un tāpēc nevarēšu to izprast. Tomēr šis apgalvojums tikai vairoja manu vēlēšanos iegūt savā īpašumā Bībeli un lasīt to.

1937. gada janvārī mans kolēģis Albīns Relēvics, kas bija Jehovas liecinieks, sāka ar mani runāt par Bībeli. ”Cik es noprotu, tev ir Bībele, vai ne?” es painteresējos. Viņam tā tiešām bija, un drīz viņš vācu valodas Bībeles izdevumā, tā dēvētajā Elberfeldes Bībelē, man parādīja Dieva vārdu Jehova. Albīns man atdeva šo Bībeli, un kopš tā laika es ar aizrautību sāku to lasīt un apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces Tjonvilas pilsētā.

1937. gada augustā es kopā ar Albīnu aizbraucu uz Jehovas liecinieku starptautisko kongresu Parīzē. Šajā pilsētā es pirmo reizi gāju sludināt pa mājām. Pēc neilga laika es kristījos un 1939. gada sākumā kļuvu par pionieri, kā Jehovas liecinieki dēvē pilnas slodzes sludinātājus. Sākumā es saņēmu uzdevumu sludināt Mecā, bet vēlāk, jūlijā, mani uzaicināja strādāt Jehovas liecinieku filiālē Parīzē.

Grūtības kara gados

Es paspēju nostrādāt filiālē tikai pavisam īsu brīdi, jo 1939. gada augustā mani iesauca Francijas armijā. Sirdsapziņa man neļāva piedalīties karā, tāpēc mani ielika cietumā. Nākamā gada maijā, kamēr es vēl biju cietumā, Vācija sāka strauju uzbrukumu Francijai, un jūnijā lielākā  daļa Francijas bija okupēta. 1940. gada jūlijā es tiku atbrīvots no cietuma un atgriezos pie saviem vecākiem.

Tā kā Francijā valdīja nacistiskais režīms, Bībeles studēšanai mēs, Jehovas liecinieki, satikāmies slepus. Žurnālus Sargtornis mums sagādāja kāda drosmīga kristiete, Mariza Anazjaka, kas nodeva man žurnālus maiznīcā, kura piederēja kādam Jehovas lieciniekam. Līdz 1941. gadam man izdevās izvairīties no grūtībām, ar kurām saskārās Jehovas liecinieki Vācijā.

Bet tad kādu dienu mūsu mājās ieradās gestapo. Gestapovietis paziņoja, ka Jehovas liecinieku darbība ir aizliegta, un jautāja, vai es arī turpmāk vēlos būt Jehovas liecinieks. Saņēmis apstiprinošu atbildi, virsnieks man pavēlēja sekot viņam. Manai mātei tas bija tāds trieciens, ka viņa noģība. To redzot, virsnieks man sacīja, lai es paliekot mājās un rūpējoties par māti.

Tolaik es strādāju kādā fabrikā, un, saticis fabrikas direktoru, es nesveicināju viņu ar vārdiem: ”Heil Hitler!” Turklāt es arī atteicos kļūt par nacistu partijas biedru. Nākamajā dienā gestapo mani arestēja. Pratināšanas laikā es nebiju ar mieru izpaust ticības biedru vārdus. Pratinātājs man nežēlīgi sita pa galvu ar revolvera spalu, līdz es zaudēju samaņu. 1942. gada 11. septembrī Mecā nacistu speciālā tiesa Sondergericht man piesprieda trīs gadu cietumsodu par ”Jehovas liecinieku un Bībeles pētnieku apvienības uzskatu propagandēšanu”, kā bija teikts tiesas dokumentos.

Pēc divām nedēļām mani no Mecas cietuma nosūtīja tālāk, un es nokļuvu Cveibrikenes darba nometnē. Tur es smagi strādāju dzelzceļa remontstrādnieku brigādē. Mēs labojām sliežu ceļus — mainījām sliedes un uzturējām kārtībā šķembu uzbērumus. Mūsu dienas uztura deva bija vienīgi krūzīte kafijas un apmēram 75 grami maizes no rīta un bļodiņa zupas pusdienās un vakariņās. Vēlāk mani aizsūtīja uz cietumu citā pilsētā, kur man bija jāstrādā kurpnieka darbnīcā. Pēc dažiem mēnešiem mani nosūtīja atpakaļ uz Cveibrikeni un norīkoja lauku darbos.

Dzīvoju ne no maizes vien

Kādu laiku mans kameras biedrs cietumā bija jauns vīrietis no Nīderlandes. Es nedaudz  iemācījos runāt nīderlandiešu valodā, lai pastāstītu šim puisim Bībeles patiesību. Viņš ātri apguva Bībeles mācības un izveidoja tuvas attiecības ar Dievu, tāpēc pēc neilga laika viņš lūdza, lai es viņu kristīju upē. Iznācis no ūdens, viņš mani apskāva un sacīja: ”Žozef, tagad es esmu tavs brālis!” Pēc tam mani atkal nosūtīja strādāt dzelzceļa remonta brigādē, un mūsu ceļi šķīrās.

Mans nākamais kameras biedrs bija kāds vācietis. Kādu vakaru es ievēroju, ka viņš lasa nelielu grāmatu, un man par pārsteigumu izrādījās, ka šī grāmata ir Bībele. Tā bija tā reize, kad kameras biedrs man piedāvāja atdot Bībeli apmaiņā pret manu nedēļas maizes devu. Es piekritu šai maiņai. Kaut gan tas bija liels upuris, man to nenācās nožēlot. Toreiz es tā īsti sāku saprast, ko nozīmē Jēzus vārdi: ”Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja 4:4.)

Es biju ieguvis Bībeli, bet to nosargāt nebija viegli. Atšķirībā no citiem ieslodzītajiem, Jehovas lieciniekiem nebija atļauts turēt cietumā Bībeli. Tāpēc es to lasīju slepus naktī zem segas. Dienā es nēsāju Bībeli līdzi, paslēptu zem krekla. Es nevarēju to atstāt kamerā, jo manā prombūtnē to ik pa laikam pārmeklēja.

Reiz, ieradies uz kārtējo pārbaudi, es sapratu, ka esmu aizmirsis Bībeli kamerā. Tovakar es steidzos atpakaļ uz savu kameru, bet Bībeles tur vairs nebija. Es griezos pie Jehovas lūgšanā, pēc tam aizgāju pie sarga un paskaidroju, ka kāds ir paņēmis manu grāmatu un es vēlētos to dabūt atpakaļ. Sargs īpaši neiedziļinājās situācijā, un man izdevās atgūt Bībeli. Es pateicos Jehovam par to no visas sirds.

Citā reizē man sarga uzraudzībā lika mazgāties dušā. Kad es vilku nost netīrās drēbes, es neuzkrītoši nometu Bībeli uz grīdas. Brīdī, kad sargs neskatījās uz mani, es paspēru Bībeli dušas virzienā. Pēc tam man to izdevās dušā veikli noslēpt. Kad nācu ārā, es, sargam nemanot, paspēru Bībeli tā, lai tā aizslīdētu līdz tīro drēbju kaudzei.

Negaidīta atkalredzēšanās

1943. gadā kādu rītu, kad cietumnieki bija sapulcināti pagalmā, es ieraudzīju Albīnu. Arī viņš bija arestēts. Mēs ar Albīnu saskatījāmies, un viņš uzlika roku uz sirds par zīmi sirsnīgajām brālības jūtām. Pēc tam viņš ar zīmēm rādīja, ka uzrakstīs man vēstuli. Nākamajā dienā, iedams man garām, Albīns nometa zemē papīra lapiņu. Tomēr sargs to pamanīja, un mēs abi saņēmām sodu — ieslodzījumu vieninieka kamerā uz divām nedēļām. Ēdienreizēs mēs saņēmām tikai sakaltušu maizi un ūdeni un gulējām uz koka lāvām bez segām.

Pēc tam mani pārcēla uz Zīgburgas cietumu, un man bija jāstrādā metālapstrādes cehā. Darbs bija ļoti smags, bet ēdiens bija ļoti trūcīgs. Naktī sapņos man rādījās dažādi gardumi — kūkas un augļi —, bet es modos ar kurkstošu vēderu un izkaltušu kaklu. Es svēru mazāk par 50 kilogramiem. Tomēr katru dienu es lasīju savu Bībeli un smēlos tajā spēkus dzīvot.

 Beidzot brīvībā

1945. gada aprīlī kādu rītu cietumsargi negaidīti aizbēga, atstājot vārtus plati atvērtus. Beidzot es tiku brīvībā, taču, pirms es atgriezos mājās, man kādu laiku bija jāārstējas slimnīcā un jāatgūst spēki. Maija beigās es ierados vecāku mājās. Viņi jau bija zaudējuši cerības, ka es esmu dzīvs. Tāpēc, ieraudzījusi mani, māte izplūda asarās. Diemžēl pēc neilga laika mani vecāki nomira.

Es atkal sāku apmeklēt sapulces Tjonvilas draudzē. Grūti vārdos aprakstīt, kāds prieks bija no jauna sastapt ticības biedrus. Es biju sajūsmināts, uzzinot, kā viņi bija saglabājuši uzticību daudzajās grūtībās. Mans draugs Albīns bija miris Vācijas pilsētā Rēgensburgā. Vēlāk es uzzināju, ka mans brālēns Žans Hizigers bija kļuvis par Jehovas liecinieku un ticis sodīts ar nāvi, jo kristīgās pārliecības dēļ bija atteicies no dienesta armijā. Žans Keruā, ar kuru es biju strādājis Jehovas liecinieku Francijas filiālē, piecus gadus bija pavadījis kādā Vācijas darba nometnē. *

Drīz vien es atkal sludināju Mecā, tāpat kā to biju darījis pirms kara. Tajā laikā es iepazinos ar Minzani ģimeni. Viņu meita Tīna bija kristījusies 1946. gada 2. novembrī. Man iepatikās šī kristiete, kas bija dedzīga sludinātāja, un 1947. gada 13. decembrī mēs apprecējāmies. 1967. gada septembrī Tīna kļuva par pilnas slodzes sludinātāju un turpināja šo kalpošanu līdz pat 2003. gadam, kad viņa nomira, sasniegusi 98 gadu vecumu. Man viņas neizsakāmi pietrūkst.

Tagad, kad man jau ir krietni pāri deviņdesmit gadiem, es droši varu teikt, ka Dieva Raksti man vienmēr ir devuši spēku pārciest visus pārbaudījumus. Fiziski man dažreiz gan ir nācies ciest badu, bet savu sirdi un prātu es allaž esmu varējis stiprināt ar vārdiem no Dieva Rakstiem. Jehova mani ir darījis stipru, un viņa vārdi mani ir atspirdzinājuši. (Psalms 119:50.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 21. lpp.]

Mans draugs Albīns Relēvics

[Attēls 21. lpp.]

Mariza Anazjaka

[Attēls 22. lpp.]

Bībele, ko es iemainīju pret nedēļas maizes devu

[Attēls 23. lpp.]

Ar savu līgavu Tīnu 1946. gadā

[Attēls 23. lpp.]

Žans Keruā ar sievu Titiku