JAU pirms 200 gadiem nevarēja uzticēties visam, kas bija rakstīts avīzēs, un to pašu var teikt par internetu 21. gadsimtā. Mūsdienās, pateicoties tehnoloģijas attīstībai, ir pieejams milzīgs daudzums informācijas — patiesas un nepatiesas, noderīgas un nekam nederīgas, nekaitīgas un bīstamas. Mums ir rūpīgi jāizvēlas, kas ir mūsu uzmanības vērts. Nepieredzējuši interneta lietotāji varētu spriest, ka kāds raksts vai ziņa, lai cik neparasti vai sensacionāli tie šķistu, ir patiesi tikai tāpēc, ka tie ir atrodami internetā vai tos pa e-pastu ir atsūtījis kāds draugs. Ne velti Bībelē ir teikts: ”Vientiesis tic visam, ko padzird, gudrinieks raugās, kur soli spert.” (Sal. Pam. 14:15, LB-2012.)

Kā mēs varam būt gudri un pazīt apzinātus izdomājumus, pilsētas leģendas, krāpnieciskus paziņojumus un citu maldinošu informāciju, kas var parādīties mūsu datora ekrānā? Mums jāpadomā: vai ziņa nāk no oficiālas, uzticamas vietnes? Vai arī tā ir ievietota kādā blogā, vai varbūt tās avots vispār nav zināms? Vai šī ziņa ir minēta interneta vietnēs, kurās tiek atmaskotas dažādas izjokošanas? * Liksim lietā spriestspēju. (Ebr. 5:14.) Ja kaut kas liekas neticams, tas visdrīzāk tāds arī ir. Turklāt, ja raksts met ēnu uz citiem, tad jāpadomā, kam varētu nākt par labu šīs ziņas izplatīšanās un vai tā nav publicēta ar slēptu nolūku.

Daži, vēlēdamies izcelties, vienmēr cenšas būt pirmie, kas izplata ziņas, un pārsūta tās visiem, kas ir viņu kontaktu sarakstā, nepārbaudot informācijas patiesumu un nedomājot par sekām. (2. Sam. 13:28—33.) Taču mēs rīkosimies gudri, ja domāsim par iespējamo kaitējumu, ko tas varētu nodarīt kāda cilvēka vai organizācijas reputācijai.

 Lai pārbaudītu ziņas patiesumu, ir vajadzīgas pūles. Tāpēc daudzi domā, ka saņēmējs pats var pārliecināties, cik šī informācija ir ticama. Bet cik daudz laika tas viņam prasīs? Laiks ir ļoti vērtīgs. (Efes. 5:15, 16.) Šaubu gadījumā labāk būtu nevis pārsūtīt ziņu citiem, bet gan izdzēst saņemto sūtījumu.

Padomāsim: vai man ir izveidojies paradums pārsūtīt e-pastus citiem? Vai man kādreiz ir nācies atvainoties par aplamas vai klaji melīgas informācijas nosūtīšanu? Vai kāds ir vērsies pie manis ar lūgumu, lai es pārstāju viņam pārsūtīt e-pastus? Ir jāatceras, ka visiem, kas ir mūsu kontaktpersonu sarakstā, ir pieejams internets un viņi bez mūsu palīdzības var sameklēt ziņas, kas viņus interesē. Nav nekādas vajadzības pārplūdināt viņus ar smieklīgiem stāstiem, video un slaidrādēm. Tāpat nebūtu pareizi pārsūtīt uz Bībeli balstītu runu tekstus vai ierakstus. * Ja mēs pārsūtītu materiālu, ko esam atraduši, pētot kādu jautājumu, Bībeles pantus elektroniskā formā vai komentārus, ar kuriem plānojam piedalīties draudzes sapulcēs, mēs veicinātu uzskatu, ka personiska gatavošanās nav nemaz tik vērtīga.

Kas būtu jādara, ja internetā saskaramies ar apmelojumiem, kas vērsti pret Jehovas organizāciju? Mums tajos nekādā ziņā nevajadzētu iedziļināties. Daži uzskata, ka šāda informācija būtu jāpastāsta citiem, lai uzzinātu viņu viedokli, taču tādā veidā mēs tikai veicinātu melu izplatīšanos. Ja mūs satrauc kaut kas, ko esam redzējuši internetā, mēs varam lūgt gudrību Jehovam un runāt par to ar pieredzējušiem brāļiem. (Jēk. 1:5, 6; Jūd. 22, 23.) Jēzus, kas pats tika nepatiesi apsūdzēts, brīdināja savus sekotājus, ka pretinieki tos ”vajās un ar visādiem ļauniem vārdiem apmelos”. (Mat. 5:11; 11:19; Jāņa 10:19—21.) Mums jāliek lietā ”labs padoms” un ”saprāts”, lai izvairītos no tiem, kas ir ”neprātīgi pļāpātāji” un ”noiet galīgi neceļā”. (Sal. Pam. 2:10—16.)

Mums jābūt apdomīgiem, pirms stāstām tālāk ar mūsu organizāciju saistītus jaunumus un gadījumus, ko esam dzirdējuši no citiem. Pat ja dzirdētais ir patiess, tas vēl nenozīmē, ka šī informācija būtu jāizplata. Ir reizes, kad arī patiesu gadījumu pārstāstīšana citiem būtu nevietā un liecinātu par mīlestības trūkumu. (Mat. 7:12.) Piemēram, to noteikti var attiecināt uz tenku izplatīšanu, pat ja tās izrādītos patiesas. (2. Tes. 3:11; 1. Tim. 5:13.) Dažas ziņas ir konfidenciālas, un mums jārespektē citu tiesības noteikt, kurā brīdī un kādā veidā atklāt informāciju. Pārsteidzīga informācijas izplatīšana var nodarīt lielu ļaunumu.

Mūsdienās informācija — patiesa un nepatiesa, noderīga un nekam nederīga, nekaitīga un bīstama — izplatās neticamā ātrumā. Visiem, kas nosūta e-pastu vai īsziņu kaut vienam cilvēkam, ir jārēķinās, ka viņu sūtījums neatkarīgi no viņu nodomiem vienā acumirklī var nokļūt jebkurā pasaules vietā. Tāpēc mums jāapslāpē vēlēšanās tūlīt pat pārsūtīt informāciju tālāk, nemaz tajā neiedziļinoties. Kad lasām sensacionālas ziņas, mums jāpatur prātā, ka mīlestība nav pārlieku aizdomīga, bet tā nav arī vientiesīga un lētticīga. Turklāt mīlestība netic ļaunprātīgiem izdomājumiem par Jehovas organizāciju un meliem par mūsu brāļiem, ko izplata cilvēki, kuri kalpo ”melu tēvam” — Sātanam. (Jāņa 8:44; 1. Kor. 13:7.) Labs padoms un saprāts mums palīdzēs rīkoties gudri un izvērtēt, ko darīt ar milzīgo informācijas daudzumu, ar kuru sastopamies ikdienā. Bībelē teikts: ”Vientieši iemanto muļķību, bet gudriniekus vainago zināšana.” (Sal. Pam. 14:18, LB-2012.)