1., 2. a) Kāpēc ir ļoti svarīgi, lai kristieši būtu uzticīgi Dievam, un kā šis jautājums ir saistīts ar neitralitāti? (Sk. attēlu raksta sākumā.) b) Pret ko daudziem ir uzticības jūtas, un kas tāpēc bieži notiek?

UZTICĪBA un neitralitāte ir jautājumi, kas patiesajiem kristiešiem ir aktuāli vienmēr, ne tikai kara laikā. Iemesls ir tas, ka visi, kas ir devuši solījumu kalpot Jehovam, ir solījuši viņu mīlēt, būt viņam uzticīgi un paklausīgi. (1. Jāņa 5:3.) Mums jāpakļaujas Dieva taisnīgajiem principiem, lai kur mēs dzīvotu un lai kāda būtu mūsu izcelsme, tautība un kultūra. Uzticība Jehovam un viņa valstībai ir stiprāka par jebkurām citām uzticības jūtām. (Mat. 6:33.) Kristiešiem jāpaliek malā no visiem konfliktiem un nesaskaņām, kas plosa šo pasauli. (Jes. 2:4; nolasīt Jāņa 17:11, 15, 16.)

² Cilvēkiem, kas nekalpo Jehovam, bieži vien ir dziļas uzticības jūtas pret savu tautu, zemi, novadu vai pat valstsvienību kādā sporta veidā. Ja šīs jūtas tiek aizskartas, iznākums mēdz būt sāncensība, naidošanās, bet galējos gadījumos — arī asinsizliešana un genocīds. Cilvēku mēģinājumi risināt šos jautājumus, lai cik veiksmīgi vai neveiksmīgi tie būtu, var  personiski skart mūs vai mūsu ģimeni, jo mēs neizbēgami esam sabiedrības daļa. Tā kā Dievs mūs ir apveltījis ar taisnīguma izjūtu, valdību lēmumi varbūt nonāk pretrunā ar mūsu priekšstatiem par to, kas ir taisnīgs un godīgs. (1. Moz. 1:27; 5. Moz. 32:4.) Kā mēs tādās situācijās rīkojamies? Būtu ļoti viegli nostāties kādā no pusēm strīdus jautājumos un iesaistīties diskusijās.

3., 4. a) Kāpēc kristieši paliek neitrāli pasaules strīdus jautājumos? b) Par ko runāts šajā rakstā?

³ Varas iestādes varbūt uzstājīgi cenšas panākt, lai valsts iedzīvotāji nostājas kādā no pusēm konfliktos, kas izceļas. Taču patiesajiem kristiešiem šāda rīcība nav pieņemama. Mēs neiesaistāmies politisko strīdus jautājumu risināšanā un neņemam rokās ieročus. (Mat. 26:52.) Neviens mūs nevar piespiest kādu Sātana pasaules daļu atzīt par labāku nekā citas. (2. Kor. 2:11.) Tā kā mēs nepiederam pie pasaules, mēs spējam pacelties pāri sabiedrībā valdošajām nesaskaņām. (Nolasīt Jāņa 15:18, 19.)

⁴ Dažiem kristiešiem nepilnības dēļ nav viegli atbrīvoties no aizspriedumainās attieksmes, kāda viņiem agrāk ir bijusi pret cilvēkiem, kas atšķiras no viņiem. (Jer. 17:9; Efes. 4:22—24.) Tāpēc šajā rakstā ir apskatīti daži principi, kas palīdz pārvarēt šādas noslieces. Tāpat tajā stāstīts, kā panākt, lai mūsu domāšana un sirdsapziņa mums palīdzētu būt uzticīgiem Dieva valstībai.

5., 6. Kāda bija Jēzus attieksme pret daudzveidību sabiedrībā, kurā viņš dzīvoja, un kāpēc?

⁵ Ja mūs kādreiz māc šaubas, kā rīkoties kādā konkrētā situācijā, ir vērts padomāt, ko būtu darījis Jēzus. Viņš dzīvoja sabiedrībā, ko veidoja cilvēki no dažādiem apgabaliem — Jūdejas, Galilejas, Samarijas un citiem. No Bībeles var redzēt, ka šo apvidu iedzīvotāji ne vienmēr labi satika. (Jāņa 4:9.) Nesaskaņas pastāvēja arī starp farizejiem un saducejiem (Ap. d. 23:6—9), starp vienkāršo tautu un nodokļu ievācējiem (Mat. 9:11) un starp tiem, kas bija mācījušies rabīnu skolās, un tiem, kas to nebija darījuši (Jāņa 7:49). Pirmajā gadsimtā vara Izraēlā piederēja romiešiem, un vietējie iedzīvotāji pret viņiem bija noskaņoti ļoti negatīvi. Kaut gan Jēzus aizstāvēja reliģisko patiesību un atzina, ka glābšana nāk no jūdiem, viņš nekad nemudināja savus mācekļus iesaistīties šajos konfliktos. (Jāņa 4:22.) Gluži otrādi, viņš tiem mācīja mīlēt visus cilvēkus kā savus tuvākos. (Lūk. 10:27.)

⁶ Kāpēc Jēzus neatbalstīja aizspriedumus, kas bija izplatīti jūdu sabiedrībā? Ne viņš, ne viņa Tēvs nenostājas nevienā no pusēm jautājumos, kas pasaulē izraisa domstarpības. Kad Jehova ar sava Dēla starpniecību radīja vīrieti un sievieti, viņa nodoms bija tāds, lai tie piepildītu visu zemi. (1. Moz. 1:27, 28.) Dievs bija veidojis cilvēkus tā, ka viņu pēcnācēji varēja būt ļoti dažādi. Ne Jehovas, ne Jēzus acīs neviena rase, tautība vai valoda nav pārāka par citām. (Ap. d. 10:34, 35; Atkl. 7:9, 13, 14.) Viņu viedoklis par šo jautājumu ir nevainojams piemērs mums. (Mat. 5:43—48.)

7., 8. a) Kādā jautājumā kristieši nedrīkst palikt neitrāli? b) Kas kristiešiem jāatzīst, ja runa ir par sociālo un politisko problēmu risinājumu?

⁷ Tomēr ir kāds jautājums, kurā kristieši nedrīkst palikt neitrāli, — tas ir  jautājums par Jehovas augstāko varu. Pirmo reizi Jehovas valdīšanu apstrīdēja Sātans Ēdenes dārzā. Tagad visiem ir jāizšķiras, vai viņi uzskata, ka Dievs ir labāks valdnieks nekā Sātans, vai otrādi. Vai jūs no sirds esat nostājušies Jehovas pusē un izlēmuši pakļauties viņa likumiem un principiem, nevis darīt visu pēc sava prāta? Vai jūs piekrītat, ka vienīgi Dieva valstība spēj novērst cilvēces nelaimes? Vai arī jūs domājat, ka cilvēki spēj paši valdīt pār sevi? (1. Moz. 3:4, 5.)

⁸ No jūsu atbildēm uz šiem jautājumiem ir atkarīgs, ko jūs teiksiet, ja cilvēki gribēs uzzināt jūsu viedokli par kaut ko tādu, kas izraisa strīdus. Politiķi, dažādi aktīvisti un reformu īstenotāji jau ilgi pūlas atrisināt šādus jautājumus. Iespējams, viņi to dara ar vislabākajiem motīviem. Taču kristieši apzinās, ka tikai Dieva valstība spēj novērst cilvēces problēmas un nodrošināt patiesu taisnīgumu. Mums ir jāatstāj viss Jehovas ziņā. Vai gan tad, ja katrs kristietis aizstāvētu risinājumu, ko pats uzskata par labāko, draudzēs drīz nesāktos šķelšanās?

9. Kāda situācija pirmajā gadsimtā bija izveidojusies Korintas draudzē, un kā apustulis Pāvils ieteica rīkoties?

⁹ Pievērsīsim uzmanību, kā rīkojās daži kristieši pirmajā gadsimtā, kad draudzē bija radies kāds jautājums, kas grāva tās vienotību. Korintā bija tādi, kas runāja: ””Es sekoju Pāvilam”, ”Es — Apollam”, ”Es — Kēfam”, ”Bet es — Kristum.”” Lai kas būtu bijis domstarpību pamatā, apustulis Pāvils bija ļoti neapmierināts ar to, kā tās ietekmēja draudzi. ”Tad jau Kristus ir dalīts!” viņš izsaucās. Kā varēja labot šo situāciju? Pāvils kristiešus aicināja: ”Es jūs mudinu, brāļi, mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, lai jūs visi runātu saskanīgi un starp jums nebūtu šķelšanās, bet lai jūs būtu pilnīgi vienoti — vienprātīgi un vienās domās.” Arī mūsdienās kristiešu draudzē nedrīkst pieļaut nekādu šķelšanos. (1. Kor. 1:10—13; nolasīt Romiešiem 16:17, 18.)

10. Kā apustulis Pāvils paskaidroja, ka kristiešiem jāpaliek neitrāliem šīs pasaules strīdos?

¹⁰ Pāvils rosināja svaidītos kristiešus domāt par savu debesu pilsonību, nevis par to, kas bija uz zemes. (Filip. 3:17—20.) * Viņiem bija jābūt vēstniekiem Kristus vietā. Vēstnieki nejaucas tās valsts lietās, uz kuru viņi ir nosūtīti; viņi ir lojāli savai valstij. (2. Kor. 5:20.) Savukārt kristieši, kam ir cerība dzīvot uz zemes, ir Dieva valstības pavalstnieki, tāpēc viņi nenostājas nevienā pusē šīs pasaules strīdos.

11., 12. a) Kas kristiešiem var traucēt saglabāt uzticību Dieva valstībai? b) Kas bija jāpārvar kādai kristietei, un kā viņai tas izdevās?

¹¹ Lielākajā daļā pasaules cilvēki izjūt ciešu saikni ar tiem, ar kuriem viņus vieno vēsture, kultūra un valoda, un lepojas ar savu piederību šai grupai. Tāpēc kristiešiem jāveido sava domāšana un sirdsapziņa tā, lai viņi spētu rīkoties pareizi, kad rodas ar neitralitāti saistīti jautājumi. Kā to panākt?

¹² Minēsim pāris piemērus. Mirjeta *, kas dzīvo kādā no bijušās Dienvidslāvijas valstīm, bija audzināta nīst serbus. Uzzinājusi, ka Jehova ir objektīvs un ka etnisko nesaskaņu patiesais ierosinātājs  ir Sātans, viņa pūlējās atbrīvoties no nacionālisma jūtām. Tomēr, kad apkārtnē uzliesmoja etniskā vardarbība, naids, ko viņa jau it kā bija uzveikusi, parādījās atkal, un Mirjetai bija grūti sludināt serbiem. Bet viņa saprata, ka nebūs pareizi vienkārši gaidīt, kad šīs jūtas izgaisīs pašas no sevis. Mirjeta lūdza, lai Jehova viņai palīdz ne tikai cīnīties ar aizspriedumiem, bet arī rast iespēju sludināt vairāk un kļūt par pionieri. ”Es esmu pārliecinājusies, ka nodošanās kalpošanai man palīdz visvairāk,” viņa saka. ”Sludinot es cenšos paust tādas pašas īpašības, kādas piemīt mūsu mīlošajam Dievam, un man ir izdevies pārvarēt savas negatīvās jūtas.”

13. a) Kāda situācija sarūgtināja kādu mūsu māsu, un kā viņa rīkojās? b) Ko var mācīties no Soilas pieredzētā?

¹³ Soila, kas ir dzimusi Meksikā, tagad pieder pie kādas draudzes Eiropā. Draudzē daži brāļi, kas paši bija no kādas Latīņamerikas valsts, mēdza izteikt netaktiskas un nievājošas piezīmes par viņas dzimto zemi, tās paražām un mūziku. Ko jūs darītu šādā situācijā? Protams, dzēlīgās piezīmes sarūgtināja Soilu. Taču slavējami ir tas, ka viņa lūdza Jehovam palīdzību, lai viņas sirdī nesāktu veidoties aizvainojums. Jāatzīst, ka dažiem mūsu starpā tie joprojām ir sāpīgi jautājumi. Mums jāuzmanās, lai mēs nekad neteiktu un nedarītu neko tādu, kas veicinātu šķelšanos vai modinātu brāļos — vai citos cilvēkos — uzticības jūtas, kuras būtu pretrunā ar neitralitātes principu. (Rom. 14:19; 2. Kor. 6:3.)

14. Kā kristieši var saskaņot savu domāšanu un sirdsapziņu ar Jehovas viedokli?

¹⁴ Vai jūs augāt vidē, kur tika ļoti uzsvērts, ka ir jālepojas ar savu tautu vai novadu? Vai šādas jūtas jums vēl kaut kādā mērā ir saglabājušās? Kristieši nedrīkst pieļaut, ka nacionālisma jūtas izkropļotu viņu viedokli par citiem. Bet ko darīt, ja jūs pamanāt, ka jums ir aizspriedumi pret cilvēkiem, kam ir cita tautība, kultūra, valoda vai rase? Tad noteikti būtu jāpārdomā, kāda ir Jehovas attieksme pret nacionālismu un aizspriedumiem. Šādi jautājumi varētu būt piemērots izpētes temats, kad jūs iedziļināties Bībelē personiski vai ģimenes lokā. Pēc tam ir svarīgi lūgt Jehovu, lai viņš jums palīdz pieņemt viņa viedokli. (Nolasīt Romiešiem 12:2.)

15., 16. a) Kāda bieži būs citu attieksme pret to, ka mēs esam uzticīgi Dievam? b) Kā vecāki var palīdzēt saviem bērniem grūtās situācijās saglabāt uzticību Dievam?

¹⁵ Agrāk vai vēlāk visi Jehovas kalpi nonāk situācijās, kurās sirdsapziņa viņiem liek atšķirties no apkārtējiem — kolēģiem, klasesbiedriem, kaimiņiem, radiniekiem vai citiem. (1. Pēt. 2:19.) Tam, ka mēs neesam tādi kā visi, ir jābūt pamanāmam. Mums nebūtu jābrīnās, ja pasaule mūs ienīst par mūsu nostāju; Jēzus brīdināja, ka tā būs. Lielākā daļa pretinieku neizprot, cik svarīgi ir jautājumi, kas saistīti ar kristīgo neitralitāti, taču mēs tos uzskatām par ārkārtīgi nozīmīgiem.

¹⁶ Lai saglabātu uzticību Jehovam, mums jāpaliek nelokāmiem, kad saskaramies ar draudiem. (Dan. 3:16—18.) Bailes no cilvēkiem var pārņemt jebkura vecuma kristiešus, bet jauniešiem, tēlaini izsakoties, ir sevišķi grūti peldēt pret straumi. Ja jūsu bērni sastopas ar tādām situācijām, kurās tiek atskaņota himna vai svinēti valsts svētki, esiet gatavi viņiem palīdzēt. Ģimenes  vakarā Jehovas pielūgsmei paskaidrojiet bērniem, kādi principi ir jāņem vērā, lai viņiem būtu drosme rīkoties pareizi. Palīdziet viņiem skaidri un ar cieņu paust savus uzskatus. (Rom. 1:16.) Tāpat ir svarīgi, lai vecāki vajadzības gadījumā dotos pārrunāt šos jautājumus ar skolotājiem.

17. Kā mums jāvairās domāt, un kāpēc?

¹⁷ Ir pilnīgi saprotams, ka mums kaut kādā mērā ir dārga zeme, kurā esam auguši, tās kultūra, valoda un ēdieni. Taču mums jāvairās domāt, ka mūsu zemē viss ir labāks nekā citur. Jehovas radītajā ir vērojama liela daudzveidība, kas mums var sagādāt prieku. (Ps. 104:24; Atkl. 4:11.) Nav nekāda pamata uzskatīt, ka vienā vietā pieņemtais rīcības veids ir labāks nekā citā vietā ierastais.

18. Ko mēs iegūsim, ja raudzīsimies uz citiem tāpat kā Jehova?

¹⁸ Dievs vēlas, lai visdažādākie cilvēki pilnībā iepazītu patiesību un iegūtu mūžīgu dzīvi. (Jāņa 3:16; 1. Tim. 2:3, 4.) Ja protam novērtēt uzskatu dažādību, kāda iespējama Dieva principu ietvaros, mēs paplašinām savu redzesloku un stiprinām kristīgo vienotību. Lai mēs paliktu uzticīgi Jehovam, mēs nedrīkstam iesaistīties strīdos, kas plosa pasauli. Nav pieļaujams, ka draudzes locekļi būtu uzticīgi nevis Dieva valstībai, bet katrs kaut kam citam. Cik gan mēs esam pateicīgi, ka Jehova mums ir palīdzējis norobežoties no Sātana pasaulē izplatītās šķeltnieciskās rīcības, kurā atspoguļojas lepnums un sāncensība! Būsim apņēmības pilni veicināt mieru un paust attieksmi, kāda bija psalmu sacerētājam, kurš rakstīja: ”Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi!” (Ps. 133:1.)