MŪSU Radītājs cilvēkus ir apveltījis ar dārgu dāvanu — gribas brīvību. Turklāt viņš bagātīgi svētī tos, kas pašaizliedzīgi izmanto savu gribas brīvību, lai atbalstītu patieso pielūgsmi un sekmētu viņa izcilā vārda svētīšanu un viņa nodoma piepildīšanos. Jehovam nav pieņemama mehāniska paklausība, kas tiek panākta ar draudiem un piespiešanu. Viņam ir dārga mūsu padevība un uzticība, ja mūs uz to rosina patiesa mīlestība un dziļa pateicība.

Viens piemērs no vēstures: kad izraēlieši bija Sinaja tuksnesī, Jehova viņiem lika uzcelt saiešanas telti. Viņš teica: ”Paņemiet no savas rocības upura dāvanu tam Kungam; ikviens, ko sirds skubina, lai atnes upura dāvanu tam Kungam.” (2. Moz. 35:5.) Ikviens izraēlietis varēja dot to, ko varēja atļauties, un it visas labprātīgās dāvanas — neatkarīgi no tā, kas un cik daudz tika ziedots, — varēja likt lietā, lai īstenotu Dieva nodomu. Kā izraēlieši atsaucās uz šo aicinājumu?

”Ikviens, ko sirds skubināja un kam bija labs prāts,” atnesa labprātīgus ziedojumus. Vīrieši un sievietes bija gatavi ziedot dažādas lietas, kas varēja noderēt Jehovas pielūgsmes vietas būvniecībai: viņi atnesa saktas un auskarus, gredzenus, dažādus zelta, sudraba un vara izstrādājumus, ”zilo un sarkano purpuru, karmezīnā krāsotus diegus, smalkus audumus, kazu vilnu un iesarkanu aunu un āpšu ādas”, akāciju koku, dārgakmeņus, balzamu un eļļu. Beigu beigās ”pietiekami bija visam darbam, lai to nobeigtu, un vēl palika pāri”. (2. Moz. 35:21—24, 27—29; 36:7.)

Vislielāko prieku Jehovam sagādāja nevis izraēliešu ziedotās lietas, bet gan labprātīgais gars, ar kādu tie atbalstīja tīro pielūgsmi. Viņi bija gatavi veltīt laiku un pūles, lai kalpotu Jehovam. ”Ikviena ar prasmi apveltīta sieviete pati vērpa,” teikts Bībelē. ”Visas sievas, kurām sirds uz to nesās un kuras to prata, vērpa kazu vilnu.” Turklāt  Jehova piepildīja Becaleēlu ”ar gudrību, izmanību un zināšanām visādiem darbiem”. Gan Becaleēlam, gan Oholiābam Dievs piešķīra prasmi paveikt visus darbus, kurus viņš tiem bija uzdevis. (2. Moz. 35:25, 26, 30—35.)

Kad Jehova izraēliešus aicināja nest ziedojumus, viņš bija pārliecināts, ka ”ikviens, ko sirds skubina,” atbalstīs patieso pielūgsmi. Viņš no savas puses bagātīgi svētīja visus, kas bija gatavi ziedot ar labprātīgu garu, — Jehova šos cilvēkus vadīja un dāvāja tiem lielu prieku. Tā Jehova apliecināja, ka tad, ja viņš svētī savu kalpu labprātīgo garu, tiem nepietrūks ne līdzekļu, ne prasmju viņa gribas īstenošanai. (Ps. 34:10.) Ja mēs nesavtīgi kalpojam Jehovam, viņš noteikti svētīs mūsu labprātīgo garu.