TRŪCĪGA atraitne apskauj savu dēlu, kas ir viņas vienīgais bērns. Viņa nespēj noticēt savām acīm. Vēl pirms neilga laika viņa maigi šūpoja savās rokās zēna nedzīvo ķermeni. Bet tagad šī sieviete saviļņota raugās uz savu dēlu, kas ir piecelts no nāves un smaida. ”Redzi,” saka viesis, kas ir apmeties viņas namā, ”tavs dēls ir dzīvs!”

Šī pārsteidzošā augšāmcelšana notika pirms nepilniem 3000 gadiem, un par to var lasīt 1. Ķēniņu grāmatas 17. nodaļā. Pieminētais viesis ir Dieva pravietis Elija. Kas ir zēna māte? Viņa ir atraitne, kuras vārdu mēs nezinām, no Sareptas pilsētas. Viņas dzīvē noteikti nebija daudz notikumu, kas būtu stiprinājuši ticību tik ļoti kā viņas dēla augšāmcelšana. Būs pamācoši uzzināt par šo atraitni kaut ko vairāk.

Jehova bija nolēmis, ka zemi, pār ko valdīja ļaunais izraēliešu ķēniņš Ahabs, piemeklēs ilgs sausums. Kad Elija bija paziņojis šo vēsti, Dievs viņu paslēpa no Ahaba un brīnumainā veidā ēdināja ar maizi un gaļu, ko pravietim atnesa kraukļi. Tad Jehova sacīja Elijam: ”Celies un dodies uz Sareptu, kas pieder pie Sidonas, un apmeties tur: Es, lūk, pavēlēšu kādai atraitnei tur tevi apgādāt ar pārtiku.” (1. Ķēn. 17:1—9.)

Kad Elija ieradās Sareptā, viņš ieraudzīja trūcīgu atraitni, kas lasīja žagarus. Vai viņa varētu būt tā sieviete, kas sagādās pravietim ēdienu? Kā viņa to varētu, pati būdama nabadzīga? Lai kādas šaubas Elijam būtu radušās, viņš uzsāka sarunu ar šo sievieti un teica: ”Atnes man mazliet ūdens kādā traukā ko padzerties!” Kad sieviete devās pēc ūdens, Elija piebilda: ”Atnes, lūdzu, ..man arī kumosu maizes!” (1. Ķēn. 17:10, 11.) Padzirdīt  svešinieku atraitnei nebija grūti, bet lūgumu atnest maizi nebija tik viegli izpildīt.

”Tik tiešām, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs,” viņa atbildēja, ”bet man ir tikai plācenis un tīnē viena vienīga pilna sauja smalko kviešu miltu un mazliet eļļas apaļā krūzē, un raugi, es esmu salasījusi kādus žagariņus un taisos visu sev un savam dēlam sagatavot, un pēc tam, kad mēs to paši būsim baudījuši, tad arī mums būs jāmirst.” (1. Ķēn. 17:12.) Padomāsim, ko no šīs sarunas var secināt.

Atraitne saprata, ka Elija ir dievbijīgs izraēlietis. To var redzēt no viņas vārdiem: ”Tik tiešām, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs.” Lai gan viņa, pēc visa spriežot, kaut ko zināja par Izraēla Dievu, šīs zināšanas nebija tik dziļas, lai viņa par Jehovu teiktu: ”Mans Dievs.” Atraitne dzīvoja Sareptā, pilsētā, kas ”piederēja pie Sidonas”, proti, acīmredzot Sarepta bija atkarīga no šīs feniķiešu pilsētas. Ļoti iespējams, Sareptas iedzīvotāji pielūdza Baalu. Tomēr Jehova šajā atraitnē bija saskatījis kaut ko īpašu.

Kaut gan trūcīgā atraitne Sareptā dzīvoja starp elku pielūdzējiem, viņa apliecināja ticību. Jehova sūtīja pie viņas Eliju gan šīs sievietes, gan pravieša dēļ. No tā mēs varam mācīties kaut ko svarīgu.

Ne visi Sareptas iedzīvotāji bija ļauni, kaut arī šajā pilsētā zēla Baala pielūgsme. Sūtīdams pie atraitnes Eliju, Jehova apliecināja, ka viņš pievērš uzmanību godprātīgiem cilvēkiem, kas viņam vēl nekalpo. ”Katrā tautā [Dievam] ir patīkams ikviens, kas viņu bīstas un rīkojas taisnīgi.” (Ap. d. 10:35.)

Cik daudz cilvēku jūsu sludināšanas teritorijā līdzinās atraitnei no Sareptas? Iespējams, viņi dzīvo starp viltus reliģijas piekritējiem, taču ilgojas pēc kaut kā labāka. Varbūt viņiem nav tikpat kā nekādu zināšanu par Jehovu un tāpēc ir vajadzīga palīdzība, lai viņi varētu pievienoties tīrajai pielūgsmei. Vai jūs meklējat šādus cilvēkus un pūlaties viņiem palīdzēt?

Padomāsim par to, ko Elija lūdza atraitnei izdarīt. Viņa tikko bija sacījusi, ka vēl pagatavos ēdienu sev un savam dēlam un paēdīs, bet pēc tam viņiem būs jāmirst. Ko teica Elija? ”Ej un nebīsties un sagatavo tu to tā, kā esi to nospriedusi, bet, lūdzu, iztaisi arī man mazu rausi pašā sākumā un liec to iznest man ārā. Bet savām un sava dēla vajadzībām sagatavo vēlāk, jo tā ir sacījis tas Kungs, Israēla Dievs: Milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks līdz tai dienai, kurā tas Kungs atkal dos lietu virs zemes.” (1. Ķēn. 17:11—14.)

”Atteikties no mūsu pēdējā ēdiena? Tu laikam joko!” daudzi droši vien būtu atbildējuši. Taču atraitnes reakcija nebija tāda. Kaut arī viņa neko daudz nezināja par Jehovu, viņa noticēja Elijam un izdarīja to, ko tas lūdza. Tas bija nopietns ticības pārbaudījums, un atraitnes lēmums bija ļoti gudrs.

Dievs neatstāja trūcīgo atraitni. Kā jau Elija bija solījis, Jehova vairoja viņas niecīgos pārtikas krājumus, tā ka ar tiem pietika Elijam, pašai atraitnei un viņas dēlam līdz sausuma beigām. ”Milti tīnē  neizsīka, un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, kā to tā Kunga vārds, kādu Viņš ar Elijas starpniecību bija runājis, bija noteicis.” (1. Ķēn. 17:16; 18:1.) Ja šī sieviete būtu rīkojusies citādi, tad rausis, ko viņa pagatavoja no mazumiņa miltu un eļļas, visticamāk, būtu pēdējais, ko viņa ēstu. Taču viņa, ticības vadīta, paļāvās uz Jehovu un vispirms paēdināja Eliju.

No šī notikuma var mācīties, ka Jehova svētī tos, kas pauž ticību. Ja tiek pārbaudīta mūsu uzticība Dievam un mēs apliecinām ticību, Jehova mums palīdzēs. Viņš par mums gādās, mūs sargās un būs mūsu Draugs, palīdzot izturēt pārbaudījumu. (2. Moz. 3:13—15.)

1898. gadā žurnālā Zion’s Watch Tower par notikumu ar atraitni bija teikts: ”Ja šai sievietei būtu ticība, kas viņai liktu paklausīt, viņa tiktu atzīta par cienīgu saņemt Kunga palīdzību ar pravieša starpniecību; ja viņai nebūtu ticības, varbūt būtu atrasta cita atraitne, kurai tāda būtu. Tāpat ir ar mums: dažādos dzīves ceļojuma posmos Kungs mūs atved kādā vietā, kur viņš pārbauda mūsu ticību. Ja apliecinām ticību, mēs saņemsim svētību; ja ne — mēs to zaudēsim.”

Kad sastopamies ar konkrētiem pārbaudījumiem, mums jāmeklē Dieva vadība Rakstos un uz Bībeli balstītās publikācijās. Pēc tam mums jārīkojas saskaņā ar Jehovas vadību, lai cik grūti būtu to pieņemt. Mēs katrā ziņā tiksim svētīti, ja ņemsim vērā gudro sakāmvārdu: ”Paļaujies uz to Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz savu prāta gudrību, bet domā uz to Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” (Sal. Pam. 3:5, 6.)

Atraitnes ticība drīz tika pakļauta vēl vienam pārbaudījumam. Bībelē stāstīts: ”Pēc tam saslima šīs sievas, nama saimnieces, dēls. Un slimība bija ļoti grūta, tā ka tam lāgā pat elpot vairs nebija iespējams.” Meklēdama nelaimes iemeslu, bēdu pārņemtā māte teica Elijam: ”Kas man ar tevi kopējs? Tu, Dieva vīrs, vai tu esi nācis pie manis, lai man atgādinātu manus pārkāpumus un lai nonāvētu manu dēlu?” (1. Ķēn. 17:17, 18.) Ko šie rūgtuma pilnie vārdi nozīmē?

Vai sieviete bija atcerējusies kādu grēku, kas darīja nemierīgu viņas sirdsapziņu? Vai viņai likās, ka dēla nāve ir Dieva sods un ka Elija ir Dieva sūtīts nāves vēstnesis? Bībelē tas nav paskaidrots, bet viens ir skaidrs: atraitne neapsūdzēja Dievu nekādā netaisnībā.

Eliju droši vien satrieca gan atraitnes dēla nāve, gan viņas uzskats, ka briesmīgo nelaimi ir izraisījusi pravieša klātbūtne. Uznesis mirušo zēnu augšējā telpā, Elija iesaucās: ”Kungs, mans Dievs, vai tad Tu tiešām gribi šai atraitnei, pie kuras es dzīvoju kā viņas iemītnieks, sūtīt tādu nelaimi un likt mirt viņas dēlam?” Pravietim nebija izturama doma, ka Dieva vārdam tiktu sagādāts negods, ja viņš ļautu šai laipnajai un viesmīlīgajai sievietei ciest vēl ilgāk. Tāpēc Elija lūdza: ”Kungs, mans Dievs, liec, lūdzu, šī bērna dvēselei atkal atgriezties viņā!” (1. Ķēn. 17:20, 21.)

Jehova dzirdēja šo lūgšanu. Atraitne bija gādājusi par viņa pravieti un apliecinājusi ticību. Acīmredzot Dievs bija ļāvis zēna slimībai turpināties, zinādams, ka notiks pirmā Bībelē aprakstītā augšāmcelšana, kas dos cerību nākamajām paaudzēm. Kad Elija vērsās pie Jehovas lūgšanā, viņš atjaunoja zēna dzīvību. Cik gan priecīga bija atraitne, kad Elija teica: ”Redzi, tavs dēls ir dzīvs!” Atraitne tad sacīja Elijam: ”Līdz ar šo es atzīstu tagad, ka tu esi Dieva vīrs un tā Kunga vārds tavā mutē ir patiesība!” (1. Ķēn. 17:22—24.)

1. Ķēniņu grāmatas 17. nodaļā par šo sievieti vairāk nekas nav sacīts. Tomēr, ņemot vērā, ka Jēzus atzinīgi izteicās par viņu, pastāv varbūtība, ka atlikušo mūžu viņa uzticīgi kalpoja Jehovam. (Lūk. 4:25, 26.) Šis gadījums liecina, ka Dievs svētī cilvēkus, kas labi izturas pret viņa kalpiem. (Mat. 25:34—40.) Tas pierāda, ka Dievs gādā par saviem uzticīgajiem kalpiem un dara to pat grūtos apstākļos. (Mat. 6:25—34.) Tāpat no šī stāstījuma var redzēt, ka Jehova vēlas un spēj piecelt no nāves mirušos. (Ap. d. 24:15.) Tie visi ir būtiski iemesli atcerēties atraitni no Sareptas.