IR SAVIĻŅOJOŠI redzēt, ka arvien vairāk gados jaunu Jehovas kalpu ir gatavi dzīvot pieticīgāk, lai varētu lielākā mērā piedalīties kristīgajā kalpošanā. (Mat. 6:22.) Ko viņi savā dzīvē ir mainījuši, lai īstenotu šo mērķi? Ar kādiem šķēršļiem viņi saskaras? Lai gūtu atbildes uz šiem jautājumiem, padomāsim, ko ir pieredzējuši daži kristieši, kas šobrīd kalpo Meksikā.

Dastins un Džeisa (ASV) apprecējās 2007. gada janvārī. Neilgi pēc kāzām viņi īstenoja senlolotu sapni — iegādājās nelielu, astoņus metrus garu jahtu, lai varētu uz tās dzīvot cauru gadu. Viņi noenkuroja jahtu pie Astorijas, gleznainas, mežiem noaugušu kalnu ieskautas pilsētas netālu no Klusā okeāna, kur tālumā vīd arī sniegotas virsotnes. ”Lai kurā virzienā skatītos, mūsu acu priekšā pastāvīgi pavērās neaprakstāmi skaistas ainas!” atceras Dastins. Pēc jaunā pāra domām, viņi dzīvoja vienkāršu dzīvi un paļāvās uz Jehovu. ”Kā nekā mēs dzīvojam uz nelielas jahtas, strādājam pusslodzi, apmeklējam svešvalodas draudzi un laiku pa laikam kalpojam par palīgpionieriem,” viņi sprieda. Tomēr pēc kāda laika Dastins un Džeisa saprata, ka viņi māna paši sevi. ”Lielāko daļu laika mēs pavadījām, labojot jahtu, nevis atbalstot draudzi,” stāsta Dastins. ”Mēs sapratām, ka tad, ja tiešām  vēlamies, lai Jehovam mūsu dzīvē būtu galvenā vieta, mums kaut kas bija jāmaina.”

Džeisa turpina: ”Kad vēl nebiju precējusies, es dzīvoju Meksikā un piederēju pie angļu valodas draudzes. Man patika sludināt Meksikā, un es vēlējos tur atgriezties.” Lai vēlme sludināt ārzemēs nostiprinātos, savā ģimenes vakarā Dastins un Džeisa sāka lasīt dzīvesstāstus par brāļiem un māsām, kas ir pārcēlušies uz zemēm, kur ”druvas” ir ”baltas pļaujai”. (Jāņa 4:35.) ”Arī mēs gribējām būt tikpat priecīgi kā viņi,” atceras Dastins. Pēc kāda laika, kad Dastins un Džeisa no draugiem Meksikā saņēma ziņu, ka tur kādai jaunizveidotai grupai ir nepieciešams atbalsts, viņi izlēma pārcelties. Viņi atstāja darbu, pārdeva jahtu un aizbrauca uz Meksiku.

Dastins un Džeisa apmetās Tekomanā — pilsētā, kas arī atrodas pie Klusā okeāna, tikai attālums, kas to šķir no Astorijas, ir gandrīz četrarpus tūkstoši kilometru. ”Atsvaidzinošā vēja vietā mūs šeit gaidīja dedzinoša svelme, un gleznainās kalnu panorāmas vietā mēs visapkārt redzējām vienus vienīgus citronkokus,” pieredzētajā dalās Dastins. Sākumā viņiem nebija viegli atrast darbu. Lai taupītu līdzekļus, šie kristieši nedēļu pēc nedēļas divreiz dienā ēda rīsus un pupiņas. ”Taču tieši tad, kad mūsu vienveidīgā ēdienkarte jau kļuva neizturama, Bībeles skolnieki mums sāka dāvināt mango, banānus, papajas un, protams, kaudzēm citronu,” stāsta Džeisa. Ar laiku viņi atrada darbu kādā Taizemē bāzētā tālmācības skolā, kas piedāvā apgūt svešvalodas internetā. Tā viņiem izdevās nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai parūpētos par savām vajadzībām.

Kā Dastins un Džeisa vērtē pārmaiņas savā dzīvē? ”Pārcelšanās ir labākais, kas ar mums jebkad ir noticis,” viņi ir vienisprātis. ”Mūsu attiecības ar Jehovu un vienam ar otru ir kļuvušas ciešākas, nekā mēs būtu varējuši iedomāties. Katru dienu mēs tik daudz ko darām kopā — ejam sludināt, pārrunājam, kā vislabāk varētu palīdzēt saviem Bībeles skolniekiem, gatavojamies sapulcēm. Turklāt šeit mēs neizjūtam tāda veida spiedienu, ar ko agrāk bija jāsastopas dienu no dienas.” Viņi vēl piebilst: ”Tagad mēs zinām, ka agrāk nebijām līdz galam izpratuši, cik patiesi ir vārdi no 34. psalma 9. panta: ”Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir labs.””

Vairāk nekā 2900 brāļu un māsu — gan precētu, gan neprecētu jaunu cilvēku, kam ir ap divdesmit, trīsdesmit gadiem, — ir pārcēlušies, lai kalpotu tādās Meksikas vietās, kur ir liela vajadzība pēc valstības sludinātājiem. Kāpēc viņi ir izšķīrušies par šādu  soli? Kad šis jautājums tika uzdots grupai šo sludinātāju, viņu atbildēs izskanēja trīs galvenie iemesli. Kādi tie ir?

Lai apliecinātu mīlestību pret Jehovu un cilvēkiem. Letīsija, kas ir kristījusies 18 gadu vecumā, stāsta: ”Kad es atdevu sevi Jehovam, es sapratu, ka ar šo svinīgo solījumu esmu apliecinājusi savu apņēmību kalpot viņam no visas sirds un dvēseles. Par apstiprinājumu tam, ka mīlu Jehovu no visas sirds, es vēlējos vairāk laika un spēka veltīt kalpošanai.” (Marka 12:30.) Kad Hermilo, kas tagad ir Letīsijas vīrs, bija nedaudz pāri divdesmit gadiem, viņš pārcēlās uz kādu vietu, kur bija lielāka vajadzība pēc valstības sludinātājiem. Šis kristietis saka: ”Es sapratu, ka palīdzēt cilvēkiem apmierināt viņu garīgās vajadzības ir labākais veids, kā apliecināt mīlestību pret tuvāko.” (Marka 12:31.) Lai šo mērķi īstenotu, Hermilo atstāja plaukstošo Monterreju, kur viņš bija strādājis bankā un dzīvojis komfortablu dzīvi, un pārcēlās uz kādu nelielu pilsētiņu.

Lai gūtu īstu un paliekošu prieku. Neilgi pēc tam, kad Letīsija kristījās, viņa kopā ar kādu kristieti, kas ir pieredzējusi pioniere, devās uz attālu pilsētu, lai tur mēnesi sludinātu. Letīsija atceras: ”Tas bija pārsteidzoši! Es biju neizsakāmi priecīga, redzot, ka tik daudzi cilvēki, kam mēs sludinājām valstības vēsti, labprāt to uzklausa. Mēneša beigās es nospriedu: ”Šāda dzīve ir tieši tas, ko es vēlos!”” Arī Eslija, kāda jauna, neprecēta kristiete, kurai tagad ir apmēram divdesmit gadi, atceras, ka doma par kalpošanu vietā, kur trūkst sludinātāju, viņai iepatikās tāpēc, ka viņa redzēja, cik lielu prieku sagādā šāda kalpošana. Vidusskolas gados viņa iepazinās ar dažiem dedzīgiem lieciniekiem, kas bija pārcēlušies uz tādām vietām, kur bija vairāk darba sludināšanā. Eslija stāsta: ”Redzot, kā šo brāļu un māsu sejas staro priekā, arī man radās vēlēšanās dzīvot tādu pašu dzīvi.” Šāda vēlēšanās ir radusies daudzām māsām. Meksikā vairāk nekā 680 neprecētu māsu ir pārcēlušās uz vietām, kur ir īpaša vajadzība pēc sludinātājiem. Kāds brīnišķīgs paraugs kā jauniem, tā padzīvojušiem ticības biedriem!

Lai rastu dzīvē jēgu un gandarījumu. Kad Eslijas mācības vidusskolā gāja uz beigām, viņai piedāvāja iespēju mācīties augstskolā. Vienaudži meiteni mudināja pieņemt šo piedāvājumu un tiekties pēc ”normālas dzīves” — iegūt augstāko izglītību, veidot karjeru, iegādāties mašīnu un izbrīvēt laiku ceļošanai. Tomēr Eslija šo padomu noraidīja. Viņa saka: ”Daži kristieši, ar kuriem es draudzējos, tiecās pēc šādiem mērķiem, un ar laiku es redzēju, ka garīgi mērķi viņiem vairs nebija pirmajā vietā. Turklāt es ievēroju, ka galu galā viņi jutās nomākti, cīnoties ar  šīs pasaules problēmām, kurās viņi arvien vairāk iegrima. Es vēlējos izmantot savus jaunības spēkus, lai pēc iespējas vairāk kalpotu Jehovam.”

Pēc vidusskolas Eslija ieguva papildu izglītību, kas viņai ļāva atrast tādu darbu, lai viņa varētu kalpot par pionieri un uzturēt sevi. Pēc tam viņa pārcēlās uz kādu vietu, kur bija maz sludinātāju. Viņa pat izlēma mācīties otomu un tlapaneku valodas, kurās runā vietējie iedzīvotāji. Atskatoties uz trim gadiem, kas ir pavadīti dažādās attālās teritorijās, Eslija saka: ”Sludināšana šajās vietās, kur ir tik liela vajadzība, man ir sniegusi dziļu gandarījumu un piešķīrusi dzīvei īstu saturu. Taču pats galvenais: manas attiecības ar Jehovu ir kļuvušas tuvākas.” Filipam un Rākelai no ASV ir nedaudz pāri trīsdesmit, un šis laulātais pāris piekrīt Eslijas teiktajam. Viņi atzīmē: ”Pasaulē viss tik ātri mainās, ka daudzi savā dzīvē jūtas nestabili. Turpretī kalpošana vietās, kur tik daudzi labvēlīgi uzklausa Bībeles vēsti, mūsu dzīvei piešķir dziļu jēgu. Tas sniedz neizsakāmu gandarījumu!”

Lai varētu kalpot tur, kur nepietiek sludinātāju, protams, ir jāpārvar dažādi šķēršļi. Vispirms ir jāatrod iespēja uzturēt sevi materiālā ziņā. Šī mērķa sasniegšanai ir jāmāk pielāgoties vietējiem apstākļiem. Kāda pieredzējusi pioniere, vārdā Veronika, stāsta: ”Vienā vietā es gatavoju un tirgoju lētas ātrās uzkodas. Citā vietā es tirgoju apģērbu un strādāju par frizieri. Šobrīd manos darba pienākumos ietilpst telpu uzkopšana kādā mājā, turklāt es vadu nodarbības jaunajiem vecākiem, kurās es mācu, kā veidot kontaktu ar bērnu.”

Pielāgoties citai kultūrai un svešiem paradumiem var būt īpaši grūti tad, ja kristietis pārceļas uz kādu visai nomaļu vietu. To pieredzēja Filips un Rākela, kad viņi sludināja ļaudīm, kas runā nauatlā. ”Kultūras atšķirības bija milzīgas,” atceras Filips. Kas šim pārim palīdzēja pielāgoties situācijai? Filips stāsta: ”Mēs koncentrējāmies uz labajām iezīmēm, kas raksturoja šos ļaudis, — ciešajām ģimenes saitēm, patiesumu savstarpējās attiecībās un devīgumu.” Rākela piebilst: ”Mēs ļoti daudz iemācījāmies, dzīvojot šeit un sadarbojoties ar vietējiem brāļiem un māsām.”

Ko jūs varētu darīt, ja apsverat domu par kalpošanu kādā nomaļā vietā, kur ir vajadzīgi sludinātāji? Kristieši, kam šajā ziņā jau ir pieredze, saka: pirms pārceļaties, mācieties dzīvot vienkāršāk un visos apstākļos būt apmierināti. (Filip. 4:11, 12.) Ko vēl varētu darīt? Letīsija atceras: ”Es neuzņēmos tādus darbus, kas no manis prasītu ilgstoši dzīvot vienā vietā. Es vēlējos vienmēr būt gatava atkal pārcelties — jebkurā mirklī un uz jebkuru vietu.” Hermilo saka: ”Es iemācījos gatavot ēst, mazgāt drēbes un gludināt.” Veronika dalās savā pieredzē: ”Kamēr es vēl dzīvoju pie vecākiem, es palīdzēju tīrīt māju, mācījos gatavot lētas, bet sātīgas maltītes un taupīt līdzekļus.”

Levijs un Amēlija no ASV ir precējušies pirms astoņiem gadiem. Viņi atceras, kā konkrētas lūgšanas viņiem palīdzēja sagatavoties tam, lai pārceltos uz Meksiku. Levijs stāsta: ”Mēs izrēķinājām, cik daudz naudas mums vajadzētu, lai dzīvotu ārzemēs gadu, un tad lūdzām, lai Jehova mums palīdzētu sakrāt šādu summu.” Pāris mēnešu laikā viņiem izdevās ietaupīt tik daudz naudas, cik viņi bija lūguši, un pēc tam viņi bez vilcināšanās devās uz Meksiku. Levijs saka: ”Jehova bija atbildējis uz mūsu lūgumu, tagad bija mūsu kārta rīkoties.” Amēlija piebilst: ”Mēs domājām, ka varēsim šeit kalpot tikai gadu, tomēr tagad ir pagājuši jau septiņi gadi un mēs nemaz nedomājam par atgriešanos. Šeit mēs izjūtam nepārprotamu Jehovas atbalstu. Katru dienu mēs esam viņa labestības liecinieki.”

Arī kāds cits laulāts pāris no ASV — Ādams un Dženifera, kas Meksikā kalpo angļu valodas teritorijā, — pārliecinājās, cik liela nozīme ir lūgšanām. Viņi iesaka: ”Negaidiet, kad radīsies ideāli apstākļi. Stāstiet Jehovam par savu vēlmi kalpot svešā zemē un pēc tam rīkojieties saskaņā ar savām lūgšanām. Sāciet dzīvot pieticīgāk, uzrakstiet vēstuli tās zemes filiālei, uz kuru vēlaties pārcelties, un, apsvēruši visus par un pret, dodieties ceļā.” * Ja jūs izšķirsieties par šādu soli, jūs gaida aizraujoša un garīgām svētībām bagāta dzīve.