1., 2. Kāpēc ir svarīgi pārdomāt, vai esam gatavi piedot?

NO JEHOVAS Rakstiem var uzzināt, kāda ir viņa attieksme pret grēku un kā viņš reaģē, kad mēs izdarām grēkus. Tāpat Bībelē daudz ir runāts par piedošanu. Iepriekšējā rakstā bija stāstīts par to, ka Dāvida un Manases sirds nostājas dēļ Jehova viņiem piedeva. Viņi bija dziļi noskumuši par izdarīto, atzinās tajā, novērsās no saviem ļaunajiem darbiem un apliecināja neliekuļotu nožēlu. Redzot to, Jehova atkal dāvāja viņiem savu labvēlību.

² Bet tagad padomāsim par piedošanu no cita aspekta. Kā jums šķiet — kāda būtu jūsu attieksme pret Manasi, ja starp viņa nevainīgajiem upuriem būtu kāds jūsu radinieks? Vai jūs spētu Manasem piedot? Mūsdienās tas ir aktuāls jautājums, jo mēs dzīvojam nelikumību, varmācības un savtīguma pilnā pasaulē. Kāpēc kristiešiem būtu jāmācās piedot citiem? Ja mēs tiekam apvainoti vai sastopamies ar netaisnību, kas mums palīdzēs valdīt pār savām emocijām, rīkoties tā, kā to vēlas Jehova, un labprāt piedot?

3.—5. a) Kādu piemēru Jēzus izmantoja, lai rosinātu klausītājus domāt par to, cik svarīgi ir piedot? b) Ko Jēzus gribēja paskaidrot ar piemēru, kas lasāms Mateja 18:21—35?

³ Gatavība piedot tiem, kas mūs aizvaino, — gan kristiešu draudzē, gan ārpus tās — ir ļoti būtiska, ja vēlamies saglabāt mierīgas attiecības ar ģimenes locekļiem, draugiem, citiem cilvēkiem un ar Jehovu. Bībelē norādīts, ka no kristiešiem tiek prasīts piedot citiem neatkarīgi no tā, cik bieži viņi mūs aizvaino. Lai paskaidrotu, kāpēc šāda prasība ir saprātīga, Jēzus izmantoja  piemēru par kādu kalpu, kas bija iekļuvis parādos.

⁴ Šis kalps savam kungam bija parādā summu, kas līdzinājās strādnieka algai par 60 miljoniem dienu, tomēr kungs viņam šo parādu atlaida. Pēc tam kalps aizgāja un uzmeklēja citu kalpu, kas viņam bija parādā daudz mazāku summu — 100 dienu algas apmērā. Parādnieks lūdza viņu būt pacietīgam, taču kalps, kuram bija atlaists milzīgs parāds, nebija ar mieru un lika iemest otru kalpu cietumā. Šāda attieksme sadusmoja abu kalpu kungu. ”Vai tad tev nevajadzēja apžēloties par otru kalpu, tāpat kā es apžēlojos par tevi?” kungs jautāja. ”Un sadusmotais kungs viņu [kalpu, kas nebija gatavs piedot] nodeva cietumsargiem, līdz viņš būs samaksājis visu parādu.” (Mat. 18:21—34.)

⁵ Ko Jēzus gribēja paskaidrot, stāstīdams šo piemēru? Lūk, viņa secinājums: ”Tāpat mans debesu Tēvs izturēsies pret jums, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosiet.” (Mat. 18:35.) Jēzus doma ir skaidra. Grēki, ko, būdami nepilnīgi, esam izdarījuši savas dzīves laikā, apliecina, ka mēs nekādi nespējam atbilst Jehovas prasībām. Taču viņš ir gatavs mums piedot, it kā šo grēku nemaz nebūtu bijis. Tāpēc ikvienam, kas vēlas iegūt Jehovas draudzību, ir pienākums piedot citiem viņu kļūdas. Savā Kalna runā Jēzus uz to norādīja šādi: ”Ja jūs piedosiet cilvēkiem viņu pārkāpumus, arī jūsu debesu Tēvs jums piedos, bet, ja jūs cilvēkiem viņu pārkāpumus nepiedosiet, jūsu Tēvs nepiedos arī jūsu pārkāpumus.” (Mat. 6:14, 15.)

6. Kāpēc piedot ne vienmēr ir viegli?

⁶ ”Tas viss izklausās labi,” kāds varētu iebilst, ”taču pateikt ir vieglāk nekā izdarīt.” Tā patiešām ir, jo cilvēks, kas ir aizvainots, bieži reaģē emocionāli. Iespējams, viņš ir sadusmots, varbūt viņš jūtas nodots, vēlas panākt taisnību vai pat atriebties. Dažiem ir licies, ka viņi nekad nespēs piedot pāridarītājam. Ja arī jums  nav svešas šādas izjūtas, tad ko varētu darīt, lai mācītos piedot citiem, kā to prasa Jehova?

7., 8. Kas mums var palīdzēt piedot citiem, ja mūs ir aizskārusi viņu nelaipnā rīcība?

⁷ Emocijas, ko izraisa īsti vai iedomāti pāridarījumi, var būt ļoti spēcīgas. Kādā pētījumā par dusmām bija citēts jauns vīrietis, kurš savas izjūtas raksturoja šādi: ”Reiz dusmu uzplūdā es izgāju no mājām, nosolīdamies nekad vairs tur neatgriezties. Bija brīnišķīga vasaras diena, un es ilgi staigāju pa jaukām ieliņām. Apkārt viss bija tik rāms un skaists, ka es pakāpeniski nomierinājos un mans satraukums norima. Pēc dažām stundām es atgriezos mājās, nožēlas pārņemts, un mans spīts bija pagaisis.” Kā var redzēt no šī gadījuma, ir noderīgi atvēlēt kādu laiku, lai nomierinātos un paskatītos uz situāciju ar vēsu prātu, jo tas palīdz izvairīties no reakcijas, ko vēlāk nāktos nožēlot. (Ps. 4:5; Sal. Pam. 14:29; Jēk. 1:19, 20.)

⁸ Bet ko darīt, ja no negatīvām emocijām neizdodas atbrīvoties? Tad ir jāmēģina saprast, kāpēc tās ir radušās. Vai kāds pret jums ir izturējies netaisnīgi vai nelaipni? Varbūt jums šķiet, ka otrs cilvēks jūs tīšuprāt ir sāpinājis? Vai viņa rīcība tiešām bija tik slikta? Analizējot savu reakciju un cenšoties izprast tās iemeslus, jūs varēsiet secināt, kā būtu vispareizāk rīkoties saskaņā ar Bībeles principiem. (Nolasīt Salamana Pamācības 15:28; 17:27.) Šādas pārdomas palīdz raudzīties uz visu objektīvāk un vairo vēlēšanos piedot. Sekojot šiem ieteikumiem, pat ja tas nav viegli, mēs ļausim Dieva vārdiem izvērtēt mūsu ”sirds domas un nolūkus” un ietekmēt mūs tā, lai mēs spētu piedot citiem, kā to dara Jehova. (Ebr. 4:12.)

9., 10. a) Kāda varētu būt mūsu reakcija, ja šķiet, ka mūs kāds ir aizvainojis? b) Ko dod pozitīvs skatījums un gatavība piedot?

⁹ Dzīvē ir daudz situāciju, kurās rodas kārdinājums ļaut vaļu dusmām. Piemēram, kā jūs reaģētu, ja brauktu ar automašīnu un pēkšņi cits vadītājs gandrīz izraisītu sadursmi? Ir dzirdēts par gadījumiem, kad autovadītāji ir tā noskaitušies, ka ir uzbrukuši citiem šoferiem. Protams, kristieši tā nedrīkst rīkoties.

¹⁰ Daudz labāk būtu veltīt kādu brīdi, lai pārdomātu situāciju. Varbūt arī jums kādā mērā jāuzņemas atbildība par notikušo, jo kaut kas novērsa jūsu uzmanību. Varbūt otrai automašīnai radās tehniskas problēmas. Galvenais ir tas, ka dusmas, vilšanos un citas negatīvas emocijas var mazināt, ja esam saprotoši, gatavi iedziļināties situācijā un labprāt piedodam. ”Neļauj sevi pārmērīgi ātri pārņemt dusmām, jo dusmas mājo nelgas azotē,” teikts Salamana Mācītāja grāmatas 7. nodaļas 9. pantā. Visu nevajag uztvert pārāk personiski. Bieži gadās, ka tas, kas izskatās pēc apzināta personiska apvainojuma, patiesībā nemaz tāds nav, bet vainīga ir vienkārši cilvēciskā nepilnība, vai arī ir noticis pārpratums. Mums jāmēģina skaidri spriest, ja kāds ir rīkojies nelaipni vai pateicis kaut ko asu, un jābūt gataviem mīlestībā piedot. Ja spēsim tā rīkoties, mēs paši jutīsimies labāk. (Nolasīt 1. Pētera 4:8.)

11. Kādai būtu jābūt valstības sludinātāju reakcijai uz to, kā cilvēki uztver labo vēsti?

¹¹ Kā saglabāt pašsavaldību, ja kāds pret mums izturas rupji sludināšanā? Kad Jēzus sūtīja sludināt 70 mācekļus, viņš  tiem deva norādījumu novēlēt mieru katram namam, ko tie apmeklēja. ”Ja tur būs kāds miera draugs, jūsu miers dusēs uz viņa,” teica Jēzus, ”bet, ja ne, tas atgriezīsies pie jums.” (Lūk. 10:1, 5, 6.) Mums ir prieks, ja cilvēki labvēlīgi atsaucas uz mūsu kalpošanu, jo tad viņi var gūt labumu no vēsts, ko sludinām. Taču reizēm reakcija nepavisam nav miermīlīga. Kā būtu jārīkojas tādos gadījumos? Jēzus sacīja, ka mieram, ko novēlam mājas iemītniekiem, būtu jāpaliek ar mums. Mums jāspēj aiziet no katrām durvīm ar mieru sirdī, lai kā cilvēki pret mums izturētos. Ja mēs pieļautu, ka nelaipnība mūs aizkaitina, mēs nespētu saglabāt mieru.

12. Kā mums būtu jārīkojas, ņemot vērā Pāvila vārdus, kas lasāmi Efesiešiem 4:31, 32?

¹² Centīsimies saglabāt mieru visās situācijās, ne tikai kristīgajā kalpošanā. Protams, gatavība piedot citiem nenozīmē, ka būtu jāatbalsta viņu nepareizā rīcība vai jāpiever acis uz tās bēdīgajām sekām. Piedot nozīmē atbrīvoties no jebkāda aizvainojuma par to, ko otrs ir izdarījis, un saglabāt iekšēju mieru. Kavējoties negatīvās domās un prātā pārcilājot, cik slikti pret viņiem ir izturējušies, daži ir pieļāvuši, ka citu cilvēku rīcība atņem viņiem prieku. Sargāsimies nonākt šādu domu varā. Mēs nevaram būt laimīgi, ja neesam atbrīvojušies no aizvainojuma. Tāpēc būsim gatavi piedot! (Nolasīt Efesiešiem 4:31, 32.)

13. a) Kā kristietis var ”sakrāt.. kvēlojošas ogles” uz sava ienaidnieka galvas? b) Ko var dot lēnprātīga atbilde, ja mūs izaicina?

¹³ Reizēm, kad kāds pret mums ir izturējies slikti, var pavērties iespēja palīdzēt viņam saprast, cik vērtīgi ir kristīgie principi. Apustulis Pāvils rakstīja: ””Ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu, ja viņš ir izslāpis, iedod viņam padzerties, jo, tā darīdams, tu sakrāsi uz viņa galvas kvēlojošas ogles.” Lai ļaunums tevi neuzvar, bet uzvari ļaunu ar labu!” (Rom. 12:20, 21.) Paliekot laipni arī tad, ja mūs izaicina, mēs varam mīkstināt pat visasāko attieksmi un likt izpausties cilvēka labajām īpašībām. Parādot sapratni, iejūtību un pat līdzjūtību tam, kurš pret mums ir izturējies nelaipni, mēs varbūt palīdzēsim viņam vairāk uzzināt par Bībeli. Lai vai kā, lēnprātīga atbilde dod cilvēkam iespēju pārdomāt mūsu krietno rīcību. (1. Pēt. 2:12; 3:16.)

14. Kāpēc mums nebūtu jāpatur sevī aizvainojums, neatkarīgi no tā, cik slikti kāds pret mums būtu izturējies?

¹⁴ Noteiktos apstākļos ar dažiem cilvēkiem nebūtu pareizi uzturēt nekādas attiecības. To var teikt par tādiem, kas reiz piederēja pie draudzes, bet izdarīja grēku, to nenožēloja un tika izslēgti. Ja šāds cilvēks mūs ir sāpinājis, piedot viņam var būt ārkārtīgi grūti, pat ja viņš vēlāk nožēlo izdarīto, jo emocionālas brūces dzīst tikai ar laiku. Šādā gadījumā būtu atkārtoti jālūdz Jehova, lai viņš mums palīdz piedot pārkāpējam, kas tagad ir nožēlojis savu rīcību. Kā gan mēs varam zināt, kas ir otra cilvēka sirdī? Jehova to zina. Viņš izpēta cilvēka dziļākās noslieces un ir pacietīgs pret pārkāpējiem. (Ps. 7:10; Sal. Pam. 17:3.) Tieši tāpēc Bībelē ir teikts: ”Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, bet centieties darīt to, ko visi cilvēki uzskata par labu. Ja iespējams, cik vien tas ir atkarīgs no jums, saglabājiet mieru ar visiem cilvēkiem. Neatriebieties, mīļie, bet ļaujiet izpausties Dieva dusmām, jo ir rakstīts: ”Atriebība ir manā ziņā, es atmaksāšu, saka Jehova.”” (Rom. 12:17—19.) Vai mums ir tiesības nosodīt otru  cilvēku? Nē, mēs to nedrīkstam. (Mat. 7:1, 2.) Bet mēs varam būt pārliecināti, ka Dievs spriedīs taisnu tiesu.

15. Kāda doma var ietekmēt mūsu attieksmi pret cilvēku, kas ir rīkojies nepareizi?

¹⁵ Ja mēs uzskatām, ka esam kļuvuši par netaisnības upuri, un mums ir grūti piedot pārkāpējam, kas ir nožēlojis savu rīcību, būtu vērts atcerēties, ka vainīgais cilvēks arī ir upuris. Arī viņam ir jāizjūt iedzimtās nepilnības sekas. (Rom. 3:23.) Jehova ar līdzjūtību izturas pret visiem nepilnīgajiem cilvēkiem. Tāpēc būtu pareizi pieminēt pārkāpēju savās lūgšanās. Visticamāk, mēs nespēsim dusmoties uz kādu, par ko mēs lūdzam Dievu. Uz to, ka mums jāatbrīvojas no aizvainojuma pret tiem, kas slikti pret mums izturas, norāda Jēzus vārdi: ”Mīliet savus ienaidniekus un lūdziet par tiem, kas jūs vajā.” (Mat. 5:44.)

16., 17. Kādai būtu jābūt mūsu attieksmei, ja draudzes vecākie pieņem lēmumu, ka cilvēks ir nožēlojis grēkus, un kāpēc mums tā jārīkojas?

¹⁶ Kristiešu draudzes vecākajiem atbilstoši Jehovas gribai ir uzticēts izskatīt draudzes locekļu izdarītos pārkāpumus. Šie brāļi nevar izprast situāciju pilnībā, kā to spēj Dievs, bet viņu mērķis ir panākt, lai viņu lēmums būtu saskaņā ar Dieva Rakstu norādījumiem un svētā gara vadību. Līdz ar to var teikt, ka viņu lēmums, kas tiek pieņemts, lūdzot Jehovas palīdzību, atspoguļo Jehovas viedokli. (Mat. 18:18.)

¹⁷ Šādos jautājumos ir svarīgi, lai mēs būtu uzticīgi. Vai mēs piedosim tiem, kas ir nožēlojuši grēkus, un izturēsimies pret viņiem ar mīlestību? (2. Kor. 2:5—8.) Iespējams, tas nav viegli, it sevišķi tad, ja izdarītā pārkāpuma dēļ esam cietuši vai nu mēs paši, vai kāds mūsu tuvinieks. Tomēr, ja paļausimies uz Jehovu un uz to, kā viņš risina jautājumus draudzē, mēs rīkosimies gudri. Tad būs redzams, ka mēs tiešām augstsirdīgi piedodam. (Sal. Pam. 3:5, 6.)

18. Kādu ieguvumu dod gatavība augstsirdīgi piedot citiem?

¹⁸ Psihologi atzīst, ka gatavība piedot dod labumu. Tā ļauj atbrīvot apspiestas emocijas, kas dažkārt var pat izraisīt slimības, kā arī veicina pilnvērtīgas un harmoniskas cilvēku savstarpējās attiecības. Turpretī nevēlēšanās piedot ir saistīta ar nevēlamām sekām — veselības problēmām, izjukušām attiecībām, spriedzi un grūtībām saskarsmē. Cilvēkam, kas ir gatavs piedot citiem, vislielākais ieguvums ir labas attiecības ar debesu Tēvu — Jehovu. (Nolasīt Kolosiešiem 3:12—14.)