Stiprināsim savu mīlestību pret ticības biedriem

”Dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs ir mīlējis.” (Efez. 5:2.)

1. Pēc kā, saskaņā ar Jēzus vārdiem, var pazīt viņa sekotājus?

JEHOVAS LIECINIEKI ir plaši pazīstami ar to, ka sludina pa mājām labo vēsti par Dieva Valstību. Tomēr kā galveno pazīmi, pēc kuras var pazīt viņa sekotājus, Jēzus minēja kaut ko citu. Viņš sacīja: ”Jaunu bausli es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:34, 35.)

2., 3. Kā mūsu brālīgā mīlestība ietekmē cilvēkus, kas apmeklē mūsu sapulces?

² Mīlestībai, kāda valda patieso kristiešu saimē, cilvēku sabiedrībā nav nekā līdzīga. Mīlestība gluži kā magnēts satuvina Jehovas kalpus citu ar citu un piesaista godprātīgus cilvēkus patiesajai pielūgsmei. To pieredzēja arī Marselīno, vīrietis, kas dzīvo Kamerūnā. Darbā gūtas traumas dēļ viņš zaudēja redzi, un pēc negadījuma paklīda baumas, ka viņš ir kļuvis akls, jo esot nodarbojies ar buršanu. No baznīcas, pie kuras Marselīno piederēja, viņš neguva nekādu mierinājumu un atbalstu. Gluži pretēji — mācītājs kopā ar citiem draudzes locekļiem pat izslēdza viņu no draudzes. Kad reiz kāds Jehovas liecinieks aicināja Marselīno atnākt uz sapulci, viņš vilcinājās. Viņš nevēlējās atkal tikt atstumts.

³ Tas, ko Marselīno izjuta Valstības zālē, viņu pārsteidza. Viņu tur laipni sagaidīja, un viņam lielu mierinājumu sniedza sapulcē dzirdētās Bībeles mācības. Viņš sāka nākt uz visām draudzes sapulcēm, sekmīgi apguva Bībeles patiesību un 2006. gadā kristījās. Tagad viņš stāsta par patiesību saviem radiniekiem un kaimiņiem, un viņam ir izdevies uzsākt vairākas Bībeles nodarbības. Marselīno vēlas, lai cilvēki, kuriem viņš māca Bībeli, sajustu to pašu mīlestību, kādu Dieva tautā ir atradis viņš.

4. Kāpēc mums jāņem vērā Pāvila aicinājums ”dzīvot mīlestībā”?

⁴ Brālīgā mīlestība, kas valda mūsu vidū, piesaista cilvēkus, taču tā nerodas pati no sevis. To var salīdzināt ar ugunskuru, kura siltās liesmas aicina ceļotājus vēsā naktī sasildīties. Ja cilvēki, kas sēž pie ugunskura, nepieliek tam malku, uguns ar laiku izdziest. Gluži tāpat mīlestības saites draudzē pakāpeniski atslābtu, ja katrs draudzes loceklis necenstos tās stiprināt. Kas mums ir jādara? Atbildi sniedz apustuļa Pāvila vārdi: ”Dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs ir mīlējis un mūsu labā sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu.” (Efez. 5:2.) Tātad jautājums ir: kā ikviens no mums var dzīvot mīlestībā?

”Lai arī jūsu sirdis atdarās”

5., 6. Kāpēc Pāvils mudināja, lai Korintas kristiešu ”sirdis atdarās”?

⁵ Savā vēstulē kristiešiem, kas dzīvoja senajā Korintā, apustulis Pāvils rakstīja: ”Mūsu mute ir sākusi runāt uz jums, korintieši, mūsu sirds ir atvērusies. Mūsu sirdīs jums ir vietas, bet jūsu sirdīs mums nav vietas. Bet par atmaksu prasu no jums kā no saviem bērniem, lai arī jūsu sirdis atdarās.” (2. Kor. 6:11—13.) Kāpēc Pāvils mudināja Korintas kristiešus, lai viņu ”sirdis atdarās” mīlestībā?

⁶ Padomāsim par to, kā tika likti pamati Korintas draudzei. Pāvils ieradās Korintā  mūsu ēras 50. gada rudenī. Lai gan, sākdams sludināt korintiešiem, Pāvils sastapās ar pretestību, viņš nepadevās, un īsā laikā daudzi šīs pilsētas iedzīvotāji sāka ticēt labajai vēstij. Apustulis Pāvils ”gadu un sešus mēnešus” pavadīja pilsētā un šajā laikā mācīja un stiprināja jauno draudzi. Nav šaubu, ka viņš pret Korintas kristiešiem izjuta dziļu mīlestību. (Ap. d. 18:5, 6, 9—11.) Šiem kristiešiem bija daudz iemeslu mīlēt un cienīt Pāvilu, taču daži draudzes locekļi attālinājās no viņa. Iespējams, kādam nepatika viņa tiešie, atklātie padomi. (1. Kor. 5:1—5; 6:1—10.) Citi varbūt bija klausījušies ”dižapustuļos”, kas cēla neslavu Pāvilam. (2. Kor. 11:5, 6.) Pāvils vēlējās, lai visi brāļi un māsas viņu no sirds mīlētu, tāpēc viņš tiem rakstīja, lai to ”sirdis atdarās” pret viņu un citiem ticības biedriem.

7. Kā mēs varam atdarīt sirdi, cenšoties parādīt brālīgu mīlestību?

⁷ Ko var teikt par mums? Kā mēs varam atdarīt sirdi un paust brālīgu mīlestību? Bieži vien cilvēkiem ir vieglāk uzturēt tuvas attiecības ar tiem, kas ir viņu vecumā vai pieder pie viņu tautības. Arī cilvēki, kuriem ir līdzīga gaume izklaides ziņā, nereti pavada kopā daudz laika. Tomēr tad, ja intereses, kas mums ir kopīgas ar vieniem kristiešiem, mūs šķir no citiem, mums ir jāatdara sirds. Būtu labi padomāt: vai nav tā, ka es reti sludinu un atpūšos kopā ar tiem brāļiem un māsām, kas nepieder pie manu tuvāko draugu loka? Vai es Valstības zālē neizvairos no sarunām ar jaunpienācējiem, jo uzskatu, ka viņiem vispirms ir jānopelna mana draudzība? Vai es sveicinos ar visiem draudzes locekļiem — gan veciem, gan jauniem?

8., 9. Kā Pāvila ieteikums ”pieņemt citam citu”, kas lasāms Romiešiem 15:7 (LB-65r), var veicināt brālīgu mīlestību kristiešu starpā?

⁸ Pareizu viedokli par sveicināšanos ar citiem mums palīdz izveidot Pāvila vārdi, ko viņš rakstīja savā vēstulē romiešiem. (Nolasīt Romiešiem 15:7, LB-65r.) Sengrieķu valodas vārds, kas ir tulkots ”pieņemiet”, nozīmē ”pieņemt laipni un viesmīlīgi, iekļaut paziņu un draugu lokā”. Kad viesmīlīgs namatēvs Bībeles laikos uzņēma savās mājās draugus, viņš apliecināja, cik ļoti viņš priecājas tos redzēt. Kristus mūs ar mīlestību ”ir pieņēmis”, un mums ir jālīdzinās viņam savā attieksmē pret ticības biedriem.

⁹ Kad esam kopā ar brāļiem un māsām Valstības zālē vai citur, mēs varam pievērst uzmanību tiem, kurus neesam kādu laiku satikuši vai ar kuriem mums pēdējā laikā nav sanācis parunāt. Kāpēc gan neatvēlēt dažas minūtes, lai aprunātos ar šiem kristiešiem? Nākamajā sapulcē varam pieiet pie kāda cita. Tādā veidā mēs samērā īsā laikā varam parunāt ar lielāko daļu no brāļiem un māsām, kas ir mūsu draudzē. Mums nebūtu jāraizējas, ja vienā reizē nepaspējam parunāt ar visiem ticības biedriem. Tāpat nevienam nebūtu jāapvainojas, ja mums neizdodas ar viņu sasveicināties gluži katrā sapulcē.

10. Kāda iespēja ir ikvienam draudzes loceklim, un kā to vislabāk izmantot?

 ¹⁰ Pirmais solis, lai mēs ”pieņemtu” citus, ir sasveicināties ar viņiem. Šādam sveicienam var sekot patīkama saruna un ar laiku arī noturīga draudzība. Piemēram, ja mēs kongresā ar kādu iepazīstamies un uzsākam sarunu, mēs ar prieku gaidām iespēju, kad varēsim viņu atkal satikt. Gan tie brāļi un māsas, kas piedalās Valstības zāļu celtniecībā, gan tie, kas piedalās palīdzības sniegšanā pēc dabas katastrofām, bieži vien sadraudzējas savā starpā, jo, strādājot kopā, pamana cits cita labās īpašības. Jehovas organizācijā ir daudz iespēju iegūt īstus draugus. Ja mēs atdarīsim sirdi, mūsu draugu loks kļūs plašāks un nostiprināsies mīlestība, kas mūs ar ticības biedriem vieno patiesajā pielūgsmē.

Veltiet citiem laiku

11. Kādu paraugu mums ir rādījis Jēzus, kā var lasīt Marka 10:13—16?

¹¹ Visiem kristiešiem būtu jāseko Jēzum un jācenšas būt pieejamiem. Piemēram, padomājiet, kā Jēzus rīkojās, kad viņa mācekļi negribēja ļaut vecākiem vest pie viņa bērnus. ”Laidiet bērniņus pie manis,” Jēzus teica, ”neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.” Tad viņš bērnus ”apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja”. (Marka 10:13—16.) Vai varat iztēloties, cik priecīgi jutās bērni, kad Izcilais Skolotājs viņiem apliecināja neviltotu uzmanību?

12. Kas mums var traucēt sarunāties ar citiem?

¹² Katram kristietim būtu jāpadomā: vai es esmu pieejams, vai arī es bieži izskatos pārāk aizņemts, lai runātu ar citiem? Paradumi, kas paši par sevi nav nepareizi, reizēm var kļūt par šķērsli sarunām. Ja mēs, piemēram, būtu paraduši citu klātbūtnē izmantot mobilo tālruni vai kaut ko klausīties, uzlikuši austiņas, tas varētu radīt iespaidu, ka mēs labprātāk nebūtu ar viņiem kopā. Ja citi bieži mūs redz uzmanīgi veramies plaukstdatorā, viņi var nospriest, ka mūs neinteresē sarunas ar viņiem. Protams, ir ”savs laiks klusēt”. Tomēr, kad esam kopā ar citiem, tas bieži ir ”laiks, kad runāt”. (Sal. Māc. 3:7.) Kāds varētu iebilst: ”Es neesmu īpaši sabiedrisks,” — vai: ”Man no rītiem nav noskaņojuma runāt.” Taču, ja cenšamies risināt draudzīgas sarunas arī tad, kad to ne sevišķi vēlamies, mēs apliecinām mīlestību, kas ”nemeklē savu labumu”. (1. Kor. 13:5.)

13. Kā Pāvils Timotejam ieteica raudzīties uz brāļiem un māsām draudzē?

¹³ Pāvils gados jauno Timoteju mudināja ar cieņu izturēties pret visiem draudzes locekļiem. (Nolasīt 1. Timotejam 5:1, 2.) Arī mums pret vecākiem kristiešiem ir jāizturas kā pret mātēm un tēviem un pret jaunākiem — kā pret brāļiem un māsām. Ja mums ir šāda attieksme, neviens no mūsu dārgajiem ticības biedriem mūsu klātbūtnē nejutīsies kā svešinieks.

14. Kā mums nāk par labu patīkamas sarunas ar ticības biedriem?

¹⁴ Iesaistot citus patīkamās sarunās, mēs varam viņus stiprināt garīgā ziņā un sniegt viņiem emocionālu atbalstu. Kāds brālis, kas strādā vienā no Jehovas liecinieku filiālēm, ar sirsnīgām jūtām atceras laiku, kad viņš nesen bija sācis strādāt Bētelē un vairāki gados vecāki Bēteles darbinieki regulāri atlicināja laiku, lai ar viņu parunātu. Viņu uzmundrinošie vārdi lika brālim sajusties piederīgam Bēteles ģimenei. Tagad viņš pats cenšas sekot šim paraugam un regulāri sarunājas ar citiem, kas strādā Bētelē.

Pazemība palīdz atjaunot mierīgas attiecības

15. Kas liecina, ka mēs neesam pasargāti no domstarpībām?

¹⁵ Euodijai un Sintihai, divām māsām, kuras piederēja pie kristiešu draudzes Filipos, acīmredzot bija grūti atrisināt kādu problēmu, kas bija radusies viņu starpā. (Filip. 4:2, 3.) Iespējams, daudzi kristieši uzzināja par karsto strīdu starp Pāvilu un Barnabu, pēc  kura viņi kādu laiku ceļoja atsevišķi. (Ap. d. 15:37—39.) Šie gadījumi parāda, ka patiesie Dieva kalpi nav pasargāti no domstarpībām. Jehova ir gatavs mums palīdzēt, lai mēs varētu atrisināt nesaskaņas un atjaunot draudzīgas attiecības ar ticības biedriem. Taču viņš kaut ko prasa arī no mums.

16., 17. a) Cik liela nozīme ir pazemībai, kad mums ar kādu ir radušās nesaskaņas? b) Kā Bībeles stāstījums par Jēkaba un Ēzava satikšanos parāda, cik vērtīga ir pazemība?

¹⁶ Iedomājieties, ka jūs kopā ar draugu grasāties kaut kur doties ar automašīnu. Pirms jūs sākat braukt, jums ir jāpagriež aizdedzes atslēga, lai iedarbinātu motoru. Arī domstarpību risināšana ir process, kuram ir vajadzīga kāda ”atslēga”. Šī atslēga ir pazemība. (Nolasīt Jēkaba 4:10.) Kā var redzēt no tālāk minētā piemēra, par kuru var lasīt Bībelē, tieši pazemība ir tā, kas mums palīdz rīkoties saskaņā ar Bībeles principiem, ja mums ar kādu ir radušās nesaskaņas.

¹⁷ Bija pagājuši divdesmit gadi kopš dienas, kad Ēzavs, saniknots par to, ka Jēkabs bija ieguvis viņa pirmdzimtību, bija gribējis savu dvīņubrāli nogalināt. Pēc ilgajiem gadiem brāļus gaidīja tikšanās, un ”Jēkabs ļoti izbijās, un smagas rūpes nospieda viņa sirdi”. Viņš baidījās, ka Ēzavs viņam varētu uzbrukt. Taču, satiekot Ēzavu, Jēkabs izdarīja kaut ko tādu, ko viņa brālis nebija gaidījis. Iedams pretim Ēzavam, viņš ”klanījās.. līdz zemei”. Kas notika tālāk? ”Ēzavs steidzās tam pretim un to apkampa, krita tam ap kaklu un to skūpstīja, un tie raudāja.” Iespējamā sadursme bija novērsta. Jēkaba pazemība palīdzēja izdzēst jebkādas naida paliekas, kas varbūt vēl bija Ēzava sirdī. (1. Moz. 27:41; 32:4—9; 33:3, 4.)

18., 19. a) Kāpēc brīžos, kad ir radušās domstarpības, ir svarīgi uzņemties iniciatīvu un izmantot Bībeles principus? b) Kāpēc mums nebūtu jāpadodas, ja otrs kristietis uzreiz neatsaucas uz mūsu centieniem atjaunot mieru?

¹⁸ Bībelē ir atrodami vērtīgi padomi, kā risināt domstarpības. * (Mat. 5:23, 24; 18:15—17; Efez. 4:26, 27.) Ja mums trūktu pazemības un mēs ignorētu Bībeles padomus, mums būtu grūti uzturēt ar citiem mierīgas attiecības. Mums nav jāgaida, līdz pazemību parādīs otrs kristietis, jo arī mums pašiem ir vajadzīgā ”atslēga”.

 ¹⁹ Ja kaut kādu iemeslu dēļ mums neizdodas uzreiz atjaunot mieru attiecībās ar citiem, nepadosimies. Iespējams, mūsu ticības biedram ir vajadzīgs laiks, lai viņš tiktu galā ar savām jūtām. Padomāsim par Jāzepu, kura brāļi bija rīkojušies nodevīgi. Pēc ilgāka laika, kad Jāzeps bija kļuvis par visas Ēģiptes pārvaldnieku, viņš atkal satikās ar saviem brāļiem. Viņu attieksme bija mainījusies, un viņi Jāzepam lūdza piedošanu. Jāzeps piedeva saviem brāļiem, un no Jēkaba dēliem cēlās tauta, kurai bija gods saukties Jehovas vārdā. (1. Moz. 50:15—21.) Uzturot mierīgas attiecības ar brāļiem un māsām, mēs veicinām draudzes vienotību un prieku. (Nolasīt Kolosiešiem 3:12—14.)

Mīlēsim ”ar darbiem un ar patiesību”

20., 21. Ko mēs mācāmies no gadījuma, kad Jēzus mazgāja apustuļiem kājas?

²⁰ Neilgi pirms savas nāves Jēzus apustuļiem sacīja: ”Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā es jums esmu darījis.” (Jāņa 13:15.) Jēzus tik tikko visiem divpadsmit apustuļiem bija mazgājis kājas. Tas, ko Jēzus izdarīja, nebija tukšs rituāls vai vienkārša laipnība. Stāstījumu par to, kā Jēzus mazgāja mācekļiem kājas, Jānis ievadīja ar vārdiem: ”Jēzus parādīja savējiem, ko tas šinī pasaulē bija mīlējis, savu mīlestību līdz galam.” (Jāņa 13:1.) Tieši dziļā mīlestība pret mācekļiem mudināja Jēzu izdarīt viņu labā to, ko parasti veica kalps. Mācekļiem turpmāk bija pienākums pazemīgi kalpot citiem. Patiesai brālīgai mīlestībai mūs būtu jāmudina no sirds rūpēties par visiem mūsu kristīgajiem brāļiem un māsām.

²¹ Apustulis Pēteris, kurš bija viens no tiem, kam Dieva Dēls bija mazgājis kājas, saprata Jēzus paveiktā nozīmi. Viņš rakstīja: ”Savas dvēseles šķīstījuši, klausot patiesībai uz neliekuļotu brāļu mīlestību, mīliet cits citu no visas sirds pastāvīgi.” (1. Pēt. 1:22.) Apustulis Jānis, kura kājas arī bija mazgājis Kungs, rakstīja: ”Bērniņi, nemīlēsim vārdiem nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!” (1. Jāņa 3:18.) No visas sirds apliecināsim savu brālīgo mīlestību darbos!

[Zemsvītras piezīme]

Vai jūs atceraties?

• Kā mēs varam mīlestībā atdarīt sirdi cits pret citu?

• Kāda nostāja mums palīdz veltīt laiku citiem?

• Kāda nozīme ir pazemībai, kad cenšamies atjaunot mieru attiecībās ar citiem?

• Kas mūs mudina no sirds gādāt par ticības biedriem?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 21. lpp.]

Silti sasveicināsimies ar ticības biedriem

[Attēls 23. lpp.]

Nepalaidiet garām iespējas veltīt citiem savu laiku