”Dzīsimies pēc miera”

TIKKO noasfaltēts ceļš ir gluds un izskatās izturīgs pret jebkādiem bojājumiem, tomēr pēc kāda laika ceļa segumā var parādīties plaisas un pat bedres. Ja tā notiek, ceļam ir nepieciešams remonts — tikai tad braukt pa to būs droši un tas nesabojāsies vēl vairāk.

Kaut ko līdzīgu var teikt par mūsu attiecībām ar citiem — arī tajās reizēm parādās negludumi un pat plaisas. Kā var secināt no apustuļa Pāvila vārdiem, Romas kristiešu starpā bija radušās domstarpības, jo Pāvils viņus pamācīja ”dzīties pēc miera un pēc tā, lai cits citu celtu ticībā”. (Rom. 14:13, 19.) Kāpēc ir svarīgi ”dzīties pēc miera”, un kā mēs to varam darīt?

Kāpēc ”dzīties pēc miera”?

Ja sīkas plaisas, kas izveidojušās ceļa segumā, atstāj bez ievērības, tās var izaugt par bīstamām bedrēm. Arī domstarpībām, kuras netiek risinātas, var būt bēdīgas sekas. Apustulis Jānis rakstīja: ”Ja kāds saka: ”Es mīlu Dievu”, un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis.” (1. Jāņa 4:20.) Nesaskaņas, kas radušās divu kristiešu starpā un ilgstoši netiek risinātas, pakāpeniski var pāraugt naidā.

Jēzus Kristus mācīja, ka Jehovam mūsu pielūgsme nebūs pieņemama, ja mēs neizlīgsim ar citiem mieru. Jēzus šo domu uzsvēra, norādīdams: ”Kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekšu ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu.” (Mat. 5:23, 24.) Tātad galvenais iemesls, kāpēc mēs ”dzenamies pēc miera”, ir vēlēšanās rīkoties pa prātam Dievam Jehovam. *

Pārdomājot situāciju, kāda bija izveidojusies Filipu draudzē, var redzēt vēl vienu iemeslu, kāpēc tiekties pēc miera. Šajā draudzē starp divām kristietēm — Euodiju un Sintihu — bija radies saspīlējums, kura dēļ acīmredzot bija apdraudēts visas draudzes miers. (Filip. 4:2, 3.) Nevar noliegt, ka domstarpībām, kas izcēlušās divu cilvēku starpā un netiek atrisinātas, ir tieksme kļūt par publisku lietu. Vēlēšanās sargāt draudzes vienotību un tajā valdošo mīlestību ir spēcīgs pamudinājums ”dzīties pēc miera” ar mūsu ticības biedriem.

”Svētīgi miera nesēji,” sacīja Jēzus. (Mat. 5:9.) Tie, kas tiecas pēc miera, izjūt prieku un  gandarījumu. Miers attiecībās ar citiem labvēlīgi ietekmē arī cilvēka veselību, jo ”laba un mierīga sirds ir miesas dzīvība”. (Sal. Pam. 14:30.) Savukārt, ja cilvēks ilgstoši tur sevī aizvainojumu, viņam var rasties veselības problēmas.

Kaut gan lielākā daļa kristiešu piekrīt, ka ”dzīties pēc miera” ir svarīgi, atrisināt domstarpības ne vienmēr ir viegli. Aplūkosim dažus Bībeles principus, kas ļauj saprast, kā šādās situācijās rīkoties.

Centīsimies rast risinājumu mierīgā sarunā

Kad asfaltēta ceļa segumā ir izveidojusies neliela plaisa, to var saremontēt, uzklājot virsū jaunu asfalta kārtu. Savukārt mēs varam it kā apklāt sīkas pārestības, ko mums nodara ticības biedri, viņiem piedodot. Tā mēs, visticamāk, spēsim atrisināt lielāko daļu domstarpību, kādas mums varētu rasties ar brāļiem un māsām, jo apustulis Pēteris rakstīja, ka ”mīlestība apklāj grēku daudzumu”. (1. Pēt. 4:8.)

Taču dažkārt mums varētu šķist, ka problēma ir pārāk nopietna, lai to atstātu bez ievērības. Šādā situācijā nonāca izraēlieši neilgi pēc tam, kad bija ieguvuši īpašumā Apsolīto zemi. Pirms ”Rūbena un Gada ciltis un Manases puscilts” šķērsoja Jordānu, viņi upes krastā uzcēla ”lielu, varenu altāri, ko tālu varēja redzēt”. Pārējās Izraēla ciltis, kas bija apmetušās rietumos no Jordānas, nosprieda, ka altāris tiks izmantots elku pielūgsmē un ka viņiem ar steigu kaut kas jādara. Viņi sāka gatavoties karam. (Joz. 22:9—12.)

Daļa no sašutušajiem izraēliešiem varbūt uzskatīja, ka lieta ir skaidra — viņu tautieši ir izdarījuši smagu pārkāpumu — un ka, uzbrukdami negaidīti, viņi ciestu mazākus zaudējumus. Tomēr ciltis, kas dzīvoja rietumos no Jordānas, nerīkojās pārsteidzīgi. Pirms došanās cīņā viņi aizsūtīja pārstāvjus pie saviem tautiešiem, lai pavaicātu: ”Kas tā ir par uzticības laušanu, ko jūs esat izdarījuši pret Israēla Dievu, novērsdamies šodien nost no tā Kunga?” Patiesībā ciltis, kas bija uzcēlušas altāri, nebija lauzušas uzticību Dievam. Bet kā izraēlieši reaģēja, kad pret viņiem tika izteiktas šādas apsūdzības? Vai viņi uzsāka vārdu kauju vai varbūt vispār atteicās runāt? Nē, viņi atbildēja mierīgi, paskaidrodami, ka tieši vēlēšanās kalpot Jehovam viņus pamudināja izveidot altāri. Mierīgā atbilde palīdzēja viņiem nezaudēt Dieva labvēlību un novērst asinsizliešanu. Lieta tika noskaidrota, un cilšu starpā atkal valdīja miers. (Joz. 22:13—34.)

Izraēla ciltis, kas dzīvoja rietumos no Jordānas, rīkojās patiešām gudri, vispirms apspriezdamās  ar Rūbena un Gada cilti un Manases puscilti un tikai tad izšķirdamās par rīcību. Dieva Rakstos ir ieteikts: ”Neļauj sevi pārmērīgi ātri pārņemt dusmām, jo dusmas mājo nelgas azotē.” (Sal. Māc. 7:9.) Situācijās, kad rodas nopietnas domstarpības, Bībelē ieteiktais risinājums ir mierīga un atklāta saruna. Vai mēs varētu gaidīt, ka Jehova mūs svētīs, ja mēs turētu sevī aizvainojumu un necenstos izlīgt ar cilvēku, kas, mūsuprāt, ir rīkojies nepareizi un ir mūs sāpinājis?

Bet ja nu kādam ticības biedram šķiet, ka nepareizi esam rīkojušies mēs, un viņš mūs nepamatoti apsūdz? ”Miermīlīga atbilde apklusina dusmas,” teikts Bībelē. (Sal. Pam. 15:1.) Atcerēsimies, ka pārkāpumā apsūdzētās Izraēla ciltis mierīgi un nepārprotami paskaidroja savas rīcības iemeslus un tādā veidā izkliedēja emocionāli sakaitēto atmosfēru. Tāpēc ikreiz, kad mēs dosimies pie ticības biedra, lai runātu par kādu problēmu, vai kad kāds griezīsies pie mums, padomāsim: vai mani vārdi, balss tonis un izturēšanās veicina mieru?

Runāsim ar apdomu

Jehova saprot, ka mums ir svarīgi dalīties ar kādu savās raizēs. Ja mums raizes sagādā nesaskaņas, ko nav izdevies nokārtot, var rasties kārdinājums atvieglot sirdi, kādam par to pastāstot. Nereti gadās, ka aizvainojuma iespaidā cilvēks par citiem sāk izteikties kritiski. Salamana Pamācību 11. nodaļas 11. pantā par cilvēkiem, kas nevalda pār savu mēli, ir teikts: ”Bezdievīgo runu dēļ [pilsēta] tiek sagrauta.” Ja mēs nevaldām pār mēli, kad runājam par savu ticības biedru, mēs varam sagraut draudzes mieru.

Taču nebūtu jādomā, ka ”dzīties pēc miera” nozīmē vispār nepieminēt brāļus un māsas savās sarunās. Apustulis Pāvils rakstīja: ”No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas,” — un aicināja: ”Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam.” (Efez. 4:29—32.) Iedomāsimies situāciju, kad kādu draudzes locekli ir aizvainojis tas, ko mēs esam izdarījuši vai pateikuši. Vai mums nebūtu vieglāk viņam atvainoties un izlīgt mieru, ja mēs zinātu, ka sarunās ar citiem viņš vienmēr runā par mums pozitīvi? Tāpēc veidosim paradumu runāt par ticības biedriem labu — tad mums būs vieglāk nokārtot jebkādas domstarpības, kas mūsu starpā varētu rasties. (Lūk. 6:31.)

Kalposim Dievam vienprātīgi

Savas grēcīgās dabas dēļ mums ir tendence norobežoties no tiem, kas mūs ir aizvainojuši, taču šādi rīkoties nav saprātīgi. (Sal. Pam. 18:1.) Mēs piederam pie tautas, kas ”piesauc tā Kunga vārdu”, un mēs vēlamies ”Viņam vienprātībā kalpot”. (Cef. 3:9.)

Mēs nedrīkstam pieļaut, ka citu neapdomīgie vārdi vai nepareizā rīcība mazinātu mūsu dedzību kalpošanā Dievam. Reiz pirmajā gadsimtā, kad pavisam drīz Jēzus upurim vajadzēja nomainīt upurus, kas tika nesti templī, un kad Jēzus tikko bija nosodījis rakstu mācītājus, viņš pamanīja trūcīgu atraitni iemetam tempļa ziedojumu šķirstā ”visu savu padomu”. Vai Jēzus centās viņu apturēt? Nē, viņš ar atzinību izteicās par šīs sievietes uzticīgo atbalstu tā laika Jehovas draudzei. (Lūk. 21:1—4.) Citu cilvēku netaisnīgā rīcība neatbrīvoja šo sievieti no pienākuma atbalstīt Jehovas pielūgsmi.

Kā mēs rīkosimies situācijā, kad šķitīs, ka mūsu ticības biedrs ir rīkojies nepareizi vai pat netaisni? Vai mēs pieļausim, ka tas mums traucē kalpot Jehovam no visas sirds? Vai arī mēs izlēmīgi rīkosimies, lai nokārtotu jebkādas domstarpības un saglabātu Dieva draudzes dārgo mieru?

Bībelē ir ieteikts: ”Ja iespējams, cik tas atkarājas no jums, turiet mieru ar visiem cilvēkiem.” (Rom. 12:18.) Ņemsim vērā šo padomu — tā mēs paliksim uz ceļa, kas ved uz dzīvību!

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 17. lpp.]

Euodijai un Sintihai bija jāatjauno savā starpā miers

[Attēls 18. lpp.]

Vai mūsu vārdi, balss tonis un izturēšanās veicina mieru?