Būsim padevīgi un piekāpīgi

”Atgādini viņiem, lai.. izturas laipni [”piekāpīgi”, JD-07].” (TIT. 3:1, 2.)

1., 2. Kas ir domāts ar vārdu ”lēnīgs”, un kā no minētajiem Bībeles pantiem var redzēt, ka šī īpašība kristiešiem ir svarīga?

MŪSU mīlošais debesu Tēvs Jehova ir nepārspējami gudrs. Tā kā viņš ir mūsu Radītājs, mēs vēlamies dzīvot, sekojot viņa vadībai. (Ps. 48:15.) Kristus māceklis Jēkabs rakstīja, ka ”gudrība, kas nāk no augšienes, ir vispirms šķīsta, tālāk miermīlīga, lēnīga, paklausīga, pilna žēlsirdības un labu augļu, taisnīga, bez liekulības”. (Jēk. 3:17.)

² ”Jūsu lēnība lai kļūst zināma visiem cilvēkiem,” ieteica apustulis Pāvils. * (Filip. 4:5.) Jēzus Kristus ir Kungs un kristiešu draudzes galva. (Efez. 5:23.) Cik gan svarīgi ir pakļauties Kristus vadībai un attiecībās ar cilvēkiem būt piekāpīgiem!

3., 4. a) Ar piemēru paskaidrojiet, kā, būdami piekāpīgi, mēs rīkojamies savās un citu interesēs! b) Kādus jautājumus mēs apskatīsim?

³ Būdami piekāpīgi, mēs rīkojamies savās un citu interesēs. Piemēram, kad Lielbritānijā tika novērsts teroristu plānots uzbrukums, cilvēki lielākoties bija ar mieru pakļauties lidostu drošības noteikumiem, kas aizliedza lidmašīnas salonā ienest priekšmetus un vielas, ko pirms tam drīkstēja ņemt līdzi. Tāpat var minēt ikdienišķu situāciju, kad, vadot automašīnu, mēs uzskatām par saprātīgu braukt nevis ar maksimālo atļauto ātrumu, bet nedaudz lēnāk, lai neizraisītu satiksmes negadījumu.

⁴ Daudziem no mums nav viegli būt piekāpīgiem un padevīgiem, tāpēc pārdomāsim, kāds ir pareizais pamudinājums tādiem būt, kā padevība ir saistīta ar mūsu attieksmi pret varu un vai mums jābūt piekāpīgiem ikvienā situācijā.

Kāpēc būt padevīgiem un piekāpīgiem?

5. Kāda iespēja bija paredzēta Mozus bauslībā, un kas vergu varēja pamudināt to izmantot?

⁵ Kāds piemērs no pirmskristietības laikiem parāda, kāds ir pareizais pamudinājums būt padevīgiem un piekāpīgiem. Mozus bauslībā bija noteikts, ka ebrejs, kas ir kļuvis par vergu, septītajā kalpošanas gadā vai gaviļu gadā (ja tas pienāk pirmais) ir jāatlaiž brīvībā. Taču viņš varēja arī palikt pie sava kunga. (Nolasīt 2. Mozus 21:5, 6.) Kāpēc bija paredzēta šāda iespēja? Varēja gadīties, ka vergs, kalpodams labam un gādīgam kungam, viņu iemīlētu un tāpēc nolemtu palikt viņa namā un kalpot viņam arī turpmāk.

6. Kā mīlestība ir saistīta ar padevību un piekāpību?

⁶ Līdzīgi tas ir mūsu attiecībās ar Jehovu. Tieši aiz mīlestības pret viņu mēs atdodam viņam savu dzīvi, apsolām viņam kalpot un pēc tam pildām savu solījumu. (Rom. 14:7, 8.) ”Šī ir Dieva mīlestība, ka turam viņa baušļus, un viņa baušļi nav grūti,” rakstīja apustulis Jānis. (1. Jāņa 5:3.) Šāda mīlestība ”nemeklē savu labumu”. (1. Kor. 13:4, 5.) Ja runa ir par attiecībām ar cilvēkiem, spēcīgs pamudinājums būt piekāpīgiem ir arī mīlestība pret tuvāko, jo tā mums liek uzskatīt viņu intereses par svarīgākām nekā savējās. Tā palīdz cīnīties ar savtīgumu un mudina ņemt vērā citu cilvēku vajadzības. (Filip. 2:2, 3.)

7. Kāda nozīme ir piekāpībai, sludinot labo vēsti?

 ⁷ Mums ir jāuzmanās, lai mūsu runa un rīcība citus neaizskartu. (Efez. 4:29.) Kad mēs nonākam saskarē ar cilvēkiem, kam ir atšķirīga kultūra un priekšstati, mīlestība pret viņiem mūs mudina izvairīties no visa, kas varētu viņiem traucēt kļūt par Jehovas kalpiem. Bieži tas nozīmē būt piekāpīgiem. Piemēram, misionāres, kas ir pieradušas lietot kosmētiku un valkāt zeķbikses, neuzstāj uz savām tiesībām to darīt, ja vietā, kur viņas sludina, cilvēkiem šāda rīcība varētu saistīties ar netikumīgu dzīvesveidu un kādam tas varētu kļūt par klupšanas akmeni. (1. Kor. 10:31—33.)

8. Kā mīlestība pret Dievu palīdz izturēties kā ”mazākajiem”?

⁸ Mīlestība pret Jehovu palīdz cīnīties ar lepnumu. Kad mācekļu starpā bija izcēlies strīds par to, kurš no viņiem ir lielākais, Jēzus nostatīja viņu vidū bērnu un paskaidroja: ”Kas šo bērnu uzņem manā vārdā, tas uzņem mani, un kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis; jo kas mazākais jūsu starpā, tas ir liels.” (Lūk. 9:48; Marka 9:36.) Izturēties kā ”mazākajiem” nebūt nav viegli. Iedzimtā nepilnība un nosliece uz lepnību rada vēlēšanos izpelnīties ievērību, turpretī pazemība palīdz piekāpties un cienīt citus. (Rom. 12:10.)

9. Kas mums jāatzīst, lai mēs spētu būt padevīgi?

⁹ Lai mēs spētu būt padevīgi, mums jāatzīst Dieva noteiktā kārtība un jāciena tie, kam viņš ir piešķīris varu. Visi patiesie kristieši apzinās, cik svarīgi ir ievērot vadības principu. Apustulis Pāvils to skaidri formulēja vēstulē korintiešiem: ”Es gribu, lai jūs ņemtu vērā, ka ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs, bet Kristus galva ir Dievs.” (1. Kor. 11:3.)

10. Par ko liecina padevīga pakļaušanās Dievam?

¹⁰ Padevīgi pakļaudamies Dievam, mēs apliecinām, ka paļaujamies uz viņu, mūsu mīlošo debesu Tēvu. Viņš zina pilnīgi visu, kas ar mums notiek, un var mūs pienācīgi atalgot. To ir labi paturēt prātā situācijās, kad citi izturas pret mums ar necieņu, kļūst dusmīgi un zaudē savaldību. Pāvils rakstīja: ”Ja iespējams, cik tas atkarājas no jums, turiet mieru ar visiem cilvēkiem.” Viņš uzsvēra šo padomu, norādīdams: ”Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: ”Man pieder atriebšana, es atmaksāšu,” saka tas Kungs.” (Rom. 12:18, 19.)

11. Kā mēs varam apliecināt, ka pakļaujamies Kristus vadībai?

¹¹ Tāpat mums ir jāciena kārtība, kādu Dievs ir izveidojis draudzē. Atklāsmes grāmatas pirmajā nodaļā Jēzus Kristus ir attēlots turam savā labajā rokā draudzes ”zvaigznes”. (Atkl. 1:16, 20.) Lai gan šīs ”zvaigznes” simbolizē ar garu svaidītos draudzes pārraugus, arī par vecākajiem no citu avju vidus var teikt, ka viņi atrodas Kristus labajā rokā. Draudzes pārraugi pakļaujas Kristus vadībai un seko viņa paraugam, izturēdamies pret citiem laipni.  Visi draudzes locekļi pakļaujas kārtībai, kādā Jēzus ar ”uzticīgā un gudrā kalpa” starpniecību sagādā garīgo uzturu īstajā laikā. (Mat. 24:45—47.) Iedziļinādamies materiālā, ko šādā veidā saņemam, un izmantodami to savā dzīvē, mēs apliecinām, ka pakļaujamies Kristus vadībai, un tas savukārt veicina mieru un vienotību draudzē. (Rom. 14:13, 19.)

Kad piekāpība ir nevietā

12. Kādās situācijās piekāpties nebūtu pareizi?

¹² Situācijās, kad tas nozīmētu rīkoties pretēji mūsu ticībai vai pārkāpt Dieva noteiktos principus, piekāpties nebūtu pareizi. Piemēram, kā rīkojās agrīnie kristieši, kad reliģiskie vadītāji viņiem pavēlēja nemācīt cilvēkus Jēzus vārdā? Pēteris un pārējie apustuļi tiem drosmīgi atbildēja: ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Ap. d. 4:18—20; 5:28, 29.) Mūsdienās zemēs, kur varas iestādes cenšas apturēt labās vēsts sludināšanu, mēs varbūt mainām sludināšanas metodes, lai darbotos neuzkrītošākā veidā, taču mēs nepārtraucam sludināt. Ja nav atļauts sludināt pa mājām, mēs meklējam citus veidus, kā risināt ar cilvēkiem sarunas, un paklausīgi pildām Dieva uzticēto uzdevumu. Ja ”varas, kas valda,” aizliedz mūsu sapulces, mēs turpinām tikties, tikai darām to piesardzīgi un mazākās grupiņās. (Rom. 13:1; Ebr. 10:24, 25.)

13. Ko Jēzus teica par pakļaušanos tiem, kam ir vara?

¹³ Kalna runā Jēzus norādīja uz nepieciešamību pakļauties tiem, kam ir vara. ”Kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī mēteli. Un kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas,” viņš sacīja. (Mat. 5:40, 41.) * Ja mums būs svarīgas citu cilvēku intereses un mēs vēlēsimies viņiem palīdzēt, mēs, Jēzus vārdiem runājot, būsim gatavi noiet otru jūdzi. (1. Kor. 13:5; Tit. 3:1, 2.)

14. Kāpēc mēs nekad nepiekāpsimies atkritējiem?

¹⁴ Kaut arī mēs vēlamies būt laipni un piekāpīgi, mēs nekad un nekādā veidā nesaistīsimies ar atkritējiem. Ieņemdami šādu stingru nostāju, mēs aizstāvam patiesību un draudzes vienotību. Pāvils par attieksmi pret ”viltus brāļiem” rakstīja: ”Viņu priekšā mēs ne acumirkli neesam piekāpušies un neesam tiem padevušies, lai evanģelija patiesība jūsu starpā paliktu spēkā.” (Gal. 2:4, 5.) Tajos retajos gadījumos, kad kāds atkrīt no patiesības, uzticīgi kristieši nelokāmi turas pie tā, kas ir pareizs.

Draudzes pārraugiem jābūt piekāpīgiem

15. Kā vecākie var parādīt piekāpību, izskatot draudzes lietas?

¹⁵ Miermīlīgs gars un gatavība piekāpties ir starp prasībām, kādas ir izvirzītas draudzes pārraugiem. Pāvils rakstīja: ”Bīskapam pienākas būt.. lēnīgam.” (1. Tim. 3:2, 3.) Īpaši svarīgi tas ir situācijās, kad draudzes vecākie tiekas, lai apspriestu draudzes lietas. Kaut arī netiek prasīts, lai izteiktos pilnīgi visi klātesošie, ikvienam ir jādod iespēja to darīt, un tikai pēc tam var pieņemt lēmumu. Iespējams, pārrunu gaitā tiek minēti Bībeles principi, kuru gaismā kāda sapulces dalībnieka viedoklis attiecīgajā jautājumā mainās. Tādā gadījumā kristietis, kas ir sasniedzis garīgu briedumu, nevis stūrgalvīgi paliks pie sava, bet piekāpsies. Pat ja sākumā ir pastāvējuši dažādi viedokļi, lūgšanas un pārrunas pazemīgiem un piekāpīgiem draudzes vecākajiem palīdz darboties vienprātīgi un nonākt pie kopīga lēmuma. (1. Kor. 1:10; nolasīt Efeziešiem 4:1—3.)

16. Ar kādu attieksmi draudzes vecākajiem jāpilda savi pienākumi?

¹⁶ Lai ko draudzes vecākie darītu, viņiem vienmēr jācenšas ievērot teokrātisko kārtību. Ja viņi ar šādu padevīgu attieksmi gana Dieva ganāmo pulku, viņiem ir vieglāk ņemt vērā draudzes locekļu vajadzības un izturēties  pret tiem maigi. ”Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds,” mudināja apustulis Pēteris. (1. Pēt. 5:2.)

17. Kā ikviens draudzē var parādīt padevību un piekāpību attiecībās ar ticības biedriem?

¹⁷ Draudzes locekļi, kas ir jau gados, augstu vērtē jaunāku kristiešu palīdzību un izturas pret tiem ar cieņu. Savukārt gados jaunie kristieši ciena savus padzīvojušos ticības biedrus, kas ir uzkrājuši bagātu pieredzi kalpošanā Jehovam. (1. Tim. 5:1, 2.) Draudzes vecākie cenšas pamanīt brāļus, kas garīgi aug un kam varētu uzticēt draudzē noteiktus pienākumus un mācīt, kā rūpēties par Dieva ganāmpulku. (2. Tim. 2:1, 2.) Ikvienam kristietim jācenšas sekot padomam, ko, Dieva iedvesmots, deva Pāvils: ”Paklausait saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība, lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi.” (Ebr. 13:17.)

Padevība un piekāpība ģimenes lokā

18. Kāda nozīme padevībai un piekāpībai ir ģimenes lokā?

¹⁸ Padevībai un piekāpībai ir liela nozīme arī ģimenē. (Nolasīt Kolosiešiem 3:18—21.) Bībelē ir noteikts, kādi pienākumi kristiešu ģimenē ir katram tās loceklim. Vīrs ir sievas galva, un uz viņa pleciem gulstas galvenā atbildība par bērnu audzināšanu. Sievai ir jāatzīst vīra stāvoklis ģimenē, savukārt bērniem no visas sirds jācenšas paklausīt vecākiem, jo šāda rīcība ”patīk tam Kungam”. Visi ģimenes locekļi var dot savu ieguldījumu tajā, lai mājās valdītu miers un vienotība, ja viņi ir gatavi piekāpties cits citam. Taču, kā liecina piemēri no Bībeles, arī šajā ziņā ir nepieciešama līdzsvarotība.

19., 20. a) Kā piekāpību parādīja Ēlis, un kā — Jehova? b) Ko no šiem gadījumiem var mācīties vecāki?

¹⁹ Laikā, kad Samuēls vēl bija mazs, Izraēlā par augsto priesteri kalpoja Ēlis. Augstā priestera dēli Hofnus un Pinehass bija ”netikli un bezgodīgi jaunieši”, kas ”neatzina to Kungu”. Ēlis bija dzirdējis par savu dēlu slikto rīcību, arī par viņu netikumīgajiem sakariem ar sievietēm, kas kalpoja saiešanas telts durvju priekšā. Kāda bija viņa reakcija? Ēlis dēliem aizrādīja, ka, grēkodami pret Jehovu, viņi nevar rast salīdzinātāju saviem grēkiem, taču viņš nepārmācīja dēlus un neko nedarīja, lai izbeigtu viņu ļaundarības. Galu galā Jehova taisnīgi nolēma, ka Ēļa dēliem ir jāmirst. Kad  līdz Ēlim nonāca ziņa par viņu nāvi un to, kas ir noticis ar Dieva šķirstu, arī viņš pats gāja bojā. Bēdīgās sekas, ko pieredzēja Ēļa ģimene, skaidri parāda, ka, piekāpdamies saviem dēliem un stingri nevērsdamies pret viņu ļauno rīcību, Ēlis pieļāva nopietnu kļūdu. (1. Sam. 2:12—17, 22—25, 34, 35; 4:17, 18.)

²⁰ To, kā pareizā veidā parādīt piekāpību, var mācīties no Dieva attieksmes pret viņa garīgajiem dēliem. Redzējumā, ko skatīja pravietis Miha, Jehova bija sapulcinājis eņģeļus un vaicāja viņiem, kurš varētu samulsināt ļauno Izraēlas ķēniņu Ahabu un panākt tā krišanu. Eņģeļi nāca klajā ar vairākiem ierosinājumiem, un Jehova tos visus uzklausīja. Tad viens no Dieva garīgajiem dēliem paziņoja, ka viņš ir gatavs izpildīt šo uzdevumu. Jehova pavaicāja, kādā veidā viņš domā rīkoties, un, apmierināts ar atbildi, uzdeva viņam īstenot šo plānu. (1. Ķēn. 22:19—23.) Ko šis gadījums kristiešu ģimenēm māca par piekāpību? Vīram būtu labi būt piekāpīgam, uzklausot un ņemot vērā sievas un bērnu ieteikumus. Savukārt sievai un bērniem ir jāsaprot, ka, saskaņā ar Bībeles principiem, vīrs ir pilnvarots pieņemt gala lēmumu un ka viņiem ir jābūt padevīgiem un piekāpīgiem, ja, uzklausījis viņu vēlmes un ierosinājumus, vīrs tomēr nolemj rīkoties citādi.

21. Par ko stāstīts nākamajā rakstā?

²¹ Jehova mūs ar mīlestību māca būt padevīgiem un piekāpīgiem. Vai mēs esam pateicīgi par viņa atgādinājumiem? (Ps. 119:99.) Nākamajā rakstā būs aplūkots, kā piekāpība var sekmēt laimi ģimenē.

[Zemsvītras piezīmes]

Kā jūs atbildētu?

• Ko labu dod padevība un piekāpība?

• Kā padevību un piekāpību var parādīt draudzes vecākie?

• Kāpēc padevība un piekāpība ir svarīga ģimenes lokā?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 4. lpp.]

Draudzes vecākie seko Kristus paraugam, izturēdamies pret citiem laipni

[Attēls 6. lpp.]

Kad draudzes vecākie tiekas, lai apspriestu draudzes lietas, vienprātīgi darboties viņiem palīdz kopīgas lūgšanas, pārrunas un gatavība piekāpties