Ir vērts būt godīgam
Ir vērts būt godīgam
NEGODĪGUMS ir pastāvējis jau kopš Ēdenes dārza laikiem. Tomēr gandrīz visās zemēs un tautās godīgums tiek uzskatīts par vēlamu īpašību, bet meli un krāpšana par kaut ko nevēlamu un nosodāmu. Ja kādam ir godīga cilvēka reputācija, viņš var ar to lepoties. Taču aizvien biežāk tiek uzskatīts, ka bez krāpšanas un meliem mūsdienu pasaulē neiztikt. Kāds ir jūsu viedoklis? Vai ir vērts būt godīgam? Kā jūs nosakāt, kas ir godīga rīcība un kas ne?
Lai iegūtu Dieva labvēlību, mums jābūt godīgiem gan vārdos, gan darbos. Apustulis Pāvils rakstīja kristiešiem: ”Runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko.” (Efeziešiem 4:25.) Tāpat arī Pāvils uzsvēra, ka kristieši ”visās lietās grib godīgi dzīvot”. (Ebrejiem 13:18.) Mēs vēlamies būt godīgi nevis tāpēc, ka mēs kārojam pēc citu uzslavas, bet gan tāpēc, ka cienām savu Radītāju un gribam viņam sagādāt prieku.
Neizliksimies par to, kas mēs neesam
Daudzās zemēs ir cilvēki, kas, meklēdami pašlabumu, sniedz nepatiesas ziņas par sevi. Piemēram, lai nelegāli iekļūtu kādā valstī vai dabūtu darbu vai amatu, kas neatbilst viņu kvalifikācijai, viņi iegādājas viltotus personas dokumentus, diplomus un citus dokumentus. Ir vecāki, kas sagādā saviem bērniem viltotas dzimšanas apliecības, lai bērni varētu ilgāk mācīties.
Taču, ja mēs vēlamies iegūt Dieva labvēlību, mēs nedrīkstam ķerties pie šādiem negodīgiem paņēmieniem. Bībelē ir teikts, ka Jehova ir ”patiesības Dievs”, tātad viņš no saviem kalpiem gaida, lai arī viņi rīkotos godīgi. (Psalms 31:6, VDP.) Ja mēs vēlamies saglabāt tuvas attiecības ar Jehovu, mēs nedrīkstam līdzināties ”viltniekiem”, kas slēpj savu patieso seju. (Psalms 26:4.)
Nav nekas neparasts, ka daži slēpj patiesību tad, kad viņiem draud sods par kādu pārkāpumu. Tā var notikt pat kristiešu draudzē. Kādā draudzē jaunietis atzinās draudzes vecākajiem, ka bija izdarījis vairākus grēkus. Taču viņš nebija līdz galam atklāts, jo viņš nedarīja zināmu, ka bija arī zadzis, lai gan tam bija skaidri pierādījumi. Vēlāk patiesība nāca gaismā, un viņu nācās izslēgt no draudzes. Noteikti būtu bijis daudz labāk, ja viņš jau no sākuma būtu bijis līdz galam atklāts, jo tad viņš būtu varējis atjaunot dārgās attiecības ar Jehovu. Bībelē teikts: ”Nenicini tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad viņš Ebrejiem 12:5, 6.)
tevi norāj! Jo, ko tas Kungs mīl, to viņš pārmāca.” (Var būt arī tādas situācijas, ka brālis, kas vēlas uzņemties papildu pienākumus draudzē, noklusē kādus nopietnus trūkumus vai agrāk izdarītus pārkāpumus. Vai arī kāds, pildot iesniegumu, lai uzsāktu īpašu kalpošanu, neatbild atklāti uz jautājumiem par savu veselību un morāli, jo domā, ka pretējā gadījumā viņu uzskatītu par nepiemērotu šādai kalpošanai. Viņš varētu sevi attaisnot, domādams: ”Es jau nemeloju,” — bet rodas jautājums: vai viņš, tā rīkojoties, ir atklāts un godīgs pret citiem? Pārdomājot šo jautājumu, var ņemt vērā, kas ir rakstīts 101. psalma 7. pantā: ”Viltus ļaudis nepaliks manā namā; kas melus runā, nepastāvēs manu acu priekšā.”
Pirmām kārtām ir jābūt godīgam pret sevi. Cilvēki bieži vien nevēlas skatīties patiesībai acīs, piemēram, tad, ja ir izdarīts kaut kas nepareizs, ir ļoti viegli novelt vainu uz kādu citu. Ķēniņš Sauls centās attaisnot savu nepaklausību, noveļot vainu uz citiem, taču Jehova novērsās no viņa. (1. Samuēla 15:20—23.) Pilnīgi pretēji rīkojās ķēniņš Dāvids, kā to var redzēt no viņa lūgšanas: ”Es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: ”Es izsūdzēšu tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu.” (Psalms 32:5.)
Godīgums sagādā svētības
Cilvēka reputācija lielā mērā ir atkarīga no tā, vai viņš ir godīgs. Ja kāds kaut vienreiz ir piemānījis citus, viņš zaudē citu uzticību, un to ir ļoti grūti atgūt. Bet, ja cilvēks ir uzticams un godīgs, citi viņam uzticas un viņš iemanto cieņu. Jehovas liecinieki ir ieguvuši šādu reputāciju, kā to var redzēt no tālāk minētajiem piemēriem.
Kāda uzņēmuma vadītājs noprata, ka daudzi darbinieki apkrāpj uzņēmumu, un tāpēc viņš griezās policijā. Policija daudzus darbiniekus aizturēja. Kad uzņēmuma vadītājs uzzināja, ka aizturēto darbinieku vidū ir arī darbinieks, kas ir Jehovas liecinieks, vadītājs devās uz policiju un lūdza, lai Jehovas liecinieku nekavējoties atbrīvo. Vadītājs zināja, ka Jehovas liecinieks ir godīgs darbinieks un ka viņš nav vainīgs. Šis cilvēks saglabāja savu darba vietu, lai gan daudzi tika atlaisti. Viņa draudzes locekļiem bija ļoti patīkami uzzināt, ka ticības biedra rīcība bija darījusi godu Jehovas vārdam.
To, ka priekšzīmīga rīcība nepaliek nepamanīta, parāda arī kāds cits gadījums. Kādā Āfrikas ciematā no tilta bija nozagti vairāki dēļi un tāpēc tilts bija jālabo. Ciemata iedzīvotāji nolēma savākt naudu tilta remontam, taču bija vēl kāds cits svarīgs jautājums. Kam lai uztic savākto naudu? Visi vienprātīgi nolēma, ka tam jābūt kādam Jehovas lieciniekam.
Kādā Āfrikas valstī Jehovas liecinieks strādāja par grāmatvedi starptautiskā uzņēmumā. Kad šajā valstī izcēlās nemieri un viņa dzīvībai draudēja briesmas, uzņēmuma vadība parūpējās, lai Jehovas liecinieks vairākus mēnešus varētu strādāt citā valstī, gaidot, kamēr situācija viņa valstī normalizējas, un visus ar to saistītos izdevumus apmaksāja no uzņēmuma līdzekļiem. Uzņēmuma vadība šādu lēmumu pieņēma tāpēc, ka pirms kāda laika šis darbinieks bija atteicies piedalīties darījumā, kura nolūks bija apkrāpt uzņēmumu. Vadība zināja par viņa godīgumu. Var uzdot jautājumu: vai uzņēmuma vadītāji būtu gatavi palīdzēt darbiniekam, par kuru būtu zināms, ka viņš ir piedalījies apšaubāmos darījumos?
”Taisnais staigā savā sirds skaidrībā,” teikts Salamana Pamācību grāmatas 20. nodaļas 7. pantā. Godīgs cilvēks ievēro augstas morāles normas, viņš nekrāpjas un nemānās. Noteikti mēs visi vēlamies, lai tā citi izturētos pret mums. Godīgums ir viena no pamatprasībām cilvēkiem, kas vēlas kalpot patiesajam Dievam. Būdami godīgi, mēs parādām mīlestību pret Dievu un tuvāko un apliecinām, ka mēs vēlamies rīkoties saskaņā ar Jēzus vārdiem: ”Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem.” (Mateja 7:12; 22:36—39.)
Būt vienmēr godīgam nav viegli, bet tīra sirdsapziņa, ko sniedz godīga rīcība, ir ārkārtīgi vērtīga. Ja mēs rīkosimies godīgi un taisnīgi, galu galā tas sagādās bagātīgas svētības, piemēram, labas attiecības ar Jehovu, kuras ir nenovērtējamas. Ja mēs rīkotos negodīgi, lai izskatītos labi citu acīs vai gūtu sev labumu, mēs riskētu sabojāt dārgās attiecības ar Jehovu. Lai cik sarežģītu situāciju mēs pieredzētu, mēs varam būt pārliecināti, ka psalmu dziesminieka vārdi ir patiesi: ”Svētīgs tas cilvēks, kas savu cerību liek uz to Kungu, kas nepievēršas lepniem nedz tinas ar melkuļiem!” (Psalms 40:5.)
[Attēli 18. lpp.]
Patiesie kristieši nepērk un neizmanto viltotus dokumentus