Patiesa labklājība Dieva jaunajā pasaulē

DĀVIDS *, precēts kristietis, pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, būdams pārliecināts, ka viņš ir pieņēmis pareizo lēmumu. Lai gan viņam bija žēl atstāt dzimtenē sievu un bērnus, viņš domāja, ka visai ģimenei klāsies labāk, ja viņš pelnīs ievērojami vairāk. Tāpēc Dāvids pieņēma savu Ņujorkas radinieku uzaicinājumu pārcelties uz turieni un drīz vien atrada tur darbu.

Taču pēc kāda laika Dāvida optimisms sāka plakt. Viņam palika pavisam maz laika garīgiem pasākumiem, un pienāca brīdis, kad viņš jau gandrīz bija zaudējis ticību Dievam. Tikai tad, kad viņš bija padevies morālas dabas kārdinājumam, viņš beidzot aptvēra situācijas nopietnību. Pārmērīgas raizes par materiālo labklājību viņu bija pamazām novērsušas no visa tā, kas viņam patiešām bija dārgs. Dāvids saprata, ka viņam kaut kas ir jāmaina.

Tāpat kā Dāvids, daudzi cilvēki no nabadzīgām valstīm pārceļas uz bagātākām, cerēdami uzlabot savu materiālo stāvokli, taču ļoti bieži viņi maksā dārgu cenu garīgā  ziņā. Dažiem ir radies jautājums: vai kristietim ir iespējams gan dzīties pēc bagātības, gan būt ”bagātam Dievā”? (Lūkas 12:21.) Daudzās grāmatās un sludinātāju sprediķos ir apgalvots, ka tas ir iespējams. Bet, kā ir sapratis Dāvids un citi, tiekties pēc viena, nezaudējot otru, ir grūti. (Lūkas 18:24.)

Nauda nav ļaunums

Protams, naudu ir ieviesuši cilvēki, un, tāpat kā daudzi citi izgudrojumi, tā pati par sevi nav nedz laba, nedz slikta. Patiesībā nauda nav nekas vairāk kā maiņas līdzeklis, tātad, ja to izmanto pareizi, tā var derēt labiem nolūkiem. Piemēram, Bībelē ir atzīts, ka nauda sniedz ”pavēni”, tātad tā var pasargāt no nabadzības izraisītajām problēmām. (Salamans Mācītājs 7:12.) Vismaz daļai cilvēku šķiet, ka ”nauda sagādā visu”. (Salamans Mācītājs 10:19, VDP.)

Bībelē ir nosodīts slinkums un ir slavēts čaklums un strādīgums. Mums ir jāgādā par saviem ģimenes locekļiem, un, ja mums paliek nedaudz pāri, mēs varam ”dot tam, kas ir trūkumā”. (Efeziešiem 4:28; 1. Timotejam 5:8.) Turklāt Bībelē nav teikts, ka ir jādzīvo askētiski, tieši pretēji — tajā lasāms aicinājums priecāties par to, kas mums pieder, ”ņemt.. savu daļu” un baudīt sava darba augļus. (Salamans Mācītājs 5:17—19.) Bībelē ir stāstīts par vairākiem dievbijīgiem cilvēkiem, kas ir bijuši bagāti.

Dievbijīgi cilvēki, kas bija bagāti

Ābrahāmam, Dievam uzticīgam cilvēkam, piederēja lieli ganāmpulki, daudz sudraba un zelta, un viņam bija vairāki simti kalpu. (1. Mozus 12:5; 13:2, 6, 7.) Arī taisnais vīrs Ījabs bija ļoti bagāts — viņam bija gan daudz kalpu, gan daudz mājlopu, kā arī daudz zelta un sudraba. (Ījaba 1:3; 42:11, 12.) Šie cilvēki bija bagāti pat pēc mūsdienu mērauklas, taču viņi bija arī ”bagāti Dievā”.

Apustulis Pāvils Ābrahāmu nosauca par ”tēvu visiem tiem, kas tic”. Ābrahāms nebija ne skops, ne arī pārlieku pieķēries savai mantai. (Romiešiem 4:11; 1. Mozus 13:9; 18:1—8.) Ījabu pats Dievs nosauca par ”sirdsskaidru un taisnu”. (Ījaba 1:8.) Ījabs vienmēr bija gatavs palīdzēt trūcīgajiem un apspiestajiem. (Ījaba 29:12—16.) Gan Ābrahāms, gan Ījabs paļāvās uz Dievu, nevis uz savu bagātību. (1. Mozus 14:22—24; Ījaba 1:21, 22; Romiešiem 4:9—12.)

Vēl viens piemērs ir ķēniņš Salamans. Būdams Dieva iecelts ķēniņš Jeruzalemē, viņš saņēma ne vien gudrību no Dieva, bet arī lielu bagātību un godu. (1. Ķēniņu 3:4—14.) Lielāko savas dzīves daļu Salamans bija uzticīgs Dievam, taču mūža beidzamajos gados viņa ”sirds nepalika pilnīgi pie tā Kunga”. (1. Ķēniņu 11:1—8, LB-26.) Tas, kas notika ar viņu,  skaidri parāda, kādi ir daži no izplatītākajiem ar bagātību saistītajiem slazdiem.

Ar bagātību saistītās briesmas

Vislielākās briesmas ir tādas, ka cilvēkam var pārāk iepatikties nauda un tas, ko par naudu var nopirkt. Dažos cilvēkos bagātība rada neremdināmas iekāres. Kad Salamans vēl bija pilnībā uzticīgs Dievam, viņš bija ievērojis šo tieksmi citos un tāpēc rakstīja: ”Kas mīl naudu, tam nekad nepietiek naudas, un, kam ir prieks par bagātību, tam nekad nepietiek ar ienākumiem; taču arī tas ir niecība.” (Salamans Mācītājs 5:9.) Gan Jēzus, gan Pāvils brīdināja kristiešus no šīs kāres, kas nemanot var pārņemt cilvēku savā varā. (Marka 4:18, 19; 2. Timotejam 3:2.)

Kad nauda no līdzekļa kaut kā sasniegšanai kļūst par pašmērķi, cilvēks viegli var padoties visdažādākajiem kārdinājumiem, piemēram, sākt melot, zagt un kļūt par nodevēju. Jūda Iskariots, viens no Kristus apustuļiem, nodeva savu kungu tikai par 30 sudraba gabaliem. (Marka 14:11; Jāņa 12:6.) Dažiem nauda pat ir ieņēmusi Dieva vietu. (1. Timotejam 6:10.) Kristiešiem, kas vēlas pelnīt vairāk nekā līdz šim, vienmēr ir jābūt godīgiem pret sevi, izvērtējot, kādu iemeslu dēļ viņi grib iegūt vairāk naudas. (Ebrejiem 13:5.)

Dzīšanās pēc bagātības ir saistīta arī ar tādām briesmām, kas nav tik viegli pamanāmas. Pirmkārt, liela bagātība bieži veicina pārliecīgu pašpaļāvību, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc Jēzus minēja ”bagātības viltību”. (Mateja 13:22.) Jēkabs, viens no Bībeles sarakstītājiem, arī brīdināja kristiešus, lai viņi neaizmirstu Dievu, pat plānojot ienākumu gūšanu. (Jēkaba 4:13—16.) Tā kā nauda var piešķirt zināmu neatkarību, tiem, kam ir daudz naudas, pastāvīgi draud briesmas paļauties uz to, nevis uz Dievu. (Salamana Pamācības 30:7—9; Apustuļu darbi 8:18—24.)

Otrkārt, kā pieredzēja raksta sākumā minētais Dāvids, dzīšanās pēc bagātības bieži vien paņem tik daudz laika un spēka, ka garīgā darbība pamazām paliek novārtā. (Lūkas 12:13—21.) Turklāt vienmēr pastāv kārdinājums tērēt bagātību galvenokārt izklaidei un ar personisko labumu saistītu mērķu sasniegšanai.

Vai tas, ka Salamans zaudēja savu garīgumu, nevarēja būt zināmā mērā saistīts ar viņa grezno dzīvi, kas notrulināja viņa uztveri? (Lūkas 21:34.) Viņš zināja, ka Dievs bija stingri aizliedzis precēties ar cittautietēm, bet viņš ar gadiem sev izveidoja veselu harēmu, kurā bija apmēram tūkstotis sievu un blakussievu. (5. Mozus 7:3.) Gribēdams izpatikt savām svešzemju sievām, viņš tām par prieku ieviesa Jeruzalemē dažādu dievu pielūgsmi. Kā jau bija iepriekš minēts, Salamans sirdī pamazām novērsās no patiesā Dieva.

Šie piemēri skaidri parāda, cik patiesi ir Jēzus vārdi: ”Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Mateja 6:24.) Bet kā kristietis lai tiek galā ar materiālajām grūtībām, ar kurām tagad saskaras lielākā daļa cilvēku? Un vēl svarīgāks ir jautājums: vai ir kāda cerība, ka nākotnē būs labāka dzīve?

Nākotnē — patiesa labklājība

Pretēji patriarhiem Ābrahāmam un Ījabam un senajiem izraēliešiem, Jēzus sekotājiem ir uzdots gatavot mācekļus no visām tautām. (Mateja 28:19, 20.) Šī uzdevuma pildīšana prasa laiku un pūles, ko citādi varētu veltīt laicīgiem mērķiem. Tāpēc, lai tiktu galā ar materiālām grūtībām, ir jādara tas, ko lika darīt Jēzus: ”Dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja 6:33.)

Iepriekšminētais Dāvids pēc tam, kad gandrīz bija palicis bez ģimenes un gandrīz bija zaudējis ticību un attiecības ar Dievu, tomēr mainīja savu dzīvi. Kad viņa dzīvē atkal par galveno bija kļuvusi iedziļināšanās Bībelē, lūgšanas un sludināšana, sāka nokārtoties arī citas lietas, kā jau Jēzus bija solījis. Pamazām atjaunojās attiecības ar sievu un bērniem, un  viņš atkal sāka izjust prieku un gandarījumu par dzīvi. Dāvids joprojām smagi strādā, un viņš nav pēkšņi kļuvis stāvus bagāts. Tomēr no savas rūgtās pieredzes viņš ir guvis mācību.

Tagad Dāvidam ir cits viedoklis par viņa pārcelšanos uz ASV, un viņš ir apņēmies vairs nekad nepieļaut, ka viņa lēmumus diktētu nauda. Tagad Dāvids skaidri apzinās, ka visvērtīgāko dzīvē — mīlošu ģimeni, labus draugus un attiecības ar Dievu — nevar nopirkt par naudu. (Salamana Pamācības 17:17; 24:27; Jesajas 55:1, 2.) Krietnums ir daudz vērtīgāks par bagātību. (Salamana Pamācības 19:1; 22:1.) Kopā ar savu ģimeni Dāvids ir apņēmies vienmēr turēt prātā, kas dzīvē ir svarīgākais. (Filipiešiem 1:10.)

Pūles radīt turīgu sabiedrību, kuras locekļi ievērotu arī augstus morāles principus, atkal un atkal ir cietušas neveiksmi. Bet Dievs ir apsolījis, ka viņa Valstība nodrošinās to, kas nepieciešams cilvēku labklājībai, proti — parūpēsies, lai valdītu gan materiālā pārpilnība, gan krietnums un dievbijība. (Psalms 72:16; Jesajas 65:21—23.) Jēzus mācīja, ka patiesa labklājība sākas ar garīgo vajadzību apmierināšanu. (Mateja 4:4.) Tāpēc neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir bagāts vai trūcīgs, garīgu jautājumu izvirzīšana par svarīgākajiem dzīvē ir pats labākais, ko var darīt, lai sagatavotos Dieva jaunajai pasaulei, kas tiks izveidota jau pavisam drīz. (1. Timotejam 6:17—19.) Tajā pastāvēs patiesa labklājība gan materiālā, gan garīgā ziņā.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 5. lpp.]

Ījabs paļāvās uz Dievu, nevis uz savu bagātību

[Attēli 7. lpp.]

Visvērtīgāko dzīvē nevar nopirkt par naudu