Augstais priesteris, kas notiesāja Jēzu

1990. gada novembrī vīri, kas strādāja parka un ceļa būvē aptuveni kilometru uz dienvidiem no Jeruzalemes vecpilsētas, atrada kaut ko neparastu. Kāds traktors nejauši ielauza sena apbedīšanas kambara jumtu. No pirmā gadsimta pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras pirmajam gadsimtam šī apkaime plaši bija tikusi izmantota apbedījumiem, un strādnieku uzietajā apbedīšanas kamerā arheologus gaidīja aizraujoši atklājumi.

Kambarī atradās 12 osuāriji — tvertnes, kurās tika ielikti mirušo kauli, pēc tam kad ķermenis aptuveni gadu bija gulējis kapenēs un miesa bija satrūdējusi. Starp tiem bija viens no visgreznāk rotātajiem osuārijiem, kādi līdz šim atrasti, un uz tā sāniem bija iegravēti vārdi ”Jehosefs bar Kajafa”, t.i., Jehosefs [Josefs], Kajafas dēls.

Pierādījumi liecina, ka, iespējams, šajā kapavietā apbedīts augstais priesteris, kas vadīja vissvarīgāko tiesas prāvu, kāda jebkad notikusi, — vēsturisko procesu, kurā tika notiesāts Jēzus Kristus. Ebreju vēsturnieks Josefs Flāvijs norāda, ka šis priesteris ir bijis ”Josefs, ko sauca par Kajafu”. Bībelē viņš ir dēvēts vienkārši par Kajafu. Kāpēc mums būtu jāinteresējas par šo cilvēku? Kas viņu pamudināja notiesāt Jēzu?

Kajafas ģimene

Kajafa apprecēja augstā priestera Annas meitu. (Jāņa 18:13.) Lēmumu noslēgt šo laulību Kajafas un viņa nākamās sievas ģimene varbūt pieņēma jau daudzus gadus pirms kāzām, jo abas puses noteikti vēlējās izdevīgi apprecināt savus bērnus. Tas nozīmē, ka rūpīgi tika pētīti raduraksti, lai pārliecinātos, ka ģimenes pieder pie tīrām priesteru dzimtām. Abas ģimenes acīmredzot bija turīgas un augstdzimušas, un to bagātības avots, visticamāk, bija lieli nekustamie īpašumi Jeruzalemes apkaimē. Anna noteikti gribēja, lai viņa nākamais znots viņam būtu arī uzticams politiskais sabiedrotais. Šķiet, gan Anna, gan Kajafa piederēja pie ietekmīgās saduceju sektas. (Apustuļu darbi 5:17.)

 Būdams ievērojamas priesteru dzimtas loceklis, Kajafa noteikti bija mācījies Ebreju rakstus un to izskaidrošanu. Kalpot templī viņš, jādomā, sāka 20 gadu vecumā, bet, cik Kajafam bija gadu, kad viņš kļuva par augsto priesteri, nav zināms.

Augstie priesteri un vadošās priesteru ģimenes

Sākotnēji augstā priestera amats bija mantojams un augstais priesteris savā postenī palika visu mūžu. Taču otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras augstā priestera amatu sagrāba Hasmoneji. * Vēlāk Hērods Lielais iecēla un atcēla augstos priesterus, skaidri parādīdams, ka viņš ir īstais noteicējs pār šo amatu. Romiešu pārvaldnieki rīkojās tāpat.

Šādas notikumu attīstības dēļ izveidojās cilvēku grupa, kas Bībelē dēvēti par ”augstajiem priesteriem”. (Mateja 26:3, 4.) Kajafas laikā bez viņa paša šajā aristokrātijas grupā ietilpa bijušie augstie priesteri, piemēram, Anna, kas vairs nepildīja šo amatu, bet kuriem tika saglabāts augstā priestera tituls, un tāpat arī esošā augstā priestera un bijušo augsto priesteru tuvākie radinieki.

Jūdejas pārvaldi romieši lielā mērā atstāja jūdu augsto priesteru un pārējās aristokrātijas ziņā. Tas romiešiem ļāva kontrolēt provinci un saņemt no tās nodokļus, nesūtot uz turieni daudz karavīru. Romas vara gaidīja no jūdu aristokrātijas, ka tā uzturēs kārtību un aizstāvēs Romas intereses. Romas varasvīriem nebija nekādu simpātiju pret jūdu vadoņiem, kam nepatika Romas virskundzība, taču abas puses bija ieinteresētas sadarboties, lai saglabātu stabilu valdību.

Kajafas laikā augstais priesteris bija arī jūdu politiskais līderis. Annu šajā amatā mūsu ēras 6. vai 7. gadā bija iecēlis Sīrijas romiešu pārvaldnieks Kvirīnijs. Spriežot pēc tā, ko vēsta rabīniskā literatūra, ietekmīgākajās jūdu aristokrātu dzimtās bija izplatīta alkatība, radinieku protežēšana, citu apspiešana un varmācība. Kāda autore izsaka pieņēmumu, ka augstais priesteris Anna, jādomā, parūpējās, lai viņa znots ”strauji virzītos uz augšu tempļa hierarhijā — jo augstāku stāvokli Kajafa ieņemtu, jo noderīgāks viņš būtu Annam”.

Ap mūsu ēras 15. gadu Jūdejas pārvaldnieks Valerijs Grats atcēla Annu no augstā priestera amata. Pēc tam īsā laikā cits citu šajā postenī nomainīja trīs cilvēki, starp kuriem bija arī viens no Annas dēliem. Kajafa kļuva par augsto priesteri aptuveni mūsu ēras 18. gadā. 26. gadā par Jūdejas pārvaldnieku tika iecelts Poncijs Pilāts, kas savas desmit gadu ilgās valdīšanas laikā paturēja Kajafu šajā amatā. Kajafa bija augstais priesteris visu Jēzus kalpošanas laiku, kā arī viņa mācekļu darbības pirmajos gados. Taču viņa attieksme pret kristiešu sludināto vēsti bija naidīga.

Bailes no Jēzus, bailes no Romas

Kajafa uzskatīja Jēzu par bīstamu nemiera cēlāju. Jēzus apstrīdēja augsto priesteru izvirzīto sabata likumu skaidrojumu un izdzina no tempļa tirgotājus un naudas mijējus, paziņodams, ka tie ir padarījuši templi par ”laupītāju bedri”. (Lūkas 19:45, 46.) Daži vēsturnieki domā, ka tempļa tirdzniecības vietas piederēja Annas namam, un varbūt tas bija vēl viens iemesls, kāpēc Kajafa centās Jēzu apklusināt. Kad augstie priesteri sūtīja virsniekus apcietināt Jēzu, šos virsniekus tik ļoti iespaidoja Jēzus vārdi, ka viņi atgriezās tukšā. (Jāņa 2:13—17; 5:1—16; 7:14—49.)

Zīmīga bija jūdu vadoņu reakcija, kad viņi izdzirdēja, ka Jēzus ir cēlis augšā Lācaru. Jāņa evaņģēlijā stāstīts: ”Augstie priesteŗi un farizēji sasauca augstās tiesas sēdi un sacīja: ”Ko mēs darīsim? Jo šis cilvēks dara daudz zīmju. Ja mēs viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu.”” (Jāņa 11:47, 48.) Sinedrijs Jēzū saskatīja draudus reliģiskās iekārtas  autoritātei un sabiedriskajai kārtībai, par ko viņi bija atbildīgi Pilāta priekšā. Jebkāda tautas kustība, ko romieši varētu uzskatīt par dumpīgu, varētu izraisīt romiešu iejaukšanos jūdu lietās, un no tā sinedrijs par katru cenu gribēja izvairīties.

Lai gan Kajafa nevarēja noliegt, ka Jēzus dara iespaidīgus darbus, viņš neticēja Jēzum un centās saglabāt savu prestižu un autoritāti. Kā gan viņš būtu varējis atzīt, ka Jēzus ir cēlis augšā Lācaru? Būdams saducejs, Kajafa taču neticēja augšāmcelšanai! (Apustuļu darbi 23:8.)

Kajafas ļaunprātība skaidri atklājās, kad viņš teica pārējiem jūdu vadoņiem: ”Jūs neko nesaprotat un neapsveŗat, ka mums ir labāki, lai viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.” Bet, kā tālāk paskaidrots, ”to viņš nesacīja pats no sevis, bet pareģoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā, un nevien jūdu tautas labā, bet arī, lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus. No tās dienas tie nosprieda [Jēzu] nokaut.” (Jāņa 11:49—53.)

Kajafa pats neapzinājās savu vārdu īsto nozīmi. Tā kā viņš tobrīd pildīja augstā priestera amatu, viņš izteica pravietojumu. * Jēzus nāvei bija jānes labums cilvēkiem, turklāt nevis tikai ebrejiem, bet arī citām tautām. Viņam bija jāatdod sava dzīvība par izpirkuma upuri, lai visu cilvēci atbrīvotu no grēka un nāves verdzības.

Slepkavīgs plāns

Jūdu priesteri un ļaužu vecaji sapulcējās Kajafas mājās, lai apspriestos, kā sagūstīt un nogalināt Jēzu. Pats augstais priesteris, domājams, arī teica savu vārdu, kad priesteri vienojās ar Jūdu Iskariotu par samaksu, kas viņam pienākas par Jēzus nodošanu. (Mateja 26:3, 4, 14, 15.) Ar vienu slepkavību tomēr bija par maz, lai īstenotu Kajafas ļaunos nodomus. ”Augstie priesteri nolēma nokaut arī Lācaru, jo viņa dēļ daudz jūdu.. ticēja Jēzum.” (Jāņa 12:10, 11.)

Ļaužu pulkā, kas bija sūtīti apcietināt Jēzu, bija arī Kajafas kalps Malhs. Aizturēto vispirms aizveda pie Annas, lai viņu nopratinātu, un pēc tam pie Kajafas, kas jau bija sapulcinājis jūdu vecajus uz tiesu, lai arī šāda nakts tiesa bija nelikumīga. (Mateja 26:57; Jāņa 18:10, 13, 19—24.)

Kajafa nesamulsa, kad viltus liecinieki, liecinādami pret Jēzu, sapinās pretrunās. Augstais priesteris zināja, kāds ir viņa līdzzinātāju viedoklis par katru, kurš atzīst sevi par Mesiju. Tāpēc viņš prasīja, lai Jēzus pasaka, vai viņš pretendē uz šo titulu. Jēzus atbildēja, ka viņa apsūdzētāji redzēs viņu ”sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem”. Tēlotā dievbijībā ”augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sacīja: ”Viņš ir Dievu zaimojis. Kam mums vēl liecinieku vajaga?”” Sinedrijs nosprieda, ka Jēzus ir pelnījis nāvi. (Mateja 26:64—66.)

Nāves sodam bija nepieciešams Romas varas pārstāvju apstiprinājums. Kajafa, iespējams, bija tas, kurš vērsās pie Pilāta ar šo lietu, pildīdams starpnieka funkcijas starp jūdiem un romiešiem. Kad Pilāts mēģināja Jēzu atbrīvot, Kajafa droši vien bija starp augstajiem priesteriem, kas kliedza: ”Sit viņu krustā, sit viņu krustā!” (Jāņa 19:4—6.) Domājams, Kajafa bija viens no tiem, kas kūdīja pūli prasīt, lai Jēzus vietā tiek atbrīvots kāds slepkava, un visdrīzāk viņš bija starp tiem augstajiem priesteriem, kas liekulīgi paziņoja: ”Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!” (Jāņa 19:15; Marka 15:7—11.)

Kajafa atteicās atzīt pierādījumus, kas liecināja par Jēzus augšāmcelšanu. Viņš vērsās pret Pēteri un Jāni un pēc tam pret Stefanu. Kajafa arī pilnvaroja Saulu apcietināt visus kristiešus, ko tas atradīs Damaskā. (Mateja  28:11—13; Apustuļu darbi 4:1—17; 6:8—7:60; 9:1, 2.) Taču ap 36. gadu Sīrijas romiešu pārvaldnieks Vitellijs atcēla Kajafu no augstā priestera amata.

Ebreju rakstu pieminekļos Kajafas ģimene parādās nelabvēlīgā gaismā. Piemēram, Babilonijas Talmudā izskan vārdi: ”Vai man [Annas] nama dēļ, vai man viņu čukstu [jeb apmelojumu] dēļ.” Tiek uzskatīts, ka šo žēlabu iemesls bija ”slepenas sapulces, kurās tika spriests, kā apspiest citus”.

Ko var mācīties no Kajafas dzīves

Kāds zinātnieks rakstīja, ka augstie priesteri bija ”cieti, vērīgi un gudri vīri — un, visticamāk, arī augstprātīgi”. Augstprātība neļāva Kajafam atzīt Mesiju. Mums nav iemesla justies pārsteigtiem, ka arī mūsdienās daudzi noraida Bībeles vēsti. Vienus Bībeles patiesība neinteresē pietiekami dziļi, lai viņi atteiktos no reliģiskiem uzskatiem, kas viņiem dārgi. Citiem varbūt šķiet, ka kļūt par pazemīgiem labās vēsts sludinātājiem ir zem viņu goda. Savukārt tiem, kas ir negodīgi vai alkatīgi, nav pieņemamas kristīgās morāles normas.

Būdams augstais priesteris, Kajafa būtu varējis palīdzēt saviem tautiešiem pieņemt Mesiju, bet viņš, varaskāres dzīts, Jēzu notiesāja. Naidīgo attieksmi pret kristiešiem Kajafa droši vien saglabāja līdz pat kapa malai. No viņa piemēra mēs varam mācīties, ka kauli nav vienīgais, kas pēc nāves paliek no cilvēka — ar savu rīcību mēs izpelnāmies vai nu labu, vai sliktu slavu, kas paliek Dieva atmiņā.

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 10. lpp.]

Josefs, Kajafas dēls

[Attēls 10. lpp.]

Pirms 15 gadiem atrastais osuārijs

[Norāde par attēlu autortiesībām 10. lpp.]

Osuārijs, uzraksts un apbedījuma vieta fonā: Courtesy of Israel Antiquities Authority