Vai mums vienmēr nepieciešams konkrēts Bībeles likums?

KAMĒR bērns ir mazs, vecāki viņam nosaka daudz konkrētu ierobežojumu. Gadu gaitā viņš arvien skaidrāk saprot, ka vecāki to dara viņa paša labā. Jau būdams pieaudzis, viņš, iespējams, joprojām dzīvo pēc principiem, kurus vecāki viņā ir ieaudzinājuši, lai gan neviens viņam neliek to darīt.

Līdzīgi mūsu debesu Tēvs, Jehova, ar Bībeles starpniecību mums ir devis konkrētus likumus. Piemēram, viņš aizliedz pielūgt elkus, dzīvot netiklībā, pārkāpt laulību un zagt. (2. Mozus 20:1—17; Apustuļu darbi 15:28, 29.) Kad mēs garīgā ziņā ”visās lietās pieaugam”, mēs arvien labāk saprotam, ka Jehovam rūp mūsu labklājība un ka viņš šos likumus nav devis, lai mūs lieki ierobežotu. (Efeziešiem 4:15; Jesajas 48:17, 18; 54:13.)

Tomēr ne visos jautājumos ir dots kāds konkrēts likums. Daži domā, ka tādos gadījumos viņiem ir tiesības rīkoties tā, kā viņi paši vēlas. Ja Dievs būtu uzskatījis par nepieciešamu noteikt, kā cilvēkiem attiecīgajā situācijā jārīkojas, viņš būtu devis konkrētu norādījumu, viņi argumentē.

Tie, kas tā domā, bieži pieņem nesaprātīgus lēmumus, kurus vēlāk nākas rūgti nožēlot. Šādi cilvēki neņem vērā, ka Bībelē ir ietverti ne tikai likumi, bet ir arī parādīts, kāds ir Dieva domāšanas veids. Studējot Bībeli, mēs saprotam, kā viņš uz ko raugās, un tas mums palīdz apmācīt savu sirdsapziņu un pieņemt lēmumus, kas ir saskaņā ar viņa prātu. Tā rīkodamies, mēs iepriecinām viņa sirdi un izjūtam gandarījumu, kādu dod gudri pieņemti lēmumi. (Efeziešiem 5:1.)

Labi piemēri no Bībeles laikiem

Lasot Bībelē par notikumiem seno Dieva kalpotāju dzīvē, var redzēt, ka pat tajās situācijās, uz kurām neattiecās neviens konkrēts likums, viņi ņēma vērā Jehovas viedokli. Padomāsim, piemēram, par Jāzepu. Kad Potifara sieva viņam uzmācās ar amorāliem piedāvājumiem, vēl nebija rakstīta Dieva likuma, kas aizliegtu laulības pārkāpšanu. Tomēr Jāzeps apzinājās, ka laulības pārkāpšana būtu grēks ne tikai pret paša sirdsapziņu, bet arī ”pret Dievu”. (1. Mozus 39:9.) Acīmredzot Jāzeps saprata, ka, stādamies dzimumattiecībās ar cita vīrieša sievu, viņš rīkotos pretrunā ar Dieva prātu un nodomu, ko Dievs bija atklājis Ēdenē. (1. Mozus 2:24.)

Minēsim vēl kādu piemēru. Kā var lasīt Apustuļu darbu grāmatā, 16. nodaļas 3. pantā, pirms Pāvils ņēma Timoteju līdzi misionāra ceļojumos, viņš to apgraizīja. Bet nākamajā pantā mēs lasām, ka pēc tam Pāvils un Timotejs devās no pilsētas uz pilsētu, ”pavēlēdami ievērot noteikumus, ko apustuļi un vecajie Jeruzālemē bija devuši”. Interesanti, ka šo noteikumu starpā bija arī lēmums, ka kristiešiem vairs nav jāapgraizās. (Apustuļu darbi 15:5, 6, 28, 29.) Kāpēc tad Pāvils uzskatīja par nepieciešamu Timoteju apgraizīt? Viņš to izdarīja ”jūdu dēļ, kas dzīvoja tanī apvidū; jo visi zināja, ka [Timoteja] tēvs bijis grieķis”. Pāvils negribēja, ka tiktu aizskartas kāda jūtas. Viņam bija svarīgi, lai kristieši  ”nostātos nevainojami katra cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā”. (2. Korintiešiem 4:2; 1. Korintiešiem 9:19—23.)

Šāds domāšanas veids Pāvilam un Timotejam bija ļoti raksturīgs. Izlasiet tādas Rakstu vietas kā Romiešiem 14:15, 20, 21 un 1. Korintiešiem 8:9—13; 10:23—33, un jūs pārliecināsieties, cik ļoti Pāvilam rūpēja citu cilvēku garīgā labklājība. Īpaši viņš uztraucās par kristiešiem, kuriem par klupšanas akmeni varēja kļūt rīcība, kas, stingri ņemot, nebija nepareiza. Pāvils par Timoteju rakstīja: ”Man nav neviena ar līdzīgu dvēseli, kas bez viltus rūpētos par jūsu lietām. Jo visi meklē savu, nevis Kristus Jēzus labumu. Bet viņa krietnumu jūs pazīstat, ka viņš man kalpojis evanģelija labā kā bērns tēvam.” (Filipiešiem 2:20—22.) Šie divi kristieši mums ir rādījuši labu priekšzīmi. Situācijās, kurās Jehova nebija devis konkrētu likumu, viņi domāja nevis par to, kas būtu labāk viņiem pašiem, bet atspoguļoja Jehovas un viņa Dēla mīlestību, apsvērdami, kā viņu lēmumi varētu ietekmēt citu garīgumu.

Padomāsim par mūsu galveno paraugu — Jēzu Kristu. Savā Kalna runā viņš uzskatāmi paskaidroja, ka cilvēks, kas izprot Dieva likumu garu, neaprobežojas tikai ar konkrētu norādījumu vai aizliegumu ievērošanu. (Mateja 5:21, 22, 27, 28.) Ne Jēzus, ne Pāvils, ne arī Timotejs un Jāzeps neuzskatīja, ka situācijās, uz kurām nav attiecināms neviens konkrēts Dieva likums, cilvēks var darīt, kā viņam patīk. Cenzdamies rīkoties saskaņā ar Dieva domāšanas veidu, šie cilvēki vadījās pēc likumiem, kurus Jēzus nosauca par pašiem svarīgākajiem un kuri lika viņiem parādīt mīlestību pret Dievu un savu tuvāko. (Mateja 22:36—40.)

Ko var teikt par kristiešiem mūsdienās?

Ir skaidri redzams, ka Bībele nelīdzinās juridiskam dokumentam, kurā būtu sīki un smalki uzskaitītas visas mums izvirzītās prasības. Mēs iepriecinām Jehovas sirdi, ja ņemam vērā viņa viedokli pat tajos jautājumos, kuros viņš nav noteicis striktus likumus. Mums būtu nevis jāmeklē precīzi norādījumi ikvienam dzīves gadījumam, bet ”jācenšas saprast, kāds ir.. Kunga prāts”. (Efeziešiem 5:17; Romiešiem 12:2.) Kāpēc Jehovam ir prieks, ja mēs šādi rīkojamies? Tā mēs apliecinām, ka galvenais mums ir nevis izdabāt savām vēlmēm un pastāvēt uz savām tiesībām, bet darīt pa prātam viņam. Tāpat tas liecina, ka mēs tik augstu vērtējam viņa mīlestību, ka vēlamies to atspoguļot savā dzīvē un padarīt to par savas rīcības virzītājspēku. (Salamana Pamācības 23:15; 27:11.) Turklāt Rakstu principu ievērošana mums palīdz būt garīgi stipriem un labvēlīgi ietekmē mūsu fizisko veselību.

Aplūkosim, kā tas attiecas uz vairākiem personiskas dabas jautājumiem.

Kādu izklaidi izvēlēties

Iedomāsimies jaunieti, kurš grib iegādāties kādu kompaktdisku. Dziesmas, ko viņš no šī albuma ir dzirdējis, viņam ir iepatikušās, bet viņš tomēr nav pārliecināts, vai būtu labi to pirkt, jo anotācija uz kompaktdiska aizmugurējā vāka liek domāt, ka dziesmām ir klaji seksuāls saturs un tajās ir lietoti  nepieklājīgi vārdi. Tāpat viņš zina, ka lielā daļā šo mūziķu ierakstu izpaužas naidīgums un agresivitāte. Tā kā šis jaunietis mīl Jehovu, viņam ir svarīgi, kāds ir Dieva viedoklis šajā jautājumā. Kā viņš to var noskaidrot?

Savā vēstulē galatiešiem apustulis Pāvils uzskaitīja miesas darbus un Dieva gara augļus. Mēs droši vien labi zinām, kādi ir Dieva gara augļi: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība un atturība. Bet ko Pāvils nosauca par miesas darbiem? ”Zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, burvība, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, nesaticība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kuŗām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību.” (Galatiešiem 5:19—22.)

Pievērsiet uzmanību, ka miesas darbu uzskaitījums beidzas ar vārdiem ”un tamlīdzīgas lietas”. Pāvils nesastādīja izsmeļošu sarakstu, kurā būtu uzskaitīts viss, kas pieder pie miesas darbiem. Tāpēc mēs nevaram spriest: ”Tātad no Rakstu viedokļa es varu darīt visu, kas nav minēts starp miesas darbiem.” Pareizāk būtu censties saprast, kas varētu būt tas, ko Pāvils šajā uzskaitījumā nav minējis, bet kas ir ierindojams pie ”tamlīdzīgām lietām”. Ja cilvēks dara kaut ko tādu, kas savā būtībā ir miesas darbs, un to nenožēlo, viņš neiemantos Dieva Valstību.

Tātad mums jācenšas saprast, kas Jehovam ir nepatīkams. Vai tas ir grūti? Iedomājieties, ka ārsts jums ir ieteicis ēst vairāk augļu un dārzeņu un atturēties no smalkmaizītēm, saldējuma un tamlīdzīgiem produktiem. Vai jums būtu grūti izšķirt, pie kuras no šīm grupām pieder kūka? Tagad vēlreiz palūkosimies uz gara augļiem un miesas darbiem. Kurai no šīm divām grupām vairāk atbilst iepriekšminētā albuma raksturojums? Tā kā šīm dziesmām nav nekā kopīga ar mīlestību, labprātību, atturību un citiem Dieva gara augļiem, nav vajadzīgs speciāls likums, lai saprastu, ka šāda veida mūzika nav Dievam pa prātam. Tie paši principi ir izmantojami, izvēloties lasāmvielu, filmas, televīzijas programmas, datorspēles, interneta vietnes un tā tālāk.

Kristiešu ārējais izskats

Bībelē ir minēti arī principi, kas attiecas uz Dieva kalpu ārējo izskatu un palīdz kristiešiem vienmēr izskatīties glīti un piedienīgi. Arī šajā jomā kristietis, kas mīl Jehovu, redz iespēju nevis izdabāt savām vēlmēm, bet rīkoties tā, lai iepriecinātu savu debesu Tēvu. Kā jau mēs noskaidrojām, fakts, ka Jehova kādā jautājumā nav devis konkrētus norādījumus, nenozīmē, ka viņam būtu vienalga, ko viņa kalpotāji dara. Dažādās vietās ģērbšanās stili ir atšķirīgi, un pat vienā un tajā pašā vietā tie laika gaitā mainās. Tāpēc Dievs ir devis pamatprincipus, pēc kuriem viņa kalpiem būtu jāvadās, lai kur un kādā laikā tie dzīvotu.

Piemēram, 1. Timotejam 2:9, 10 ir teikts: ”Tāpat arī sievas pieklājīgā uzvedībā, kaunīgi un savaldīgi, lai viņas greznojas nevis ar matu pīnēm un zeltu vai ar pērlēm vai dārgu uzvalku, bet ar to, kas pienākas sievām, kuŗas grib parādīt dievbijību, — ar labiem darbiem.” Tātad kristietēm — un arī kristiešiem — ir nopietni jāpārdomā, kādai ir jābūt viņu ārienei, lai cilvēkiem viņu dzīvesvietā būtu redzams, ka viņi ”grib parādīt dievbijību”. Ir ļoti labi, ja kristietis apsver, ko viņa āriene citiem liek domāt par Bībeles vēsti, kuru viņš sludina. (2. Korintiešiem 6:3.) Priekšzīmīgs kristietis nepievērš pārlieku lielu uzmanību savām vēlmēm un tam, uz ko viņam it kā būtu tiesības, — viņam vairāk rūp, lai viņa izskats nevienam netraucētu uzklausīt Bībeles vēsti un nekļūtu par klupšanas akmeni. (Mateja 18:6; Filipiešiem 1:10.)

 Ja kristietis konstatē, ka viņa ģērbšanās stils aizskar kāda jūtas, viņam būtu jāseko apustuļa Pāvila priekšzīmei un citu garīgā labklājība jāuzskata par svarīgāku nekā paša vēlmes. Pāvils sacīja: ”Dzenieties man pakaļ tā, kā es Kristum!” (1. Korintiešiem 11:1.) Par Jēzu Pāvils rakstīja: ”Arī Kristus nav dzīvojis par patikšanu sev pašam.” Līdz ar to norādījums, ko Pāvils dod kristiešiem, ir skaidrs: ”Mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem. Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu.” (Romiešiem 15:1—3.)

Vingrināsim savu prātu

Kā mēs varam iemācīties rīkoties Jehovam pa prātam arī tajās situācijās, kurās viņš nav devis konkrētus likumus? Ik dienas lasot viņa Rakstus, regulāri tos studējot un pārdomājot izlasīto, mēs vingrinām savu prātu. Progress šajā jomā nenotiek strauji. Tāpat kā bērna fiziskā attīstība, arī kristieša garīgā izaugsme norit pakāpeniski un nav uzreiz pamanāma. Tāpēc ir svarīgi būt pacietīgiem un neļauties sarūgtinājumam, ja nesagaidām tūlītēju rezultātu. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka laiks pats par sevi nevingrina mūsu prātu. Šis laiks ir jāaizpilda ar regulārām pārdomām par Dieva Rakstiem, kā jau bija minēts iepriekš, un ar neatlaidīgiem centieniem ievērot tajos teikto. (Ebrejiem 5:14.)

Varētu sacīt, ka Dieva likumi pārbauda mūsu paklausību, bet viņa principi atklāj, cik liels ir mūsu garīgais briedums un vēlēšanās viņu iepriecināt. Turpinoties mūsu garīgajai izaugsmei, mums būs arvien svarīgāk līdzināties Jehovam un viņa Dēlam un mēs centīsimies, lai mūsu lēmumi būtu saskaņā ar Dieva domāšanu, kas ir atklāta viņa Rakstos. Iepriecinādami mūsu debesu Tēvu ar visu, ko mēs darām, mēs jutīsim, ka arī mūsu pašu prieks aug.

[Attēli 23. lpp.]

Dažādās vietās ģērbšanās stili ir atšķirīgi, taču kristiešu izvēlei šajā jomā vienmēr jābūt balstītai uz Bībeles principiem