Uz ko balstās jūsu pārliecība?

Vārdu ”pārliecība” skaidro kā ’atzinumu, ieskatu, ko cilvēks neapšauba’. Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā cilvēktiesību deklarācija aizstāv ikviena cilvēka ”tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību”. Šajās tiesībās ietilpst arī tiesības brīvi ”mainīt reliģiju vai pārliecību”, ja cilvēks vēlas to darīt.

BET kāpēc gan būtu jāmaina sava reliģija vai pārliecība? ”Man ir sava pārliecība, un tā mani pilnībā apmierina,” tāds ir izplatīts viedoklis. Daudzi domā, ka pat maldīgi uzskati nevienam ļaunu nenodara. Piemēram, ja kāds tic, ka Zeme ir plakana, no šāda uzskata neceļas ļaunums ne viņam pašam, ne kādam citam. ”Mums jāsamierinās ar to, ka mums ir dažādi uzskati,” tā daži saka. Bet vai vienmēr tas ir prātīgi? Vai kāds ārsts varētu vienkārši samierināties ar to, ka cits ārsts uzskatītu: no morga, kur viņš nodarbojies ar līķiem, viņš var tūlīt pat doties uz slimnīcas nodaļu izmeklēt pacientus?

Ja ir runa par reliģiju, jāatceras, ka maldīga pārliecība vēstures gaitā ir izraisījusi lielas nelaimes. Viduslaikos tā saukto svēto krusta karu laikā reliģiskie vadītāji ”iedvesmoja kristīgus fanātiķus uz nežēlību un vardarbību”. Pavisam nesen kādā pilsoņu karā ”kristīgie” karavīri, ”līdzīgi viduslaiku kareivjiem, kas uz zobenu rokturiem rakstīja svēto vārdus, pie savu šauteņu laidēm piestiprināja jaunavas Marijas attēlus”. Visi šie fanātiķi bija pārliecināti, ka viņiem ir taisnība. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka reliģiskie kari un cīņas ir absolūti nepareizi.

Kāpēc pastāv tāds sajukums un izceļas tik daudz konfliktu? Kā norāda Bībele, Sātans Velns ”pieviļ visu pasauli”. (Atklāsmes 12:9; 2. Korintiešiem 4:4; 11:3.) Apustulis Pāvils brīdināja, ka daudzi ticīgi cilvēki diemžēl ”ies pazušanā”, jo Sātans būs viņus pievīlis  ar ”zīmēm un viltus brīnumiem”. Šādi cilvēki, kā rakstīja Pāvils, ”nepieņem patiesības mīlestību”, kas tos būtu izglābusi, bet ”tic meliem”. (2. Tesaloniķiešiem 2:9—12, JD.) Kā var no tā izvairīties? Uz ko balstās jūsu pārliecība?

Ieaudzināta pārliecība?

Varbūt jūsu uzskati jums ir ieaudzināti ģimenē, un tas var būt ļoti labi. Dievs vēlas, lai vecāki mācītu bērnus. (5. Mozus 6:4—9; 11:18—21.) Piemēram, jaunajam Timotejam ļoti daudz ko bija devusi paklausība mātei un vecmāmiņai. (2. Timotejam 1:5; 3:14, 15.) Svētie raksti mudina cienīt vecāku uzskatus. (Salamana Pamācības 1:8; Efeziešiem 6:1.) Bet vai Radītājs ir paredzējis, ka jums kaut kam ir jātic tikai tāpēc, ka tam ir ticējuši jūsu vecāki? Ja cilvēki akli tic tam, kam ticējušas iepriekšējās paaudzes, un bez domāšanas dara to pašu, sekas var būt bīstamas. (Psalms 78:8; Amosa 2:4.)

Kāda samariete, kas satika Jēzu Kristu, bija uzaudzināta samariešu ticībā. (Jāņa 4:20.) Jēzus cienīja sievietes tiesības izvēlēties, kam ticēt, tomēr viņš sacīja: ”Jūs pielūdzat, ko nezināt.” Daudzi samarietes reliģiskie uzskati īstenībā bija kļūdaini, un Jēzus teica, ka tie jāmaina, ja viņa vēlas pielūgt Dievu tā, kā tas ir Dievam patīkami, proti, ”garā un patiesībā”. Gan samarietei, gan citiem noteikti bija dārgi ieaudzinātie uzskati, bet viņiem ar laiku bija jākļūst ”padevīgiem ticībai”, ko Dievs darīja zināmu ar Jēzus Kristus starpniecību, nevis jāturas pie savas iepriekšējās pārliecības. (Jāņa 4:21—24, 39—41; Apustuļu darbi 6:7, JD.)

Iemācīti uzskati?

Daudzi diži prāti un autoritatīvi zinātnieki ir pelnījuši lielu cieņu. Tomēr vēsturē ir ļoti daudz gadījumu, kad izdaudzināti zinātnieki ir izteikuši pilnīgi aplamus apgalvojumus. Piemēram, vēsturnieks Bērtrands Rasels par divām sengrieķu filozofa Aristoteļa grāmatām, kurās apskatīti zinātniski jautājumi, sacīja, ka ”mūsdienu zinātnes atziņu gaismā gandrīz neviens teikums šajās grāmatās nav pareizs”. Dažreiz pat mūsdienu izcilie prāti ir smagi kļūdījušies. ”Nekad nebūs iespējams radīt tādas mašīnas, kas būtu smagākas par gaisu un tomēr spētu lidot,” 1895. gadā ar stingru pārliecību teica britu zinātnieks lords Kelvins. Ir skaidrs: gudri cilvēki nesāk kaut kam akli ticēt tikai tāpēc, ka to par patiesu pasludina kāda autoritatīva persona. (Psalms 146:3.)

Tas pats jāattiecina uz reliģisko pārliecību. Apustuli Pāvilu reliģiskie skolotāji bija ļoti labi izglītojuši, un viņš bija ārkārtīgi ”dedzīgs tēvu parašu aizstāvis”. Taču tāpēc, ka Pāvils tik dedzīgi aizstāvēja tradicionālos senču uzskatus, viņš sāka rīkoties nepareizi — viņš ”vajāja Dieva draudzi un to postīja”. (Galatiešiem 1:13, 14; Jāņa 16:2, 3.) Turklāt Pāvils ilgu laiku ”spārdīja pret dzenuli”, tas ir, viņš stūrgalvīgi pretojās visam, kas viņu mudināja pieņemt ticību Jēzum Kristum. Bija vajadzīga paša Jēzus iejaukšanās, lai Pāvils mainītu savu pārliecību. (Apustuļu darbi 9:1—6; 26:14.)

Uzskati, kas radušies masu saziņas līdzekļu ietekmē?

Iespējams, jūsu uzskatus ir ievērojami iespaidojuši masu saziņas līdzekļi. Lielākā daļa cilvēku atzinīgi vērtē preses brīvību, jo tā viņi var iegūt vērtīgu informāciju. Tomēr pastāv ietekmīgi spēki, kas var manipulēt ar masu saziņas līdzekļiem un kas bieži to arī dara. Tāpēc reizēm tiek izplatīta neobjektīva informācija, kas var nemanāmi iespaidot cilvēku domāšanu.

Turklāt, cenzdamies piesaistīt plašu lasītāju vai skatītāju loku, masu saziņas līdzekļi aizvien vairāk pievērš uzmanību  sensācijām vai kaut kam tādam, kas neatbilst vispārpieņemtajām normām. Materiāls, ko pirms dažiem gadiem uzskatīja par nepieņemamu publicēt vai citādi darīt zināmu plašai sabiedrībai, tagad tiek uzskatīts par normālu. Lēni, bet noteikti sabiedrība atsakās no agrāk pieņemtajām uzvedības normām, un cilvēku domāšana pakāpeniski pagrimst. Viņi sāk ”ļaunu saukt par labu un labu par ļaunu”. (Jesajas 5:20; 1. Korintiešiem 6:9, 10.)

Kā atrast stingru pamatu savai pārliecībai

Balstīties uz cilvēku idejām un filozofiju ir tas pats, kas būvēt namu uz smiltīm. (Mateja 7:26; 1. Korintiešiem 1:19, 20.) Bet uz kā tad var droši balstīt savu pārliecību? Dievs cilvēkiem ir devis prāta spējas, lai tie pētītu apkārt esošo pasauli un iedziļinātos jautājumos par garīgām tēmām. Vai tāpēc nebūtu loģiski secināt, ka viņš ir devis arī kaut ko tādu, kur cilvēki varētu atrast precīzas atbildes uz saviem jautājumiem? (1. Jāņa 5:20.) Protams, tas būtu loģiski. Bet kā cilvēki var noskaidrot, kas ir īsts un patiess reliģiskos jautājumos? Pilnīgi nešaubīgi var apgalvot, ka Dieva Raksti — Bībele — ir vienīgie, kas patiesības meklējumiem dod stingru pamatu. (Jāņa 17:17; 2. Timotejam 3:16, 17.)

Kāds varētu iebilst: ”Bet vai tad tieši tie, kas tur rokās Bībeli, nav tie paši, kas izraisījuši tik daudz strīdu un tik lielu sajukumu?” Taisnība, reliģiskie vadoņi, kas, pēc pašu vārdiem, seko Bībelei, ir radījuši daudz pretrunīgu un mulsinošu viedokļu. Tas ir noticis tāpēc, ka viņi nav balstījuši savu pārliecību uz Bībeli. Apustulis Pēteris tādus sauca par ”viltus praviešiem” un ”viltus mācītājiem”, kas rada ”aplamas posta mācības”. Viņu darbības dēļ, kā rakstīja Pēteris, ”patiesības ceļš tiks zaimots”. (2. Pētera 2:1, 2.) Tomēr Pēteris piebilda, ka ”mums praviešu vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā”. (2. Pētera 1:19; Psalms 119:105.)

Bībele aicina salīdzināt savu pārliecību ar to, kas teikts pašā Bībelē. (1. Jāņa 4:1.) Miljoniem cilvēku, kas lasa šo žurnālu, var apliecināt, ka, tā darot, viņu dzīve ir ieguvusi jēgu un līdzsvaru. Sekojiet seno berojiešu priekšzīmei un ”meklējiet ik dienas rakstos”, pirms izlemjat, kam ticēt! (Apustuļu darbi 17:11.) Jehovas liecinieki jums labprāt palīdzēs. Protams, jūs pats izlemjat, kam ticēt, tomēr ir prātīgi pārbaudīt, vai jūsu pārliecību veido cilvēku gudrība un vēlmes vai arī Dieva patiesības vārdi. (1. Tesaloniķiešiem 2:13; 5:21.)

[Attēli 6. lpp.]

Pilnīgi droši var balstīt savu pārliecību uz Bībeli