1., 2. Ar ko atšķīrās divi Bībelē minēti ķēniņi, un kādi jautājumi ir apskatīti rakstā?

PIEVĒRSĪSIM uzmanību diviem ķēniņiem, kas dzīvoja tālā senatnē. Viens no viņiem valdīja pār desmit cilšu valsti Izraēlu, bet otrs — pār divu cilšu valsti Jūdu. Kaut arī viņi nebija laikabiedri, viņiem bija daudz kas kopīgs. Gan viens, gan otrs ķēniņš novērsās no Jehovas, kā arī pamudināja grēkot savu tautu. Viņi abi bija vainojami elkdievībā un slepkavībās. Taču bija arī kāda atšķirība. Viens no viņiem rīkojās bezdievīgi līdz mūža beigām, bet otrs nožēloja savu ļauno rīcību, un Dievs viņam piedeva.

² Runa ir par Izraēlas ķēniņu Ahabu un Jūdas ķēniņu Manasi. Notikumi viņu dzīvē palīdz saprast, ko nozīmē patiesi nožēlot grēkus. (Ap. d. 17:30; Rom. 3:23.) Kas ir patiesa grēku nožēla, un kā tā izpaužas? To ir svarīgi zināt, jo mēs vēlamies, lai tad, kad esam izdarījuši grēku, Jehova mums piedotu. Lai noskaidrotu atbildi uz minētajiem jautājumiem, apskatīsim, kas notika ar šiem diviem ķēniņiem, un padomāsim, ko no tā var mācīties. Pēc tam aplūkosim, ko par grēku nožēlu mācīja Jēzus.

3. Kāds ķēniņš bija Ahabs?

³ Ahabs bija septītais Izraēlas ķēniņš. Viņš apprecēja Izebeli — turīgās Sidonas ķēniņa meitu. Šī savienība, iespējams, veicināja izraēliešu pārticību. Bet tā nelabvēlīgi ietekmēja tautas attiecības ar Jehovu. Izebele pielūdza Baalu,  un Ahabs, viņas mudināts, visā valstī veicināja Baala kultu, kurā svarīgu vietu ieņēma prostitūcija un kurš pat bija saistīts ar bērnu upurēšanu. Kamēr Izebelei piederēja vara, neviens Jehovas pravietis nevarēja justies droši. Daudzus no tiem viņa bija likusi nogalināt. (1. Ķēn. 18:13.) Ķēniņš Ahabs ”Jehovas acīs rīkojās vēl ļaunāk nekā visi, kas bija valdījuši pirms viņa”. (1. Ķēn. 16:30.) Ahaba un Izebeles ļaunie darbi nepalika nepamanīti — Jehova redzēja visu, ko viņi darīja. Jehova aiz žēlsirdības lika pravietim Elijam brīdināt Ahabu un Izebeli, kā arī visus izraēliešus, lai tie mainītos, kamēr nav par vēlu. Bet Ahabs un Izebele viņā neklausījās.

4. Kādu spriedumu Jehova lika paziņot Ahabam, un kā Ahabs uz to reaģēja?

⁴ Beigu beigās Jehovas pacietība bija galā. Viņš sūtīja Eliju pie Ahaba, lai tas paziņotu spriedumu viņam un Izebelei. Jehova grasījās iznīcināt Ahaba dzimtu. Ahabs, to dzirdot, bija satriekts. Šis augstprātīgais cilvēks negaidīti pazemojās Jehovas priekšā! (1. Ķēn. 21:19—29.)

5., 6. Kas liecina, ka Ahabs nebija no sirds nožēlojis savus grēkus?

⁵ Kaut arī tajā reizē Ahabs izturējās pazemīgi, viņa tālākā rīcība pierādīja, ka viņš nebija no sirds nožēlojis savus grēkus. Viņš necentās savā valstī izskaust Baala kultu un nemudināja tautu pielūgt Jehovu. Arī citās jomās bija redzams, ka Ahabam trūka patiesas nožēlas.

⁶ Kādu laiku vēlāk, kad Ahabs uzaicināja Jūdas ķēniņu Jošafatu kopā ar viņu doties karā pret sīriešiem, Jošafats ieteica vispirms apvaicāties par to kādam Jehovas pravietim. Ahabam šī doma nepatika. Viņš teica, ka ir ”viens vīrs, ar kura starpniecību var izvaicāt Jehovu”, bet piebilda: ”Es viņu neieredzu, jo viņš par mani nepravieto neko labu — tikai sliktu vien.” Tomēr viņi vērsās pie šī pravieša. Ahabam bija taisnība — Jehovas pravietis Miha viņam atkal paziņoja sliktu vēsti. Diemžēl Ahabs nelūdza Jehovam piedošanu, bet ielika pravieti cietumā. (1. Ķēn. 22:7—9, 23, 27.) Lai arī šis ļaunais ķēniņš ieslodzīja Jehovas pravieti, viņš nespēja kavēt pravietojuma piepildīšanos. Kad Ahabs bija devies karot, viņu kaujā nogalināja. (1. Ķēn. 22:34—38.)

7. Kā Jehova raksturoja Ahabu pēc tā nāves?

⁷ Pēc Ahaba nāves Jehova darīja zināmu, kāds bija viņa viedoklis par šo cilvēku. Kad dievbijīgais ķēniņš Jošafats sveiks un vesels atgriezās Jeruzālemē, Jehova lika pravietim Jehum doties pie Jošafata un viņu nosodīt par Ahaba atbalstīšanu. Jehovas pravietis Jošafatam teica: ”Vai tev bija jāpalīdz ļaundarim un jāmīl tie, kas ienīst Jehovu?” (2. Laiku 19:1, 2.) Padomāsim: ja Ahabs būtu no sirds nožēlojis savus grēkus, Jehovas pravietis viņu nekādā gadījumā nebūtu nosaucis par ļaundari, kas bija ienīdis Jehovu. Lai gan Ahabam kaut kādā mērā bija žēl, ka viņš ir rīkojies nosodāmi, tomēr viņš nebija pilnībā nožēlojis savus ļaunos darbus.

8. Ko par grēku nožēlu var uzzināt, lasot par Ahabu?

⁸ Ko var mācīties no tā, kas notika ar Ahabu? Kad Ahabs dzirdēja Elijas vēsti, ka Jehova grasās iznīcināt Ahaba dzimtu, sākumā viņš pazemojās Jehovas priekšā. Tas bija pareizi, bet tas bija tikai pirmais solis, kas viņam bija jāsper. Diemžēl viņa turpmākā rīcība liecināja, ka viņš nav no sirds nožēlojis savus ļaunos darbus. Patiesa grēku nožēla sevī ietver vairāk nekā tikai īslaicīgas bēdu izpausmes. Pievērsīsim uzmanību kādam citam ķēniņam,  lai saprastu, ko sevī ietver patiesa grēku nožēla.

9. Kāds ķēniņš bija Manase?

⁹ Kādus divus gadsimtus vēlāk Jūdas zemē sāka valdīt Manase. Kā var spriest, viņš rīkojās vēl bezdievīgāk nekā Ahabs. Bībelē ir rakstīts: ”Manase darīja daudz ko tādu, kas Jehovam nepatika, tā iesveldams viņā sašutumu.” (2. Laiku 33:1—9.) Manase uzbūvēja altārus pagānu dieviem un uzdrošinājās Jehovas templī novietot ”izcirstu tēlu, elku stabu”, kas, visticamāk, bija auglības dievietes atveidojums. Turklāt viņš nodarbojās ar buršanu, zīlēšanu un pareģošanu un izlēja ”daudz nevainīgu asiņu”. Manase bija vainojams daudzās slepkavībās, viņš viltus dieviem pat ”upurēja savu dēlu ugunī”. (2. Ķēn. 21:6, 7, 10, 11, 16.)

10. Kā Jehova sodīja ķēniņu Manasi, un kā tas Manasi ietekmēja?

¹⁰ Tāpat kā Ahabs, arī Manase stūrgalvīgi ignorēja Jehovas praviešu brīdinājumus. Galu galā ”Jehova pret viņiem [pret Jūdas ļaudīm] sūtīja Asīrijas valdnieka karavadoņus, un tie sagūstīja Manasi ar kāšiem, iekala vara važās un aizveda uz Babilonu”. Atrazdamies ieslodzījumā, turklāt svešā zemē, Manase acīmredzot pārdomāja visu notikušo. Viņš ”ļoti zemojās savu tēvu Dieva priekšā”. Bet Manase darīja vēl kaut ko — ”viņš lūdzās savu Dievu Jehovu”. Bībelē teikts, ka viņš ”nemitīgi lūdza Dievu”. Šis ļaunais cilvēks bija sācis mainīties. Viņš uzlūkoja Jehovu par ”savu Dievu”, un viņš neatlaidīgi vērsās pie Jehovas lūgšanās. (2. Laiku 33:10—13.)

11. Kas, saskaņā ar 2. Laiku 33:15, 16, liecina, ka Manase patiešām nožēloja savus ļaunos darbus?

¹¹ Pēc kāda laika Jehova atbildēja uz Manases lūgšanām. Jehova redzēja, ka Manase sirdī ir mainījies. Tas atspoguļojās arī Manases lūgšanās. Jehova uzklausīja Manasi un atdeva viņam ķēniņa varu. Manase apliecināja, ka patiešām nožēlo savus ļaunos darbus, un darīja to, ko Ahabs nedarīja, — viņš mainīja savu rīcību. Viņš centās savā zemē izskaust elkdievību un veicināja Jehovas pielūgsmi. (Nolasīt 2. Laiku 33:15, 16.) Tas noteikti prasīja drosmi un ticību, jo viņš taču bija tas, kas, rīkodamies bezdievīgi daudzu gadu garumā, bija novedis neceļos gan savus tuviniekus, gan augstmaņus, gan visu tautu. Bet mūža nogalē Manase centās vērst par labu kaut nelielu daļu no tā ļaunuma, ko bija nodarījis. Domājams, viņš labvēlīgi ietekmēja savu mazdēlu Josiju, kas tolaik vēl bija zēns, un Josija vēlāk kļuva par dievbijīgu ķēniņu. (2. Ķēn. 22:1, 2.)

12. Ko par grēku nožēlu var uzzināt, lasot par Manasi?

¹² Ko var mācīties no Manases? Viņš pazemojās  Jehovas priekšā un karsti lūdza Jehovam piedošanu. Turklāt Manase mainīja savu rīcību. Viņš pūlējās vērst par labu to ļaunumu, ko bija nodarījis. Manase centās no sirds kalpot Jehovam un palīdzēja citiem darīt to pašu. Notikumi Manases dzīvē var iedvest cerību pat tādiem cilvēkiem, kas ir izdarījuši smagus grēkus, un tie spilgti pierāda, ka Dievs Jehova ir ”labs un piedod labprāt”. (Ps. 86:5.) Visi, kas patiesi nožēlo izdarīto, var cerēt uz Dieva piedošanu.

13. Miniet piemēru, kas ilustrē kaut ko ļoti svarīgu par patiesu grēku nožēlu!

¹³ Manase ne vien smagi pārdzīvoja, ko ir izdarījis, bet arī attiecīgi rīkojās. Tas parāda, ko nozīmē patiesi nožēlot grēkus. Minēsim kādu piemēru. Mēs vēlamies konditorejā nopirkt kūku. Taču pārdevējs kūkas vietā iedod olu. Vai tas mūs apmierinātu? Protams, nē! Pat tad, ja pārdevējs sāktu skaidrot, ka ola ir viena no galvenajām kūkas sastāvdaļām, mēs vienalga nebūtu apmierināti. Arī Jehova no cilvēka, kas ir izdarījis smagu grēku, gaida kaut ko vairāk — viņš vēlas, lai pārkāpējs no sirds nožēlotu savu nepareizo rīcību. Ja cilvēks pārdzīvo par izdarīto, tas ir labi. Tā ir daļa no patiesas grēku nožēlas, taču patiesa grēku nožēla sevī ietver kaut ko vairāk. Kas vēl ir nepieciešams? To palīdz saprast kāda aizkustinoša līdzība, ko reiz pastāstīja Jēzus.

14. Pēc kā var spriest, ka pazudušais dēls bija sācis nožēlot izdarīto?

¹⁴ Lūkas 15:11—32 ir lasāma līdzība par pazudušo dēlu. Kāds jauneklis sadumpojās pret tēvu, pameta mājas un ”aizceļoja uz tālu zemi”. Tur viņš ”izšķieda savu mantu, trakulīgi uzdzīvodams”. Nonācis trūkumā, viņš sāka pārdomāt savu dzīvi. Viņš saprata, ka pie tēva viņam bija klājies daudz labāk, — viņš ”atjēdzās”, kā sacīja Jēzus. Jauneklis nolēma doties atpakaļ pie tēva un lūgt tam piedošanu. Ir skaidrs, ka bija ļoti svarīgi, lai dēls atskārstu, cik nepareizi bija rīkojies. Bet vai ar to bija gana? Protams, nē. Viņam kaut kas bija jādara.

15. Kā pazudušais dēls apliecināja, ka no sirds nožēlo nepareizo rīcību?

¹⁵ Pazudušais dēls apliecināja, ka no sirds nožēlo savu nepareizo rīcību. Viņš devās tālajā ceļā mājup, atpakaļ pie tēva. Kad viņš beidzot satika tēvu, viņš tam sacīja: ”Es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu.” (Lūk. 15:21.) Jaunekļa neliekuļotā atzīšanās liecināja, ka viņš vēlas atgūt labas attiecības ar Jehovu. Viņš arī atzina, ka bija sāpinājis savu tēvu. Jauneklis bija gatavs smagi pūlēties, lai atgūtu tēva labvēlību, un pat bija ar mieru kļūt par vienu no tēva algādžiem. (Lūk. 15:19.)  Šī līdzība nav tikai aizkustinošs stāsts. Tajā ietvertie principi palīdz draudzes vecākajiem, kad viņi cenšas noskaidrot, vai kristietis, kas ir izdarījis smagu grēku, no sirds nožēlo savu pārkāpumu.

16. Kāpēc draudzes vecākajiem nav viegli noteikt, cik lielā mērā pārkāpējs nožēlo izdarīto?

¹⁶ Draudzes vecākajiem nav viegli noteikt, vai kristietis, kas ir izdarījis smagu grēku, no sirds to nožēlo. Kāpēc tā ir? Draudzes vecākie neredz, kas ir cilvēka sirdī, tāpēc viņiem jāizdibina, vai kristietis ir pilnībā izmainījis savu attieksmi pret izdarīto grēku. Dažos gadījumos cilvēks ir grēkojis tik smagi, ka viņam pārkāpuma izskatīšanas laikā būs grūti pārliecināt vecākos, ka viņš no sirds nožēlo savu nepareizo rīcību.

17. a) Miniet piemēru, kas parāda, ka bēdāšanās vien neliecina par to, ka pārkāpējs no sirds nožēlo izdarīto! b) Kas, saskaņā ar 2. Korintiešiem 7:11, liecina, ka cilvēks no sirds nožēlo grēkus?

¹⁷ Minēsim piemēru. Kāds kristietis vairāku gadu garumā pārkāpj laulību. Viņš nevis meklē garīgu palīdzību, bet slēpj savu grēcīgo rīcību no sievas, draugiem un draudzes vecākajiem. Galu galā viņa rīcība nāk gaismā. Kad draudzes vecākie min pierādījumus, kas liecina, ka viņš ir pārkāpis laulību, viņš atzīstas un varbūt pat pārdzīvo. Bet vai ar to pietiek? Draudzes vecākie, kas izskata šādu gadījumu, noteikti gaida no pārkāpēja kaut ko vairāk par bēdām un skumjām. Runa ir nevis par grēku, kam kristietis ir padevies kādā vājuma brīdī, bet par smagu grēku, kas ir darīts ne vienu vien gadu. Turklāt viņš nebija pats atzinies laulības pārkāpšanā — viņš to izdarīja tikai tad, kad grēki nāca gaismā. Lai varētu secināt, ka cilvēks no sirds nožēlo savus grēkus, vecākajiem ir vajadzīgi pierādījumi, ka viņa attieksme pret izdarīto ir mainījusies un ka viņš ir mainījis arī savu rīcību. (Nolasīt 2. Korintiešiem 7:11.) Visticamāk, minētais kristietis jāizslēdz no draudzes, un ir jāļauj paiet laikam, lai viņš darbos varētu pierādīt, ka tiešām nožēlo grēkus. (1. Kor. 5:11—13; 6:9, 10.)

18. Kā no draudzes izslēgts cilvēks var apliecināt, ka no sirds nožēlo izdarīto, un kāds var būt iznākums?

¹⁸ Cilvēks, kas ir izslēgts no draudzes, apliecina, ka no sirds nožēlo izdarīto, ja regulāri apmeklē draudzes sapulces un ņem vērā draudzes vecāko ieteikumu regulāri lūgt Dievu un iedziļināties Bībelē. Turklāt viņam visiem spēkiem jācenšas izvairīties no situācijām, kurās viņš varētu just kārdinājumu atkal grēkot. Ja viņš pūlas atjaunot labas attiecības ar Jehovu, viņš var nešaubīties, ka Jehova viņam pilnībā piedos un draudzes vecākie izlems  viņu pieņemt atpakaļ draudzē. Protams, draudzes vecākie, izskatot šādus jautājumus, patur prātā, ka nav divu vienādu situāciju, un viņi nepieņem pārsteidzīgus lēmumus.

19. Ko sevī ietver patiesa grēku nožēla? (Ecehiēla 33:14—16.)

¹⁹ Kā bija apskatīts, patiesa nožēla sevī ietver vairāk nekā tikai vārdus: ”Man ļoti žēl, ka es tā rīkojos.” Par patiesu nožēlu liecina tas, ka cilvēks ir mainījis savu attieksmi pret izdarīto un spēris noteiktus soļus. Tas nozīmē, ka viņš ir pārstājis grēkot un sācis rīkoties pareizi, saskaņā ar Jehovas normām. (Nolasīt Ecehiēla 33:14—16.) Ir būtiski paturēt prātā, ka pārkāpējam pirmām kārtām ir jācenšas atjaunot labas attiecības ar Jehovu.

20., 21. Kā mēs varam palīdzēt ticības biedram, kas ir smagi grēkojis?

²⁰ Runājot par vienu no saviem uzdevumiem, Jēzus teica: ”Es esmu nācis aicināt uz grēku nožēlu nevis taisnos, bet grēciniekus.” (Lūk. 5:32.) Arī mums ir jācenšas palīdzēt šādiem cilvēkiem. Bet ko iesākt, ja kāds no mums uzzina, ka tuvs draugs ir izdarījis smagu grēku?

²¹ Ja mēs palīdzētu draugam slēpt grēku, mēs viņam tikai kaitētu. Un galu galā neko tāpat neizdotos noslēpt, jo Jehova redz visu. (Sāl. pam. 5:21, 22; 28:13.) Ja mēs esam īsti draugi, tad mēs pārkāpējam atgādināsim, ka draudzes vecākie vēlas viņam palīdzēt. Ja draugs negrib atzīties vecākajiem pārkāpumā, tad mūsu pienākums ir informēt viņus par šo lietu, jo tikai tā mēs patiešām varam palīdzēt šim cilvēkam. Mums jāatceras, ka ir nopietni apdraudētas ticības biedra attiecības ar Jehovu.

22. Kas ir apskatīts nākamajā rakstā?

²² Bet ja nu kāds kristietis tik ļoti ir iestidzis grēkos, ka vecākie nolemj viņu izslēgt no draudzes? Vai tas nozīmē, ka vecākie, pieņemot šādu lēmumu, ir aizmirsuši par žēlsirdību? Nākamajā rakstā ir aplūkots, kāpēc tas, ka Jehova kādu pārmāca, liecina par viņa žēlsirdību un kā mēs varam attīstīt šo īpašību.