1., 2. Kā mēs varam sekot padomam, kas lasāms Sālamana pamācībās 4:25? Miniet piemēru.

IZTĒLOSIMIES tālāk minētās situācijas. Kāda padzīvojusi kristiete domā par labo, ko ir pieredzējusi pagātnē. Kaut gan viņas dzīve tagad ir kļuvusi daudz grūtāka, viņa turpina darīt kalpošanā Jehovam labāko, ko spēj. (1. Kor. 15:58.) Katru dienu viņa iztēlojas sevi un sev tuvus cilvēkus dzīvojam apsolītajā jaunajā pasaulē. Kāda cita māsa atceras, ka viņu ir sāpinājusi ticības biedrene, bet viņa izlemj neturēt sevī aizvainojumu. (Kol. 3:13.) Savukārt kāds brālis labi apzinās kļūdas, ko ir pieļāvis agrāk, bet viņš nekoncentrējas uz tām un dara visu iespējamo, lai turpmāk saglabātu uzticību Jehovam. (Ps. 51:10.)

² Kas šiem trim kristiešiem ir kopīgs? Viņi visi atceras, kas ir noticis pagātnē, bet viņi tajā nedzīvo. Viņi ”vērš skatienu tieši uz priekšu”. (Nolasīt Sālamana pamācības 4:25.)

3. Kāpēc mums ir jāvērš skatiens uz priekšu?

³ Kāpēc ir svarīgi ”vērst skatienu tieši uz priekšu”? Gluži tāpat kā cilvēks nevar iet pa taisnu līniju, ja viņš pastāvīgi skatās atpakaļ, arī mēs nevaram virzīties uz priekšu kalpošanā Jehovam, ja pastāvīgi lūkojamies atpakaļ pagātnē. (Lūk. 9:62.)

4. Par ko ir runa šajā rakstā?

⁴ Šajā rakstā ir apskatīti trīs iemesli, kuru dēļ mēs varētu sākt dzīvot pagātnē *: 1) ilgas pēc pagājušā, 2) aizvainojums  un 3) pārmērīga vainas apziņa. Pievērsīsim uzmanību katram no tiem un aplūkosim Bībeles principus, kas mums var palīdzēt nekoncentrēties uz to, kas aiz mums, un ”stiepties pēc tā, kas priekšā”. (Filip. 3:13.)

5. Kāds brīdinājums ir izteikts Pulcētāja 7:10?

⁵ Nolasīt Pulcētāja 7:10. Pievērsiet uzmanību — šajā pantā nav sacīts, ka ir nepareizi jautāt: ”Kāpēc agrāk bija labi?” Labas atmiņas ir dāvana no Jehovas. Šajā pantā ir teikts: ”Nevaicā: ”Kāpēc agrāk bija labāk nekā tagad?”” Citiem vārdiem sakot, bīstamība ir tajā, ka, salīdzinot pašreizējos apstākļus ar to, kā bija agrāk, mēs varētu sākt domāt, ka tagad viss ir sliktāk.

6. Kāpēc nebūtu gudri domāt, ka agrāk mūsu dzīve bija labāka? Miniet piemēru.

⁶ Kāpēc nebūtu gudri domāt, ka mūsu dzīve agrāk bija labāka nekā tagad? Ilgas pēc pagātnes mums var likt atcerēties vienīgi labo, ko esam pieredzējuši, un piemirst par grūtībām. Piemēram, padomāsim, kas notika ar senajiem izraēliešiem. Pametuši Ēģipti, viņi ātri vien aizmirsa, cik grūta bija viņu dzīve šajā zemē. Viņi domāja tikai par garšīgo ēdienu, kādu viņi tur bija baudījuši. Viņi sacīja: ”Ak, kādas zivis mēs Ēģiptē ēdām par brīvu, kādus gurķus, arbūzus, puravus, sīpolus un ķiplokus!” (4. Moz. 11:5.) Taču vai tiešām viņi to visu ēda ”par brīvu”? Nē, nepavisam. Par to, ko izraēlieši ēda, viņi maksāja ļoti dārgi, jo atradās verdzībā un tika nežēlīgi apspiesti. (2. Moz. 1:13, 14; 3:6—9.) Tomēr vēlāk viņi aizmirsa par šīm grūtībām un ilgojās pēc pagātnes. Viņi izvēlējās koncentrēties uz ”vecajiem labajiem laikiem”, nevis uz to, ko Jehova viņu labā pirms neilga laika bija paveicis. Jehovam viņu attieksme nebija patīkama. (4. Moz. 11:10.)

7. Kas kādai māsai palīdzēja neļaut sevi pārņemt ilgām pēc pagātnes?

⁷ Kā neļaut sevi pārņemt ilgām pēc pagātnes? Mēs varam daudz ko mācīties no  tā, ko pieredzēja kāda mūsu māsa, kas 1945. gadā sāka kalpot Bruklinas Bētelē. Dažus gadus vēlāk viņa apprecējās ar brāli, kas arī bija Bēteles darbinieks, un viņi daudzus gadus kalpoja tur kopā. 20. gadsimta 70. gadu vidū viņas vīrs nopietni saslima. Māsa pastāstīja, ka tad, kad vīrs saprata, ka viņa nāve ir tuvu, viņš tai deva vairākus labus padomus, kas tai varēja palīdzēt tikt galā ar sāpēm pēc viņa nāves. Viņš tai sacīja: ”Mums ir bijusi laimīga laulība. Daudzi cilvēki to nav pieredzējuši.” Viņš sievu mudināja: ”Atmiņas par pagātni tev neizzudīs, bet nedzīvo pagātnē. Laiks dziedēs rētas. Neļaujies rūgtumam un neieslīgsti sevis žēlošanā. Priecājies, ka tev ir bijusi iespēja pieredzēt tādus jaukus brīžus un svētības. [..] Atmiņas ir dāvana no Dieva.” Vai gan tie nav labi padomi?

8. Kā mūsu māsai nāca par labu tas, ka viņa nedzīvoja pagātnē?

⁸ Mūsu māsa ņēma vērā vīra teiktos vārdus. Viņa uzticīgi kalpoja Jehovam līdz pat savai nāvei 92 gadu vecumā. Dažus gadus pirms nāves viņa sacīja: ”Atskatoties pagātnē uz 63 pilnas slodzes kalpošanā pavadītiem gadiem, man jāteic, ka mana dzīve ir bijusi gandarījuma pilna.” Kāpēc viņa tā varēja teikt? Viņa paskaidroja: ”Visdziļāko gandarījumu sniedz iespēja piederēt pie brīnišķīgas brāļu saimes un cerība dzīvot kopā ar brāļiem un māsām paradīzē, kur mēs mūžīgi mūžos varēsim kalpot savam varenajam Radītājam, vienīgajam patiesajam Dievam Jehovam.” * Tiešām, brīnišķīgs piemērs, no kura mācīties, kā vērst skatienu uz priekšu!

9. Kad var būt īpaši grūti atbrīvoties no aizvainojuma, kā izriet no 3. Mozus 19:18?

⁹ Nolasīt 3. Mozus 19:18. Atbrīvoties no aizvainojuma var būt īpaši grūti, ja cilvēks, kas mūs ir sāpinājis, ir ticības biedrs, tuvs draugs vai radinieks. Piemēram, kāda  māsa nepatiesi apsūdzēja ticības biedreni, ka tā viņai ir nozagusi naudu. Vēlāk viņa atvainojās māsai, kuru bija sāpinājusi, taču aizvainotā māsa nespēja pārstāt domāt par to, kas bija noticis. Vai arī jums kādreiz ir bijušas šādas izjūtas? Pat ja situācija bija atšķirīga, jūs, iespējams, jutāties aizvainoti un domājāt, ka nespēsiet tikt tam pāri.

10. Kas mums var palīdzēt neturēt sevī aizvainojumu?

¹⁰ Kas mums var palīdzēt neturēt sevī aizvainojumu? Mums jāatceras, ka Jehova redz visu. Viņš zina visu, kas ar mums notiek, arī ikvienu netaisnību, ko pieredzam. (Ebr. 4:13.) Viņš jūt mums līdzi, kad mēs ciešam. (Jes. 63:9.) Un viņš ir apsolījis, ka galu galā izlabos jebkādu ļaunumu, ko esam izjutuši netaisnību dēļ. (Atkl. 21:3, 4.)

11. Kā mums nāk par labu tas, ja atbrīvojamies no aizvainojuma?

¹¹ Mums arī jāpatur prātā, ka, atbrīvojoties no aizvainojuma, mēs paši jūtamies labāk. To secināja arī nepatiesi apvainotā māsa, kas bija minēta iepriekš. Ar laiku viņa spēja atbrīvoties no aizvainojuma jūtām. Viņa saprata, ka tad, ja mēs piedodam citiem, Jehova piedod mums. (Mat. 6:14.) Viņa neattaisnoja ticības biedrenes rīcību un nesāka uzskatīt, ka tās izdarītais ir nenozīmīgs, taču viņa izlēma nepaturēt sevī aizvainojumu. Tas viņai ļāva justies priecīgākai un koncentrēties uz kalpošanu Jehovam.

12. Kas ir atzīts 1. Jāņa 3:19, 20?

¹² Nolasīt 1. Jāņa 3:19, 20. Mūs katru reizēm var pārņemt vainas apziņa. Piemēram, daži jūtas vainīgi, domājot par to, ko ir darījuši pirms patiesības uzzināšanas. Citiem vainas sajūtu izraisa kļūdas, ko viņi ir pieļāvuši pēc kristīšanās. Šādas izjūtas nav nekas neparasts. (Rom. 3:23.) Protams, mēs vēlamies darīt to, kas ir pareizs. Tomēr ”mēs visi bieži klūpam”. (Jēk. 3:2; Rom. 7:21—23.) Kaut gan vainas apziņa nav nekas patīkams, tā var nākt par labu. Kāpēc tā var teikt? Tāpēc, ka vainas sajūta mūs var mudināt laboties un censties neatkārtot savas kļūdas. (Ebr. 12:12, 13.)

13. Kāpēc mums jāsargās no pārmērīgas vainas sajūtas?

¹³ Taču dažkārt mūs var mākt pārmērīga vainas apziņa — mēs varam justies vainīgi pat pēc tam, kad esam nožēlojuši savu grēku un Jehova ir parādījis, ka ir mums piedevis. Šāda vainas sajūta var būt kaitīga. (Ps. 31:10; 38:3, 4.) Kāpēc tā? Lūk, ko pieredzēja kāda māsa, ko mocīja vainas sajūta par pagātnē izdarītiem grēkiem. Viņa sacīja: ”Man likās, es varu arī nepūlēties kalpošanā Jehovam, jo droši vien tik un tā ir par vēlu.” Daudzi no mums, iespējams, ir izjutuši kaut ko līdzīgu. Ir būtiski neļaut, ka mūs nomāktu pārmērīga vainas apziņa. Sātans būtu ļoti priecīgs, ja mēs padotos un pārstātu kalpot Jehovam, kaut gan Jehova mums nebūtu atmetis ar roku. (Salīdzināt 2. Korintiešiem 2:5—7, 11.)

14. Kā cilvēks var būt drošs, ka Jehova viņam nav atmetis ar roku?

¹⁴ Tomēr kādam var rasties jautājums: ”Kā es varu būt drošs, ka Jehova man nav atmetis ar roku?” Savā ziņā var teikt, ka, uzdodot šo jautājumu, cilvēks jau atbild uz to. Pirms daudziem gadiem žurnālā Sargtornis bija rakstīts: ”Mēs [varbūt] daudzkārt klūpam un krītam kāda slikta ieraduma dēļ, kas mūsu agrākajā  dzīvesveidā bija iesakņojies dziļāk, nekā to apzinājāmies. [..] Neļaujieties izmisumam. Nenospriediet, ka esat izdarījuši nepiedodamu grēku. Sātans gribētu, lai jūs tā domātu. Tas, ka jūtaties noskumuši un sāpināti, pats par sevi pierāda: jūs neesat aizgājuši par tālu. Nekad nepagurstiet pazemīgi un dedzīgi vērsties pie Dieva, meklējot piedošanu, attīrīšanu un palīdzību. Ejiet pie viņa kā bērns, kas, nonācis nepatikšanās, iet piet tēva — lai arī cik reižu jūs padotos kādai vājībai —, un Jehova jums žēlsirdīgi palīdzēs savas augstsirdīgās labestības dēļ.” *

15., 16. Kā daži Jehovas kalpi ir jutušies, saprotot, ka Jehova viņiem nav atmetis ar roku?

¹⁵ Daudzi Jehovas kalpi ir izjutuši mierinājumu, saprotot, ka Jehova nav atmetis viņiem ar roku. Piemēram, pirms vairākiem gadiem kādam brālim ļoti palīdzēja raksts, kas bija lasāms rubrikā ”Bībele maina cilvēku dzīvi”. Māsa, par kuru tur bija stāstīts, atzina, ka pagātnē pieredzētā dēļ viņai bija grūti ticēt, ka Jehova viņu varētu mīlēt. Viņa cīnījās ar šādām izjūtām pat vēl daudzus gadus pēc tam, kad bija kristījusies. Tomēr pārdomas par izpirkuma upuri viņai palīdzēja noticēt, ka Jehova viņu mīl. *

¹⁶ Kā viņas stāstītais ietekmēja šo brāli? Viņš rakstīja: ”Jaunībā es cīnījos ar atkarību no pornogrāfijas. Nesen es atkal padevos šim netikumam. Es vērsos pēc palīdzības pie draudzes vecākajiem un ļoti centos tikt galā ar savu problēmu. Vecākie mani iedrošināja, ka Jehova mani mīl un vēlas man palīdzēt. Tomēr reizēm es joprojām jūtos nevērtīgs un Jehovas mīlestības necienīgs. [Šīs māsas] pieredzētais man tiešām palīdzēja. Tagad es saprotu: domājot, ka Dievs man nevar piedot, es būtībā uzskatu, ka ar viņa Dēla upuri nepietiek, lai pārklātu manus grēkus. Es turu šo rakstu pa rokai, lai varētu to pārlasīt un pārdomāt ikreiz, kad manī atkal uzvirmo nevērtības sajūta.”

17. Kāpēc apustuli Pāvilu nenomāca pārmērīga vainas apziņa?

 ¹⁷ Arī apustulis Pāvils pirms kļūšanas par kristieti bija izdarījis vairākus nopietnus grēkus. Pāvils neaizmirsa, ko viņš bija darījis, bet viņš nekavējās domās pie tā. (1. Tim. 1:12—15.) Izpirkuma upuri viņš uzskatīja par personisku dāvanu no Dieva. (Gal. 2:20.) Tāpēc viņu nenomāca pārmērīga vainas apziņa un viņš spēja koncentrēties uz to, lai turpmāk dotu Jehovam labāko, kas bija viņa spēkos.

18. Ko mēs esam uzzinājuši no šī raksta?

¹⁸ Ko mēs esam uzzinājuši no šī raksta? 1) Labas atmiņas ir dāvana no Jehovas, bet, lai cik laba būtu bijusi mūsu dzīve agrāk, mūsu dzīve nākotnē jaunajā pasaulē būs labāka. 2) Ja citi mūs sāpina, bet mēs izlemjam piedot, mēs spējam virzīties uz priekšu. 3) Pārmērīgas vainas apziņas dēļ mēs varam zaudēt prieku kalpošanā Jehovam. Tāpēc, līdzīgi Pāvilam, mums ir jātic, ka Jehova mums ir piedevis.

19. Kā mēs zinām, ka jaunajā pasaulē mūs nemocīs sāpīgas atmiņas par pagātni?

¹⁹ Mums ir izredzes dzīvot mūžīgi. Un Dieva jaunajā pasaulē mūs nemocīs sāpīgas atmiņas par pagātni. Par to laiku Bībelē ir teikts: ”To, kas bijis, vairs nepieminēs.” (Jes. 65:17.) Turklāt tie Jehovas kalpi, kas ir kļuvuši veci, jaunajā pasaulē atkal būs jauni. (Īj. 33:25.) Tāpēc būsim apņēmības pilni nedzīvot pagātnē. Vērsīsim savu skatienu uz priekšu un dzīvosim tā, lai pieredzētu brīnišķīgo nākotni, kas mūs gaida!