1. Kāpēc ir patīkami atrasties starp iejūtīgiem un līdzcietīgiem cilvēkiem?

IR PATĪKAMI atrasties starp cilvēkiem, kam rūp mūsu jūtas un tas, kā mums klājas. Iejūtīgs un līdzcietīgs * cilvēks cenšas iedomāties sevi citu vietā, lai saprastu, ko viņi domā un kā jūtas. Viņš mēģina saprast, kas citiem ir vajadzīgs, un piedāvā palīdzību — nereti pat pirms tam, kad viņam to lūdz. Mēs augstu vērtējam tos, kas ir iejūtīgi un līdzcietīgi pret mums. (Nolasīt 1. Pētera 3:8.)

2. Kāpēc mums reizēm nav viegli būt iejūtīgiem un līdzcietīgiem?

² Tā kā mēs esam kristieši, mums jābūt iejūtīgiem un līdzcietīgiem. Taču tas ne vienmēr ir viegli. Kāpēc tā ir? Viens iemesls ir tas, ka mēs esam nepilnīgi. (Rom. 3:23.) Tāpēc mums ir jāpretojas iedzimtajai nosliecei domāt galvenokārt par sevi. Dažiem ir grūti parādīt iejūtību savas audzināšanas vai kādu pagātnes notikumu dēļ. Un visbeidzot — mūs ietekmē attieksme, kāda ir raksturīga cilvēkiem pasaulē. Šajās pēdējās dienās daudzi ir patmīlīgi un neņem vērā citu jūtas. (2. Tim. 3:1, 2.) Kā mēs varam pārvarēt šķēršļus, kas traucē būt iejūtīgiem un līdzcietīgiem?

3. a) Kas mums var palīdzēt attīstīt iejūtību? b) Par ko ir runa šajā rakstā?

³ Mēs varam mācīties iejūtību no Jehovas un viņa Dēla, Jēzus Kristus. Jehova ir mīlestības Dievs, un  viņš rāda vislabāko paraugu, kā apliecināt rūpes par citiem. (1. Jāņa 4:8.) Jēzus nevainojami atspoguļoja sava Tēva personību. (Jāņa 14:9.) Kad viņš bija uz zemes, viņš parādīja, kā cilvēks var apliecināt līdzjūtību. Šajā rakstā mēs vispirms pievērsīsim uzmanību tam, kā ir izpaudusies Jehovas un Jēzus iejūtība un līdzcietība. Pēc tam apskatīsim, kā mēs varam sekot viņu priekšzīmei.

4. Kā no Jesajas 63:7—9 ir redzams, ka Jehovam rūp viņa kalpu jūtas?

⁴ No Bībeles var redzēt, ka Jehovam rūp viņa kalpu jūtas. Piemēram, padomāsim, kā Jehova jutās, kad senie izraēlieši pieredzēja dažādas grūtības. ”Visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem,” teikts Bībelē. (Nolasīt Jesajas 63:7—9.) Vēlāk ar pravieša Caharijas starpniecību viņš norādīja, ka sliktu izturēšanos pret saviem kalpiem viņš uztver kā sliktu izturēšanos pret sevi pašu. Caharijas grāmatā ir sacīts: ”Kas jums pieskaras, tas pieskaras Viņa acuraugam.” (Cah. 2:12.) Šie vārdi spilgti parāda, cik iejūtīgs un līdzcietīgs pret saviem kalpiem ir Jehova.

5. Miniet piemēru, kā Jehova ir rīkojies, lai palīdzētu saviem kalpiem grūtībās!

⁵ Jehova ne tikai jūt līdzi saviem kalpiem, kad viņi cieš, bet arī rīkojas, lai viņiem palīdzētu. Piemēram, kad izraēlieši, atrazdamies verdzībā Ēģiptē, pieredzēja nežēlīgu izturēšanos, Jehova saprata viņu sāpes un vēlējās tās mazināt. ”Vērodams esmu vērojis Manas tautas bēdas,” Jehova teica Mozum. ”Viņas brēkšanu.. Es esmu dzirdējis, jo Es zinu viņu ciešanas. Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām.” (2. Moz. 3:7, 8.) Jehova juta līdzi saviem kalpiem un tāpēc atbrīvoja tos no verdzības. Turpmākajos gadsimtos izraēlieši, dzīvodami Apsolītajā zemē, cieta no ienaidnieku uzbrukumiem. Kāda bija Jehovas attieksme pret to? Jehova ”par viņiem apžēlojās, kad viņi nopūtās un sūdzējās par tiem, kas viņus apspieda un nomāca”. Arī  šajā reizē, iejūtības mudināts, Jehova palīdzēja saviem kalpiem. Viņš sūtīja soģus, lai tie glābtu izraēliešus no ienaidniekiem. (Soģu 2:16, 18.)

6. Miniet piemēru, kas parāda, ka Jehova ņem vērā tāda cilvēka jūtas, kurš spriež aplami!

⁶ Jehova ņem vērā savu kalpu jūtas, kaut arī viņi ne vienmēr spriež pareizi. Piemēram, tā tas bija gadījumā ar Jonu. Dievs šim pravietim uzdeva pasludināt spriedumu Nīnives iedzīvotājiem. Kad nīnivieši nožēloja savu nepareizo rīcību, Dievs izlēma viņus pasaudzēt. Taču Jona nebija apmierināts ar šādu iznākumu. Viņš ”iedegās dusmās”, jo viņa pravietotā vēsts par pilsētas iznīcināšanu nebija īstenojusies. Tomēr Jehova bija pacietīgs pret Jonu un palīdzēja viņam mainīt domāšanu. (Jon. 3:10—4:11.) Ar laiku Jona saprata, ko Dievs viņam bija gribējis iemācīt. Dievs viņam pat lika uzrakstīt par šiem notikumiem, lai arī mēs no tiem varētu gūt labumu. (Rom. 15:4.) *

7. Par ko mūs pārliecina tas, kā Jehova ir izturējies pret saviem kalpiem?

⁷ Tas, kā Jehova ir izturējies pret saviem kalpiem, stiprina mūsu pārliecību, ka viņš ir ļoti iejūtīgs un labi zina, kādas sāpes un ciešanas katrs no mums pieredz. Jehova ”pazīst cilvēku bērnu sirdis”. (2. Laiku 6:30.) Viņš saprot mūsu dziļākās domas un jūtas un zina mūsu spēju robežas. Un ”viņš neļaus mūs kārdināt pāri mūsu spēkiem”. (1. Kor. 10:13.) Cik mierinoši ir to zināt!

8.—10. Kādi faktori veicināja to, ka Jēzus bija iejūtīgs un līdzcietīgs pret citiem?

⁸ Dzīvodams uz zemes, Jēzus bija ļoti iejūtīgs un līdzcietīgs pret citiem. Būt iejūtīgam un līdzcietīgam viņam palīdzēja vismaz trīs faktori. Pirmkārt, kā jau bija minēts iepriekš, Jēzus nevainojami atspoguļoja sava debesu Tēva personību. Tāpat kā viņa Tēvs, arī Jēzus mīlēja cilvēkus. Viņš priecājās par visu, ko bija palīdzējis Jehovam radīt, un īpaši siltas jūtas viņam bija pret ”cilvēku bērniem”. (Sal. Pam. 8:31.) Mīlestība pret cilvēkiem Jēzu mudināja būt iejūtīgam.

⁹ Otrkārt, tāpat kā Jehova, Jēzus spēja saskatīt, kas ir cilvēka sirdī. Viņš zināja, kādas ir cilvēka jūtas un motīvi. (Mat. 9:4; Jāņa 13:10, 11.) Kad Jēzus redzēja tos, kuri bija noskumuši un kuriem bija ”sagrauzta sirds”, viņš, līdzjūtības mudināts, tiem sniedza mierinājumu. (Jes. 61:1, 2; Lūk. 4:17—21.)

¹⁰ Treškārt, Jēzus pats bija pieredzējis dažādas grūtības. Piemēram, pēc visa spriežot, Jēzus uzauga trūcīgā ģimenē. Strādādams kopā ar savu audžutēvu Jāzepu, Jēzus iemācījās veikt smagu fizisku darbu. (Mat. 13:55; Marka 6:3.) Domājams, Jāzeps nomira kādu laiku pirms tam, kad Jēzus beidza savu kalpošanu uz zemes. Tāpēc Jēzus, visticamāk, zināja, kādas sāpes var sagādāt tuva cilvēka nāve. Tāpat viņš zināja, kā ir dzīvot ģimenē, kurā ir dažādi reliģiskie uzskati. (Jāņa 7:5.) Šie un citi apstākļi palīdzēja Jēzum saprast vienkāršo cilvēku jūtas un to, kādas grūtības tie pieredz.

11. Kad jo īpaši izpaudās Jēzus rūpes par cilvēkiem? Paskaidrojiet. (Sk. attēlu uz vāka.)

¹¹ Jēzus rūpes par cilvēkiem īpaši  spilgti izpaudās tad, kad viņš veica brīnumus. Jēzus nedarīja brīnumus tikai pienākuma pēc. Viņš iežēlojās par tiem, kas cieta. (Mat. 20:29—34; Marka 1:40—42.) Piemēram, mēģiniet iztēloties, kādas jūtas vadīja Jēzu, kad viņš izveda no pūļa kādu nedzirdīgu cilvēku un to dziedināja vai kad viņš piecēla no nāves kādas atraitnes vienīgo dēlu. (Marka 7:32—35; Lūk. 7:12—15.) Jēzus juta līdzi šiem cilvēkiem un vēlējās tiem palīdzēt.

12. Kā, saskaņā ar Jāņa 11:32—35, izpaudās Jēzus iejūtība un līdzcietība pret Martu un Mariju?

¹² Jēzus juta līdzi Martai un Marijai. Redzēdams viņas sērojam par viņu dārgā brāļa Lācara nāvi, ”Jēzus sāka raudāt”. (Nolasīt Jāņa 11:32—35.) Viņš neraudāja tāpēc, ka vairs nevarēja būt kopā ar savu draugu. Galu galā viņš zināja, ka pavisam drīz piecels Lācaru no nāves. Jēzus raudāja tāpēc, ka labi saprata, kādas sirdssāpes izjūt viņam dārgie cilvēki.

13. Kā mūs ietekmē pārdomas par Jēzus iejūtību?

¹³ Domājot par Jēzus iejūtību pret cilvēkiem, mēs gūstam ļoti daudz un mūsu mīlestība pret viņu aug. (1. Pēt. 1:8.) Apziņa, ka viņš tagad ir Dieva valstības ķēniņš, mūs uzmundrina. Drīz viņš darīs galu visām ciešanām. Jēzus vislabākajā veidā spēj palīdzēt cilvēkiem dziedēt Sātana valdīšanas radītās brūces, jo pats reiz ir bijis cilvēks. Mēs varam būt laimīgi, ka mums ir tāds valdnieks, kas spēj ”just mums līdzi mūsu vājībās”. (Ebr. 2:17, 18; 4:15, 16.)

14. Kā mums būtu jārīkojas, ņemot vērā Efesiešiem 5:1, 2?

¹⁴ Pārdomas par Jehovas un Jēzus iejūtību mudina mūs pašus kļūt iejūtīgākiem. (Nolasīt Efesiešiem 5:1, 2.) Atšķirībā no viņiem, mēs nespējam ielūkoties citu sirdī. Tomēr mēs varam mēģināt saprast citu jūtas un vajadzības. (2. Kor. 11:29.) Kaut arī mēs dzīvojam savtīguma pārņemtā pasaulē, mēs cenšamies ”domāt ne tikai par sevi, bet arī par citiem”. (Filip. 2:4.)

15. Kam jo īpaši ir jābūt iejūtīgiem un līdzcietīgiem?

¹⁵ Draudzes vecākajiem jo īpaši ir jābūt iejūtīgiem un līdzcietīgiem. Viņi apzinās, ka ir atbildīgi par avīm, kas uzticētas viņu gādībai. (Ebr. 13:17.) Lai draudzes vecākie spētu palīdzēt ticības biedriem, viņiem ir jābūt saprotošiem. Kā vecākie var parādīt, ka ņem vērā citu jūtas?

16. Kas raksturo iejūtīgu draudzes vecāko, un kāpēc vecākajiem ir svarīgi tādiem būt?

¹⁶ Iejūtīgs draudzes vecākais velta ticības biedriem laiku. Viņš tiem uzdod jautājumus un pēc tam uzmanīgi un pacietīgi tos uzklausa. Tas ir sevišķi svarīgi, ja kāda no šīm dārgajām Jehovas aitiņām vēlas izkratīt sirdi, taču nevar atrast īstos vārdus. (Sal. Pam. 20:5.) Labprāt atvēlot laiku ticības biedriem, draudzes vecākais stiprina uzticības, draudzības un mīlestības saites ar viņiem. (Ap. d. 20:37.)

17. Ko ir teikuši daudzi brāļi un māsas par to, ko viņi visaugstāk vērtē draudzes vecākajos? Miniet piemērus.

¹⁷ Daudzi brāļi un māsas ir teikuši, ka visaugstāk draudzes vecākajos viņi vērtē iejūtību. Kāda mūsu māsa, ko sauc Adelaida, saka: ”Man nav grūti vērsties pie viņiem, jo es apzinos, ka viņi mani sapratīs.” Viņa piebilst: ”No tā, ar kādu attieksmi viņi manī klausās, es redzu, ka  viņiem tiešām rūp, kā es jūtos.” Kāds brālis ar pateicību atceras: ”Es redzēju, ka draudzes vecākajam acīs sariesās asaras, kad es viņam stāstīju par savu situāciju. Šī aina vienmēr paliks manā prātā.” (Rom. 12:15.)

18. Kā mēs varam attīstīt iejūtību?

¹⁸ Protams, draudzes vecākie nav vienīgie, kuriem jābūt iejūtīgiem. Šī īpašība ir jāattīsta ikvienam no mums. Kā to var darīt? Centieties saprast, kādas grūtības pieredz jūsu ģimenes locekļi un ticības biedri. Interesējieties par bērniem un jauniešiem draudzē, kā arī par tiem brāļiem un māsām, kuri ir slimi, kurus nospiež gadu nasta vai kuri ir zaudējuši kādu tuvu cilvēku. Apjautājieties, kā viņiem klājas. Uzmanīgi klausieties, ko viņi jums stāsta. Ļaujiet viņiem sajust, ka jūs viņus saprotat. Piedāvājiet viņiem savu palīdzību. Tā jūs parādīsiet patiesu mīlestību. (1. Jāņa 3:18.)

19. Kāpēc, palīdzot citiem, mums jābūt saprātīgiem un gataviem pielāgoties?

¹⁹ Cenšoties palīdzēt citiem, mums jābūt saprātīgiem un gataviem pielāgoties. Cilvēki uz grūtībām reaģē dažādi. Vieni labprāt dalās savos pārdzīvojumos, savukārt citi ir atturīgi. Tāpēc mums ir jāpiedāvā palīdzība, bet jāvairās uzdot jautājumus, kas sarunas biedram liks justies neērti. (1. Tes. 4:11.) Turklāt, pat ja kāds mums atklāti pastāsta, kas viņam ir uz sirds, var gadīties, ka mēs nevaram piekrist viņa viedoklim. Tomēr mums ir jāsaprot, ka tās ir viņa jūtas. Mums jābūt naskiem klausīties un gausiem runāt. (Mat. 7:1; Jēk. 1:19.)

20. Par ko ir runa nākamajā rakstā?

²⁰ Mums jābūt iejūtīgiem ne tikai draudzē, bet arī sludināšanā. Kā mēs varam parādīt šo brīnišķīgo īpašību, gatavojot mācekļus? Par to ir runa nākamajā rakstā.