LABI draugi ir ļoti vērtīgi, un noturīga draudzība nerodas pati no sevis. Ko darīt, ja draudzība ir nonākusi briesmās? Mēs varam daudz ko mācīties no vairākiem Bībelē minētiem cilvēkiem, starp kuriem pastāvēja cieša draudzība, kas kādā brīdī bija apdraudēta.

Bībelē minētajam Dāvidam, kas agrā jaunībā bija gans, bet vēlāk kļuva par ievērojamu ķēniņu, bija vairāki labi draugi. Piemēram, tāds bija Jonatāns. (1. Sam. 18:1.) Bet labs draugs Dāvidam bija arī pravietis Nātāns. Bībelē nav teikts, kad aizsākās Dāvida un Nātāna draudzība, bet tajā ir norādīts, ka Dāvids uzticējās Nātānam kā tuvam draugam. Dāvids vēlējās uzcelt Jehovam templi. Ķēniņam acīmredzot bija svarīgs Nātāna viedoklis, jo viņš augstu vērtēja Nātānu gan kā draugu, gan kā cilvēku, kam piemīt Jehovas gars. (2. Sam. 7:2, 3.)

Tomēr reiz notika kaut kas tāds, kas apdraudēja viņu draudzību. Ķēniņš Dāvids  pārkāpa laulību, stādamies attiecībās ar Batsebu, un vēlāk panāca viņas vīra Ūrijas nāvi. (2. Sam. 11:2—21.) Daudzus gadus Dāvids bija saglabājis uzticību Jehovam un iestājies par taisnību. Bet tad sekoja šis briesmīgais grēks. Kas bija noticis ar dievbijīgo ķēniņu? Vai viņš neaptvēra, cik smags ir viņa grēks? Vai viņš iedomājās, ka varēs to noslēpt no Dieva?

Ko iesāka Nātāns? Vai viņš gaidīja, lai kāds cits ietu runāt ar ķēniņu? Galu galā arī citi zināja, ka Dāvids bija sūtījis Ūriju nāvē. Kāpēc Nātānam būtu jāiesaistās šajā lietā, riskējot sabojāt viņu abu seno draudzību? Ja Nātāns celtu šo jautājumu gaismā, iespējams, viņa paša dzīvībai draudētu briesmas. Viens nevainīgs cilvēks taču jau bija nogalināts.

Nātāns bija Dieva pārstāvis. Pravietis zināja: ja viņš klusētu, viņa draudzība ar Dāvidu vairs nebūtu tāda kā agrāk, un viņu pašu mocītu sirdsapziņa. Viņa draugs bija nopietni iedragājis savas attiecības ar Jehovu, un, lai tās atjaunotu, draugam bija vajadzīga palīdzība. Nātāns apliecināja, ka ir īsts draugs, un sniedza šo palīdzību. Viņš nolēma uzsākt sarunu, izmantojot ilustrāciju, kas varētu ietekmēt Dāvida, bijušā gana, sirdi. Nātāns paziņoja Dāvidam Dieva vēsti, bet darīja to tādā veidā, ka Dāvids nekavējoties aptvēra savu kļūdu smagumu un no sirds nožēloja izdarīto. (2. Sam. 12:1—14.)

Kā jūs rīkotos, ja uzzinātu, ka jūsu draugs ir pieļāvis nopietnu kļūdu vai arī izdarījis smagu pārkāpumu? Varbūt jūs raizētos, ka tādā gadījumā, ja jūs norādītu uz viņa kļūdu, ciestu jūsu draudzība. Varbūt jums šķistu, ka, darot zināmu viņa pārkāpumu draudzes vecākajiem, kas varētu viņam garīgā ziņā palīdzēt, jūs rīkotos nodevīgi. Ko jūs iesāktu?

Sākumā minētais Džanni atcerējās: ”Es nojautu, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Maurīcio vairs nebija pret mani tik atklāts kā parasti. Es nolēmu, ka man ar viņu ir jārunā, lai gan man tas nebūs viegli. Es domāju: ”Ko lai es viņam saku? Viņš jau tāpat visu zina! Ja nu viņš sadusmojas?” Bet, atceroties visu, ko viņš man bija mācījis, es spēju saņemties, lai runātu ar viņu. Maurīcio pats tā bija rīkojies, kad man bija nepieciešama palīdzība. Es nevēlējos zaudēt draugu, tomēr gribēju viņam palīdzēt. Man nebija vienalga, kas ar viņu notiek.”

Maurīcio piebilda: ”Džanni runāja ar mani atklāti. Viņa raizēm bija pamats. Es apzinājos, ka par savas nepareizās rīcības sekām es nevaru vainot ne Džanni, ne Jehovu. Es pieņēmu draudzes vecāko sniegtos padomus un pārmācību. Ar laiku manas attiecības ar Jehovu atkal kļuva ciešas.”

Dāvidam bija arī citi draugi, kas viņu nepameta grūtā brīdī. Viens no tiem bija ”Dāvida draugs Hušajs”. (2. Sam. 16:16; 1. Laiku 27:33.) Visticamāk, viņš bija ķēniņam tuvu stāvošs galminieks, kurš vajadzības gadījumā izpildīja īpašus ķēniņa uzdevumus.

Kad Dāvida dēls Absaloms mēģināja sagrābt troni, daudzi izraēlieši nostājās Absaloma pusē. Bet Hušajs nenovērsās no Dāvida. Kad Dāvids bija spiests bēgt no Jeruzālemes, Hušajs devās pie viņa. Dāvidu bija dziļi sāpinājusi viņa paša dēla un citu tuvu biedru nodevība. Tomēr Hušajs palika uzticīgs un bija gatavs pat riskēt ar savu dzīvību, lai izjauktu sazvērnieku plānus. Viņa rīcības pamatā nebija tikai pienākuma apziņa vien — viņš patiešām bija īsts draugs. (2. Sam. 15:13—17, 32—37; 16:15—17:16.)

Mūsdienās Jehovas kalpus vieno kaut kas vairāk nekā tikai pienākumi draudzē. Ir patīkami redzēt, ka ar saviem darbiem viņi it  kā saka: ”Es esmu tavs draugs nevis tāpēc, ka tas no manis tiek prasīts, bet tāpēc, ka tu man esi ļoti dārgs.”

Par to pārliecinājās kāds brālis, vārdā Federiko. Ar sava drauga Antonio palīdzību viņš tika pāri grūtam posmam savā dzīvē. Federiko stāstīja: ”Kad Antonio pārcēlās uz mūsu draudzi, mēs drīz vien sadraudzējāmies. Mēs abi bijām draudzes kalpotāji un bieži sadarbojāmies. Nepagāja ilgs laiks, kad Antonio iecēla par draudzes vecāko. Viņš man bija ne tikai draugs, bet arī paraugs garīgā ziņā.” Tad Federiko spēra kādu kļūmīgu soli. Viņš nekavējoties lūdza palīdzību draudzes vecākajiem, bet viņš vairs nevarēja būt draudzes kalpotājs un pionieris. Kā rīkojās Antonio?

Federiko teica: ”Es redzēju, ka Antonio nav vienalga, kā es jūtos. Viņš no sirds centās mani uzmundrināt. Viņam rūpēja, lai es atlabtu garīgā ziņā, un es ne brīdi nejutos pamests. Viņš mani mudināja nenolaist rokas un darīt visu, lai es kļūtu garīgi stiprs.” Antonio paskaidroja: ”Es pavadīju vairāk laika ar Federiko. Es gribēju, lai viņam būtu viegli runāt ar mani par jebko — arī par to, kā viņš jūtas.” Ar laiku Federiko atkal tika iecelts par pionieri un draudzes kalpotāju. Antonio piebilda: ”Lai gan mēs vairs neesam vienā draudzē, mēs joprojām esam tuvi draugi, un mūsu draudzība arvien nostiprinās.”

Kā jūs justos, ja tuvs draugs jūs pamestu grūtā brīdī? Tas noteikti būtu ļoti sāpīgi. Vai jūs spētu to piedot? Vai pēc tam jūsu attiecības varētu būt tikpat ciešas kā agrāk?

Padomāsim, ko pieredzēja Jēzus savās pēdējās dienās uz zemes. Jēzus bija pavadījis daudz laika ar apustuļiem, un viņu starpā bija izveidojušās ciešas saites. Jēzum viņi bija kļuvuši par draugiem. (Jāņa 15:15.) Bet kas notika, kad Jēzu apcietināja? Apustuļi viņu pameta un aizbēga. Pēteris visu priekšā bija apgalvojis, ka nekad nepametīs  Jēzu, bet jau tajā pašā naktī Pēteris noliedza, ka vispār pazīst viņu. (Mat. 26:31—33, 56, 69—75.)

Jēzus būtu varējis justies vīlies vai pat sāpināts, lai gan viņš jau sen iepriekš zināja, ka beidzamais pārbaudījums viņam būs jāiztur vienam. Taču saruna ar mācekļiem, kura risinājās dažas dienas pēc tam, ne mazākajā mērā neliecināja, ka Jēzus būtu savos apustuļos vīlies vai būtu sarūgtināts par viņu nodevību. Jēzus nesāka uzskaitīt visas mācekļu kļūdas un atgādināt, kā viņi bija izturējušies tad, kad Jēzus tika apcietināts.

Tieši pretēji, Jēzus uzmundrināja Pēteri un pārējos apustuļus un apliecināja, ka joprojām uz viņiem paļaujas, uzticot viņiem ļoti svarīgu darbu — labās vēsts sludināšanu. Jēzus joprojām raudzījās uz viņiem kā uz saviem draugiem. Jēzus mīlestība neizdzēšami iespiedās apustuļu sirdī un prātā. Turpmāk viņi no sirds pūlējās vairs nesarūgtināt savu Kungu. Viņi uzticīgi pildīja darbu, ko Jēzus bija licis veikt saviem sekotājiem. (Ap. d. 1:8; Kol. 1:23.)

Kāda māsa, vārdā Elvīra, spilgti atceras reizi, kad viņai bija radušās nesaskaņas ar tuvu draudzeni. Viņa stāstīja: ”Kad Džuliāna man atklāja, kā viņu ir sāpinājusi mana rīcība, es jutos briesmīgi. Viņai bija iemesls būt dusmīgai. Tomēr galvenokārt viņa raizējās par mani un par to, kādas sekas varētu būt manam rīcības veidam. Viņai bija būtiski nevis tas, ko esmu nodarījusi viņai, bet tas, ko es nodaru pati sev. Es viņai par to esmu ļoti pateicīga, un es esmu pateicīga Jehovam par tādu draudzeni, kurai mans garīgais stāvoklis bija svarīgāks par viņas aizskartajām jūtām.”

Ko var secināt? Kā rīkojas labs draugs, kad draudzība ir apdraudēta? Viņš ir gatavs vajadzības gadījumā laipni, bet atklāti runāt ar draugu. Viņš līdzinās Nātānam un Hušajam, kas palika uzticīgi draugam pat grūtā brīdī, un līdzinās Jēzum, kas labprāt piedeva saviem draugiem. Vai jūs esat šāds draugs?