LAIKĀ, kad es mācījos skolā, mūsu pilsētiņas dzīvē nekas daudz nemainījās. Tie bērni, ar kuriem es sāku mācīties kopā pirmajā klasē, bija tie paši, ar kuriem es kopā beidzu skolu. Gandrīz visi pilsētiņas iedzīvotāji pazina cits citu.

Liberti apkārtnē bija nelielas lauku saimniecības, kurās pamatā tika audzēta kukurūza. Ap to laiku, kad es piedzimu, mans tēvs strādāja pie kāda no vietējiem saimniekiem. Pusaudža gados es iemācījos strādāt ar traktoru un apguvu arī citus lauku darbus.

Kad es nācu pasaulē, mans tēvs vairs nebija jauns. Viņam bija 56 gadi, bet mātei — 35. Taču mans tēvs bija kalsns, veselīgs un spēcīgs vīrs, kam patika smags darbs un kas arī mums, bērniem, mācīja cienīt fizisku darbu. Mums nekad nebija daudz naudas, bet tēvs gādāja, lai mums būtu jumts virs galvas, apģērbs, ko vilkt mugurā, un ēdiens, ko likt vēderā, un viņš vienmēr bija gatavs veltīt mums laiku. Viņam bija 93 gadi, kad viņš nomira. Māte nomira 86 gadu vecumā. Neviens no viņiem nekalpoja Jehovam. Toties viens no maniem jaunākajiem brāļiem uzticīgi kalpo par draudzes vecāko jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu  sākuma, kad Jehovas liecinieku draudzēs sāka iecelt vecākos.

Mana māte bija ļoti reliģioza. Katru svētdienu viņa mūs, bērnus, ņēma līdzi uz baptistu baznīcu. Kad man bija 12 gadi, es pirmoreiz dzirdēju par trīsvienību. Es mātei jautāju: ”Kā Jēzus var vienlaikus būt gan Dēls, gan Tēvs?” Es atceros viņas atbildi: ”Dēls, tas ir noslēpums. Mums nav dots to saprast.” Es pavisam noteikti to nesapratu. Tomēr, kad man bija kādi 14 gadi, es tiku kristīts vietējā upītē. Mani iemērca ūdenī trīs reizes — vienu reizi par Tēvu, vienu reizi par Dēlu un vienu reizi par svēto garu.

Kad es mācījos vidusskolā, man bija draugs, kas bija bokseris, un viņš arī mani pierunāja pamēģināt nodarboties ar boksu. Tā nu es sāku trenēties un pievienojos boksa apvienībai Golden Gloves (Zelta cimdi). Man īpaši labi neveicās, tādēļ pēc pāris cīņām es metu boksam mieru. Vēlāk es tiku iesaukts ASV armijā un nosūtīts uz Vāciju. Kamēr es tur dienēju, mani komandieri, uzskatot, ka man ir iedzimtas līdera dotības, mani nosūtīja mācīties uz kādu militāro akadēmiju. Viņi gribēja, lai es izvēlos militāro karjeru. Taču man nebija nekādas vēlēšanās palikt armijā, tāpēc divus gadus vēlāk, 1956. gadā, kad mans dienesta laiks bija beidzies, es ar godu tiku atvaļināts. Jau pēc neilga laika es pievienojos kādai pavisam atšķirīgai ”armijai”.

Pirms es uzzināju patiesību, man bija aplams priekšstats par to, kādam jābūt īstam vīrietim, un es zināmā mērā izturējos kā tāds mačo. Mani bija spēcīgi ietekmējušas filmas un apkārtējo uzskati. Manās acīs sludinātāji nebija pietiekami vīrišķīgi. Bet tad es ieguvu zināšanas, kas pilnībā izmainīja manu dzīvi. Kādu dienu, kad es savā sarkanajā kabrioletā braucu pa pilsētu, man pamāja divas jaunas sievietes. Es viņas pazinu — viņu brālis bija precējies ar manu vecāko māsu. Viņas abas bija Jehovas liecinieces. Iepriekš es biju no viņām ņēmis žurnālus Sargtornis un Atmostieties!, bet Sargtornis man šķita pārāk sarežģīts. Šajā reizē viņas mani uzaicināja uz draudzes grāmatstudiju — nelielu sapulci Bībeles pētīšanai un apspriešanai, kas notika viņu mājās. Es teicu, ka par to padomāšu. ”Tu apsoli?” meitenes smaidot jautāja. ”Apsolu,” es atbildēju.

Es nedaudz nožēloju savu solījumu, bet man negribējās to lauzt. Tā nu es vakarā devos uz sapulci. Mani visvairāk pārsteidza bērni. Es nespēju noticēt tam, cik labi viņi zināja Bībeli! Kaut arī es svētdienās kopā ar māti biju apmeklējis baznīcu, manas Bībeles zināšanas bija ļoti trūcīgas. Tagad es biju apņēmies uzzināt vairāk un piekritu mācīties Bībeli. Drīz vien es uzzināju, ka Visvarenajam Dievam ir vārds — Jehova. Reiz, kad es mātei biju jautājis, kas ir Jehovas liecinieki, viņa bija atteikusi: ”Viņi pielūdz kādu vecu vīru, ko sauc Jehova.” Bet tagad es jutos tā, it kā manas acis būtu atvērušās!

Es strauji augu garīgā ziņā, jo zināju, ka esmu atradis patiesību. 1957. gada martā, deviņus mēnešus pēc tam, kad biju apmeklējis pirmo sapulci, es kristījos. Mans skatījums uz dzīvi bija mainījies. Domājot par savu agrāko izturēšanos, es esmu ļoti priecīgs, ka uzzināju, kas Bībelē teikts par īstu vīrišķību. Jēzus bija pilnīgs cilvēks. Viņam piemita  tāds iekšējs un fizisks spēks, kas varētu atstāt kaunā jebkuru mačo. Tomēr viņš neielaidās cīniņos. Tieši pretēji, ”kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās”, kā jau bija pravietots. (Jes. 53:2, 7.) Es uzzināju, ka patiesajiem Jēzus sekotājiem ir ”jābūt laipniem pret visiem”. (2. Tim. 2:24.)

Gadu vēlāk, 1958. gadā, es sāku kalpot par pionieri. Taču drīz man uz īsu laiku bija jāpārtrauc pioniera kalpošana. Kāpēc tā? Es izlēmu apprecēties ar Gloriju, vienu no jaunajām sievietēm, kas mani bija uzaicinājušas uz grāmatstudiju. Es nekad neesmu nožēlojis šo lēmumu. Glorija bija īsts dārgums, un viņa tāda ir joprojām. Man viņa ir dārgāka par visdārgāko dimantu, un esmu laimīgs, ka viņa ir mana sieva. Ļaušu, lai viņa nedaudz pastāsta par sevi.

”Ģimenē es biju viena no 17 bērniem. Mana mamma bija uzticīga Jehovas lieciniece. Viņa nomira, kad man bija 14 gadi. Tajā laikā mans tētis sāka mācīties Bībeli. Pēc mātes nāves tēvs ar skolas direktoru sarunāja, ka mēs ar māsu, kas tolaik mācījās vidusskolā, apmeklēsim skolu pārmaiņus — vienu dienu viena, otru dienu otra. Tas bija tāpēc, lai kāda no mums vienmēr būtu mājās un aprūpētu jaunākos bērnus, kā arī pagatavotu vakariņas, ko celt ģimenei galdā, kad tēvs būs pārnācis no darba. Tā tas turpinājās līdz laikam, kad mana māsa pabeidza vidusskolu. Divas Jehovas liecinieku ģimenes mums mācīja Bībeli, un 11 no bērniem, ieskaitot mani, ar laiku kļuva par Jehovas lieciniekiem. Man patika sludināt, lai gan es vienmēr esmu bijusi ļoti kautrīga. Gadu gaitā vīrs man ir palīdzējis kļūt drošākai.”

Mēs ar Gloriju apprecējāmies 1959. gada februārī. Mums patika kopā kalpot par pionieriem. Tā paša gada jūlijā mēs uzrakstījām iesniegumu kalpošanai Bētelē, jo ļoti vēlējāmies kalpot galvenajā pārvaldē. Brālis Saimons Kreikers mums paskaidroja, ka, saskaņā ar tālaika kārtību, Bētelē nepieņem precētus pārus. Mēs nekad nezaudējām vēlēšanos kalpot Bētelē, bet, kā izrādījās, mums bija ilgi jāgaida.

Mēs uzrakstījām uz galveno pārvaldi lūgumu, lai mūs nosūta kalpot tur, kur ir lielāka vajadzība pēc sludinātājiem. Mēs saņēmām atbildi, kurā bija ieteikta vienīgi Ārkanzasas štata pilsēta Painblafa. Tajā laikā Painblafā bija tikai divas draudzes — viena bija balto draudze, bet otra bija ”krāsaino” jeb melno draudze. Mēs tikām nosūtīti uz ”krāsaino” draudzi, kurā bija vien 14 sludinātāji.

Var rasties jautājums: kāpēc baltie un melnie Jehovas liecinieki pulcējās atsevišķi? Atbilde ir vienkārša: tajos laikos īsti nebija citas iespējas. Pastāvēja likumi, kas aizliedza dažādu rasu cilvēkiem pulcēties kopā, un pastāvēja pat ļoti nopietni vardarbības draudi. Daudzās vietās brāļi pamatoti baidījās, ka tad, ja baltie un melnie ticības biedri pulcēsies kopā, viņu valstības zāles varētu tikt nopostītas. Tādi gadījumi bija bijuši. Ja melnie Jehovas liecinieki sludinātu pa mājām rajonā, kur dzīvoja baltie, viņi tiktu arestēti un, iespējams, pat piekauti. Tāpēc, lai varētu sludināt, mēs klausījām likumiem, cerot, ka situācija mainīsies uz labo pusi.

Kalpošanā mēs pieredzējām savas grūtības. Kad mēs sludinājām pa mājām melno rajonā, reizēm gadījās, ka mēs pieklauvējām tur, kur dzīvoja balto ģimene. Tādās reizēs mums bija ātri jāizlemj, vai mēs īsi sludināsim vai vienkārši atzīsim, ka esam kļūdījušies, un dosimies prom. Tāda tolaik bija situācija.

Protams, lai kalpotu par pionieriem, mums bija arī jāpelna iztika. Mēs veicām dažādus darbus, par kuriem parasti maksāja 3 dolārus dienā. Glorija uzkopa mājas. Kādā vietā man atļāva viņai palīdzēt, lai viņa varētu paveikt darbu divreiz īsākā laikā. Mums tika dota maltīte — pirkts fasēts ēdiens —, ko mēs ar Gloriju pirms promiešanas kopīgi apēdām. Reizi nedēļā Glorija kādai ģimenei gludināja veļu. Es strādāju dārzā, mazgāju logus un veicu citus darbus. Kādā mājā, kur dzīvoja balto ģimene, mēs mazgājām logus — Glorija no iekšpuses, bet es no ārpuses. Darbs prasīja visu dienu, tāpēc mums tika dotas pusdienas. Glorija ēda mājā, kaut arī atsevišķi no ģimenes, savukārt es ēdu garāžā. Mani tas neuztrauca. Ēdiens bija ļoti labs. Tā bija jauka  ģimene, viņus vienkārši bija ietekmējuši sabiedrībā valdošie uzskati. Es atceros kādu reizi, kad mēs apstājāmies degvielas uzpildes stacijā. Iepildījis mašīnā degvielu, es darbiniekam jautāju, vai Glorija varētu izmantot labierīcības. Viņš uz mani dusmīgi paskatījās un atteica: ”Tualete slēgta.”

Kaut arī mēs saskārāmies ar dažādām grūtībām, mēs aizvadījām brīnišķīgus brīžus kopā ar ticības biedriem un guvām daudz prieka kalpošanā. Ieradušies Painblafā, mēs apmetāmies pie kāda brāļa, kas bija draudzes kalpotājs (tagad tos sauc par draudzes vecāko koordinatoriem). Viņa sieva tad vēl nebija Jehovas lieciniece, un Glorija sāka viņai mācīt Bībeli, savukārt es pēc kāda laika sāku mācīt Bībeli viņu pieaugušajai meitai un tās vīram. Gan māte, gan meita izlēma kalpot Jehovam un kristījās.

Mums bija labi draugi balto draudzē. Viņi mūs mēdza aicināt uz vakariņām, taču varēja mūs uzņemt vienīgi tumsas aizsegā. Tajā laikā ļoti aktīvi darbojās kukluksklans — rasistiska organizācija, kas izmanto vardarbīgas metodes. Reiz kādā Helovīna vakarā es redzēju vīrieti, kas, tērpies kukluksklaniešu baltajā apmetnī un uzlicis viņiem raksturīgo galvassegu, lepni sēdēja uz savas mājas lieveņa. Tomēr pat šādi apstākļi neatturēja brāļus un māsas no laipnības parādīšanas. Kādu vasaru mums bija vajadzīga nauda ceļam uz kongresu, un kāds brālis piekrita nopirkt mūsu 1950. gada automašīnu ”Ford”. Aptuveni mēnesi vēlāk, kad mēs visu dienu vasaras karstumā bijām sludinājuši pa mājām un vadījuši Bībeles nodarbības, mēs noguruši pārradāmies mājās. Mājas priekšā mūs gaidīja pārsteigums — tur stāvēja mūsu vecā automašīna. Uz mašīnas stikla bija zīmīte: ”Jūs varat saņemt atpakaļ savu mašīnu kā dāvanu no manis. Jūsu brālis.”

Man neizdzēšami iespiedies atmiņā vēl kāds laipnības apliecinājums. 1962. gadā es tiku uzaicināts apmeklēt valstības kalpošanas kursus Sautlānsingā (Ņujorkas štats). Tās bija mēnesi ilgas mācības, kas bija paredzētas draudžu, rajonu un apgabalu pārraugiem. Laikā, kad es saņēmu šo uzaicinājumu, man nebija darba un mums bija grūti savilkt galus kopā. Bet es biju bijis uz darba pārrunām kādā telefona sakaru kompānijā Painblafā. Ja šī kompānija mani pieņemtu darbā, es tajā būtu pirmais melnais darbinieks. Galu galā es uzzināju, ka mani ir gatavi pieņemt. Kā lai es rīkojos? Man nebija naudas, lai brauktu uz Ņujorku. Es nopietni apsvēru iespēju pieņemt darba piedāvājumu un atteikties no došanās uz kursiem. Es jau biju noskaņojies rakstīt vēstuli, lai paziņotu, ka nevaru pieņemt uzaicinājumu uz kursiem. Taču tad notika kaut kas tāds, ko es nekad neaizmirsīšu.

Kādu rītu pie durvīm pieklauvēja māsa, kuras vīrs nebija ticīgs, un iedeva man aploksni. Tā bija pilna ar naudu. Viņa kopā ar dažiem saviem bērniem agri no rītiem bija devusies ravēt nezāles kokvilnas  laukā, lai nopelnītu naudu manam braucienam uz Ņujorku. Viņa teica: ”Dodies uz skolu un iemācies tik daudz, cik vien vari, un tad brauc atpakaļ un māci mūs!” Vēlāk es sakaru kompānijai jautāju, vai es nevarētu sākt strādāt piecas nedēļas vēlāk. Atbilde bija izteiksmīgs ”nē!”. Bet mani tas neuztrauca. Es jau biju pieņēmis lēmumu. Cik labi, ka es nepiekritu šim darba piedāvājumam!

Lūk, ko Glorija stāsta par Painblafā pavadīto laiku: ”Man ļoti iepatikās šī teritorija. Es vadīju 15 līdz 20 Bībeles nodarbības. No rītiem mēs sludinājām pa mājām, bet atlikušo dienas daļu mēs vadījām Bībeles nodarbības, reizēm pat līdz pulksten 11 vakarā. Šāda kalpošana man sagādāja daudz prieka, un es labprāt būtu to turpinājusi. Man jāatzīst, ka es īsti negribēju uzsākt jauna veida kalpošanu. Taču Jehovam padomā bija kaut kas cits.” Tā tiešām bija.

Kalpodami Painblafā, mēs bijām aizpildījuši iesniegumus par speciālo pionieru kalpošanu. Mēs ļoti cerējām, ka tiksim iecelti par speciālajiem pionieriem, jo apgabala pārraugs vēlējās, lai mēs palīdzētu kādai draudzei Teksasā un lai mēs turp dotos kā speciālie pionieri. Doma par šādām pārmaiņām mums patika. Tāpēc mēs gaidījām atbildi uz savu iesniegumu. Mēs gaidījām un gaidījām, bet pastkastīte aizvien bija tukša. Beidzot pienāca vēstule, no kuras mēs uzzinājām, ka esam norīkoti apmeklēt draudzes. Tas bija 1965. gada janvārī. Tajā pašā laikā par rajona pārraugu tika iecelts arī brālis Leons Vīvers, kas tagad ir ASV filiāles komitejas koordinators.

Doma par to, ka man būs jākalpo par rajona pārraugu, mani satrauca. Pirms kāda gada apgabala pārraugs Džeimss Tompsons bija pārbaudījis manu piemērotību šiem pienākumiem. Viņš toreiz pieminēja iemaņas, kas ir vajadzīgas labam rajona pārraugam, un laipni norādīja uz vairākām jomām, kurās es varu uzlaboties. Jau pēc neilga laika, kopš es biju sācis kalpot par rajona pārraugu, es sapratu, ka viņa padomi bija ļoti noderīgi. Kad es tiku iecelts par rajona pārraugu, brālis Tompsons bija pirmais apgabala pārraugs, ar kuru es sadarbojos. Es daudz ko iemācījos no šī uzticīgā brāļa.

Tajos laikos rajona pārraugi saņēma visai nelielu apmācību. Vienu nedēļu es pavadīju kopā ar kādu rajona pārraugu, kurš apmeklēja draudzi, un vēroju viņu. Nākamajā nedēļā viņš vēroja mani, kad es apmeklēju citu draudzi. Viņš man deva padomus un ieteikumus. Taču pēc tam man bija jātiek galā pašam. Es atceros, kā es Glorijai teicu: ”Vai viņš tiešām tagad mūs atstās?” Tomēr ar laiku es  sapratu kaut ko ļoti svarīgu. Vienmēr būs kāds labs brālis, kas varēs palīdzēt, ja vien mēs viņam to ļausim. Es joprojām ar siltām jūtām atceros, kā man palīdzēja tādi pieredzējuši brāļi kā Džeimss Brauns, kas tolaik kalpoja par ceļojošo pārraugu, un Freds Rasks, kas kalpoja Bētelē.

Tolaik rasisms bija ļoti izplatīts. Reiz, kad mēs apmeklējām draudzi kādā Tenesī štata pilsētā, tur notika kukluksklaniešu gājiens. Citreiz mēs ar vairākiem sludinātājiem uz īsu brīdi bijām iegriezušies kādā ēstuvē. Es devos uz tualeti un pamanīju, ka no savas vietas pieceļas un man seko kāds ne visai draudzīga izskata vīrs, kuram bija rasistu tetovējumi. Taču kāds baltais brālis — krietni lielāka auguma gan par mani, gan par šo vīru — ienāca tualetē uzreiz pēc mums. ”Vai viss kārtībā, brāli Hērd?” viņš man jautāja. Nedraudzīgā izskata vīrs steigšus devās ārā, pat neizmantojis tualeti. Gadu gaitā es esmu pārliecinājies, ka aizspriedumu pamatā ir nevis cilvēka ādas krāsa, bet gan no Ādama mantotais grēks. Un es esmu sapratis, ka brālis ir brālis neatkarīgi no ādas krāsas, un, ja tas būs vajadzīgs, viņš atdos par tevi savu dzīvību.

12 gadus es esmu kalpojis par rajona pārraugu, un 21 gadu — par apgabala pārraugu. Tie ir bijuši bagāti, piepildīti gadi, kuros mēs ar sievu pieredzējām daudz uzmundrinošu gadījumu. Taču mūs gaidīja vēl kāds brīnišķīgs pavērsiens. 1997. gada augustā piepildījās mūsu ilgi lolotais sapnis — mūs uzaicināja kalpot ASV Bētelē. Bija pagājuši 38 gadi, kopš mēs bijām uzrakstījuši pirmo iesniegumu kalpošanai Bētelē. Nākamajā mēnesī mēs sākām tur kalpot. Es biju domājis, ka mana palīdzība būs vajadzīga tikai uz īsu laiku, bet viss izvērtās citādi.

Sākumā mani norīkoja darbā kalpošanas nodaļā. Tur es guvu lielu pieredzi. Brāļiem, kas strādā šajā nodaļā, ir jārisina daudzi specifiski un sarežģīti jautājumi, ko uzdod draudžu vecākie un rajona pārraugi no visas valsts. Es esmu pateicīgs brāļiem, kas mani mācīja, par viņu pacietību un gatavību dalīties savās zināšanās. Tomēr man ir sajūta, ka tad, ja man atkal būtu jāstrādā šajā nodaļā, man joprojām būtu ļoti daudz ko mācīties.

Mums ar Gloriju ļoti patīk kalpot Bētelē. Mēs bijām pieraduši agri celties, un šis paradums Bētelē noteikti palīdz. Aptuveni pēc gada es kļuvu par Jehovas liecinieku Vadošās padomes kalpošanas komitejas palīgu. 1999. gadā es tiku iecelts par Vadošās padomes locekli. Kalpojot Vadošajā padomē, es esmu ļoti daudz ko iemācījies. Pats galvenais, es esmu varējis vēl lielākā mērā pārliecināties, ka kristiešu draudzes galva ir Jēzus Kristus, nevis kāds cilvēks.

Domājot par savu dzīvi, man prātā nāk pravietis Amoss. Jehova pievērsa uzmanību šim pazemīgajam ganam, kas veica vienkāršu sezonas darbu — vāca ”meža vīģes”, kas tika uzskatītas par trūcīgo ļaužu ēdienu. Dievs Amosu iecēla par pravieti, un tas neapšaubāmi bija godpilns uzdevums. (Am. 7:14, 15.) Līdzīgi Jehova pievērsa uzmanību arī man, trūcīga laucinieka dēlam Indiānas štata pilsētā Liberti, un izlēja pār mani tik daudz svētību, ka es pat nevaru tās visas pieminēt. (Sal. Pam. 10:22.) Manai dzīvei materiālā ziņā ir bijis trūcīgs iesākums, bet nobeigums garīgā ziņā ir tik bagāts, kādu es nebūtu spējis pat iedomāties!