1., 2. Ko Pēterim iemācīja saruna ar augšāmcelto Jēzu?

SEPTIŅI no Jēzus mācekļiem visu nakti bija pavadījuši, zvejojot Galilejas jūrā, bet vēl nebija guvuši it nekādu lomu. No rīta krastā nostājās augšāmceltais Jēzus un vēroja viņus. Tad Jēzus viņiem sacīja: ”Iemetiet tīklu pa labi no laivas, un atradīsiet!” Mācekļi ”iemeta tīklu, bet izvilkt vairs nespēja, jo tajā bija daudz zivju”. (Jāņa 21:1—6.)

² Kad mācekļi bija paēduši Jēzus sagatavotās brokastis, Jēzus uzrunāja Sīmani Pēteri: ”Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli vairāk nekā šīs?” Kas bija domāts ar vārdu ”šīs”? Jēzus zināja, ka Pēteris ir pieķēries zvejošanai. Tātad būtībā Jēzus Pēterim jautāja, ko tas mīl vairāk par visu citu. Kas Pētera sirdij bija tuvāks: zivis un zvejnieka arods vai arī Jēzus un viņa mācības? Pēteris atbildēja: ”Kungs, tu zini, ka es tevi sirsnīgi mīlu.” (Jāņa 21:15.) Pēteris turpmāk darīja visu, lai dzīvotu saskaņā ar saviem vārdiem. Viņš pierādīja savu mīlestību  pret Kristu, dedzīgi sludinādams un kļūdams par īstu balstu kristiešu draudzei.

3. No kā mums jāuzmanās?

³ Ko mēs varam mācīties no tā, ko Jēzus teica Pēterim? Mums jāuzmanās, lai neatslābtu mūsu mīlestība pret Kristu un nekas nenovērstu mūsu uzmanību no Dieva valstības. Jēzus labi apzinājās, ka dzīve reizēm var būt grūta un sagādāt daudz raižu. Līdzībā par sējēju Jēzus minēja, ka sākumā daži ar prieku uzņem ”vārdu par valstību”, bet pēc tam ”šī laikmeta raizes un bagātības maldinošais spēks nomāc vārdu”. (Mat. 13:19—22; Marka 4:19.) Tātad, ja mēs neuzmanāmies, mēs varam kļūt pilnībā aizņemti ar ikdienas dzīves rūpēm, mūsu sirds var tikt pievilta un mēs varam garīgi atslābt. Tāpēc Jēzus brīdināja mācekļus: ”Esiet uzmanīgi, lai jūsu sirdīm nekļūtu par slogu pārēšanās, piedzeršanās un dzīves raizes.” (Lūk. 21:34.)

4. Kā mēs varam pārbaudīt, cik dziļa ir mūsu mīlestība pret Kristu? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

⁴ Kā mēs varam parādīt, cik dziļa ir mūsu mīlestība pret Kristu? Mums, līdzīgi Pēterim, Kristus uzdotais darbs jāuzskata savā dzīvē par pašu svarīgāko. Lai nezaudētu šādu garīgu skatījumu, ir derīgi laiku pa laikam pārdomāt: ”Kam es esmu visvairāk pieķēries? Kas man dzīvē sagādā lielāku prieku: kalpošana Jehovam vai kaut kas cits?” Apskatīsim, kādai ir jābūt kristieša attieksmei pret darbu, izklaidi un mantu, un pārdomāsim, kas mums jādara, lai mūsu mīlestība pret Kristu nemazinātos.

5. Kāds pienākums ir jāpilda kristīgiem vīriem?

⁵ Pēterim zvejošana nebija tikai sirdslieta — viņš tādā veidā pelnīja iztiku. Arī mūsu dienās kristīgi vīri apzinās, ka, saskaņā ar Bībeli, viņiem ir pienākums apgādāt savu ģimeni. (1. Tim. 5:8.) Lai pildītu šo pienākumu, viņiem ir čakli jāstrādā. Taču šīs pasaules pēdējās dienās darbs var sagādāt milzīgu spriedzi.

6. Kas daudziem jāizjūt darba vietā?

⁶ Tā kā darba tirgū pastāv nežēlīga konkurence, daudzi jūtas spiesti strādāt garāku darba dienu, reizēm pat par mazāku samaksu. Turklāt uzņēmumi cenšas aizvien kāpināt darba ražīgumu, vienlaikus samazinot izdevumus, un tas darbiniekiem izraisa fizisku, psihisku un emocionālu pārslodzi. Tie, kas nevēlas uzņēmuma labā nest tādus upurus, riskē zaudēt darbu.

7., 8. a) Kuras personas atzinība kristiešiem ir vissvarīgākā? b) Ko secināja kāds brālis Taizemē?

⁷ Kristiešiem jācenšas pirmām kārtām iemantot Dieva Jehovas, nevis darba devēja atzinību. (Lūk. 10:27.) Mēs uzskatām darbu tikai par līdzekli mērķa sasniegšanai, proti: mums ir jāapmierina savas materiālās pamatvajadzības un jāsedz ar kalpošanu saistītie izdevumi. Ja neesam uzmanīgi, darbs var sākt traucēt kalpošanai. Piemēram, kāds brālis, kas dzīvo Taizemē, stāstīja: ”Man bija ļoti interesants darbs — es remontēju datorus. Bet man bija jāstrādā ilgas stundas, un man gandrīz nemaz neatlika laika garīgai darbībai. Beigu beigās es sapratu, ka man jāmaina profesija, lai es varētu dzīvē tiekties vispirms pēc Dieva valstības.” Ko šis brālis iesāka?

⁸ ”Es kādu gadu gatavojos šim svarīgajam solim,” brālis paskaidroja. Viņš turpināja: ”Es sāku uz ielas tirgot saldējumu. Sākumā es cietu zaudējumus, un  man saplaka dūša. Kad garām gāja mani agrākie darba biedri, viņi vīpsnāja par mani un izsmējīgi jautāja, kāpēc saldējuma tirdzniecība uz ielas man liekoties labāka par datoru remontu atvēsinātās telpās. Es lūdzu Jehovu, lai viņš man palīdzētu izturēt un lai es sasniegtu izvirzīto mērķi, tas ir, lai man būtu vairāk laika garīgai darbībai. Situācija pamazām uzlabojās — es sapratu, kas cilvēkiem garšo, un saldējuma gatavošana man padevās arvien labāk. Jau drīz vien es ik dienu iztirgoju visu sagatavoto saldējumu. Interesanti, ka materiālā ziņā man sāka klāties labāk nekā tad, kad es remontēju datorus. Es esmu kļuvis daudz priecīgāks, jo es pārstāju izjust spriedzi, kāda man bija iepriekšējā darbā. Pats galvenais, es tagad jūtos tuvāks Jehovam.” (Nolasīt Mateja 5:3, 6.)

9. Kā saglabāt līdzsvarotu attieksmi pret darbu?

⁹ Čaklums ir Dievam tīkama īpašība, un cītīgs darbs sagādā gandarījumu. (Sal. Pam. 12:14.) Tomēr, kā secināja iepriekšminētais brālis, pret iztikas pelnīšanu ir vajadzīga līdzsvarota attieksme. Jēzus aicināja: ”Tiecieties vispirms pēc valstības un pēc Dieva taisnības, un tas viss [viss, kas vajadzīgs pamatvajadzību apmierināšanai] jums tiks dots.” (Mat. 6:33.) Lai pārbaudītu, vai mums ir līdzsvarota attieksme pret darbu, mums būtu jāpārdomā šāds jautājums: ”Vai mans darbs man šķiet interesants un aizraujošs, bet kalpošana Dievam — vienmuļa un garlaicīga?” Ja šajā ziņā būsim pret sevi atklāti, mēs sapratīsim, kur patiešām ir mūsu sirds.

10. Ko būtisku Jēzus palīdzēja saprast Martai?

¹⁰ Jēzus saviem sekotājiem mācīja, kā saskaņot materiālo un garīgo vajadzību apmierināšanu. Reiz viņš viesojās pie Marijas un tās māsas Martas. Marta bija aizņemta ar maltītes gatavošanu, bet Marija sēdēja pie Jēzus kājām un klausījās viņā. Kad Marta pasūdzējās, ka Marija viņai nepalīdz, Jēzus viņai atbildēja: ”Marija ir izraudzījusies to, kas ir labs, un tas viņai netiks atņemts.” (Lūk. 10:38—42.) Tā Jēzus paskaidroja kaut ko ļoti būtisku: lai mēs nekļūtu pārāk aizņemti ar dzīves materiālo pusi un lai apliecinātu, ka mīlam Kristu, mums ir jāizraugās ”tas, kas ir labs,” — mums galvenā vieta dzīvē jāierāda garīgām vērtībām.

11. Kas Bībelē ir teikts par atpūtu?

¹¹ Mums savā saspringtajā režīmā ir jāatrod laiks, kad pēc cītīga darba atpūsties un atjaunot spēkus. Bībelē ir rakstīts: ”Vai tad nu nebūtu cilvēkam pats labākais, ka viņš ēstu un dzertu un ļautu savai sirdij baudīt visus labumus par savām pūlēm?” (Sal. Māc. 2:24.) Jēzus apzinājās, ka viņam un viņa mācekļiem laiku pa laikam ir nepieciešams atpūsties. Pēc tam, kad mācekļi bija pavadījuši kādu laika posmu, aktīvi sludinot, Jēzus tiem sacīja: ”Nāciet kopā ar mani savrup uz kādu nomaļu vietu un mazliet atpūtieties!” (Marka 6:31, 32.)

12. Kas varētu notikt, ja cilvēks, kas vēlas kalpot Dievam, aizrautos ar izklaidi? Miniet piemēru.

¹² Cilvēkiem neapšaubāmi ir vajadzīga gan atpūta, gan izklaide. Bet pastāv risks, ka izpriecas var kļūt par galveno dzīvē. Pirmajā gadsimtā daļai sabiedrības bija nostāja: ”Ēdīsim un dzersim, jo rīt mums jāmirst.” (1. Kor. 15:32.) Līdzīgs domāšanas veids daudz kur pasaulē ir sastopams  arī tagad. Piemēram, pirms daudziem gadiem kāds jauns vīrietis vienā no Rietumeiropas valstīm sāka apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces, bet viņu tik ļoti bija aizrāvusi izklaide, ka viņš pārtrauca tās apmeklēt un vairs nemācījās Bībeli. Tomēr pēc kāda laika viņš aptvēra, ka pārmērīgā aizraušanās ar izklaidi viņam rada tikai sarūgtinājumu un problēmas. Vīrietis atsāka mācīties Bībeli un ar laiku kļuva par labās vēsts sludinātāju. Pēc kristīšanās viņš teica: ”Žēl, ka es izniekoju tik daudz laika, līdz atskārtu, ka dzīve, kas tiek pavadīta, kalpojot Jehovam, sagādā daudz lielāku prieku nekā pasaules piedāvātā izklaide.”

13. a) Paskaidrojiet, kāpēc pārāk daudz izklaides mums var kaitēt! b) Kā mēs varētu noskaidrot, vai mums ir līdzsvarota attieksme pret atpūtu un izklaidi?

¹³ Paturēsim prātā, ka atpūta un izklaide ir domāta, lai mēs atgūtu spēkus un mundrumu. Bet cik daudz laika tam ir vajadzīgs? To palīdz saprast šāds salīdzinājums. Daudziem no mums garšo saldumi. Tomēr mēs apzināmies, ka, pārtiekot tikai no kūkām un konfektēm, mēs sabojātu veselību, tāpēc mēs lietojam pilnvērtīgu uzturu. Kaut ko līdzīgu var teikt par izklaidi. Ja mūsu ”ēdienkartes” pamatā būtu atpūta un izpriecas, mūsu garīgums vājinātos. Lai tā nenotiktu, mums regulāri jāiesaistās garīgā darbībā. Kā mēs varam noskaidrot, vai mums ir līdzsvarota attieksme pret atpūtu un izklaidi? Mēs vienu nedēļu varētu pierakstīt, cik daudz stundu mēs veltām Bībeles pētīšanai gan personiski, gan kopā ar ģimeni, sapulču apmeklēšanai un sludināšanai un cik daudz stundu mēs veltām sportam, vaļaspriekam, televīzijai un videospēlēm. Ko mēs nedēļas beigās varētu secināt? Vai nevarētu būt, ka mums jālieto mazāk ”saldumu”? (Nolasīt Efesiešiem 5:15, 16.)

14. Pēc kā mums jāvadās, izvēloties atpūtas veidu un izklaidi?

¹⁴ Jehova mums ļauj izvēlēties, kā atpūsties, un ģimenē vīrs var pats noteikt, kāda izklaide būtu piemērota viņa ģimenei. Protams, tai jābūt saskaņā ar Jehovas izvirzītajiem principiem, ko mēs varam uzzināt Bībelē. * Pilnvērtīga atpūta ir ”Dieva dāvana”. (Sal. Māc. 3:12, 13.) Bez šaubām, dažādi cilvēki izvēlas dažādu izklaidi. (Gal. 6:4, 5.) Bet, lai kādu izklaidi mēs izvēlētos, tā nedrīkst kļūt dzīvē par galveno. Jēzus teica: ”Kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mat. 6:21.) Mīlestība pret Jēzu mūs mudina Dieva valstību uzskatīt par svarīgāku nekā visu citu, un tam ir jāatspoguļojas mūsu domās, vārdos un darbos. (Filip. 1:9, 10.)

15., 16. a) Kā tiekšanās pēc materiālas labklājības var kļūt par lamatām? b) Kādu gudru padomu par mantu deva Jēzus?

¹⁵ Pasaulē daudziem domas ir pārņemtas ar jaunākajām elektroniskajām ierīcēm, modi un tamlīdzīgām lietām. Tāpēc ikvienam kristietim regulāri sevi jāpārbauda, pievēršot uzmanību šādiem jautājumiem: ”Vai varētu būt, ka es vairāk laika pavadu, lasot par jaunākajiem automašīnu modeļiem vai pēdējo modi, nekā pavadu, gatavojoties draudzes sapulcēm? Vai es neesmu kļuvis tik ļoti  aizņemts ar ikdienas darīšanām, ka veltīju aizvien mazāk laika lūgšanām un Bībeles lasīšanai?” Ja mēs pamanām, ka tiekšanās pēc materiālas labklājības mūsu dzīvē sāk nomākt mīlestību pret Kristu, mums jāpārdomā Jēzus vārdi: ”Sargieties no mantrausības.” (Lūk. 12:15.) Kāpēc Jēzus izteica tik nopietnu brīdinājumu?

¹⁶ Viņš uzsvēra, ka ”neviens nevar kalpot diviem kungiem”, un paskaidroja: ”Jūs nevarat kalpot Dievam un bagātībai.” Tas nav iespējams tāpēc, ka abi Jēzus minētie kungi prasa nedalītu padevību. Cilvēks ”vai nu.. vienu nīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam pieķersies un otru nicinās”, teica Jēzus. (Mat. 6:24.) Tā kā neviens no mums nav pilnīgs, mums neatlaidīgi jācīnās ar ”savas miesas tieksmēm”, to vidū ar mantkārību. (Efes. 2:3.)

17. a) Kāpēc miesīgi noskaņotiem cilvēkiem ir grūti iegūt līdzsvarotu attieksmi pret mantu? b) Kas mums palīdz cīnīties ar materiālistiskām tieksmēm?

¹⁷ Miesīgi noskaņotiem cilvēkiem ir grūti iegūt līdzsvarotu attieksmi pret mantu. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi nespēj pareizi izvērtēt, kas ir svarīgākais no Dieva viedokļa. (Nolasīt 1. Korintiešiem 2:14.) Kad spriestspēja nedarbojas pareizi, cilvēkam kļūst grūtāk atšķirt labu no ļauna. (Ebr. 5:11—14.) Tāpēc dažiem rodas nepārvarama mantas kāre, bet mantas kāre ir vēlēšanās, kas nekad nav īsti apmierināma. (Sal. Māc. 5:9.) Materiālistiskas tieksmes var saindēt mūsu domāšanu. Lai tā nenotiktu, mums, tēlaini izsakoties, regulāri jāuzņem ”pretinde”, proti, jālasa Bībele. (1. Pēt. 2:2.) Pārdomas par Dieva vārdiem Jēzum palīdzēja pretoties kārdinājumiem, un arī mums pārdomas par Bībeles principiem un to izmantošana palīdz cīnīties ar materiālistiskām tieksmēm. (Mat. 4:8—10.) Ja mēs sekojam Bībeles principiem, mēs apliecinām Jēzum, ka mīlestība pret viņu mums ir svarīgāka nekā manta.

18. Ko mēs vēlamies apliecināt ar saviem lēmumiem?

¹⁸ Kad Jēzus jautāja Pēterim: ”Vai tu mani mīli vairāk nekā šīs?”, viņš tam atgādināja, ka dzīvē par svarīgāko jāuzskata garīgās vērtības. Pēteris, kura vārds nozīmē ”akmens; klints gabals”, turpmāk dzīvoja saskaņā ar sava vārda nozīmi, jo kalpošanā Jehovam bija nelokāms un nesatricināms kā klints. (Ap. d. 4:5—20.) Arī mēs esam apņēmušies nelokāmi mīlēt Kristu, nevis aizrauties ar darbu vai izklaidi vai padoties mantkārībai. Centīsimies ar saviem lēmumiem parādīt, ka pievienojamies Pētera vārdiem: ”Kungs, tu zini, ka es tevi sirsnīgi mīlu.”