1. Kādus upurus daudzi ir bijuši gatavi nest, un kāpēc?

MILJONIEM Dieva kalpu mūsdienās ir bijuši gatavi kaut ko upurēt. Daudzi brāļi un māsas ir izlēmuši palikt neprecēti. Ne mazums laulātu pāru ir pieņēmuši lēmumu bērnu laišanu pasaulē atlikt uz vēlāku laiku. Daudzas ģimenes ir izvēlējušās dzīvot vienkārši. Viņi visi ir pieņēmuši šādus lēmumus viena ļoti svarīga iemesla dēļ — viņi vēlas pēc iespējas lielākā mērā kalpot Jehovam. Viņi ir apmierināti ar to, kas viņiem ir, un paļaujas, ka Jehova gādās par viņu vajadzībām. Vai viņiem būs jāpieredz vilšanās? Nekādā gadījumā! Kāpēc tā var apgalvot? Tāpēc, ka Jehova vienmēr ir gādājis, lai viņa kalpiem būtu viss nepieciešamais. Piemēram, viņš svētīja Ābrahāmu, kurš ir ”tēvs visiem, kas tic”. (Rom. 4:11.)

2. a) Kāpēc, kā redzams no Ebrejiem 11:8—10, 16, Ābrahāms bija gatavs atstāt Ūru? b) Par ko ir runa šajā rakstā?

² Ābrahāms labprāt atstāja ērtu dzīvi Ūrā. Kāpēc viņš tā rīkojās? Tāpēc, ka viņš gaidīja ”pilsētu ar īstiem pamatiem”. (Nolasīt Ebrejiem 11:8—10, 16.) Kas tā ir par ”pilsētu”? Ar kādām grūtībām Ābrahāms saskārās, gaidīdams, kad tā tiks ”uzcelta”? Un kā mēs varam līdzināties Ābrahāmam un tiem, kas mūsdienās ir sekojuši viņa paraugam? Rakstā ir apskatīti šie jautājumi.

3. Kas ir pilsēta, kuru gaidīja Ābrahāms?

³ Pilsēta, kuru Ābrahāms gaidīja, ir Dieva valstība. Šo valstību veido Jēzus Kristus un 144 tūkstoši svaidīto kristiešu. Pāvils par Dieva valstību runāja kā par ”dzīvā Dieva pilsētu — debesu Jeruzālemi”. (Ebr. 12:22; Atkl. 5:8—10; 14:1.) Jēzus savus sekotājus mācīja lūgt par šo valstību  — lūgt, lai tā nāk un Dieva griba notiek uz zemes, tāpat kā debesīs. (Mat. 6:10.)

4. Ko, saskaņā ar 1. Mozus 17:1, 2, 6, Ābrahāms zināja par ”pilsētu” jeb valstību, kuru Dievs bija apsolījis?

⁴ Vai Ābrahāmam bija zināma informācija par to, kā tieši būs veidota Dieva valstība? Nē, nebija. Daudzu gadsimtu garumā tas bija ”dievišķais noslēpums”. (Efes. 1:8—10; Kol. 1:26, 27.) Tomēr Ābrahāms zināja, ka daži no viņa pēcnācējiem kļūs par ķēniņiem. Jehova viņam to bija īpaši apsolījis. (Nolasīt 1. Mozus 17:1, 2, 6.) Ābrahāmam bija stipra ticība Dieva solījumiem; bija tā, it kā viņš spētu redzēt Svaidīto jeb Mesiju, kam bija jākļūst par Dieva valstības ķēniņu. Tāpēc Jēzus ebrejiem varēja teikt: ”Jūsu tēvs Ābrahāms līksmoja, cerēdams ieraudzīt manu dienu, un viņš to ieraudzīja un priecājās.” (Jāņa 8:56.) Ābrahāms noteikti zināja, ka viņa pēcnācēji veidos tautu, pār kuru valdīts Jehovas iecelts ķēniņš, un viņš bija gatavs gaidīt Jehovas solījuma piepildīšanos.

5. Kā mēs zinām, ka Ābrahāms gaidīja ”pilsētu”, kuru bija apsolījis izveidot Dievs?

⁵ Kā Ābrahāms parādīja, ka gaida ”pilsētu” jeb valstību, kuru izveidos Dievs? Pirmkārt, Ābrahāms nekļuva ne par viena sava laika ķēniņa pavalstnieku. Viņš dzīvoja klejotāja dzīvi, ceļodams no vienas vietas uz citu, un nesāka atbalstīt nevienu no cilvēku valdniekiem. Un viņš necentās izveidot pats savu valsti. Ābrahāms klausīja Jehovam un gaidīja, kad Jehova piepildīs to, ko bija solījis. Tā viņš apliecināja izcilu ticību Dievam. Apskatīsim, kādas grūtības Ābrahāms pieredzēja un ko mēs no viņa varam mācīties.

6. Kāda bija pilsēta, ko atstāja Ābrahāms?

⁶ Ūra — pilsēta, kuru atstāja Ābrahāms, — piedāvāja drošu un ērtu dzīvi. To aizsargāja masīvi nocietinājumi, un no trim pusēm to ietvēra aizsarggrāvis. Ūras iedzīvotājiem bija labi attīstīta rakstība un aritmētika. Un šī pilsēta, domājams, bija rosīgs tirdzniecības centrs. Par  to liecina daudzie darījumu dokumenti, kas ir atrasti arheoloģiskajos izrakumos. Mājas bija būvētas no ķieģeļiem, pārklātas ar apmetumu un nobalsinātas. Dažās no mājām bija 13 vai 14 istabas, kas ieskāva bruģētu iekšpagalmu.

7. Kāpēc Ābrahāmam bija jāpaļaujas uz Jehovas aizsardzību?

⁷ Ābrahāmam bija jāpaļaujas, ka Jehova aizsargās viņu un viņa saimi. Kāpēc tā bija? Atcerēsimies, ka Ābrahāms un Sāra atstāja drošu un ērtu dzīvi savās mājās Ūrā, lai dzīvotu teltīs bīstamajos Kanaāna zemes plašumos. Viņus vairs neaizsargāja biezi mūri un dziļi aizsarggrāvji. Tagad viņi viegli varēja tikt apdraudēti un kļūt par uzbrukumu upuriem.

8. Ko kādā dzīves brīdī pieredzēja Ābrahāms?

⁸ Kaut arī Ābrahāms rīkojās saskaņā ar Dieva gribu, reiz viņš nonāca situācijā, kad viņam un viņa ģimenei trūka pārtikas. Zemē, uz kuru Jehova viņu bija sūtījis, iestājās ilgstošs bads. Tas bija tik smags, ka Ābrahāms nolēma uz kādu laiku ar savu ģimeni pārcelties uz Ēģipti. Taču, kad viņi bija Ēģiptē, tās valdnieks faraons paņēma pie sevis Ābrahāma sievu. Var tikai iedomāties, cik lielas raizes izjuta Ābrahāms, līdz Jehova faraonam lika atdot Sāru Ābrahāmam. (1. Moz. 12:10—19.)

9. Kādas sarežģītas situācijas Ābrahāms pieredzēja ģimenē?

⁹ Ābrahāmam bija jāpieredz arī sarežģītas situācijas ģimenē. Viņa mīļotajai sievai Sārai nevarēja būt bērnu. Šī iemesla dēļ viņiem gadu desmitiem bija jācīnās ar vilšanās sajūtu. Tad Sāra deva Ābrahāmam savu kalponi Hagari, lai tā dzemdētu Ābrahāmam un viņai bērnus. Bet, kad Hagarei bija iestājusies grūtniecība, viņa sāka nicināt Sāru. Situācija kļuva tik nopietna, ka Sāra padzina Hagari. (1. Moz. 16:1—6.)

10. Kādās situācijās tika pārbaudīta Ābrahāma paļāvība uz Jehovu?

¹⁰ Visbeidzot Sārai iestājās grūtniecība, un viņai piedzima dēls, kuru Ābrahāms nosauca par Īzāku. Ābrahāms mīlēja abus savus dēlus — gan Īzāku, gan Hagares dzemdēto dēlu Ismaēlu. Taču Ismaēls pret Īzāku izturējās slikti, tāpēc Ābrahāms bija spiests Ismaēlu un Hagari aizraidīt prom no mājām. (1. Moz. 21:9—14.) Pēc kāda laika Jehova Ābrahāmam teica, lai viņš upurē Īzāku. (1. Moz. 22:1, 2; Ebr. 11:17—19.) Abos šajos gadījumos Ābrahāmam bija jāpaļaujas, ka Jehova gādās, lai galu galā ar viņa dēliem viss būtu labi.

11. Kāpēc Ābrahāmam bija pacietīgi jāgaida uz Jehovu?

¹¹ Ābrahāmam bija jāmācās pacietīgi gaidīt uz Jehovu. Kad viņš ar savu saimi atstāja Ūru, viņam, visticamāk, bija pāri 70 gadiem. (1. Moz. 11:31—12:4.) Kādus simts gadus viņš dzīvoja teltīs, klejojot pa Kanaāna zemi. Ābrahāms nomira 175 gadu vecumā. (1. Moz. 25:7.) Bet viņš neredzēja piepildāmies Jehovas solījumu dot viņa pēcnācējiem mantojumā zemi, pa kuru viņš klejoja. Un viņš nenodzīvoja līdz laikam, kad tika nodibināta Dieva valstība — pilsēta, kuru viņš gaidīja. Tomēr no Bībeles var redzēt, ka Ābrahāmam bija garš, piepildīts mūžs. (1. Moz. 25:8.) Kaut arī Ābrahāms saskārās ar daudzām grūtībām, viņš saglabāja stipru ticību un bija gatavs gaidīt uz Jehovu. Kas viņam palīdzēja? Ar Ābrahāmu bija Jehova, kas viņu sargāja un izturējās pret viņu kā pret draugu. (1. Moz. 15:1; Jes. 41:8; Jēk. 2:22, 23.)

12. Ko mēs visi gaidām, un kam mēs pievērsīsim uzmanību?

 ¹² Līdzīgi Ābrahāmam, arī mēs gaidām ”pilsētu ar īstiem pamatiem”. Tomēr mums nav jāgaida, kad tā tiks uzcelta. Dieva valstība tika nodibināta 1914. gadā, un tā jau valda debesīs. (Atkl. 12:7—10.) Taču mums ir jāgaida, kad tā pārņems varu pār visu zemi. To gaidot, mums nākas pieredzēt dažādas grūtības, kas ir līdzīgas tām, ar kādām saskārās Ābrahāms un Sāra. Vai Jehovas kalpi mūsdienās ir spējuši sekot Ābrahāma piemēram? Sargtornī publicētie dzīvesstāsti parāda, ka, tāpat kā Ābrahāms un Sāra, daudzi ir apliecinājuši ticību un pacietību. Pievērsīsim uzmanību dažiem no šiem dzīvesstāstiem un tam, ko mēs no tiem varam mācīties.

13. Ko var mācīties no brāļa Voldena pieredzētā?

¹³ Būsim gatavi uz upuriem. Lai mūsu dzīvē galvenā vieta būtu Dieva ”pilsētai” jeb valstībai, mums jālīdzinās Ābrahāmam, kurš, vēlēdamies priecēt Dieva sirdi, bija gatavs nest upurus. (Mat. 6:33; Marka 10:28—30.) Lūk, ko pieredzēja brālis Bils Voldens no ASV. * 1942. gadā, neilgi pirms tam, kad viņam bija jābeidz universitāte un jāsaņem inženierzinātņu bakalaura grāds arhitektūrā, viņš sāka mācīties Bībeli Jehovas liecinieku vadītās nodarbībās. Viens no universitātes pasniedzējiem Bilam bija atradis darbu, kurā viņš varētu strādāt pēc universitātes absolvēšanas, bet Bils no tā atteicās. Viņš paskaidroja, ka ir nolēmis netiekties pēc karjeras, jo vēlas darīt vairāk kalpošanā Dievam. Drīz pēc tam Bils tika iesaukts militārajā dienestā. Viņš ar cieņu paskaidroja, ka atsakās dienēt armijā. Iznākumā viņam tika piespriests 10 000 dolāru liels naudas sods un piecu gadu ieslodzījums cietumā. Pēc trim gadiem viņš tika atbrīvots. Vēlāk viņš tika uzaicināts mācīties Gileādas skolā  un tad nosūtīts kalpot par misionāru Āfrikā. Bils apprecējās ar kādu kristieti, vārdā Eva. Viņi kopā kalpoja Āfrikā, un kalpošana tur bija saistīta ar dažādiem upuriem. Ar laiku viņi atgriezās ASV, lai rūpētos par Bila māti. Sava dzīvesstāsta beigās Bils teica: ”Man acīs saskrien prieka asaras, kad domāju par to, cik liels gods man ir bijis kalpot Jehovam vairāk nekā 70 gadu garumā! Es viņam bieži pateicos par to, ka viņš man ir palīdzējis padarīt kalpošanu par manu dzīves ceļu.” Vai arī jūs varat padarīt pilnas slodzes kalpošanu par savu dzīves ceļu?

14., 15. Ko mēs varam mācīties no tā, ko pieredzēja brālis un māsa Apostolidi?

¹⁴ Negaidīsim, ka mūsu dzīve būs brīva no raizēm un grūtībām. No Ābrahāma pieredzētā var mācīties, ka arī tiem, kas visu savu dzīvi velta kalpošanai Jehovam, ir jāsaskaras ar problēmām. (Jēk. 1:2; 1. Pēt. 5:9.) Tā tas bija ar mūsu brāli Aristoteli Apostolidi. * Viņš kristījās 1946. gadā Grieķijā. 1952. gadā viņš saderinājās ar māsu Eleni, kura, tāpat kā viņš, vēlējās pēc iespējas lielākā mērā kalpot Jehovam. Diemžēl Eleni radās nopietnas veselības problēmas, un viņai tika diagnosticēts smadzeņu audzējs. Audzējs tika izoperēts, tomēr jau dažus gadus pēc apprecēšanās audzējs parādījās atkārtoti. Ārsti izdarīja vēl vienu operāciju, taču pēc tās Eleni iestājās daļēja paralīze un radās nopietni runas traucējumi. Par spīti savām veselības problēmām, kā arī vajāšanām, ko tajā laikā pieredzēja Jehovas liecinieki, Eleni turpināja būt dedzīga sludinātāja.

¹⁵ Brālis Apostolids rūpējās par savu sievu 30 gadu garumā. Šajā laikā viņš kalpoja par draudzes vecāko, darbojās kongresu komitejās un palīdzēja kongresa nama būvniecībā. 1987. gadā Eleni, sludinādama pie mājām, cieta negadījumā. Viņa trīs gadus nogulēja komā un tad nomira. Runājot par savu dzīvi, brālis Apostolids sacīja: ”Daudzu gadu garumā smagu apstākļu, sarežģītu problēmu un  neparedzētu pārmaiņu dēļ man ir bijis jābūt izturīgam un neatlaidīgam. Jehova man vienmēr ir devis nepieciešamo spēku.” (Ps. 94:18, 19.) Cik gan ļoti Jehova mīl tos, kas kalpošanā dara labāko, ko spēj, arī pieredzot grūtības!

16. Kādu labu padomu brālis Nors deva savai sievai?

¹⁶ Vērsīsim savu skatu uz nākotni. Ābrahāms turēja prātā nākotnē gaidāmās svētības, un tas viņam deva spēku izturēt grūtības. Līdzīgi bija ar mūsu māsu Odriju Haidu. Viņa centās saglabāt pozitīvu skatījumu uz dzīvi, kaut arī viņas pirmais vīrs Neitans Nors nomira no vēža, bet otrais vīrs Glens Haids saslima ar Alcheimera slimību. * Viņa minēja, ka viņai palīdzēja vārdi, ko dažas nedēļas pirms savas nāves bija sacījis brālis Nors. Viņa pastāstīja: ”Neitans man atgādināja: ”Pēc nāves mūsu cerība ir droša, un mums nekad vairs nebūs jācieš.” Pēc tam viņš mani mudināja: ”Raugies uz priekšu, jo tur ir tava balva.” [..] Vēl viņš piebilda: ”Esi aizņemta — centies izmantot savu dzīvi, lai darītu kaut ko citu labā. Tā tu atradīsi dzīvē prieku.”” Tas patiešām ir vērtīgs padoms — būt aizņemtiem, darot labu citiem, un ”priecāties cerībā”! (Rom. 12:12.)

17. a) Kādi mums ir iemesli vērst skatu uz nākotni? b) Kā tas, ja rīkojamies saskaņā ar vārdiem, kas lasāmi Mihas 7:7, mums palīdzēs pieredzēt nākotnē gaidāmās svētības?

¹⁷ Mēs dzīvojam laikā, kad ir vairāk iemeslu kā jebkad agrāk vērst skatu uz nākotni. Notikumi pasaulē skaidri liecina, ka mēs dzīvojam šīs pasaules pēdējo dienu beigu daļā. Drīz mums vairs nebūs jāgaida laiks, kad ”pilsēta ar īstiem pamatiem” pārņems varu pār zemi. Viena no daudzajām svētībām, ko mēs pieredzēsim, būs mūsu mīļo tuvinieku augšāmcelšana. Tajā laikā Jehova atalgos Ābrahāmu par viņa ticību un pacietību, pieceļot viņu un viņa tuviniekus no nāves. Vai jūs būsiet starp tiem, kas to pieredzēs? Tā būs, ja, līdzīgi Ābrahāmam, jūs būsiet gatavi nest upurus Dieva valstības dēļ, saglabāsiet ticību grūtībās un mācīsieties pacietīgi gaidīt uz Jehovu. (Nolasīt Mihas 7:7.)