1., 2. a) Ko Ēlifass un Bildads teica par cilvēku pūlēm kalpošanā Dievam? b) Kā Jehova darīja zināmu savu viedokli?

”VAI Dievam no cilvēka ir kāds labums? Nē, ja cilvēks ir prātīgs, tad atlec gan labums pašam. Vai Visuvarenajam ir kāds labums, ka tu esi taisnprātīgs?” (Īj. 22:1—3.) Vai jūs kādreiz ir nodarbinājuši tamlīdzīgi jautājumi? Temanietis Ēlifass, kas uzdeva šos jautājumus Ījabam, uzskatīja, ka atbilde ir noliedzoša. Viņa draugs šuahietis Bildads pat apgalvoja, ka cilvēks Dieva acīs nemaz nevar būt taisns. (Nolasīt Ījaba 25:4.)

² Šie Ījaba viltus mierinātāji bija pārliecināti, ka Jehovam nav svarīgi mūsu centieni viņam uzticīgi kalpot un ka viņš mūs nevērtē augstāk par kodi vai tārpu. (Īj. 4:19; 25:6.) Varētu likties, ka Ēlifasa un Bildada teiktajā izpaudās pazemība. (Īj. 22:29.) Kad raugāmies no augsta kalna vai pa lidmašīnas logu, cilvēku veikums patiešām izskatās sīks un nenozīmīgs. Bet vai tā uz mūsu kalpošanu un pūliņiem valstības labā raugās Jehova, kas ir nesalīdzināmi augstāks par mums? Jehova darīja zināmu savu viedokli, nosodīdams Ēlifasu, Bildadu un Cofaru par viņu nepatiesajiem izteikumiem, un viņš uzsvēra, ka ir apmierināts ar Ījabu, lietojot vārdus ”mans kalps Ījabs”. (Īj. 42:7, 8.) Tātad nav nekādu šaubu, ka ”Dievam no cilvēka ir.. labums”.

3. Ko Ēlihus teica par cilvēku pūlēm kalpošanā, un kāda doma bija ietverta viņa teiktajā?

³ Tomēr, kad Ēlihus jautāja: ”Ja tu esi taisns, kas Viņam no tam tiek? Jeb vai Viņš saņem sev kaut ko tavas rokas dāvinātu?”, Jehova viņam par to neaizrādīja. (Īj. 35:7.) Vai arī Ēlihus domāja, ka mūsu pūles kalpošanā ir bezjēdzīgas? Nebūt nē! Ēlihus vārdos bija ietverta cita doma, proti: nav tā, ka Jehova nevarētu iztikt bez mūsu kalpošanas. Jehova ir pilnīgs, viņam nekā netrūkst. Mēs nevaram dot viņam neko, kas viņu padarītu bagātāku vai stiprāku. Patiesībā visu labo, kas mums piemīt, pozitīvas īpašības, spējas un spēku, mums ir dāvājis Dievs, un viņam nav vienalga, kā mēs to lietojam.

4. Ar ko Jehova salīdzina mūsu žēlastības darbus?

⁴ Ja mēs atbalstām citus Jehovas kalpus, viņš to uzskata par mīlestības izpausmi pret viņu pašu. Salamana Pamācību grāmatā, 19. nodaļas 17. pantā, ir teikts: ”Kas iežēlojas par nabago, aizdod naudu tam Kungam, un Tas viņam atmaksās par viņa labo darbu.” Šis Bībeles pants apliecina, ka Jehova ievēro ikvienu šādu žēlastības darbu, kas paveikts to labā, kuriem vajadzīga palīdzība. Mēs varam secināt, ka Visuma Radītājs uzskata sevi par parādnieku tiem, kas rīkojas žēlsirdīgi, un, pēc viņa domām, šādi darbi ir pelnījuši, ka par tiem atlīdzina ar viņa labvēlību un svētībām. To ir arī apstiprinājis Dieva Dēls — Jēzus. (Nolasīt Lūkas 14:13, 14.)

5. Kādi jautājumi ir apskatīti šajā rakstā?

⁵ Jehova, uzticēdams pravietim Jesajam kļūt par viņa pārstāvi, parādīja, ka viņam ir prieks iesaistīt dievbijīgus cilvēkus darbos, kas veicina viņa nodoma piepildīšanos. (Jes. 6:8—10.) Jesaja labprāt piekrita šim aicinājumam. Mūsdienās tūkstošiem cilvēku pauž tādu pašu attieksmi, kad Jehovas darbā ir jāuzņemas dažādi grūti uzdevumi, un it kā saka: ”Redzi, es esmu še, sūti mani!” Taču kāds varētu spriest: ”Vai ir kāda nozīme tam, cik daudz es pūlos? Es, protams, esmu pateicīgs, ka Jehova man ļauj piedalīties viņa darbā, bet vai tad viņš nepanāks sava mērķa piepildīšanos neatkarīgi no manām pūlēm?” Padomāsim, kā notikumi, kas risinājās Deboras un Baraka dzīves laikā, palīdz gūt atbildi uz šiem jautājumiem.

6. Kāpēc varēja likties, ka izraēliešiem nav nekādu cerību cīņā pret Jabīna karapulku?

⁶ Kanaāniešu valdnieks Jabīns 20 gadus bija ”smagi apspiedis” izraēliešus. Lauku apvidu iedzīvotāji pat baiļojās iziet ārpus mājas. Izraēliešiem nebija gandrīz nekādu ieroču, nedz arī bruņu. Bet viņu apspiedējiem bija 900 ”dzelzs ratu” *. (Soģu 4:1—3, 13; 5:6—8.)

7., 8. a) Kādus norādījumus Baraks saņēma no Jehovas vispirms? b) Kā izraēlieši sakāva Jabīna karaspēku? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

⁷ Tomēr Jehova ar pravietes Deboras starpniecību deva izraēlietim Barakam skaidru norādījumu: ”Celies un dodies uz Tābora kalnu un ņem sev līdzi desmit tūkstoš vīrus no Naftaļa dēliem un no Zebulona dēliem. Tad Es tev pievedīšu Kišonas ielejā Siseru, Jabīna karaspēka virspavēlnieku, kopā ar viņa kara ratiem un viņa pulkiem, un Es viņus nodošu tavā rokā.” (Soģu 4:4—7.)

⁸ Izraēliešu starpā izplatījās ziņas par gaidāmo kauju, un brīvprātīgie sapulcējās pie Tābora kalna. Baraks no Jehovas saņēma tālākus norādījumus un bez kavēšanās sāka rīkoties. (Nolasīt Soģu 4: 14—16.) Sākoties galvenajai kaujai, kas notika pie Taānakas, pēkšņi savilkās biezi negaisa mākoņi, un lietusgāzes pārvērta kaujas lauku dubļu jūrā. Baraks ar saviem vīriem vajāja Siseras armiju 24 kilometrus — līdz pat Harošet-ha-Gojimai. Arī Sisera bēga no kaujas lauka, taču viņa reiz tik draudīgie kara rati iestiga dubļos, un, no tiem izlēcis, viņš tālāk bēga kājām, līdz sasniedza Caānanimu. Sisera patvērās kenieša Hebera sievas Jaēlas teltī. Siseras spēki bija izsīkuši, un viņš ieslīga dziļā miegā. Tad Jaēla, ne mirkli nevilcinādamās, viņu drosmīgi nonāvēja. (Soģu 4:17—21.) Izraēliešu ienaidnieki bija pilnībā sakauti. *

9. Ko par izraēliešu kauju ar Siseras karaspēku var uzzināt Soģu grāmatas 5. nodaļas 20. un 21. pantā?

⁹ Soģu grāmatas 4. un 5. nodaļa papildina viena otru, un katrā no tām ir atrodama vērtīga informācija par šiem notikumiem. Piemēram, 5. nodaļas 20. un 21. pantā ir teikts: ”No debesīm līdzi karoja zvaigznes, no saviem zvaigžņu ceļiem tās karoja pret Siseru. Kišonas upe tos ir aizskalojusi sev līdzi.” Vai tas nozīmē, ka izraēliešiem palīdzēja eņģeļi vai ka pār pretiniekiem nolija meteorītu lietus? Bībelē tas nav paskaidrots. Tomēr tik spēcīgas lietusgāzes, kuras sākās tieši vajadzīgajā brīdī un kuru dēļ 900 kaujas ratu kļuva nelietojami, nevar izskaidrot ne ar ko citu kā ar Dieva iejaukšanos notikumu gaitā. Soģu grāmatas 4. nodaļas 14. un 15. pantā ir vairākkārt uzsvērts, ka gods par uzvaru pienākas Jehovam. Neviens no desmit tūkstošiem izraēliešu brīvprātīgo karotāju nevarēja piedēvēt sev nopelnus par tautas atbrīvošanu no apspiedējiem.

10., 11. Kas, iespējams, bija Merosa, un kāpēc tā tika nolādēta?

¹⁰ Deboras un Baraka dziesmā, kurā par brīnumaino uzvaru tika slavēts Jehova, bija ietverti arī šādi neparasti vārdi: ””Lādiet Merosu!” Tā saka tā Kunga eņģelis: ”Lādēdami lādiet viņas iedzīvotājus! Tāpēc, ka tie nav nākuši palīgā tam Kungam, — palīgā tam Kungam vareno pulkos!”” (Soģu 5:23.)

¹¹ Lāsts, kas tika izteikts Merosai, acīmredzot īstenojās tik pamatīgi, ka mūsdienās nav vairs zināms, kur tā atradās. Iespējams, tā bija pilsēta, kuras iedzīvotāji nebija vēlējušies atsaukties uz aicinājumu pievienoties brīvprātīgo karotāju pulkam. Ir neiedomājami, ka Merosas iedzīvotāji nebūtu dzirdējuši par Jehovas aicinājumu pulcēties kaujai ar Siseru, jo no šī paša apgabala taču bija ieradušies desmit tūkstoši brīvprātīgo. Tāpat ir iespējams, ka tā bija pilsēta, kurai cauri bēga Sisera un kuras iedzīvotāji neizmantoja izdevību viņu sagūstīt. Iztēlosimies merosiešus noskatāmies, kā ļaundara slavu iemantojušais karavadonis viens pats skrien cauri viņu pilsētai, izmisīgi meklēdams glābiņu. Tā būtu bijusi lieliska iespēja izdarīt labu darbu, lai atbalstītu Jehovas nodomu, un pēc tam saņemt viņa svētības. Bet, kad viņiem radās šī izdevība un viņi varēja izvēlēties — darīt kaut ko Jehovas labā vai nedarīt neko —, viņi pilnīgā vienaldzībā ne pirksta nepakustināja. Šāda attieksme ir krasā pretstatā Jaēlas drosmīgajai rīcībai, kas dziesmā ir slavēta tūlīt pēc tam, kad ir izteikts nosodījums Merosai. (Soģu 5:24—27.)

12. Kāds pretstats starp divām izraēliešu grupām ir redzams Soģu 5:9, 10, un ko mēs no tā varam mācīties?

¹² Soģu grāmatas 5. nodaļas 9. un 10. pantā ir labi redzama atšķirība starp  izraēliešiem, kas bija pievienojušies Baraka karapulkam, un tiem, kas neatsaucās uz aicinājumu. Debora un Baraks uzslavēja ”Israēla vadoņus un brīvprātīgos tautas vidū”. Cik gan ļoti viņi atšķīrās no tiem, kas ”jāja uz balti mirdzošām ēzeļu mātēm”, tas ir, bija pārāk lepni, lai atbalstītu Baraku, un no tiem, kas ”sēdēja uz persiešu audumiem”, tas ir, pārlieku mīlēja dzīves ērtības! Pretstatā tiem, kas ”brīvi pastaigājās pa ceļu”, tas ir, izvairījās no grūtībām, Baraka līdzgaitnieki bija gatavi karot Tābora klinšainajās nogāzēs un Kišonas applūdušajā un dubļainajā ielejā. Visi vieglas dzīves tīkotāji tika aicināti: ”Apdomājiet!” Patiesi, viņiem bija jāapdomā, kādas iespējas piedalīties Jehovas nodoma īstenošanā viņi bija palaiduši garām. Tas pats arī tagad ir jāapdomā ikvienam, kas neizmanto visas iespējas kalpot Dievam.

13. Ar ko Rūbena, Dana un Ašera ciltis atšķīrās no Zebulona un Naftaļa ciltīm?

¹³ Izraēliešu brīvprātīgie paši savām acīm varēja vērot, kā Jehova izpauž savu varenību. Viņiem bija bagātīga viela sarunām par ”tā Kunga taisnīgajiem un svētības pilnajiem darbiem”. (Soģu 5:11.) Savukārt Rūbena, Dana un Ašera ciltīm, kurām pievērsta uzmanība Soģu grāmatas 5. nodaļas 15. līdz 17. pantā, svarīgāka bija dzīves materiālā puse — ganāmpulki, kuģi un piestātnes jūras krastmalā — nekā darbs, ko vadīja Jehova. Pilnīgi pretēja bija Zebulona un Naftaļa cilšu nostāja: šo cilšu piederīgie bija ”ar mieru ziedot savu dzīvību”, lai atbalstītu Deboru un Baraku. (Soģu 5:18.) Mēs varam daudz ko mācīties no izraēliešu dažādās attieksmes pret iespēju parādīt labprātību.

14. Kā mēs varam apliecināt, ka atbalstām Jehovas varu?

¹⁴ Dieva kalpiem mūsdienās karos nav jāpiedalās, bet mēs varam apliecināt savu drosmi, dedzīgi sludinot. Jehovas organizācijā ir vajadzīgs arvien vairāk cilvēku, kas būtu gatavi uzņemties papildu pienākumus kalpošanā. Ļoti daudz brāļu  un māsu — pionieri, Bēteles darbinieki, valstības zāļu būvniecības programmas brīvprātīgie — apliecina labprātību, veicot pilnas slodzes kalpošanu Dievam. Vēl daudzi citi, gan gados jauni, gan veci, veic brīvprātīgo darbu kongresos. Tāpat svarīgus pienākumus ir uzņēmušies daudzi draudžu vecākie, kas darbojas komitejās saziņai ar slimnīcām un organizē kongresus. Visi šie Jehovas kalpi var būt pārliecināti, ka Jehovu ļoti iepriecina viņu labprātība un viņš to nekad neaizmirsīs. (Ebr. 6:10.)

15. Kas mums palīdzēs noteikt, vai, kalpojot Jehovam, mēs nezaudējam labprātību?

¹⁵ Ikvienam no mums būtu jāpārdomā: ”Vai es apmierinos ar to, ka pats daru tikai nedaudz, kamēr lielāko daļu darba paveic citi? Vai es neesmu sācis materiālajām vērtībām ierādīt pārmērīgi lielu vietu dzīvē, un vai tas nav apslāpējis manu labprātības garu? Vai man, tāpat kā Barakam, Deborai, Jaēlai un desmit tūkstošiem brīvprātīgo kareivju, ir pietiekami liela ticība un drosme, lai pildītu skaidros Jehovas norādījumus jebkurā situācijā?” Ja mēs domājam par pārcelšanos uz citu valsti, kur ceram uzlabot savu materiālo stāvokli, būtu labi sev uzdot jautājumu: ”Vai es esmu ar lūgšanām pārdomājis, kā mana pārcelšanās ietekmēs ģimeni un draudzi?” *

16. Vai mēs varam Jehovam dāvāt kaut ko tādu, kā viņam nav? Paskaidrojiet.

¹⁶ Jehova mūs pagodina, ļaujot mums, parastiem cilvēkiem, atbalstīt viņa varu. Jau kopš Ādama un Ievas laikiem Sātans cenšas panākt lai cilvēki atbalsta nevis Jehovas, bet viņa varu. Tātad, atbalstot Jehovas varu, mēs skaidri parādām, kurā pusē mēs esam. Jehovu iepriecina mūsu vēlme palikt uzticīgiem un ticība, kas izpaužas mūsu labprātīgajā kalpošanā. (Sal. Pam. 23:15, 16.) Jehova var atbildēt uz Sātana nievām, norādot uz mūsu uzticīgo kalpošanu. (Sal. Pam. 27:11.) Tātad var teikt, ka, palikdami uzticīgi un paklausīgi Jehovam, mēs dodam viņam dārgu dāvanu, kas viņam sagādā bezgala lielu prieku.

17. Kas, saskaņā ar Soģu 5:31, notiks nākotnē?

¹⁷ Drīz uz zemes dzīvos tikai tādi cilvēki, kas atbalsta vienīgi Jehovas varu. Mēs tik ļoti ilgojamies pieredzēt šo laiku! Mēs pievienojamies Deboras un Baraka dziesmas vārdiem: ”Lai, Kungs, aiziet bojā visi Tavi ienaidnieki! Bet tie, kas Viņu mīl, lai tie ir kā uzlecoša saule savā spēkā.” (Soģu 5:31.) Jehova atbildēs uz šo lūgumu, iznīcinot Sātana ļauno pasauli. Armagedona kaujā nebūs jācīnās brīvprātīgajiem no cilvēku vidus. Tajā laikā mēs varēsim ”ieņemt vietas un vērot, kā tas Kungs.. izglābs” savus kalpus. (2. Laiku 20:17.) Bet, kamēr šis laiks vēl nav pienācis, nekavēsimies izmantot visas iespējas dedzīgi un drosmīgi atbalstīt Jehovas varu.

18. Kā mūsu labprātīgā kalpošana var ietekmēt citus?

¹⁸ ”Tauta devās karā brīvu prātu, par to slavējiet to Kungu!” Kā var redzēt šajos vārdos, Debora un Baraks sāka savu uzvaras dziesmu, slavējot Jehovu, nevis cilvēkus. (Soģu 5:1, 2.) Arī mūsu labprātīgā kalpošana var pamudināt citus slavēt Jehovu.