Klinšu ibiss — piespiedu nometnieks

PIECI ceļinieki gatavojas tālam lidojumam, un pavadītāji ir atnākuši pamāt tiem ardievas. Uzmetuši vēl pēdējo skatienu vietai, kur līdz šim ir bijušas to mājas, visi pieci paceļas spārnos un apņēmīgi dodas pretī apvārsnim. Drīz tie jau ir nozuduši tālumā.

Šāda aina bija vērojama Turcijā, Biredžikas klinšu ibisu audzētavā netālu no Eifratas upes. Pieci drosmīgie ceļinieki bija klinšu ibisi, kuriem pie kājas bija piestiprināti satelītraidītāji, lai cilvēki varētu izsekot to gaitām. Pavadītāju pulks — audzētavas darbinieki un viesi — ar bažām nolūkojās, kā putni aizlido pretī nezināmam liktenim. Atlika tikai minēt, vai ibisi kādreiz vēl atgriezīsies mājās.

Ar ko šie putni ir īpaši? Uz kurieni tie lido? Un kāpēc klinšu ibisu migrācija piesaista tik lielu uzmanību?

Apdraudēta suga

Klinšu ibisi ir apdraudēta putnu suga, kuras raksturīga pazīme ir kailā galva. Kad mazie putnēni izšķiļas, tiem uz galvas ir spalvas, bet pieaugot putns tās zaudē. Pārējo ibisa ķermeni sedz melnu spalvu tērps, kas saules gaismā vizmo metāliski zaļā, kaparbrūnā un violetā nokrāsā. Izņemot pašu galvas virsu, ibisa kailā āda un knābis ir sarkani, un putnu rotā pagarinātu spalvu pušķis pie pakauša.

Klinšu ibisi, kuru dabiskais mūža garums ir 25 līdz 30 gadi, briedumu sasniedz trīs četru gadu vecumā, un to ēdienkartē ietilpst kukaiņi, ķirzakas un sīki zīdītāji. Ibisu mātīte dēj olas reizi gadā un perē tās apmēram četras nedēļas. Dējumā vidēji ir no vienas līdz trim olām. Interesanti, ka klinšu ibisi parasti visu mūžu paliek uzticīgi vienam partnerim. Ja viens putns no pāra iet bojā, otrs sēro par zaudējumu. Bieži pat ir novērots, ka vientuļais ibiss pārstāj ēst un nomirst badā vai nositas, krītot no klints.

 Biredžikas iedzīvotāji zina stāstīt, ka līdz pat 20. gadsimta sākumam pavasara ieskaņā ļaudis rīkoja svētkus par godu klinšu ibisu pārlidošanai. Ibisus uzskatīja par pavasara vēstnešiem. Februāra vidū, kad svinēja šo gājputnu atgriešanos, bungu rīboņas un līksmu ceremoniju pavadībā no Eifratas upes krastā tika vilktas laivas.

Kādreiz klinšu ibisu bari bija tik lieli, ka, pacēlušies spārnos, putni izskatījās kā milzīgs, melns mākonis. Taču pagājušajā gadsimtā to skaits strauji samazinājās, un sevišķi krass kritums ir pieredzēts pēdējos 50 gados. Bija laiks, kad Biredžikas kolonijā perēja 500 līdz 600 ibisu pāru, bet 20. gadsimta 50. gados, kad lauksaimniecībā arvien intensīvāk sāka lietot pesticīdus, populācijai tika nodarīts liels ļaunums. Šobrīd pasaulē klinšu ibisu ir atlicis pavisam maz.

Aizsardzības pasākumi Turcijā

Biredžikas audzētava ir dibināta 1977. gadā. Līdz 1990. gadam audzētavas putniem vasaras nogalē ļāva lidot projām uz ziemošanas vietām, bet togad atgriezās tikai viens putns, tāpēc tika pieņemts lēmums vairs neļaut ibisiem doties migrācijas pārlidojumā. Ap to laiku, kad instinkts liek ibisiem posties ceļā, t.i., jūlija beigās un augusta sākumā, audzētavas darbinieki ievietoja putnus slēgtās mītnēs, kur tos turēja līdz nākamā gada februārim vai martam, kad būtu to dabiskais atlidošanas laiks.

1997. gadā audzētāji mēģināja atjaunot ibisu migrāciju, diemžēl neviens no 25 putniem, kurus viņi palaida ceļā, tā arī neatgriezās. Kopš 1998. gada, rudenim tuvojoties, visus ibisus atkal ievieto putnu mājās, lai neļautu tiem atstāt dzimteni. Bet, kaut arī ibisi piespiedu kārtā ir kļuvuši par nometniekiem, to kolonija Biredžikā plaukst, un īpatņu skaits tajā gandrīz jau ir sasniedzis simtu.

Neskaidra nākotne

2007. gadā tika izdarīts vēl viens mēģinājums, izlaižot sākumā pieminēto piecu putnu grupu. Skumji, bet no tiem mājās pārradās tikai divi. 2008. gadā vēl vienai grupai ļāva doties migrācijas lidojumā, taču rezultāts bija vēl bēdīgāks — no šiem putniem neatgriezās neviens. Pētnieki ziņoja, ka ibisi ceļā uz dienvidiem bija sasnieguši Jordānijas teritoriju un tur gājuši bojā no saindēšanās. Tas nozīmē, ka par spīti populācijas pieaugumam audzētavā un zinātnieku un varas pārstāvju pūliņiem klinšu ibisu nākotne joprojām ir neziņā tīta.

Lai gan pašu ibisu drošības labad cilvēki neļauj tiem doties gājputnu gaitās, Biredžikas pieredze liecina, ka klinšu ibisi nav zaudējuši migrācijas instinktu. Šis fakts sasaucas ar Bībeles vārdiem, kas lasāmi Jeremijas grāmatas 8. nodaļas 7. pantā: ”Pat stārks apakš debess zina savu laiku, un ūbele un bezdelīga un dzērve ietur savu atnākšanas laiku.”

[Norādes par attēlu autortiesībām 10. lpp.]

Pa kreisi: Richard Bartz; pa labi: © PREAU Louis-Marie/age fotostock