Kāpēc es atteicos no spožas karjeras

PASTĀSTĪJUSI MARTA TERESA MARKESA

CIK vien sevi atceros, man vienmēr ir paticis dziedāt. Būdama pavisam maza meitene, es jau biju dziedājusi radio. Bērnībā es gāju bērnudārzā, bet skolā es nekad neesmu mācījusies. Taču vēlāk es Mehiko apmeklēju vokālās nodarbības, kuras pasniedza nacionālā simfoniskā orķestra diriģents.

1969. gadā, kad man bija 24 gadi, kāda draudzene, kas bija dejotāja, mani aicināja atnākt uz noklausīšanos tolaik prestižajā restorānā La Rampa Azul. Es izpildīju meksikāņu komponista Tomasa Mendesa slaveno dziesmu Cucurrucucú paloma un izpelnījos klausītāju atzinību. Tā sākās mana profesionālā dziedātājas karjera. Es uzstājos ar skatuves vārdu Romēlija Romela.

Man bija iespēja sadarboties ar Tomasu Mendesu, Kuko Sančesu, Huanu Gabrielu un citiem talantīgiem meksikāņu komponistiem un dziedātājiem. Es biju sajūsmā, redzot savu vārdu krāsainos reklāmas uzrakstos, laikrakstos un žurnālos. Es dziedāju naktsklubos un radio un koncertturnejās apbraukāju Meksiku un Belizu. Es strādāju arī kopā ar pazīstamo meksikāņu komiķi Leonorildu Očoju, kad Meksikas televīzijā samērā nesen bija parādījies viņas šovs.

Ar laiku es kļuvu diezgan populāra un pelnīju lielu naudu — es varēju atļauties tādas greznības kā ūdeļādas kažoki, dārglietas un ekskluzīvi apartamenti. Varētu domāt, ka man bija viss, ko sirds var kārot, tomēr es nebiju laimīga. Mani māca tukšuma sajūta. Es biju audzināta katoļticībā, bet man bija kauns iet uz baznīcu, jo sava nekārtīgā dzīvesveida dēļ es jutos netīra.

Kā sāka veidoties mana mīlestība pret Jehovu

Gatavojoties ierakstīt savu pirmo plati, mēģinājuma laikā es pastāstīju par saviem pārdzīvojumiem kādai draudzenei — rančeras dziedātājai Lorenai Vongai. Es viņai teicu, ka gribētu būt mūķene un palīdzēt likteņa pabērniem. ”Mūķene?! Vai tu traka esi!” izsaucās Lorena.

Pēc tam viņa jautāja: ”Vai tu zini, kāds ir Dieva vārds?”

”Kungs Jēzus Kristus,” es atbildēju.

”Nē, viņu sauc Jehova,” iebilda mana draudzene. ”Jēzus ir viņa Dēls.”

”Jehova?” es brīnījos. Šis vārds man bija pilnīgi svešs. Lorena man iedeva Bībeli un apsolīja, ka atsūtīs pie manis savu Bībeles skolotāju, kas ir Jehovas liecinieks. *

Katru reizi, kad satiku Lorenu, es viņai jautāju, kad viņa beidzot izpildīs savu solījumu. Man ļoti gribējās vairāk zināt par Dievu.

 Es ķēros pie Bībeles lasīšanas pati un pārsteigta ieraudzīju, ka Dieva vārds tiešām ir Jehova. Es arī izlasīju Bībelē desmit baušļus, un viens no tiem man trāpīja tieši sirdī. Tas skan: ”Tev nebūs laulību pārkāpt.” (2. Mozus 20:14.) Tolaik es dzīvoju kopā ar precētu vīrieti, kas bija mana astoņus mēnešus vecā dēla tēvs. Tas bija mans otrais bērns, un arī ar vecākā dēla tēvu es nebiju bijusi precējusies.

Kādu dienu, kad es savā greznajā dzīvoklī mācījos dziesmu jaunam šovam, pie manām durvīm kāds klauvēja. Bija atnācis Lorenas Bībeles skolotājs Maurisio Linaress ar savu sievu. Viņi man uz Bībeles pamata paskaidroja, kādu nākotni Dievs ir paredzējis cilvēkiem, un iedeva man grāmatu Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi *. Kaut gan sarežģītākos vārdus man bija grūti uztvert, šo grāmatu es izlasīju vienā naktī. Tā sāka veidoties mana mīlestība pret Jehovu.

Lielas pārmaiņas

Jehovas liecinieki man palīdzēja gan iepazīt Bībeli, gan uzlabot lasītprasmi, un es arvien skaidrāk sapratu, ka man ir jāmaina dzīvesveids, ja vēlos iepriecināt Jehovu. Es sāku atbrīvoties no savām svēto figūrām, medaljoniem un talismaniem, kaut gan tie bija dārgi zelta priekšmeti.

Īpaši grūti man bija atmest smēķēšanu un pārstāt pārmērīgi lietot alkoholu. Iet garām dzērienu veikaliem bija īsts pārbaudījums. Man nācās saraut attiecības ar visiem vecajiem draugiem, jo viņi man bieži piedāvāja iedzert un aicināja mani uz smalkiem restorāniem, kur nekad neiztika bez alkohola. Es zināju, ka, piekritusi šādiem piedāvājumiem, es noteikti nespēšu apstāties un iedzeršu par daudz.

Nebija viegli arī noraidīt uzaicinājumus uz viesībām, ko rīkoja mani bagātie un slavenie draugi un paziņas. Reiz, kad biju ielūgta uz pazīstama kubiešu boksera dzimšanas dienu, es lūgšanā Dievam teicu: ”Tikai šo pēdējo reizīti, Jehova! Pēc tam es vairs nekad neiešu uz šādiem pasākumiem un nedarīšu to, kas tev nepatīk!” Un es turēju savu solījumu.

Es sarāvu attiecības ar sava jaunākā dēla tēvu par spīti visai viņa bagātībai un visam, ko viņš man solīja dot, ja vien palikšu kopā ar viņu. Tas bija ļoti smags lēmums, jo es viņu mīlēju un viņš to zināja. Savā augstprātībā viņš man meta acīs vārdus: ”Es esmu tavs Dievs! Es esmu tavs Kristus!”

”Kādreiz varbūt tā bija,” es atteicu, ”bet tagad mans Dievs ir Jehova.” Viņš draudēja atņemt man dēlu un izrēķināties ar mani.

Tolaik daži man teica, ka dziedātājas karjera ir tāds pats darbs kā jebkurš cits — es varot būt Jehovas lieciniece un pelnīt naudu ar dziedāšanu. Turpretī citi man atgādināja: ”Nedomā, ka tev apkārt būs sēta, kas tevi sargās no smēķēšanas, dzeršanas un tavu pielūdzēju nepiedienīgajiem piedāvājumiem.” Es sapratu, ka šajos vārdos ir vērts ieklausīties.

Būdama populāra dziedātāja, es bieži saņēmu uzmanības apliecinājumus no cilvēkiem, kam bija amorāli nolūki. Es nolēmu turpmāk vairs nepakļaut sevi šādiem kārdinājumiem. Tāpēc 1975. gadā es lauzu līgumu un atteicos no koncertturnejas uz Ķīnu, un pusgadu vēlāk es kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieci.

 Pārvaru grūtības

Pārtraukusi dziedātājas karjeru, es nezināju, kā nopelnīt iztiku savai ģimenei. Man nebija tikpat kā nekādas izglītības, un bez dziedāšanas es gandrīz neko citu nepratu. Līdz šim es biju uzturējusi ne tikai sevi un dēlus, bet arī savu vecāko māsu Irmu un viņas trīs bērnus. Mums nācās pārcelties no maniem dārgajiem apartamentiem uz divām mazām istabiņām. Bija ļoti grūti atteikties no ierastajām ērtībām un samierināties ar dzīvi trūkumā. Sākumā māsa un bērni man pārmeta, ka esmu atstājusi savu karjeru, un mudināja mani atsākt dziedāšanu, bet es biju cieši apņēmusies rīkoties tā, lai nekas man netraucētu kalpot Jehovam.

Es sāku pārdot savas vērtīgākās mantas — dārglietas, kažokādas un mašīnu. Kādu laiku mēs no tā dzīvojām, bet tad pienāca brīdis, kad nauda beidzās. Tā kā mana jaunākā dēla tēvs man nelika mieru, 1981. gadā mēs pārcēlāmies uz otru Meksikas galu, lai viņš mūs nevarētu atrast.

Mūsu jaunajā dzīvesvietā Jehovas liecinieki man iemācīja gatavot tamales, virtuļus un citus uzkožamos, ko varētu pārdot. Vēlāk es atradu darbu fabrikā un strādāju pa naktīm. Tomēr šo darbu bija grūti apvienot ar draudzes sapulču apmeklēšanu un kalpošanu Dievam, tāpēc es no tā aizgāju un sāku mājās gatavot tamales. Es tās saliku grozos un pārdevu uz ielas. Tā es daudzu gadu garumā esmu sevi uzturējusi, vienlaikus kalpojot par pionieri, kā Jehovas liecinieki sauc savus pilnas slodzes sludinātājus.

Izvēle, ko nekad neesmu nožēlojusi

Kad man jautā, kā tas bija — atstāt daudzsološu dziedātājas karjeru —, es saku, ka iespēju pazīt Jehovu un saprast viņa brīnišķīgos nodomus es nemainītu ne pret ko citu. Man bija liels prieks redzēt, kā mani dēli izveido tuvas attiecības ar Jehovu, velta viņam savu dzīvi un apprecas ar ticības biedrenēm. Tagad viņi māca saviem bērniem kalpot mūsu Dievam Jehovam.

Gandrīz 30 gadus es esmu kalpojusi par pionieri, un ar Dieva atbalstu es daudziem, arī savai māsai Irmai un viņas meitai, esmu palīdzējusi iepazīt Bībeles patiesību un kļūt par viņa kalpiem. Es jūtos laimīga, kad satieku šos savus garīgos bērnus un redzu, ka viņi joprojām dzīvo patiesībā un ka daudzi no viņiem ir kļuvuši par pionieriem. (3. Jāņa 4.) Šobrīd, 64 gadu vecumā, es mācu Bībeli 18 cilvēkiem.

Es esmu aizpildījusi tukšumu, kas mani māca, kad biju jauna dziedātāja, un īstenojusi savu vēlēšanos palīdzēt cilvēkiem — es eju un gatavoju mācekļus, kā to pavēlēja Jēzus. (Mateja 28:19, 20.) Cik gan es esmu pateicīga Jehovam, ka visus šos gadus viņš mani ir atbalstījis un ka viņš to dara joprojām! Es esmu ”baudījusi un redzējusi”, cik Jehova ir labs. (Psalms 34:9.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 25. lpp.]

Kopā ar dēliem, viņu sievām un savu vecāko māsu, kas ir pioniere tāpat kā es

[Attēls 26. lpp.]

Es gatavoju un pārdodu tamales, lai varētu nopelnīt iztiku un kalpot par pionieri