Kad sākās pavērsiens?
Kad sākās pavērsiens?
KĀ JUMS šķiet, kad īsti sākās straujā morāles lejupslīde? Vai tas ir noticis jūsu dzīves laikā, vai varbūt krīzes sākumu ir vērojuši jūsu gados vecākie draugi vai radinieki? Daži uzskata, ka mūsdienu morālā pagrimuma laikmetu ievadīja Pirmais pasaules karš, kas izcēlās 1914. gadā. Vēstures profesors Roberts Vols savā grāmatā The Generation of 1914 (1914. gada paaudze) rakstīja: ”Karā izdzīvojušie vairs nevarēja atbrīvoties no domām, ka 1914. gada augustā viena pasaule beidza pastāvēt un sāka eksistēt cita.”
”Sociālās uzvedības normas, kas jau pirms tam bija iedragātas, visur strauji sagruva,” izsakās vēsturnieks Normens Kentors. ”Ja jau politiķi un ģenerāļi pret miljoniem cilvēku, kas bija viņu pakļautībā, bija izturējušies kā pret lopiem, ko sūta uz kautuvi, kādi gan vēl reliģijas vai ētikas kanoni spētu atturēt cilvēkus no tā, ka viņi cits pret citu izturētos kā nežēlīgi džungļu zvēri? ..Pirmā pasaules kara asinspirts [1914—1918] pilnībā degradēja cilvēka dzīvības vērtību.”
Savā darbā The Outline of History (Vēstures apskats) angļu rakstnieks un vēsturnieks Herberts Velss pauda viedokli, ka ”īsta demoralizācija” sākās pēc tam, kad plašu popularitāti iemantoja evolūcijas teorija. Kāpēc tā notika? Šīs teorijas iespaidā daži nonāca pie pārliecības, ka cilvēks nav nekas vairāk kā tikai augstāks dzīvnieks. H. Velss, kas pats bija evolūcijas teorijas piekritējs, 1920. gadā rakstīja: ”Viņi sprieda, ka cilvēki ir sabiedriski dzīvnieki, tāpat kā Indijas sarkanie suņi.. [..] ..tāpēc viņiem šķita pareizi, ka cilvēku barā lielie suņi terorizē un pakļauj mazākos.”
Kā jau norādīja iepriekš minētais vēsturnieks N. Kentors, Pirmais pasaules karš ļoti postoši ietekmēja cilvēku tikumības normas. Viņš rakstīja: ”Vecākā paaudze bija pilnīgi diskreditējusi sevi itin visās jomās — uzticību bija zaudējusi gan tās politika, gan ģērbšanās manieres, gan seksuālās uzvedības kodekss.” Morāles pagrimumu lielā mērā paātrināja arī baznīcas, kas bija degradējušas kristīgās mācības, atzīdamas evolūcijas teoriju un atbalstīdamas karojošās puses. Britu brigādes ģenerālis Frenks Krožers izteicās: ”Kristīgās baznīcas lieliski prot uzkurināt asinskāri, un mēs tās veiksmīgi esam izmantojuši.”
Morāles kodekss sairst
Pirmajā gadu desmitā pēc Pirmā pasaules kara beigām — periodā, ko īslaicīgā uzplaukuma dēļ mēdz dēvēt par ”zelta laikmetu” jeb ”zelta divdesmitajiem”, — vecie tikumi un aizliegumi tika atmesti un to vietu ieņēma visatļautība. Vēsturnieks Frederiks Allens par šo laikposmu rakstīja: ”Desmit pēckara gadus droši varētu nosaukt par Sliktas uzvedības desmitgadi. [..] Līdz ar veco kārtību bija zudusi vērtību sistēma, kas bija piešķīrusi dzīvei nozīmi un jēgu, bet jaunas vērtības, ar kurām varētu aizstāt vecās, atrast nebija viegli.”
30. gados pasaules ekonomiskā krīze, tā sauktā ”lielā depresija”, sagrāva
20. gadu optimismu, neskaitāmus cilvēkus iegrūzdama galējā trūkumā. 30. gadu beigās pasaule tika ierauta jaunā karā, kas bija vēl briesmīgāks nekā iepriekšējais un kas ir iegājis vēsturē kā Otrais pasaules karš. Valstis strauji izvērsa ieroču un militārās tehnikas ražošanu, un militārās rūpniecības uzplaukums ļāva pielikt punktu lielajai depresijai, bet ciešanas un šausmas, ko karš atnesa cilvēkiem, nav vārdos izsakāmas. Kara beigās simtiem pilsētu gulēja drupās, un Japānā divas pilsētas tika nopostītas, katrā no tām nometot tikai pa vienai vienīgai atombumbai. Miljoniem cilvēku gāja bojā drausmīgās koncentrācijas nometnēs. Pēc aptuveniem aprēķiniem, šajā karā dzīvību zaudēja ap 50 miljoniem vīriešu, sieviešu un bērnu.Briesmīgajos Otrā pasaules kara gados daudzi vairs neturējās pie vecajām, tradicionālajām uzvedības normām, bet sāka veidot paši savus individuālos morāles kodeksus. Grāmatā Love, Sex and War — Changing Values, 1939—45 (Mīlestība, sekss un karš — mainīgās vērtības, 1939—1945) bija atzīmēts: ”Likās, ka uz laiku ierobežojumi seksuālajā uzvedībā ir atcelti, un kaujas laukam raksturīgā morālā vaļība ielauzās arī civilajā sfērā. [..] Saspringtā un nedrošā karalaika gaisotne drīz vien nojauca morāles normu diktētos aizliegumus, un mājās daudziem dzīve sāka likties tikpat lēta un īsa kā frontē.”
Pastāvīgie nāves draudi saasināja ilgas pēc tuvām attiecībām, pat ja tās būtu tikai īslaicīgas. Kāda britu mājsaimniece par attaisnojumu seksuālajai vaļībai, kas valdīja dramatiskajos kara gados, sacīja: ”Īstenībā mēs jau nemaz nebijām amorāli — bija taču karš.” Savukārt kāds amerikāņu kareivis atzina: ”Lielākā daļa cilvēku būtu uzskatījuši mūs par netikumīgiem, bet mēs bijām jauni un zinājām, ka rīt varbūt jau būsim miruši.”
Daudzi no tiem, kas izdzīvoja karā, vēlāk cieta no pieredzēto šausmu sekām. Vēl šodien ir cilvēki, viņu vidū arī kādreizējie karalaika bērni, kurus moka atmiņu uzplaiksnījumi, kas liek no jauna pārdzīvot traumējošos notikumus. Daudzi kara dēļ zaudēja ticību un morālos orientierus. Tā kā bija zudusi cieņa pret jebkādām autoritātēm, kuras varētu noteikt, kas ir labs un kas ļauns, sāka valdīt uzskats, ka viss ir relatīvs.
Jaunas normas
Pēc Otrā pasaules kara sāka nākt klajā cilvēku seksualitātes pētījumi. Piemēram, 40. gados ASV tika izdota vairāk nekā 800 lappušu bieza grāmata, kas bija veltīta šai tēmai, — tā dēvētais ”Kinsija ziņojums” (Kinsey Report). Daudzi sāka aizvien atklātāk runāt par seksuālas dabas jautājumiem, kurus iepriekš nebija pieņemts publiski apspriest. Kaut gan Kinsija ziņojumā norādītie skaitļi, kas raksturoja, cik daudz cilvēku iesaistās homoseksuālismā un citos pretdabiskos seksuālās uzvedības veidos, vēlāk tika atzīti par pārspīlētiem, tomēr šis pētījums atklāja, cik krass ir bijis morāles pagrimums pēckara gados.
Kādu laiku sabiedrība vēl centās saglabāt vismaz ārēju pieklājību. Piemēram, radio, kino un televīzijā cenzūra neļāva iekļaut nepiedienīgu materiālu. Tomēr tā tas neturpinājās ilgi. Komentēdams situāciju savā zemē, kādreizējais ASV izglītības ministrs Viljams Benets sacīja:
”Sešdesmitajos gados Amerikā bija sācies straujš un nepārtraukts kritiens lejup — var teikt, tā sāka aizvien vairāk attālināties no civilizētas sabiedrības normām.” Līdzīgas tendences bija vērojamas arī daudzās citās valstīs. Kāpēc 60. gados morāles lejupslīde paātrinājās?Šajā gadu desmitā gandrīz vienlaicīgi izvērsās feminisma kustība un seksuālā revolūcija, kas propagandēja tā dēvēto ”jauno morāli”. Turklāt tika izstrādāti arī efektīvi pretapaugļošanās līdzekļi, un līdz ar iespēju nodoties seksam bez bailēm no iespējamas grūtniecības aizvien populārāka kļuva ”brīvā mīlestība” — seksuālas attiecības bez jebkādām savstarpējām saistībām.
Tajā pašā laikā arī prese, kino un televīzija sāka pieļaut arvien lielāku vaļību morāles jautājumos. Vairākus gadu desmitus vēlāk kādreizējais ASV prezidenta nacionālās drošības padomnieks Zbigņevs Bžežinskis par to vērtību izpratni, kas atspoguļojas televīzijā, izteicās: ”Nepārprotami tiek cildināta pašlabuma meklēšana, par normālu atzīta brutāla vardarbība un popularizēta seksuāla izlaidība.”
70. gados jau bija parādījušies videomagnetofoni, un to popularitāte strauji auga. Paši savās mājās, kur viņus neviens nenovēroja, cilvēki tagad varēja skatīties amorālas, klaji seksuāla rakstura filmas, kuras viņi nekad nebūtu atļāvušies skatīties publiskā kinoteātrī. Pagāja vēl kāds laiks, un līdz ar interneta attīstību daudzās zemēs visneķītrākā pornogrāfija nu jau ir kļuvusi pieejama gandrīz vai katram, kuram vien ir dators.
Sekas, ko ir izraisījuši visi šie procesi, ir biedējošas. Nesen kāds ASV cietuma priekšnieks sacīja: ”Pirms desmit gadiem, kad jaunieši nokļuva šeit no ielas, es varēju runāt ar viņiem par labo un ļauno. Bet tie, kas pie mums nonāk tagad, pat nesaprot, par ko es vispār runāju.”
Kur meklēt vadību?
Pasaules baznīcas nav spējīgas piedāvāt mums skaidrus morālus orientierus. Atšķirībā no Jēzus un viņa pirmā gadsimta sekotājiem, kas stingri turējās pie taisnīgiem principiem, baznīcas ir iesaistījušās šīs pasaules ļaunajos darbos un pašas kļuvušas par tās daļu. Kādā laikrakstā reiz izskanēja retorisks jautājums: ”Kurā karā gan ikviens no pretiniekiem nav apgalvojis, ka Dievs ir viņa pusē?” Ja runa ir par to, cik lielā mērā baznīcas aizstāv Dieva noteiktās morāles normas, pirms vairākiem gadu desmitiem kāds Ņujorkas garīdznieks atzina: ”Baznīca ir vienīgā organizācija pasaulē, kurā prasības tiem, kas vēlas pie tās piederēt, ir zemākas nekā tiem, kas grib iekāpt autobusā.”
Krasais morāles pagrimums skaidri liecina, ka ir svarīgi kaut ko darīt, lai situāciju mainītu. Bet kas īsti būtu jādara? Kādas pārmaiņas ir vajadzīgas? Kas tās var īstenot, un kā tas notiks?
[Izceltais teksts 5. lpp.]
”Pirmā pasaules kara asinspirts [1914—1918] pilnībā degradēja cilvēka dzīvības vērtību.”
[Papildmateriāls 6. lpp.]
TIKUMI PRET VĒRTĪBĀM
Tikuma jēdziens savulaik bija kaut kas pavisam skaidrs un nepārprotams. Cilvēks vai nu bija godīgs, uzticams un tikumīgs, vai arī ne — vidusceļa nebija. Tagad ”tikumu” vietā ir stājušās ”vērtības”. Bet līdz ar to rodas kāda problēma, uz kuru savā grāmatā The De-Moralization of Society (Sabiedrības demoralizācija) norāda vēsturniece Gertrūde Himmelfarba. Viņa raksta: ”Atšķirībā no vērtībām, par tikumiem nevar teikt: ..katram ir tiesības uz saviem tikumiem.”
G. Himmelfarba uzsver, ka ”vērtības.. var būt uzskati, viedokļi, attieksme, izjūtas, paradumi, tradīcijas, aizspriedumi, pat dīvainības — jebkas, ko indivīds, grupa vai sabiedrība kaut kādā laikposmā kaut kādu iemeslu dēļ augstu novērtē”. Mūsdienu sabiedrībā, ko pieņemts dēvēt par liberālu, cilvēki uzskata, ka viņiem ir tiesības izvēlēties savas personiskās vērtības, gluži tāpat kā viņi izvēlas pirkumus lielveikalā. Bet kas tādā gadījumā notiek ar morāli un patiesu tikumību?
[Attēls 6., 7. lpp.]
Morāli degradējoša izklaide ir aizvien vieglāk pieejama