Kapenes — logs uz senatni

IZTĒLOJIETIES, ka esat nonākuši senajā Babilonijā vairākus tūkstošus gadu tālā pagātnē un atrodaties Ūrā — bagātā Šumeras pilsētā. Gara šumeru procesija ir atstājusi pilsētu un iegājusi kapsētā, un dodas pa slīpu ceļu lejup, kas ved iekšā nesen mirušā valdnieka kapenēs. Kapeņu sienas un grīda ir izklāti ar pīteņiem, un apbedīšanas kameru rotā lieliski šumeru mākslas darbi. Kopā ar kareivjiem, kalpiem un sievietēm kapenēs ieiet arī muzikanti, visi bezgala krāšņi savos greznajos tērpos. Virsnieki ar lepnumu nes savas atšķirības zīmes. Svinīgajā gājienā var redzēt dažus braucam vēršu un ēzeļu vilktos ratos un blakus šiem dzīvniekiem ejam kalpus. Beigās visi nostājas savās vietās, un mūzikas pavadībā sākas reliģiska ceremonija.

Ceremonijas beigās visi dalībnieki — no muzikantiem līdz kalpiem — paņem savu līdzpaņemto māla, akmens vai metāla kausiņu, no vara katla iesmeļ tajā īpaši sagatavotu dzērienu un izdzer. Pēc tam visi apguļas noteiktā kārtībā, mierīgi iekārtojas, aizmieg un nomirst. Tikmēr kāds ātri nokauj lopus, pēc tam strādnieki aizber un noslēdz ieeju kapā. Šumeri tic, ka tagad viņu ķēniņš, ko viņi pielūdza kā dievu, ar lielu godu, sēdēdams ratos, kas apbedīti līdz ar viņu, iebrauc aizkapa pasaulē un viņu pavada uzticamo kalpu un sardzes kareivju svīta.

Veikdams izrakumus Irākas dienvidos, arheologs sers Lenards Vūlijs senās Ūras kapsētā atklāja 16 valdnieku kapenes — tieši tādas kā tikko aprakstītās. Tas bija drūms, bet ievērojams atradums. ”Daudzo dārgumu vidū, kas atrasti šajās kapenēs, kurām Mezopotāmijas arheoloģijā nav līdzīgu, ir daži no visslavenākajiem šumeru mākslas darbiem, kas tagad rotā Britu muzeja un Pensilvānijas universitātes muzeja zāles,” savā grāmatā Kapenes, kapi un mūmijas * rakstīja Pols Bāns.

Taču cilvēces vēsturē senās Ūras kapenes nav bijis nekas unikāls, pat ja runā par cilvēku un dzīvnieku upuriem. Daudzās senajās civilizācijās augstmaņi un valdnieki, rūpēdamies par savu nāvi un pēcnāves dzīvi, veltīja tam milzu līdzekļus un reizēm rīkojās ļoti nežēlīgi. Viņu kapenes,  pilnas ar apbrīnojamiem mākslas darbiem un dažādiem dārgumiem, greznībā bieži vien pārspēja pilis, kurās mitinājās dzīvie. Bet mūsdienu zinātniekiem šīs kapenes, kā arī daudzi citi, krietni pieticīgāki apbedījumi ir kā logs uz senatni, kas ļauj iepazīt seno cilvēku un izzudušo civilizāciju reliģiju, kultūru, kā arī mākslu un tehnikas sasniegumus.

Satrūdēšana greznībā kopā ar pavadoņiem

1974. gadā Ķīnā, netālu no Siaņas pilsētas, zemnieki raka aku, taču viņi nevis atrada ūdeni, bet gan uzdūrās māla figūru fragmentiem, bronzas stopiem un bultu uzgaļiem. Pašiem nezinot, viņiem bija gadījies atklāt 2100 gadu veco terakotas armiju — vairāk nekā septiņus tūkstošus māla kareivju un zirgu figūru, kas nostādītas ierindā. Kareivju figūras bija nedaudz lielākas par cilvēku dabiskā lielumā. Terakotas armija pieder pie Ķīnā lielākajām imperatora kapenēm, ko lika uzcelt Ciņs Šihuandi — valdnieks, kas 221. gadā p.m.ē. apvienoja savā starpā karojošās Ķīnas valstis.

Ciņa mauzolejs būtībā ir vesela pazemes pils. Bet kāpēc tajā novietoja terakotas armiju? Venli Džans savā grāmatā Ciņa terakotas armija rakstīja, ka Ciņa ”mauzolejs simbolizēja Ciņu impēriju un bija domāts, lai Ciņam Šihuandi pēc nāves nodrošinātu tādu pašu godu un varenību kā dzīves laikā”. Tagad šīs kapenes pieder pie milzīga muzeja kompleksa, ko veido 400 kapenes un kapavietas.

Lai uzceltu imperatora kapenes, ”no visām valsts malām tika iesaukti vairāk nekā 700 tūkstoši cilvēku”, rakstīja V. Džans. Darbs turpinājās arī pēc Ciņa nāves (viņš nomira 210. gadā p.m.ē.) un pavisam ilga 38 gadus. Taču tikai daļa mirušā imperatora svītas bija no terakota. Ciņa pēctecis lika reizē ar Ciņu apglabāt arī viņa bezbērnu blakussievas, un nonāvēto daudzums bija ”ļoti liels”, norāda vēsturnieki. Šādas paražas nebija nekas neparasts.

Ziemeļaustrumos no Meksikas galvaspilsētas Mehiko atrodas senās Teotivakanas pilsētas drupas. Šajā pilsētā bija iela, ko sauca par Mirušo ielu. ”Šīs ielas malās atrodas daži no pasaules izcilākajiem arhitektūras pieminekļiem,” rakstīja iepriekšminētais autors P. Bāns. To vidū ir Saules piramīda un Mēness piramīda — abas celtas mūsu ēras pirmajā gadsimtā —, kā arī Kecalkoatla tempļa paliekas.

Saules piramīdas iekšiene, pēc visa spriežot, bija apbedīšanas kamera augstdzimušām personām, iespējams, arī priesteriem. Tuvumā atrastie masu kapi liek domāt, ka tika upurēti karavīri ar nolūku, lai tie sargātu piramīdas iekšienē apglabāto mieru. Apbedījumiem bija raksturīgs īpašs novietojums, un arheologi ir secinājuši, ka šajā vietā atrodas apmēram 200 cilvēku mirstīgās atliekas, to vidū arī bērnu, kas acīmredzot tika upurēti piramīdu iesvētīšanas ceremonijā.

 Uz aizsauli laivā vai zirga mugurā

Vikingi, skandināvu jūrasbraucēji un karotāji, kas aptuveni pirms 1000 gadiem iedvesa šausmas Eiropas iedzīvotājos, arī cerēja pēc nāves lietot visu labāko, kas viņiem bija piederējis zemes dzīvē. Pēc vikingu ticējumiem, mirušie viņpasaulē iejāja sava zirga mugurā vai iebrauca, sēdēdami savā laivā. Tāpēc vikingu apbedījumu vietās var atrast gan nogalinātu zirgu ģindeņus, gan satrunējušas laivas. Gvina Džonsa grāmatā Vikingu vēsture ir teikts: ”Mirušajiem līdzi deva visu, kas varētu padarīt pēcnāves dzīvi tikpat ērtu un lepnu, kāda tiem ir bijusi uz zemes.. [..] Kuģī, kas atrasts apbedījuma vietā Dānijā, Ladbijā, ..bija enkurs, gatavs nolaišanai tad, kad kunga ceļojums būs galā.”

Kareivīgie vikingi ticēja, ka tad, ja viņi mirs cīņā, viņi nonāks dievu mītnē — Asgardā — un ”tur viņi varēs augu dienu cīnīties un augu nakti dzīrot”, teikts enciklopēdijā World Book Encyclopedia. Vikingu apbedījumos ir atrasti arī cilvēku upuri. ”Kad nomira virsaitis, nāvē devās arī vergi un kalpi, kas to vēlējās,” rakstīts grāmatā Vikingi.

Senie ķelti, kas apdzīvoja Ziemeļeiropu, ticēja, ka uz viņpasauli pāriet pat cilvēka parādi — iespējams, tā bija viltīga atruna, lai izvairītos no parāda maksāšanas. Mezopotāmijā bērnus apglabāja kopā ar rotaļlietām. Britānijā dažviet karavīriem kapā līdzi deva ēdienu, piemēram, jēra cisku, lai jaunā dzīve viņiem nebūtu jāuzsāk izsalkušiem. Centrālamerikā maiju valdnieki tika apglabāti kopā ar nefrīta priekšmetiem — zaļais pusdārgakmens simbolizēja kondensētu mitrumu un elpu. Iespējams, nefrīta lietas lika kapā tādēļ, lai nodrošinātu, ka valdnieka dzīve pēc nāves turpinās.

Pirmā gadu tūkstoša sākumā pirms mūsu ēras tagadējās Bulgārijas, Grieķijas ziemeļu un Turcijas teritorijā dzīvoja trāķieši — cilšu grupa, kas iedvesa bailes apkārtējos, bet kas bija pazīstama arī kā izcili zeltkaļi. Trāķiešu kapenes liecina, ka viņu vadoņi tika apglabāti lielā greznībā kopā ar ratiem, zirgiem, dārgiem ieročiem un arī ar sievām. Trāķietes pat uzskatīja par lielu godu tikt upurētām un apbedītām blakus vīram.

Nedaudz vēlākā laika posmā un turpat netālu, Melnās jūras ziemeļu piekrastē, dzīvoja skiti. Šie nežēlīgie karotāji no uzvarēto galvaskausiem darināja dzeramos kausus un no skalpiem — apmetņus. Kādās skitu kapenēs tika atrasts sievietes ģindenis, kam blakus bija kaņepju krājums. Galvaskausā bija izurbti trīs caurumi, acīmredzot ar nolūku mazināt tūsku un tās izraisītās sāpes, bet kaņepes blakus bija noliktas, iespējams, tādēļ, lai skitietei viņpasaulē būtu, ar ko remdēt galvassāpes.

Pēcnāves dzīve ēģiptiešu uzskatos

No visām senajām kapenēm visslavenāko vidū ir Ēģiptes piramīdas, kas atrodas Kairas tuvumā, un kapenes Ķēniņu ielejā, kas atrodas netālu no Luksoras. Senie ēģiptieši gan kapenes, gan mājas sauca vienā un tajā pašā vārdā — per. ”Tātad bija māja dzīves laikam un māja pēcnāves dzīvei,” grāmatā Mūmijas, mīti un maģija senajā Ēģiptē rakstīja Kristīne Elmahdija. Tāpat viņa minēja, ka, ”pēc ēģiptiešu uzskatiem, ķermenim bija obligāti jāsaglabājas, lai saglabātos pārējie cilvēka būtības komponenti: ka, ba un ak”.

 Par ka uzskatīja fiziskā ķermeņa garīgo dubultnieku, un tajā ietilpa visas tā ilgas, vēlmes un vajadzības. Ēģiptieši ticēja, ka pēc nāves ka atstāj ķermeni un mitinās kapenēs. Tā kā ka bija vajadzīgs viss tas pats, kas bija vajadzīgs cilvēkam dzīves laikā, ”kapenēs novietotie priekšmeti bija paredzēti galvenokārt ka vajadzību apmierināšanai”, rakstīja K. Elmahdija. Ba, pēc ēģiptiešu domām, bija kaut kas līdzīgs cilvēka raksturam vai personībai, un to iedomājās kā putnu ar cilvēka galvu. Ēģiptieši ticēja, ka ba ieiet cilvēka ķermenī, kad tas piedzimst, un atstāj ķermeni pēc nāves. Trešā cilvēka būtības daļa — ak —, kā uzskatīja ēģiptieši, atdalījās no mūmijas *, kad pie tās tika teikti buramvārdi. Ak mājoja dievu valstībā.

Ēģiptieši uzskatīja, ka cilvēka būtību veido trīs daļas, bet sengrieķu filozofi domāja, ka tikai divas — ķermenis un ar saprātu apveltīta dvēsele. Kaut arī šis priekšstats joprojām ir  ļoti izplatīts, tam nav nekāda pamata Bībelē. Bībelē ir teikts: ”Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā.” (Salamans Mācītājs 9:5.)

Kāpēc nāvei tika pievērsta tik liela uzmanība?

Grāmatā Aizvēsturiskā reliģija, kuras autors ir E. Džeimss, rakstīts: ”No visām.. situācijām, ar kurām cilvēks sastapās, nāve bija vissatraucošākā un biedējošākā.. Tāpēc nav brīnums, ka jau no pašiem pirmsākumiem sabiedrībā tik liela un būtiska nozīme bija piešķirta mirušo kultam.”

Bībelē, visvecākajā patiesas gudrības grāmatā, nāve ir nosaukta par cilvēku ienaidnieku, un šāds apzīmējums ir ļoti precīzs. (1. Korintiešiem 15:26.) Ikviena cilts un ikviena civilizācija visiem spēkiem ir pretojusies domai, ka nāve ir visa beigas. Bet Bībelē, 1. Mozus grāmatas 3. nodaļas 19. pantā, ir skaidri pateikts, kāda ir dzīves īstenība, par ko liecina visas kapavietas: ”Tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.” Taču tāpat Bībelē var lasīt, ka daudzus mirušos gaida brīnišķīga nākotne. Daudzi, kas dus kapos, pat tie, kas ir pilnībā satrūdējuši, mājo Dieva atmiņā, un drīz pienāks laiks, kad Dievs viņus cels augšā un dos iespēju mūžīgi dzīvot uz zemes, kas būs pārvērsta par paradīzi. (Lūkas 23:43; Jāņa 5:28, 29.)

Līdz tam laikam mirušie neko neapzinās. Jēzus salīdzināja mirušo stāvokli ar miegu. (Jāņa 11:11—14.) Cilvēkam šādā stāvoklī nav vajadzīgi līdz ar viņu apbedītie priekšmeti un pavadītāji. No kapos ieliktajiem dārgumiem ļoti bieži labumu ir guvuši nevis mirušie, bet dzīvie, proti, kapeņu aplaupītāji. Tā kā Bībele māca, ka mirušie ir bez apziņas, tajā ir arī teikts: ”Mēs nenieka neesam pasaulē ienesuši, tāpēc arī nenieka nevaram iznest.” (1. Timotejam 6:7.) Kristieši ir ļoti priecīgi, ka zina šo patiesību, kas viņus ”dara brīvus” no nežēlīgā un barbariskā mirušo kulta, kāds pastāvēja senatnē un dažviet pastāv arī tagad. (Jāņa 8:32.)

Tomēr no grandiozajām senajos laikos celtajām kapenēm ir arī kāds labums — ja nebūtu daudzo tajās atrasto senlietu un cilvēku mirstīgo atlieku, mūsu zināšanas par senatni un daudzām zudušām civilizācijām būtu ļoti nepilnīgas.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēli 24. lpp.]

Kāda senatnē bija cilvēku veselība?

Pētījot mirstīgās atliekas, īpaši kapenēs atrastos mumificētos ķermeņus un tos, kas ir mumificējušies dabiskā ceļā kūdras purvos, tuksnešu smiltīs un ledū un sniegā, zinātnieki ir daudz ko uzzinājuši par mūsu tālo senču veselības stāvokli. Progress ģenētikā ir devis zinātniekiem jaunas iespējas un ļāvis izpētīt gan faraonu un viņu sievu radu rakstus, gan inku jaunavu asins grupu. Šajos pētījumos ir atklājies, ka cilvēkus senatnē ir mocījušas daudzas tādas pašas kaites kā mūsu dienās, piemēram, artrīts un kārpas.

Kā var spriest, īpaši no slimībām ir cietuši senie ēģiptieši, un lielākoties tas ir bijis daudzo parazītu dēļ, ar kuriem viņi invadējās no Nīlas un irigācijas kanālu ūdeņiem (to vidū bija gan šistosomas, gan filārijas, gan lenteņi). Tas liek atcerēties vārdus, ko Dievs teica izraēliešu tautai pēc tās atbrīvošanas no Ēģiptes 1513. gadā p.m.ē.: ”Tas Kungs novērsīs no tevis visādas slimības un visādas ēģiptiešu ļaunas sērgas.” (5. Mozus 7:15.)

[Norāde par autortiesībām]

© R Sheridan/ANCIENT ART & ARCHITECTURE COLLECTION LTD

[Attēls 20. lpp.]

Kādas šumerietes, valdnieces pavadones, galvasrota un pārējās rotas, kas atrastas valdnieces kapenēs Ūrā

[Norāde par autortiesībām]

© The British Museum

[Attēli 21. lpp.]

Terakotas armija. Katram kareivim ir individuāli vaibsti

[Norāde par autortiesībām]

Augšā pa labi: Erich Lessing/Art Resource, NY; © Joe Carini / Index Stock Imagery

[Attēls 23. lpp.]

Saules piramīda un Mirušo iela Teotivakanā (Meksika)

[Norāde par autortiesībām]

Augšējais attēls: © Philip Baird www.anthroarcheart.org; gleznojums: Pictorial Archive (Near Eastern History) Est.

[Attēli 23. lpp.]

Pa kreisi: Ēģiptes faraona Tutanhamona pēcnāves zelta maska; apakšā: kapeņu gleznojums, kurā attēlots ba — putns ar cilvēka galvu