Ārsta profesija un stress

”Jauns pāris griezās pie manis cerībā, ka es varēšu palīdzēt viņu jaundzimušajam puisēnam. Es izmeklēju bērnu, un mana sirds sažņaudzās, jo es sapratu, ka kaite nav ārstējama. Vai varat iedomāties, kā es jutos, kad man bija jāpasaka šiem jaunajiem vecākiem, ka viņu dēls nekad nespēs redzēt? Viņi aizgāja, un es jutu, ka man ir grūti savaldīt savas emocijas. Bet jau pēc mirkļa kabinetā nāca iekšā nākamais pacients, kurš, protams, vēlējās, lai es viņu sagaidu ar laipnu smaidu. Šādi brīži sagādā sevišķi lielu stresu.” (Kāds acu ķirurgs Dienvidamerikā.)

PACIENTI parasti neiet pie ārsta tādēļ, lai iedziļinātos ārsta problēmās, viņu prātu nodarbina pašu vajadzība pēc palīdzības. Tāpēc lielākā daļa cilvēku neiedomājas, ar cik lielu stresu ārstiem savā profesijā nākas saskarties.

Protams, spriedzi savā dzīvē pieredz ikviens, un ārsta profesija nav vienīgā nodarbošanās, kas saistīta ar stresu. Taču gandrīz visiem agrāk vai vēlāk rodas nepieciešamība griezties pie ārsta, tāpēc izprast, ar kādu stresu jācīnās ārstiem un kādas sekas tas izraisa, ir sevišķi svarīgi.

Jauniešiem, kas nolēmuši kļūt par mediķiem, jau agri jāsāk mācīties tikt galā ar stresu, jo, lai iestātos medicīnas augstskolā, parasti ir jāiztur sīva konkurence. Uzsākot medicīnas studijas, daudzi topošie ārsti piedzīvo spēcīgu emocionālu satricinājumu. Sākas process, kura gaitā studenta emocijas un pat visa viņa personība var ievērojami izmainīties.

Medicīnas studijas — emocionāli smaga pieredze

Varbūt jau pirmajā mācību nedēļā medicīnas studenti dodas uz anatomikumu, un šis notikums var būt emocionāli traumējošs. Iespējams, kādam tā vispār ir pirmā reize, kad viņš redz cilvēka līķi. Kaili, sakritušies cilvēku ķermeņi, kas uzšķērsti, lai atklātu to anatomisko uzbūvi, — tas ir diezgan briesmīgs skats. Studentiem jāiemācās tikt galā ar savām emocijām.  Bieži vien viņi ņem talkā humoru, piemēram, izgudro katram preparējamam līķim jocīgu iesauku. Attieksme, kas no malas varbūt izskatās pēc bezjūtības un cieņas trūkuma, studentiem ir vajadzīga, lai varētu nedomāt par to personu, kurai ķermenis agrāk piederējis.

Vēlāk studentiem sākas klīniskā apmācība slimnīcā. Daudziem cilvēkiem varbūt līdz pat pusmūža gadiem nenākas nodoties smagām pārdomām par dzīves īsumu. Taču medicīnas studenti jau agrā jaunībā nonāk tiešā saskarē ar neārstējamām slimībām un nāvi. Kāds no viņiem, raksturodams savas pirmās izjūtas slimnīcā, atzina, ka viņš juties ”neizturami riebīgi”. Gan bagātās, gan trūcīgās zemēs studenti, iespējams, ir šokēti, redzot, cik bieži slimnieki nesaņem vajadzīgo ārstēšanu līdzekļu trūkuma dēļ.

Kā jaunie ārsti tiek galā ar stresu? Lai emocionāli distancētos no pacientiem, medicīnas darbinieki mēdz viņus depersonalizēt. Piemēram, medicīnas māsa varbūt nenosauc pacientu, kam nepieciešama palīdzība, bet saka: ”Dakter, mums nupat ieveda lauztu kāju.” Nezinot iemeslus, tāds runas veids var likties komisks.

Izdegšanas sindroms

Medicīnas studijām ir eksakta ievirze, bet daudziem ārstiem lielu daļu darba veido sarunas ar pacientiem. Daži ārsti jūt, ka viņi nav gatavi tām emocijām, kas rodas ārstu un pacientu attiecībās. Vieni no smagākajiem ir tie brīži, kad ārstam nākas pavēstīt sliktas ziņas slimniekam vai viņa piederīgajiem. Ir ārsti, kam tādas situācijas jāpiedzīvo katru dienu. Krīzes brīžos daudziem cilvēkiem ir nepieciešams dot vaļu savām emocijām, un no ārstiem tiek gaidīts, ka viņi būs iejūtīgi klausītāji. Regulārais kontakts ar izmisušiem, baiļu māktiem cilvēkiem mēdz būt tik nogurdinošs, ka reizēm ārsti cieš no emocionālas pārslodzes, ko dēvē par izdegšanas sindromu.

Atceroties savus pirmos darba gadus, kāds Kanādas ģimenes ārsts stāsta: ”Darbs gāzās virsū no visām pusēm: cilvēki, kam vajadzēja palīdzību, prasīja, lai veltu viņiem laiku; raižu mākti cilvēki gribēja kliedēt savas raizes; slimi cilvēki gaidīja, ka darīšu kaut ko viņu labā; uzstājīgi cilvēki visādi pūlējās panāk, lai rīkojos pēc viņu prāta; cilvēki nāca pie manis; cilvēki prasīja, lai eju pie viņiem; ar tālruņa starpniecību cilvēki ienāca manās mājās un pat manā guļamistabā. Cilvēki, cilvēki, cilvēki... Es gribēju būt noderīgs, bet tas bija kaut kāds ārprāts.” (Džons Holands, Ārsta dilemma.)

Vai, gadiem ejot, ārsta stress mazinās? Pieredze parasti vairo atbildības sajūtu. Ārstiem reizēm uz līdzenas vietas jāpieņem lēmumi dzīvības un nāves jautājumos, turklāt viņiem varbūt nākas balstīties uz nepilnīgu informāciju. ”Kad biju jauns, mani tas pārlieku neuztrauca,” saka kāds britu ārsts, ”tāpat kā jauniešus parasti neuztrauc bīstama braukšana. Bet ar gadiem cilvēks sāk augstāk vērtēt dzīvību. Tagad vajadzība pieņemt lēmumus saistībā ar ārstēšanu sagādā man tādu spriedzi kā vēl nekad.”

Paradums emocionāli distancēties no pacientiem var iespaidot ārsta attiecības ar ģimenes  locekļiem, un šai nosliecei, iespējams, ir ļoti grūti pretoties. Protams, ir arī tādi ārsti, kas necenšas veidot emocionālu barjeru un izturas pret pacientiem ar ārkārtīgu iejūtību un līdzcietību. Bet cik lielā mērā ārsts to var darīt, nepārkāpjot robežu, aiz kuras sākas izdegšanas sindroms? Tā ir dilemma, ar ko ārstiem nākas saskarties savā praksē.

Pacienti, ar kuriem grūti sadarboties

Ja ārstiem vaicā, kas viņiem sagādā stresu attiecībās ar pacientiem, daudzi ārsti pirmām kārtām runā par to, ar kāda tipa pacientiem viņiem ir grūti sadarboties. Varbūt kāds no šeit minētajiem pacientu tipiem liksies pazīstams.

Piemēram, ir tādi pacienti, kas tērē ārsta laiku, runādami gari un plaši, bet nekādi nespēdami konkrēti paskaidrot, kas īsti viņiem kaiš. Savukārt citi pacienti ir pārāk prasīgi, viņi zvana ārstam vēlu vakarā un brīvdienās pat tad, ja gadījums nav steidzams, vai arī pieprasa terapiju, ko ārsts neuzskata par ieteicamu. Citi pacienti izturas pret ārstu ar aizdomām. Reizēm cilvēki internetā vai kādos citos avotos meklē un pēta papildu informāciju par savu slimību, un daudzos gadījumos tas tiešām ir noderīgi, bet daži tāpēc zaudē uzticību medicīnas speciālistam, pie kura viņi ir griezušies. Ārstam, iespējams, nav laika apspriest ar pacientu visus par un pret, kas saistīti ar tiem līdzekļiem un  metodēm, par kuriem pacients ir uzzinājis savos pētījumos. Ja pacients neuzticas ārstam un nevēlas sadarboties, ārstam ir ļoti grūti strādāt. Visbeidzot var minēt pacienta tipu, ko varētu nosaukt par nepacietīgo pacientu. Šāds pacients pārtrauc iesākto terapiju, pirms tā paspējusi iedarboties, un meklē palīdzību citur.

Taču dažās zemēs ārstiem lielāko stresu sagādā nevis pacienti, bet gan juristi.

Medicīniskā prakse un tiesu darbi

Daudzās valstīs aizvien biežāki ir gadījumi, kad ārsti tiek apsūdzēti nolaidībā un nepareizā ārstēšanā. Daži juristi izmanto pavisam nenozīmīgus iemeslus, lai vērstos pret ārstu tiesā, jo šīs prāvas viņiem var ienest lielu naudu. ”Viņu dēļ ārstu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas prēmijas ir ievērojami pieaugušas,” sacīja Amerikas ārstu asociācijas prezidents. ”Tiesas prāvas pret ārstiem izraisa smagas sekas arī citā ziņā. Nepatiesa apsūdzība ārstam var nodarīt lielu ļaunumu: viņam jāpiedzīvo apkaunojums, jāzaudē laiks, ..jāpārcieš stress un raizes.” Ir bijuši pat gadījumi, kad ārsts novests līdz pašnāvībai.

Tā kā situācija ir šāda, daudzi ārsti jūtas spiesti, pieņemot lēmumus, pirmām kārtām domāt nevis par to, kas būtu vislabākais pacientam, bet par to, lai vajadzības gadījumā varētu aizstāvēt sevi tiesā. ”Mūsdienās jau ir kļuvis ierasti ārstēt pacientus tā, lai nodrošinātos pret juridiskiem sarežģījumiem,” teikts Physician’s News Digest.

Spiediens, kas jāiztur ārstiem, turpina augt, un daudziem no viņiem tas liek aizdomāties par to, kas gaidāms nākotnē. Šis jautājums nodarbina arī daudzus pacientus, kas redz, ka par spīti medicīnas zinātnes sasniegumiem dažas slimības vēršas plašumā. Nākamajā rakstā aplūkots, ko ārsti un pacienti var gaidīt no nākotnes.

[Papildmateriāls/Attēls 6. lpp.]

SADARBOJIETIES AR SAVU ĀRSTU

1. Ja grasāties doties pie ārsta, lai pēc iespējas lietderīgāk izmantotu vizītes laiku, jau iepriekš sagatavojieties pietiekami detalizēti, bet kodolīgi izklāstīt savas sūdzības, sākot ar to problēmu, kas jūs uztrauc visvairāk.

2. Ja vien gadījums nav neatliekams, netraucējiet ārstu ārpus viņa pieņemšanas laika.

3. Esiet pacietīgs. Pareizas diagnozes noteikšana un slimības ārstēšana prasa laiku.

[Papildmateriāls/Attēli 7. lpp.]

PAT IKDIENIŠĶI GADĪJUMI VAR SNIEGT GANDARĪJUMU

”Atšķirība starp ārsta praksi šeit un vairāk attīstītos rajonos ir milzīga. Kļūt par augstu kvalificētu speciālistu — tas šeit tiek uzskatīts par veidu, kā tikt ārā no nabadzības, tāpēc daudzi izvēlas studēt medicīnu. Taču ārstu ir daudz, bet darbavietu — maz. Līdz ar to ārstu atalgojums ir ļoti zems. Nav daudz cilvēku, kuriem pietiek līdzekļu, lai samaksātu ārstam par privātu konsultāciju. Es strādāju noplukušā slimnīcā, kur tek jumts un ir pieejama tikai pati vienkāršākā aparatūra. Viss slimnīcas personāls ir divi ārsti un piecas medicīnas māsas, bet mēs apkalpojam 14 tūkstošus cilvēku.

Reizēm pacienti uzskata, ka es viņus neizmeklēju pietiekami cītīgi, bet, kad tevi gaida vēl 25 citi pacienti, garām konsultācijām nudien neatliek laika. Tomēr iespēja ārstēt cilvēkus sagādā man gandarījumu, pat ja gadījumi ir pavisam ikdienišķi. Piemēram, mātes bieži nāk pie manis ar saviem bērniem, kas cieš no nepietiekama uztura, organisma dehidratācijas un caurejas. Šo bērnu acis ir nespodras, un viņu sejā ir lasāmas ciešanas. Atliek tikai paskaidrot mātei, kā lietot rehidratācijas līdzekļus, pretparazītu medikamentus un antibiotikas, un, kad ārstēšana iedarbojas, bērns atkal sāk ēst. Jau pēc nedēļas viņš izskatās pavisam citādi — acis atkal mirdz, bērns ir smaidīgs un pilns enerģijas. Iespēja pieredzēt šādus priecīgus brīžus bija viens no iemesliem, kāpēc es gribēju kļūt par ārstu.

Jau no bērnības es sapņoju palīdzēt slimajiem. Bet medicīnas studijas mani ietekmēja tā, kā es to nepavisam nebiju gaidījis. Es redzēju cilvēkus mirstam tāpēc, ka trūka pat tās nelielās naudas summas, kas bija vajadzīga viņu ārstēšanai. Man bija jānocietinās, lai nepadotos sāpīgajām emocijām. Tikai pēc tam, kad es no Bībeles uzzināju, kāds ir ciešanu cēlonis, es sapratu, cik līdzjūtīgs ir Dievs, un atkal iemācījos no sirds just līdzi citiem. Beidzot es atkal biju spējīgs raudāt.”

[Attēli]

Ārsts Marko Viljegass strādā Bolīvijā, nomaļā Amazones zemienes pilsētiņā