Paradīze, kas ir atkarota tuksnesim

No Atmostieties! korespondenta Lietuvā

RITĒJA 18. gadsimta otrā puse, kad kāda zvejnieku ciema iedzīvotāji saprata, ka viņu mājas ir lemtas bojāejai. Gadu no gada milzīga klejojošā kāpa draudīgi virzījās pretī viņu mītnēm. Mēģinot novirzīt smilšu kalnu uz citu pusi, ciema iedzīvotāji uzbūvēja trijstūrveidīgu koka aizsprostu, taču visas pūles bija veltas. 1797. gadā kāpa pilnībā apsedza mazo ciematu.

Tas ir tikai viens gadījums 80 gadus ilgajā vēstures posmā, kura laikā milzīgās klejojošās kāpas apraka vairāk nekā duci zvejnieku ciemu un pārvērta par tuksnesi Kuršu nēriju jeb Kuršu kāpas — nepilnus 100  kilometrus garu zemes strēli Baltijas jūras krastā, kur sastopas Lietuvas un Krievijas robežas. Stāsts par to, kā tika izpostīts un pēc tam atjaunots šis novads, kas mūsdienās kļuvis par iecienītu tūrisma objektu, ir visai interesants.

Dabas postīšanas un kara sekas

Daudzus gadsimtus Kuršu nēriju klāja bagātīga augu sega. Vietējos mežos bija ļoti labas medību vietas. 18. gadsimta sākumā cauri šai šaurajai zemes strēlei gāja nozīmīgs pasta ceļš no Rietumeiropas uz Krieviju. Iestājoties miera periodam, strauji pieauga nērijas iedzīvotāju skaits, tāpēc tika noganīta augu virskārta un izcirsti meži. Reti kurš vietējais iedzīvotājs tajā laikā varēja iedomāties, cik trausls ir šī novada augu paklājs.

Vēl lielāki postījumi mežiem tika nodarīti 1757. gadā, kad šajā apvidū iebruka Krievijas armija. Krievu karavīri cirta kokus un būvēja seklas iegrimes kuģus, gatavojoties ieņemt Prūsijas pilsētu Kēnigsbergu (tagad Kaļiņingrada). Nākamajās desmitgadēs vēji sadzina smiltis milzīgās kāpās, kas apraka ne vienu vien zvejnieku ciemu.

Vai izpostīto Kuršu nērijas dabu bija iespējams atjaunot? Georgs Dāvids Kūverts, kāds apņēmīgs pasta darbinieks, un viņa tēvs Gotlībs ticēja, ka to var izdarīt. 1825. gadā viņi iestādīja pirmos kokus. Kāpu apmežošana prasīja daudz pūļu un laika. Vairāk nekā gadsimtu G. Kūverta aizsākto darbu turpināja simtiem cilvēku. Sākumā viņiem bija jānostiprina kāpas ar zālēm, kam ir dziļa sakņu sistēma un kas spēj augt smiltīs. Kad tas bija paveikts, simtiem hektāru platības tika apmežotas ar priedēm un bērziem. Galu galā cīņa ar smiltīm beidzās ar uzvaru. Patlaban meži klāj aptuveni 70 procentus smilšainās zemes.  Vai nebūtu interesanti apskatīt šo savdabīgo dabas nostūri?

Tūristu paradīze

Vidēji astoņi tūkstoši tūristu dienā apmeklē Kuršu kāpas, lai apskatītu šīs šaurās zemes strēles neparasto dabu. Dodoties pārgājienā, braucot ar divriteni vai automašīnu, var vērot, cik strauji mainās apkārtējā ainava. Mežos mājo aļņi, stirnas, lapsas un mežacūkas, te ligzdo ap simts putnu sugu un gandrīz miljons putnu katru gadu apstājas migrācijas laikā. Šajā šaurajā zemes strēlē ir sastopami 900 dažādu sugu augi, un te joprojām ir daudz balto kāpu, lai arī tās aizņem tikai 12 procentus platības.

Dažas kāpas slejas gandrīz 50 metru augstumā. Pastaiga pa kāpām, kur skatam paveras tikai smiltis un debesis, atstāj neaizmirstamu iespaidu. Kāpjot pretī kāpas virsotnei, var pamanīt, ka vēja iedarbība dažām kāpām ir piešķīrusi tipisko sirpjveida formu. Kad beidzot esat uzrāpies asajā korē, var redzēt kā vēja pūstās smiltis slīd pa nogāzi lejup, liekot kāpai spert vēl vienu soli uz priekšu tās nebeidzamajos klejojumos. Kāpas virsotnē acīm paveras iespaidīgs skats — tālumā aizstiepjas šaura zemes strēle ar ciemiem un mežiem, klajumiem un bākām. Šai zemes strēlei vienā pusē viļņus dzen Baltijas jūra, bet otrā pusē skalojas Kuršu jomas mierīgie ūdeņi.

Svaigais, vēsais jūras gaiss atsvaidzina un dod spēkus. Daudziem šeit patīk vizināties ar vēja dēli un jahtu, citi labprāt dodas nesteidzīgās pastaigās pa senatnīgajiem piekrastes ciemiem. Mājas ar gaiši krāsotām sienām un salmu vai dakstiņu jumtiem, šķiet, joprojām glabā aizgājušo laiku mierīgo gaisotni. Spēcīgā kūpināto zivju smarža un krastā izkārtie tīkli atgādina, ka zveja allaž ir bijusi šejieniešu galvenā nodarbošanās. Kuršu kāpās var redzēt daudz vējrāžu, jo zvejniekiem ir jāzina vēja virziens. Vēja rādītāju darināšana šeit bija kļuvusi par īstu mākslu, un, vērojot tos, var uzzināt daudz ko interesantu. Pēc vējrāža zvejnieku laivas mastā zinātāji varēja noteikt, kura ciema iedzīvotājiem laiva pieder. Dažkārt pludmalē var atrast izskalotus dzintara gabaliņus. Bieži vien, kad laukā ir apmācies, tūristi dodas apskatīt vietējo dzintara muzeju. Te glabājas dzintara gabaliņi, kuros ir augu un kukaiņu ieslēgumi.

Lietuvas pārstāve Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijā Kuršu kāpas reiz nosauca par paradīzi. Šī paradīze tika izveidota uz zemes, ko bija izpostījuši kari un cilvēku tuvredzīgā saimniekošana. Protams, uz Zemes ir ne mazums vietu, kas vēl aizvien tiek postītas. Taču Bībelē ir apsolīts, ka visa mūsu planēta drīz kļūs par ārkārtīgi skaistu paradīzi, kur mūžīgi dzīvos taisnīgi cilvēki. (Jesajas 65:17, 21—25; 2. Pētera 3:13, 14.)

[Kartes 16. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

BALTIJAS JŪRA

LIETUVA

KURŠU NĒRIJA

Kuršu joma

KRIEVIJA

Kaļiņingrada

[Attēli 16., 17. lpp.]

Daudzie putni, augi un kāpas padara krāšņu Kuršu nērijas dabu

[Norādes par autortiesībām]

Trīs apakšējie fotoattēli ielogojumā: Gedimino Gražulevičiaus nuotrauka

Putni un zāle: Gedimino Gražulevičiaus nuotrauka; fons: UAB „Laiko spalvos”

FOTO: A. VARANKA

[Attēli 18. lpp.]

Mežacūkas

Paugurknābja gulbji

Dzintars

[Norāde par autortiesībām]

Augšējie trīs fotoattēli: Gedimino Gražulevičiaus nuotrauka

[Attēls 18. lpp.]

Kuršu kāpas apmeklē tūkstošiem tūristu