Līdzsvarota attieksme pret dzīvniekiem

KĀ JAU bija minēts, cilvēkam tika uzticētas rūpes par zemi un dzīvniekiem. Bībelē ir teikts: ”Visu [Dievs ir] nolicis pie viņa kājām: avis un vēršus visnotaļ, arī lauku zvērus, putnus zem debesīm un zivis jūŗā.” (Psalms 8:7—9; 115:16.)

Tāpēc ir svarīgi, kā cilvēks pilda viņam uzticēto uzdevumu. ”Taisnais žēlo pat savus lopus,” norādīts Dieva Rakstos. (Salamana Pamācības 12:10.) Bauslībā, kas bija dota Izraēla tautai, vairākkārt bija uzsvērts, ka pret dzīvniekiem ir jāizturas saudzīgi. (5. Mozus 22:4, 10; 25:4.) Pildīdami viņiem uzticēto pienākumu, cilvēki laika gaitā ir pieradinājuši un padarījuši par saviem mīluļiem ne tikai miermīlīgas dabas dzīvniekus, bet pat plēsoņas.

Tomēr ir labi paturēt prātā Bībelē akcentēto domu, ka starp dzīvniekiem un cilvēkiem pastāv skaidri noteikta atšķirība. Cilvēki tika izveidoti pēc Dieva ”tēla un līdzības”, bet dzīvnieki ne. (1. Mozus 1:26.) Atšķirībā no dzīvniekiem, kas tika radīti, lai dzīvotu ierobežotu laiku, cilvēkiem bija izredzes dzīvot uz zemes mūžīgi. (1. Mozus 3:22, 23; Psalms 37:29.) Jēzus Kristus norādīja, ka mūžīgu dzīvību var iemantot, uzņemot zināšanas par Dievu un attīstot ticību, bet dzīvnieki to nav spējīgi darīt. (Jāņa 3:36; 17:3.) Turklāt Bībelē cilvēki, kas nav pelnījuši augšāmcelšanu, ir salīdzināti ar ”neprātīgiem dzīvniekiem, kas pēc savas dabas radīti satveršanai un nokaušanai”. (2. Pētera 2:9—12.)

Dzīvnieku radīšanas nolūks

Dievs radīja dzīvniekus cilvēku dēļ — lai tie palīdzētu cilvēkiem darbā, atrastos viņiem līdzās un būtu par prieka avotu. Turklāt, redzot dzīvnieku skaistumu un pētot viņu instinktīvo gudrību, cilvēki var iegūt arvien jaunas zināšanas par Radītāju un vairot atzinību par viņa mīlestību un gudrību. (Psalms 104:24; Salamana Pamācības 30:24—28; Romiešiem 1:20.) Ja domājam par kukaiņu pasauli, tad tikai viens šādas gudrības piemērs ir bišu apbrīnojamā spēja sazināties citai ar citu un sekot norādījumiem par to, kur atrodama barība, nemaz nerunājot par šo kukaiņu prasmi būvēt sarežģītās medus kāres.

Cilvēki no dzīvniekiem gūst labumu, arī lietojot tos uzturā. Sākumā Dievs cilvēkiem bija ļāvis izmantot pārtikā vienīgi augu valsts produktus, bet pēc Noas laika plūdiem — vairāk nekā 1600 gadu vēlāk — Dievs sacīja: ”Viss, kas vien kust un kam ir dzīvība, lai ir jums par barību.  Es jums tos visus nododu tāpat kā zaļos augus, lai tie jums noder barībai.” (1. Mozus 1:29; 9:3.) Ar šiem vārdiem Dievs cilvēkiem deva atļauju izmantot uzturā arī dzīvniekus. Lai gan sākotnēji Dievs nebija paredzējis, ka cilvēki ēdīs gaļu, viņš šādu atļauju deva, acīmredzot uzskatīdams, ka cilvēkiem tas nāks par labu.

Mūsdienu problēmas, ar kurām saskaras dzīvnieku īpašnieki

Pēc visa spriežot, agrākajos gadsimtos cilvēki ar dzīvniekiem reti dzīvoja zem viena jumta, un arī tagad lielākajā pasaules daļā situācija ir līdzīga. Tomēr to nevar teikt par attīstītajām valstīm — tur, cilvēkiem pārceļoties uz dzīvi pilsētās un kļūstot arvien pārticīgākiem, dzīvnieku turēšana mājās kļūst par aizvien pierastāku parādību, bet tas diemžēl rada arī vairākas problēmas.

Tiek lēsts, ka šobrīd pasaulē ir aptuveni 500 miljoni mājdzīvnieku, ko cilvēki tur savam priekam, un apmēram 40 procenti no tiem dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs. Starp šiem mājdzīvniekiem ap 59 miljoni ir suņu un 75 miljoni — kaķu. Bet, ja aplūko mājdzīvnieku skaitu proporcionāli ģimeņu skaitam, tad Londonā un Parīzē mājas lutekļu ir vēl vairāk nekā Ņujorkā.

Parīzē pirms vairākiem gadiem darbojās aptuveni 70 motorolleri, kas bija aprīkoti ar iekārtām suņu ekskrementu savākšanai. Tomēr, kā tika lēsts, ar šo iekārtu palīdzību tika savākta tikai nepilna puse no 25 tonnām izkārnījumu, ko ik dienas uz ietves atstāja ap 250 tūkstoši Parīzes suņu. Paslīdējuši uz suņu ekskrementiem, katru gadu vairāki simti parīziešu guva savainojumus un nonāca slimnīcā.

Vēl viena problēma ir troksnis. Daži suņu īpašnieki no savu mīluļu puses piecieš tādu uzvedību, kādu no cilvēkiem viņi nekad nepaciestu. Kā varēja lasīt kādā Web lappusē par mājdzīvnieku kopšanu, ”skaļo rējēju īpašniekiem, šķiet, izveidojas īpaša spēja ignorēt sava suņa sacelto troksni”. Daži, piemēram, necenšas apklusināt savu suni pat tad, kad trokšņa dēļ nav iespējams risināt svarīgu sarunu.

Savukārt citi suņi mēdz būt rāmi un apmierināti, kad atrodas kopā ar savu saimnieku, bet, tiklīdz saimnieks ir prom, pārvēršas par kaimiņu murgu. Tiesa, suņu īpašnieki mīl savus četrkājainos draugus ar visām viņu nepilnībām, bet, ja aiz sienas dzīvo maiņas strādnieks vai māte, kas cenšas aizmidzināt savu mazuli, tad viņi varētu arī nebūt tik iecietīgi. Turklāt dzīvnieki, kurus ilgu laiku atstāj vienus, var kļūt grūti savaldāmi, nervozi un pat agresīvi.

Kāda cita problēma, kas rodas ar mājdzīvniekiem pilsētā, ir viņu straujā vairošanās. Pēc aptuveniem aprēķiniem, Amerikas Savienotajās Valstīs katru gadu piedzimst 17 miljoni suņu un 30 miljoni kaķu. Liela daļa šo mājdzīvnieku nonāk dzīvnieku patversmēs, un Amerikas Savienotajās Valstīs vien ik gadus četri līdz seši miljoni tiek iemidzināti.

Kāpēc tik daudz mājdzīvnieku nokļūst patversmēs? Viens no iemesliem ir tas, ka bieži mīlestībai pret mājdzīvniekiem nav ilgs mūžs.  Rotaļīgs kucēns vai piemīlīgs kaķēns izaug un kļūst par dzīvnieku, par kuru ir atbilstoši jārūpējas. Bet gadās, ka nevienam ģimenē nav ne laika, ne pacietības spēlēties ar dzīvnieku vai to mācīt. Veterināre Dr. Džonika Ņūbija saka: ”Pretēji populārajam viedoklim, ka galvenokārt patversmēs nonāk suņi, kas ir pamesti, pētījumi no dažādām pasaules malām liecina, ka puse no visiem suņiem, kas ir nokļuvuši dzīvnieku patversmēs, ir suņi, kurus uz turieni ir aizveduši viņu saimnieki, jo nav varējuši izturēt viņu riešanu, postītkāri un nevaldāmo enerģiju.”

Kādā informatīvā biļetenā, kurā bija aplūkots mājdzīvnieku straujās vairošanās jautājums, bija sacīts: ”Cilvēki pret dzīvām radībām ir sākuši izturēties kā pret mazvērtīgām lietām — viņi par tām papriecājas, kamēr tās ir jaukas un piemīlīgas, un pamet, kad tās kļūst apgrūtinošas. Necieņa pret dzīvnieku dzīvību kļūst aizvien izplatītāka un grauj mūsu kultūru.”

Ko būtu svarīgi pārdomāt

Pirms mājdzīvnieka iegādāšanās ir nopietni jāpadomā, jo īpaši, ja mājdzīvniekam būs jādzīvo pilsētā. Lai aktīvs dzīvnieks justos labi, viņam ik dienas ir nepieciešama fiziska slodze. Kādā Austrālijā organizētā pētījumā par mājdzīvnieku vietu sabiedrībā tika konstatēts: ”Pastaigas un cita veida aktivitātes ir nepieciešamas suņa fiziskajai un psihiskajai attīstībai. Ja sunim liedz iespēju pietiekami izkustēties, viņš arvien sliktāk pakļaujas vadībai.” Diemžēl daudzi suņu īpašnieki pēc grūtas darbadienas jūtas pārāk noguruši, lai dotos ar suni pastaigā un ļautu viņam izlikt savu pāri plūstošo enerģiju.

Tāpēc potenciālajam mājdzīvnieka saimniekam būtu labi pārdomāt šādus jautājumus: vai es varēšu savam mīlulim veltīt pietiekami daudz uzmanības? Vai mana dzīvesveida  dēļ viņš lielāko dienas daļu nepavadīs viens? Vai man pietiks laika pastaigām un rotaļām ar savu četrkājaino draugu? Ja sunim būs nepieciešama apmācība, vai es spēšu viņam to nodrošināt un vai būšu gatavs viņu vest uz suņu skolu? Vai, rūpējoties par mājdzīvnieku, es neatraušu laiku daudz svarīgākām nodarbēm?

Tāpat nedrīkst aizmirst, ka mājdzīvnieka turēšana var prasīt diezgan lielus izdevumus. Aptaujājot mājdzīvnieku īpašniekus Amerikas Savienotajās Valstīs, tika konstatēts, ka gada laikā par veterināra pakalpojumiem suņu īpašnieki bija samaksājuši vidēji 196 dolārus, bet kaķu īpašnieki — 104 dolārus. Papildus šai summai nāk vēl izdevumi par pārtiku un citām ikdienā nepieciešamām lietām, un dažviet pastāv arī mājdzīvnieku reģistrācijas maksa.

Izveidot līdzsvarotu attieksmi nav viegli

Radītājs, bez šaubām, jūtas gandarīts, redzot, ka mums sagādā prieku viņa radītie dzīvnieki un ka mēs pret tiem izturamies ar mīlestību un iejūtību. Bet ko tādā gadījumā var teikt par nežēlīgu attieksmi pret dzīvniekiem, piemēram, par to, ka cilvēki izklaides pēc rīko vēršu, suņu un gaiļu cīņas, kurās dzīvnieki tiek sakropļoti un pat mirst? Diemžēl cilvēku attieksmē pret dzīvniekiem ne vienmēr ir izpaudusies līdzjūtība, kādu Dievs no cilvēkiem gaida.

Ir cilvēki, kuri krīt otrā galējībā un kuriem nekas nav tik svarīgs kā viņu mīlulis. Ja cilvēka pieķeršanās dzīvniekam netiek kontrolēta ar prātu, viņam var likties, ka mājdzīvnieka dzīvība ir pat svarīgāka par cilvēka dzīvību. Piemēram, kad kādā dzīvnieku slimnīcā izcēlās ugunsgrēks, daži no dzīvnieku īpašniekiem, kas bija sapulcējušies pie ēkas, ”centās izlauzties cauri ugunsdzēsēju ierindai, kliedzot, ka vēlas mirt kopā ar savu lolojumu”.

Protams, noraudzīties sava mīluļa nāvē var būt ļoti smagi. Taču pat šādā situācijā ir nepieciešama līdzsvarotība. Kā jau bija minēts, dzīvnieki nav izveidoti pēc Dieva tēla un līdzības, un atšķirībā no cilvēkiem tie nav radīti, lai dzīvotu mūžīgi. Par to, kā Dievs ir izveidojis cilvēkus, Bībelē sacīts: ”Pat arī mūžību Viņš ir licis cilvēku sirdīs,” — bet par dzīvniekiem nekas tāds nav teikts. (Salamans Mācītājs 3:11.)

Mēs jau noskaidrojām, ka Bībeles principi neaizliedz nogalināt dzīvniekus, kas miljoniem cilvēku patlaban ir svarīgs iztikas avots, bet ko var teikt par dzīvības atņemšanu mājdzīvniekam, kurš, piemēram, ir slims un cieš sāpes? Lai cik smags būtu šāds lēmums, varētu būt situācijas, kad mājdzīvnieka saimnieks nospriestu, ka labāk ir ātri un bez sāpēm izbeigt sava uzticamā drauga ciešanas nekā nodrošināt viņam dārgu ārstēšanu, kas vienīgi paildzinātu viņa mokas un, iespējams, vēl uzliktu ģimenei finansiālu slogu.

Dievs, kuru raksturo mīlestība pret cilvēkiem, vēlas, lai mēs ar mīlestību izturētos pret dzīvniekiem, kurus viņš mums ir uzticējis, un lai mēs par tiem rūpētos. Bieži vien cilvēki, kas mīl dzīvniekus, augstu novērtē brīnišķīgās izredzes dzīvot ar tiem tādā saskaņā, kā to sākotnēji bija iecerējis mūsu Radītājs. Vairāk par šīm izredzēm būs runāts nākamajā rakstā, ar kuru beidzas mājdzīvnieku tēmai veltītā rakstu sērija.

[Attēls 7. lpp.]

Kāpēc ik gadus dzīvnieku patversmēs tiek iemidzināti miljoniem mājdzīvnieku?

[Norāde par autortiesībām]

© Hulton-Deutsch Collection/CORBIS

[Attēli 8., 9. lpp.]

Rūpēs par mājdzīvnieku, it īpaši pilsētā, ietilpst daudz vairāk nekā cilvēki parasti domā

[Attēls 9. lpp.]

Labi izturēdamies pret dzīvniekiem, mēs iepriecinām mūsu Radītāju