Privātuma paradokss

”PAT VISTRŪCĪGĀKAIS VĪRS SAVĀ MĀJĀ DRĪKST NEŅEMT VĒRĀ VISUS KARAĻA SPĒKUS.” (VILJAMS PITS, LIELBRITĀNIJAS VALSTS DARBINIEKS, 1759—1806.)

VILJAMA PITA vārdos izskan doma, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz privātumu, tiesības norobežot kādu savas dzīves daļu no nevēlamas uzmanības.

Dažādās kultūrās privātuma izpratne ir atšķirīga. Piemēram, Samoa salās, kas atrodas Klusajā okeānā, mājām parasti vispār nav sienu un no ārpuses ir labi redzams gandrīz vai viss, ko ģimene mājās dara. Taču pat tur tiek uzskatīts par nepieklājīgu ieiet mājā bez uzaicinājuma.

 Cilvēki jau kopš seniem laikiem ir atzinuši, ka viņiem ir nepieciešams zināms privātums. Vairākus tūkstošus gadu pirms tam, kad Viljams Pits izteica sākumā minētos vārdus, Bībelē tika iekļauts norādījums, kas prasīja cienīt citu tiesības uz privāto dzīvi. Ķēniņš Salamans rakstīja: ”Atturi savu kāju no tava tuvākā nama; tu viņam varētu apnikt, un viņš uz tevi varētu sākt dusmot.” (Salamana Pamācības 25:17.) Apustulis Pēteris rakstīja: ”Neviens no jums lai necieš.. kā tāds, kas jaucas svešās lietās.” (1. Pētera 4:15.)

Tiesības uz privātumu ir tik svarīgas, ka The UNESCO Courier tās dēvē par ”pilsonisko tiesību pamatu”. Līdzīgu domu izteica arī kāds pazīstams Latīņamerikas valsts darbinieks, kurš sacīja: ”Savā ziņā visas cilvēktiesības ir šo vienu tiesību — tiesību uz privātumu — dažādi aspekti.”

Taču mūsdienu apstākļos, kad strauji pieaug noziedzība un terorisms ir kļuvis globāls, valdības un tiesībaizsardzības iestādes aizvien vairāk sliecas domāt, ka iedzīvotāju aizsardzības vārdā privātuma barjeras zināmā mērā ir jānojauc, jo noziedznieki izmanto tiesības uz privātumu par aizsegu savai ļaunprātīgajai darbībai. Tātad, no vienas puses, varas iestādēm ir jāaizsargā iedzīvotāji no noziedzniekiem, bet, no otras puses, katram cilvēkam ir tiesības uz privātumu, un starp šīm divām pusēm nav viegli panākt līdzsvaru.

Privātums un drošība

2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumi, kas šokēja pasauli, ir mainījuši daudzu cilvēku priekšstatus par valsts dienestu tiesībām ielauzties cilvēku privātajā dzīvē. ”11. septembris bija pavērsiena punkts,” žurnālam BusinessWeek teica kāds bijušais ASV Federālās tirdzniecības komitejas loceklis. ”Teroristiem ir izdevīgi darboties sabiedrībā, kur viņu privātums ir aizsargāts. Ja nepieciešama kaut kāda iejaukšanās privātās dzīves sfērā, lai viņus atmaskotu, lielākajai daļai cilvēku pret to nebūtu iebildumu.” Žurnālā bija stāstīts: ”Pēc 11. septembra veiktās aptaujas liecina, ka 86% amerikāņu atbalsta plašāku sejas atpazīšanas sistēmu lietojumu, 81% vēlas, lai stingrāk tiktu kontrolētas bankas operācijas un kredītkaršu lietošana, un 68% atbalsta nacionālas ID kartes ieviešanu.”

Dažu rietumu valstu varas iestādes apsver iespēju ieviest identifikācijas kartes, kurās būtu iekļauta tāda informācija kā īpašnieka pirkstu nospiedumi un tīklenes attēls un kuras ļautu piekļūt datiem par viņa kriminālajiem nodarījumiem, ja tādi ir bijuši, kā arī par finansiālajiem darījumiem. Tehniski ir iespējams izveidot sistēmu, kas identifikācijas kartē ietverto informāciju salīdzina ar kredītkartes informāciju un datiem, ko ieguvušas sejas atpazīšanas sistēmu kameras. Tā palīdzētu pamanīt un aizturēt noziedzniekus, kas būtu iegādājušies savu noziedzīgo mērķu īstenošanai vajadzīgos materiālus.

Pat ja noziedznieki mēģina paslēpt bumbas, šaujamieročus vai nažus zem apģērba vai aiz biezām mājas sienām, viņus tik un tā ir iespējams atmaskot. Drošības dienestu rīcībā ir ierīces, kas ļauj ieraudzīt jebkuru priekšmetu, kurš atrodas zem drēbēm. Ar modernu radara iekārtu palīdzību policija var novērot cilvēka pārvietošanos blakus istabā un pat uztvert viņa elpu. Bet vai, pieaugot novērošanas ierīču iespējām, noziedzība automātiski samazinās?

Vai novērošanas kameras aptur noziedzniekus?

Kad nelielajā Austrālijas pilsētiņā Bērkā strauji sāka palielināties noziedzības līmenis, tur tika uzstādītas četras videonovērošanas kameras, un noziegumu skaits krasi saruka. Taču  ne vienmēr panākumi ir tik lieli. Piemēram, 1994. gadā Skotijas pilsētā Glāzgovā ar mērķi apkarot noziedzību uzstādīja 32 novērošanas kameras. Skotijas ministrijas pētījumu centrs konstatēja, ka nākamajā gadā vairāku veidu noziegumi tiešām gāja mazumā. Taču centra ziņojumā sacīts: ”Noziegumi pret tikumību, ieskaitot prostitūciju, pieauga par 120, ar krāpšanu saistīti noziegumi — par 2185, un dažādi citi noziegumi (ieskaitot tos, kas saistīti ar narkotikām) — par 464 gadījumiem.”

Pat ja novērošana samazina noziedzību kādā rajonā, kopējais noziedzības līmenis, iespējams, nemainās. The Sydney Morning Herald bija stāstīts par parādību, ko policisti un kriminālisti mēdz dēvēt par noziedzības ”pārvietošanos”. Laikrakstā bija teikts: ”Redzēdami, ka vienā rajonā viņus var nofilmēt novērošanas kamera vai pamanīt policijas patruļa, noziedznieki dodas uz citu vietu un pastrādā noziegumu tur.” Tas sasaucas ar vārdiem, kas jau  sen ir lasāmi Bībelē: ”Ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti.” (Jāņa 3:20.)

Tiesībaizsardzības iestāžu uzdevumu apgrūtina fakts, ka pat vismodernākās novērošanas sistēmas, kurās izmantotas rentgena iekārtas un radari, nespēj noteikt, kas norisinās cilvēka prātā un sirdī, taču cīņa pret noziedzību, naidu un vardarbību ir jāizcīna tieši tur.

Tomēr pastāv kāda novērošana, kas spēj atklāt daudz vairāk nekā jebkura cilvēku izgudrotā tehnoloģija. Par šo novērošanas veidu un tā labvēlīgo ietekmi uz cilvēku rīcību būs stāstīts nākamajā rakstā.

[Izceltais teksts 6. lpp.]

”Teroristiem ir izdevīgi darboties sabiedrībā, kur viņu privātums ir aizsargāts.”

[Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

Cik privāti ir jūsu medicīniskie dati?

Daudzi domā, ka viņu medicīniskie dati — informācija, kas saistīta ar viņu veselības aprūpi, — ir droši aizsargāti. Taču privātuma aizsardzības organizācija Privacy Rights Clearinghouse brīdina, ka ”šī drošības sajūta varbūt ir nepamatota”. Simsons Garfinkels grāmatā Database Nation—The Death of Privacy in the 21st Century raksta: ”Mūsdienās medicīnisko dokumentu funkcijas ir paplašinājušās.. Tos izmanto darba devēji un apdrošināšanas sabiedrības, lai izlemtu, kurus cilvēkus pieņemt darbā vai apdrošināt. Tos izmanto slimnīcas un reliģiskās organizācijas, lai vāktu ziedojumus. Pat tirgotāji uzpērk medicīniskus datus, meklējot informāciju mārketinga vajadzībām.”

S. Garfinkels atzīmē: ”Konfidencialitātes saglabāšanu sarežģī fakts, ka, cilvēkam uzturoties slimnīcā, parasti 50 līdz 75 personām ir nepieciešama pieeja viņa medicīniskajai kartei.” Kā norāda Privacy Rights Clearinghouse, dažās zemēs slimnīcu pacienti, paši to neapzinoties, atsakās no tiesībām uz privātumu, parakstīdami vispārīgus dokumentus par atteikšanos no sūdzībām vai piekrišanu ārstēties, kuros iekļauts nosacījums, ka medicīnas iestāde drīkst izpaust viņu medicīniskos datus apdrošināšanas sabiedrībām, valsts iestādēm un citiem.

[Papildmateriāls/Attēli 8. lpp.]

Privātums un komerciālas intereses

Sevišķi liels risks nokļūt nevēlamas uzmanības lokā ir tiem, kas lieto internetu. Privacy Rights Clearinghouse raksta: ”Internetā nav praktiski nevienas darbības vai pakalpojuma, kas garantētu pilnīgu privātuma aizsardzību. [..] Lietotāji varbūt izgūst no interneta kādu informāciju vai dokumentus.. vai varbūt tikai pārlūko dažādas lapas. Daudzi domā, ka viņi to dara anonīmi. Bet tā nav. Lielākoties lietotāja gaitas internetā ir iespējams reģistrēt, piemēram, var noteikt, kuras ziņu grupas abonents ir apmeklējis un kuras lapas viņš ir apskatījis. [..] Ziņas par abonenta ”pārlūkošanas paradumiem”.. potenciāli ir vērtīgs peļņas avots.. Tiešā mārketinga speciālistiem šī informācija noder, lai veidotu specifiskus interneta lietotāju sarakstus, kuros iekļautas personas ar līdzīgu gaumi un uzvedību.”

Kā vēl jūsu vārds var nonākt to personu sarakstos, kuriem tiek adresēti tiešā mārketinga pasta sūtījumi? Tālāk minēts, kādos gadījumos tirgotāji var iegūt ziņas par jums.

▪ Ja jūs izpildāt garantijas dokumentu vai produkta reģistrācijas karti.

▪ Ja jūs iestājaties kādā klubā, labdarības biedrībā vai citā organizācijā vai ziedojiet tām naudu.

▪ Ja jūs pasūtāt preses izdevumus vai pierakstāties klubos, kas piegādā mājās grāmatas vai mūzikas ierakstus.

▪ Ja jūs uzrādāt savu tālruņa numuru un adresi tālruņu katalogā.

▪ Ja jūs piedalāties loterijās un tamlīdzīgās spēlēs.

Turklāt, ja jūs maksājat par iepirkumiem ar debetkarti vai kredītkarti vai iepērkoties lietojat klienta karti, brīdī, kad tiek nolasīts preču svītru kods, jūsu vārdu un adresi ir iespējams saistīt ar jūsu pirkumu sarakstu. Tā pamazām var uzkrāt detalizētu datu bāzi par jūsu iepirkšanās ieradumiem, kuru iespējams izmantot mārketinga nolūkiem. *

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 7. lpp.]

Vai novērošanas sistēmas samazina noziedzību?