Atkritumu kalni strauji aug

CILVĒKI attīstītajās zemēs izmet atkritumus veseliem kalniem. Piemēram, kā bija teikts kādā avotā, ar ūdeni, kas sver tikpat daudz, cik Amerikas Savienotajās Valstīs gada laikā saražotie atkritumi, ”varētu piepildīt 68 000 olimpisko baseinu”. Saskaņā ar aprēķiniem, kas tika izdarīti pirms dažiem gadiem Ņujorkā, šīs pilsētas iedzīvotāji vien ik gadus rada tik daudz atkritumu, ka ar tiem pilsētas plašo Centrālo parku varētu noklāt 4 metru biezā slānī. *

Nav brīnums, ka patērētājsabiedrība Amerikas Savienotajās Valstīs, kura dzīvo pēc principa ”patērē un izmet”, ir nosaukta par ”brīdinošu piemēru citām pasaules valstīm”. Taču ne jau tikai Amerikas Savienotajās Valstīs ir izveidojusies šāda situācija. Tiek lēsts, ka ar Vācijas iedzīvotāju radītajiem atkritumiem gada laikā varētu piepildīt preču vilcienu, kura sastāvs stieptos no Vācijas galvaspilsētas Berlīnes līdz pat Āfrikas krastiem, tas ir, ap 1800 kilometru. Savukārt Lielbritānijā veiktie aprēķini liecina, ka vidēji viena četru cilvēku liela ģimene gadā izmet papīra daudzumu, kura saražošanai bija vajadzīgi seši koki.

 Atkritumu problēma ir aktuāla arī attīstības zemēs. Kādā populārā žurnālā bija teikts: ”Ar nožēlu jāatzīst, ka lielākā daļa no sešiem miljardiem pasaules iedzīvotāju ir sākuši iet ASV un citu attīstīto valstu piedrazātajās pēdās.” Jā, vai mēs to gribam vai ne, bet vairākums no mums patlaban dzīvo patērētājsabiedrībā.

Protams, cilvēkiem vienmēr ir bijušas lietas, kas ir metamas ārā. Taču pašlaik tādu pārtikas un saimniecības preču, kas tiek pārdotas kārbās un cita veida iepakojumos, ir daudz vairāk nekā agrāk, tāpēc visur redz vienreizējās lietošanas iesaiņojumu materiālus. Tāpat ir ievērojami pieaudzis laikrakstu, žurnālu, reklāmas prospektu un citu iespieddarbu skaits.

Mūsdienu pasaule, kurā tik daudz kas ir sasniegts rūpniecības un zinātnes jomā, ir radījusi vēl arī jauna veida atkritumus. Kā ziņo vācu laikraksts Die Welt, ”Eiropas savienības valstīs ik gadus tiek izmestas aptuveni deviņi miljoni automašīnu”. Šo automašīnu likvidācija nav viegls uzdevums. Vēl problemātiskāks ir jautājums, kā panākt drošu kodolatkritumu un ķīmisko atkritumu likvidāciju. 1991. gadā tika ziņots, ka Amerikas Savienotajās Valstīs ir ”kalniem kodolaktritumu, taču nav vietas šo atkritumu apglabāšanai”. Miljons mucu ar indīgām vielām atradās pagaidu glabātavās, kur vienmēr pastāvēja briesmas, ka ”var notikt indīgo vielu noplūde, zādzība vai atkritumu nepareizas apsaimnieko šanas dēļ var tikt nodarīts kaitējums apkārtējai videi”. 1999. gadā vien aptuveni 20 000 Amerikas Savienoto Valstu uzņēmumu saražoja vairāk nekā 40 miljonus tonnu bīstamo atkritumu.

Vēl viens faktors, kas veicina atkritumu apjoma palielināšanos, ir pasaules iedzīvotāju skaita straujais pieaugums pagājušā gadsimta laikā. Jo vairāk cilvēku — jo vairāk atkritumu. Turklāt ievērojama daļa pasaules iedzīvotāju ir noskaņota materiālistiski. Nesen institūts Worldwatch secināja, ka ”kopš 1950. gada ir patērēts vairāk preču un pakalpojumu nekā visā cilvēces vēsturē”.

Nav šaubu, ka attīstītajās valstīs nebūtu daudz cilvēku, kas gribētu dzīvot bez visām šīm ”precēm un pakalpojumiem”. Piemēram, padomājiet, cik ērti ir aiziet uz veikalu, nopirkt jau iepakotas pārtikas preces un nogādāt tās mājās veikala sagādātās papīra tūtās vai plastmasas maisiņos. Ja cilvēkiem pēkšņi būtu liegti šie mūsdienīgie iesaiņojumi, viņi drīz vien atskārstu, cik ļoti viņi pie tiem ir pieraduši. Un, tā kā iesaiņojumu lietošana ir higiēniska, tā vismaz netieši veicina veselību.

Par spīti šīm priekšrocībām, vai ir pamats raizēties, ka saražoto atkritumu apjoms ir kļuvis par nopietnu problēmu? Acīmredzot jā, jo dažādie atkritumu apsaimniekošanas paņēmieni tikai nedaudz ir samazinājuši cilvēku radīto atkritumu lavīnu. Taču vēl nopietnākas sekas ir patērētājsabiedrībā dominējošajam domāšanas veidam.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 4. lpp.]

Droša bīstamo atkritumu likvidācija ir grūts uzdevums