Navigācija pēc zvaigznēm

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA HAVAJU SALĀS

DAUDZUS gadsimtus pirms tam, kad Kristofors Kolumbs šķērsoja Atlantijas okeānu, polinēziešu jūrasbraucēji savās koka kanoe veica tūkstošiem kilometru garus ceļojumus pa Kluso okeānu starp Polinēzijas trīsstūra salām. Kā senie polinēzieši atklāja daudzās salu grupas, kas izkaisītas šajā plašajā apgabalā? Vai viņi uzdūrās tām nejauši?

Ja polinēziešiem bija noteikts mērķis, kur viņi savās kanoe gribēja nokļūt, kā viņi spēja ieturēt kursu bez kartēm, magnētiskajiem kompasiem un citiem piederumiem, ko lietoja rietumu kuģotāji?

Atbilde uz šo jautājumu ne tikai atklāj, cik atjautīgas bija polinēziešu navigācijas metodes, bet arī vairo apbrīnu par dabas procesu un Visuma izcilo kārtību un sarežģīto struktūru.

Divas teorijas

Ne visi zinātnieki ir gatavi pieņemt domu, ka polinēzieši bija spējīgi mērķtiecīgi kuģot no salas uz salu. Norvēģu pētnieks Tūrs Heijerdāls izvirzīja teoriju, ka polinēziešu pirmdzimtene varētu būt Dienvidamerika un ka ceļotāji ir nokļuvuši Klusā okeāna salās, valdošo straumju un vēja nesti.

Lai pārbaudītu šo teoriju, Heijerdāls un pieci citi skandināvi ar balsas koka plostu izbrauca jūrā no Peru rietumu krasta. Viņi burāja aizvien tālāk Klusajā okeānā, līdz straumes sāka nest plostu uz rietumiem. Pēc 101 dienas, nobraukuši 7000 kilometru, Heijerdāls un viņa komanda izkāpa krastā Raroias atolā Tuamotu arhipelāgā. Ar savu neparasto braucienu Heijerdāls pierādīja, ka polinēzieši būtu varējuši ierasties no Dienvidamerikas, dreifējot pa okeāna straumēm. Tomēr daudzus zinātniekus šis pierādījums nepārliecināja.

Viens no skeptiķiem bija jaunzēlandiešu vēsturnieks Endrū Šārps. Savā 1963. gadā uzrakstītajā grāmatā Ancient Voyagers in Polynesia (Polinēzijas senie ceļotāji) viņš ir minējis daudzus arheoloģiskus un lingvistiskus atklājumus, kas liecina par labu citam, zinātnieku vidū populārākam uzskatam, proti, ka polinēzieši sākotnēji ir ieradušies no rietumiem. Taču viņš atzina par nepamatotiem jebkādus pieņēmumus, ka polinēzieši bijuši izcili jūrasbraucēji.

Šārps gan pieļāva, ka kuģotāji īsos braucienos varbūt spēja ieturēt noteiktu kursu, bet, ja ceļojums bija garāks par 500 kilometriem, pēc viņa domām, polinēziešiem nekādā gadījumā nevarēja būt noteikta priekšstata, kurp īsti viņi dodas. Viņaprāt, salas, kuras braucēji atklāja garākos ceļojumos, tie uzgāja pilnīgi nejauši.

 Eksperimentālie ceļojumi

Pārliecībā, ka Heijerdāls un Šārps ir novērtējuši par zemu seno polinēziešu ceļotāju un navigatoru spējas, Dr. Deivids Lūiss no Jaunzēlandes nolēma pierādīt seno navigācijas metožu lietderību. Braukdams mūsdienīgā katamarānā bez kompasa un orientēdamies vienīgi pēc zvaigznēm, saules un okeāna viļņiem, viņš 1965. gadā veiksmīgi aizburāja no Taiti uz Jaunzēlandi, pārvarot vairāk nekā 3000 kilometru. Lūisa ceļojums pamodināja interesi par senajiem navigācijas paņēmieniem un migrācijas ceļiem. Viens no tiem, ko ieintriģēja Lūisa sasniegums, bija Bens Finijs.

Būdams Havaju universitātes antropoloģijas profesors, Finijs daudzus gadus bija pētījis seno polinēziešu kanoe konstrukciju un būvi. Kopā ar dažiem kolēģiem no Polinēziešu ceļotāju biedrības viņš uzbūvēja 20 metru garu divkāršu kanoe un nosauca to par Hokulea, kas havajiešu valodā nozīmē ’prieka zvaigzne’. Hokulea gan bija taisīta nevis no tradicionāliem materiāliem, piemēram, koas koka, bet no mākslīgiem, taču pēc konstrukcijas, izskata un ekspluatācijas īpašībām tā atbilda seno kanoe paraugam.

1976. gada 1. maijā Hokulea devās savā pirmajā braucienā no Maui Havaju salās uz Taiti. Tā kā polinēziešu prasme jūrasbraucienos orientēties pēc zvaigznēm bija zudusi, navigācijas eksperts bija jāmeklē ārpus Havaju salām. Noteikt Hokulea kursu šajā ceļojumā uzticēja Mau Piailugam, izcilam tradicionālās navigācijas noslēpumu zinātājam no Mikronēzijas. Pēc 31 dienas Hokulea sasniedza vairākus tūkstošus kilometru tālo Taiti.

Sekmīgais ceļojums visā Polinēzijā atdzīvināja interesi par tradicionālo kultūru un senajām navigācijas un kanoe būves metodēm. Turpmākajos gados notika vairāki līdzīgi braucieni, kuru galapunkti bija dažādas Polinēzijas trīsstūra salas, piemēram, Havaja, Jaunzēlande (saukta arī Aotearoa), Rarotonga (Kuka salās) un Lieldienu sala (saukta arī Rapanuja). Lielu daļu no šiem ceļojumiem vadīja Nainoa Tompsons — Havajās dzimis navigators, ko apmācījis Piailugs.

Senās navigācijas metodes

Kā gan senie polinēzieši spēja bez navigācijas instrumentiem ieturēt pareizo kursu tūkstošiem kilometru garā ceļā? Pēc Polinēziešu ceļotāju biedrības locekļa Denisa Kavaharadas vārdiem, viņu galvenais orientieris bija saule. Dienā virziena noteikšanai noder saullēkta un saulrieta punkts. Savukārt naktī navigators kursu ietur, vadoties pēc zvaigžņu lēkta un rieta punktiem.

Ja tajā virzienā, kurp kanoe dodas, nelec un neriet neviena zvaigzne, par orientieriem var izmantot citas zvaigznes. Papildus zvaigznēm navigators nosaka kursu arī pēc mēness un piecām redzamajām planētām.

Dienas vidū un mākoņainās naktīs, kad zvaigznes nav redzamas, kursu noteikt palīdz vēji un okeāna viļņošanās (attiecībā pret saullēkta un saulrieta punktu). Kā stāsta Kavaharada, orientācijai noder ”tie viļņi, kas izplatās ārpus vēju sistēmām un vētrām, kuras tos radījušas, kā arī tie, kas saglabājas pēc tam, kad vētra jau ir norimusi”.

Šie viļņi ir daudz drošāki orientieri nekā mainīgo vietējo vēju radītā viļņošanās. Tā kā tie pārvietojas taisni, navigators pēc tiem var orientēties, lai pavērstu kanoe vēlamajā virzienā. Pēc kanoe šūpošanās, tai virzoties taisnā vai slīpā leņķī pret šiem viļņiem, navigators var noteikt, vai kurss ir pareizs.

Pierādījumi liecina, ka senie polinēzieši prata ar debess spīdekļu un dabas parādību palīdzību vadīt savas kanoe uz noteiktu mērķi tūkstošiem kilometru tālu. Bet, lai cik atjautīgas bija viņu navigācijas metodes, tās nebūtu derīgas, ja orientieri, pēc kuriem viņi vadījās, piemēram, zvaigžņu lēkts un riets, nebūtu pakļauti stingrām likumsakarībām.

 Vairāk nekā pirms 2700 gadiem pravietis Jesaja, atzīdams debesīs redzamo kārtību par Diženā Radītāja Dieva Jehovas nopelnu, rakstīja: ”Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: Kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena.” (Jesajas 40:26; Psalms 19:2.)

Arī psalmu sacerētājs, Dieva iedvesmots, rakstīja, ka Dievs ”nosaka zvaigznēm to skaitu un sauc tās visas vārdā”. (Psalms 147:4.) Polinēzieši ievēroja, kāda kārtība valda zvaigžņotajās debesīs viņiem virs galvas, un lika to lietā, lai veiktu tālus jūrasbraucienus Klusā okeāna plašumos. Vai tas nav vēl viens apstiprinājums, ka mūsu Visums ir ārkārtīgi gudra Radītāja roku darbs?

[Karte/Attēli 23. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Fidži

POLINĒZIJAS TRĪSSTŪRIS

Havaju salas

Samoa

Tonga

Jaunzēlande

Kuka salas

Taiti

Marķīza salas

Tuamotu arhipelāgs

Tubuai salas

Lieldienu sala

[Attēls]

”Hokulea” līdziniece divkāršā kanoe ”Hawaiiloa” tika uzbūvēta 1993. gadā no tradicionālākiem materiāliem

[Norāde par autortiesībām]

Hawai‘iloa 21. un 23. lappusē: © Monte Costa