Āfrikas pilsēta, kur austrumi satiekas ar rietumiem

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA DIENVIDĀFRIKAS REPUBLIKĀ

CIK gan raibs skats paveras, pastaigājoties pa Durbanas ielām! Jūs pamanīsiet, ka daudzi, it īpaši jaunieši, ir pārņēmuši rietumniecisko ģērbšanās stilu. Tomēr ievērojiet — šeit var redzēt arī padzīvojušas zulu tautības kundzes, kas ģērbušās vienkāršos, garos tērpos un greznojušās krāsainām galvassegām. Tepat līdzās pastaigājas arī sari vai pandžabu kleitās un biksēs tērpušās indietes. Tuvojoties liedagam, visticamāk, jūs ievērosiet vairākus zulu rikšas krāšņos tērpos. Durbana tik tiešām ir neparasta Āfrikas pilsēta, kur austrumi satiekas ar rietumiem. Kāda ir šīs valdzinošās pilsētas vēsture?

Dienvidāfrikas Republikas pilsēta Durbana pastāv tikai nepilnus divus gadsimtus. 1824. gadā šeit ieradās aptuveni 40 eiropiešu izcelsmes kolonisti. Tajā laikā ziemeļos no tagadējās Durbanas atradās virsaiša un karavadoņa Šakas pārvaldītās varenās zulu valsts centrs. Pēc divdesmit gadiem Durbanu un apkārtējo teritoriju iekaroja briti. 19. gadsimtā starp jaunajiem kolonistiem un zuliem notika vairāki kari.

Angļu kolonisti atklāja, ka piekrastes apvidū labi aug cukurniedres. Darbam cukurniedru plantācijās viņi sāka nolīgt strādniekus no citas britu kolonijas — Indijas. No 1860. līdz 1911. gadam Durbanā ieradās vairāk nekā 150 000 indiešu. Mūsdienās Durbanas aglomerācijā dzīvo vairāk nekā trīs miljoni cilvēku, kuru saknes meklējamas trīs dažādās pasaules daļās, — vietējie zuli, aziāti, kuru senči ieradās no Indijas, kā arī Lielbritānijas un citu Rietumeiropas valstu iedzīvotāju pēcteči.

Šo pilsētu raksturo arī citas interesantas iezīmes. Kā redzams fotoattēlā, Durbanā  atrodas dabiska osta, kuru no Indijas okeāna viļņiem aizsargā gara zemes strēle, ko sauc par Blafu. Tā paceļas vairāk nekā 90 metru augstumā un ir noaugusi dažādiem augiem. Katru dienu mierīgajā dabiskajā ostā iebrauc lieli kuģi. Grāmatā Discovery Guide to Southern Africa sacīts, ka Durbana ir ”lielākā un noslogotākā Āfrikas osta, kas ostu vidū šajā ziņā ierindojas devītajā vietā pasaulē”. Durbanas skaistā pludmale pievelk atpūtniekus, un viņiem patīk šejienes siltie ūdeņi. Šeit ir ideālas vietas sērfošanai, un peldētāji var justies mierīgi, jo viņus no haizivīm pasargā labā kārtībā uzturēti tīkli.

Cilvēkus, kas augstu vērtē Bībeli, šī pilsēta interesē vēl kāda iemesla dēļ. Bībeles pētnieki, kā tolaik bija pazīstami Jehovas liecinieki, 1910. gadā Durbanā izveidoja filiāles biroju. Vēlāk, 1914. gada aprīlī, Durbanā tika rīkots pirmais Bībeles pētnieku kongress, kas notika Āfrikā. Uz kongresu ieradās apmēram 50 cilvēki, starp kuriem bija arī tie, kas atceļoja no tālām Dienvidāfrikas Republikas malām. Šajā vēsturiskajā kongresā kristījās 16 cilvēki. Daļa no kongresa apmeklētājiem bija ar garu svaidīti kristieši, kas palika uzticīgi Dievam līdz pat nāvei. Viņu vidū bija arī Viljams Džonstons, kas pirmais pārraudzīja filiāles biroju Āfrikā.

Kopš 1914. gada Jehovas liecinieki Durbanā ir organizējuši daudzus citus kongresus. 2000. gada decembrī šajā pilsētā notika divi kongresi ”Dieva vārda darītāji”, kurus kopumā apmeklēja apmēram 14 850 cilvēki un kuros kristījās 278 jauni mācekļi. Lūk, kā patiesību pieņēma kāda no daudzajām indiešu ģimenēm, kas bija vienā no šiem kongresiem. Pirms desmit gadiem Alans uzzināja patiesību no savas meitiņas Somašini. Alans nesen bija atmetis dzeršanu un meklēja dzīves jēgu. Somašini, kurai tolaik bija tikai trīs gadi, atrada kaimiņu mājā kādu grāmatu un atnesa to tēvam. Grāmatas nosaukums Kā ir iespējams atrast patiesu mieru un drošību? Alanu uzreiz piesaistīja. Alanam patika tas, ko viņš izlasīja šajā grāmatā, un viņš sāka tikties ar Jehovas lieciniekiem. Uzzinājis Bībeles prasības, Alans oficiāli reģistrēja savu laulību. Drīz vien arī viņa sievu Rani ieinteresēja Bībeles vēsts, un viņa sāka apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces. Tajā laikā viņi dzīvoja pie Rani vecākiem, kas piederēja pie kādas kristīgās baznīcas. Vecākiem nepatika meitas un znota jaunā reliģija, un viņi pieprasīja: ”Vai nu atstājiet Jehovas liecinieku reliģiju, vai ejiet prom no mūsu mājas!”

Alans ar sievu izlēma aiziet no mājas, kaut gan atrast jaunu dzīvesvietu nebija viegli. Draugi, kas bija Jehovas liecinieki, palīdzēja sameklēt piemērotu mājvietu. 1992. gadā Alans un Rani kristījās un kļuva par Jehovas lieciniekiem. Viņi turpināja augt garīgi, un tagad Alans ir kristiešu draudzes vecākais.

Durbanā un tās piepilsētās ir vairāk nekā 50 Jehovas liecinieku draudzes. Lielākoties tajās ir zulu tautības cilvēki. Tomēr dažās draudzēs, it īpaši tuvāk pilsētas centram, ir gan zuli, gan indieši, gan eiropiešu pēcteči. Ja jūs apmeklēsiet kādu no sapulcēm, jūs ievērosiet daudz vairāk nekā tikai to, ka austrumi satiekas ar rietumiem. Sapulci varbūt vadīs kāds glīti ģērbts afrikānis, indietis vai eiropiešu izcelsmes liecinieks. Taču viens ir skaidrs — šeit jūs redzēsiet dzīvu pierādījumu, ka Bībelei piemīt spēks apvienot visu tautību cilvēkus ar sirsnīgām un noturīgām draudzības saitēm.

 [Attēls 26. lpp.]

Alans, Rani un viņu bērni

[Attēls 26. lpp.]

Draudžu sapulcēs kopā sanāk visu rasu cilvēki

[Attēls 26. lpp.]

Durbanas municipalitāte

[Norāde par attēla autortiesībām 25. lpp.]

Photos: Courtesy Gonsul Pillay