Cik augstus mērķus var sasniegt modernā medicīna?

DAUDZI bērni jau agri iemācās kādu gudrību: lai noplūktu ābolu, ko tāpat vien nevar aizsniegt, ir jāuzrāpjas rotaļu biedram uz pleciem. Medicīnas jomā notiek kaut kas līdzīgs. Zinātnieki, kas nodarbojas ar medicīniskiem pētījumiem, sasniedz aizvien augstākus mērķus, balstoties uz to darbu, ko veikuši izcili agrāko laiku speciālisti.

Starp šiem aizritējušo gadsimtu ārstiem un pētniekiem ir gan tādi slaveni cilvēki kā Hipokrats un Pastērs, gan daudzi citi, kā Vezālijs un Viljams Mortons, kuru vārdi nav tik pazīstami. Par ko viņiem var pateikties modernā medicīna?

Senatnē ārstēšana bieži vien bija nezinātniska, tai bija cieša saistība ar māņticību un reliģiskiem rituāliem. Dr. Feliksa Marti-Ivanjesa rediģētajā grāmatā The Epic of Medicine (Medicīnas epopeja) teikts: ”Lai cīnītos ar slimībām.., Mezopotāmijas iedzīvotāji lietoja medicīniski reliģiskus paņēmienus, jo viņi ticēja, ka slimības ir dievu uzsūtīts sods.” Arī ēģiptiešu medicīna, kas attīstījās drīz pēc tam, sakņojās reliģijā. Tātad jau no paša sākuma ļaudis raudzījās uz dziednieku ar reliģisku apbrīnu.

Dr. Tomass Prestons savā grāmatā The Clay Pedestal (Māla pjedestāls) raksta: ”Daudzi seno laiku ticējumi ir atstājuši medicīnas praksē pēdas, kas ir saglabājušās līdz pat mūsu dienām. Viens šāds piemērs ir ticējums, ka slimniekam nav varas pār slimību un tikai dziednieka brīnumainās spējas sniedz cerību uz atlabšanu.”

 Pamatu licēji

Tomēr ar laiku medicīna kļuva arvien zinātniskāka. Ievērojamākais antīkā laikmeta ārsts, kas izmantoja zinātnisku pieeju, bija Hipokrats. Viņš ir dzimis ap 460. gadu p.m.ē. Grieķijā, Kosas salā, un daudzi viņu atzīst par rietumu medicīnas tēvu. Hipokrats lika pamatus racionālai attieksmei pret medicīnu. Viņš noraidīja uzskatu, ka slimība ir kādas dievības uzlikts sods, un apgalvoja, ka slimības izraisa dabiski cēloņi. Piemēram, epilepsija ilgu laiku tika saukta par ”svētu” kaiti, jo ļaudis ticēja, ka to spēj izdziedināt vienīgi dievi. Bet Hipokrats rakstīja: ”Par tā saukto Svēto slimību: man šķiet, ka tā nav nedz dievišķāka, nedz svētāka par citām slimībām un ka tai ir dabisks cēlonis.” Hipokrats bija arī pirmais zināmais dziednieks, kas novēroja dažādu slimību simptomus un tos aprakstīja, lai vēlāk būtu, kur meklēt uzziņas.

Pēc vairākiem gadu simtiem grieķu ārsts Galēns, kas dzimis mūsu ēras 129. gadā, veica novatoriskus zinātniskus pētījumus. Balstīdamies uz rezultātiem, ko bija ieguvis, secēdams cilvēkus un dzīvniekus, Galēns sarakstīja anatomijas rokasgrāmatu, ko ārsti pēc tam izmantoja vēl gadsimtiem ilgi. Vēlāk Andreass Vezālijs, kas dzimis 1514. gadā Briselē, sarakstīja grāmatu De humani corporis fabrica (Par cilvēka ķermeņa uzbūvi). Tā pieredzēja asus uzbrukumus, jo tajā bija apstrīdēti daudzi Galēna secinājumi, taču ar šo darbu bija likti pamati modernajai anatomijai. Kā rakstīts grāmatā Die Grossen (Izcilie cilvēki), Vezālijs kļuva par ”vienu no visu tautu un visu laiku nozīmīgākajiem pētniekiem medicīnas zinātnes jomā”.

 Ar laiku tika atspēkotas arī Galēna teorijas par sirdi un asinsriti. * Angļu ārsts Viljams Hārvijs daudzus gadus nodarbojās ar dzīvnieku un putnu secēšanu. Viņš pētīja sirds vārstuļu darbību, mērīja asins tilpumu sirds kambaros un aplēsa asins daudzumu ķermenī. Savus atklājumus Hārvijs 1628. gadā publicēja grāmatā De motu cordis et sanguinis in animalibus (Par sirds un asins kustību dzīvniekos). Viņu kritizēja, apstrīdēja un apvainoja, bet viņa darbs kļuva par pagrieziena punktu medicīnā — bija atklāts asinsrites mehānisms.

No bārddziņiem līdz ķirurgiem

Liels progress tika panākts arī ķirurģijā. Viduslaikos operācijas parasti izdarīja bārddziņi. Nav brīnums, ka daudzi par modernās ķirurģijas tēvu uzskata francūzi Ambruāzu Parē — bārddzini un ķirurģijas pionieri, kurš darbojās 16. gadsimtā un kalpoja četriem Francijas karaļiem. Parē arī izgudroja daudzus ķirurģiskus instrumentus.

Viena no galvenajām ķirurgu problēmām vēl 19. gadsimtā bija nespēja remdēt sāpes operācijas laikā. Taču 1846. gadā kāds zobārsts, vārdā Viljams Mortons, pavēra ceļu plašai anestēzijas lietošanai ķirurģijā. *

1895. gadā, eksperimentējot ar elektrību, vācu fiziķis Vilhelms Rentgens atklāja starus, ko ķermeņa mīkstie audi laiž cauri, bet kauli aiztur. Tā kā viņš nezināja šo staru izcelsmi, viņš tos nodēvēja par X stariem, bet mūsdienās tos daudzās valodās sauc par rentgenstariem. Saskaņā ar grāmatu Die Großen Deutschen (Izcilie vācieši), Rentgens esot sacījis savai sievai: ”Cilvēki teiks, ka Rentgens ir sajucis prātā.” Daži tiešām tā teica, bet Rentgena atklājums izraisīja ķirurģijā īstu apvērsumu. Ķirurgiem radās iespēja ielūkoties ķermeņa iekšienē, neatgriežot to vaļā.

Uzvara pār slimībām

Gadsimtiem ilgi tādas lipīgas slimības kā bakas ik pa laikam izvērtās par milzu epidēmijām, sējot šausmas un nāvi. Devītajā gadsimtā persietis Rāzī, ko daži uzskata par ievērojamāko  tā laika islāma pasaules ārstu, pirmais medicīniski precīzi aprakstīja bakas. Bet pagāja vēl simtiem gadu, līdz britu mediķis Edvards Dženers atklāja līdzekli pret šo slimību. Dženers ievēroja, ka cilvēki, kas ir pārslimojuši govju bakas — samērā nekaitīgu slimību —, ir neuzņēmīgi pret īstajām bakām. Pamatojoties uz šo novērojumu, Dženers no audiem, kas bija ņemti no govju baku izsitumiem, izgatavoja vakcīnu pret bakām. Tas notika 1796. gadā. Tāpat kā citi pirmatklājēji pirms viņa, Dženers piedzīvoja kritiku un pretestību. Taču, atklājot vakcināciju, viņš palīdzēja galu galā uzveikt bakas, un šis atklājums sagādāja medicīnai jaunu, spēcīgu ieroci.

Francūzis Luijs Pastērs izmantoja vakcināciju, lai cīnītos ar trakumsērgu un Sibīrijas mēri. Viņš arī pierādīja, ka mikrobiem ir būtiska nozīme slimību izraisīšanā. 1882. gadā Roberts Kohs atklāja bacili, kas izraisa tuberkulozi — slimību, ko kāds vēsturnieks ir nosaucis par ”deviņpadsmitā gadsimta nāvējošāko kaiti”. Apmēram gadu vēlāk Kohs identificēja arī holeras baktēriju. Žurnālā Life sacīts: ”Pastēra un Koha darbs iezīmēja mikrobioloģijas zinātnes sākumu un ļāva gūt imunoloģijā, sanitārijā un higiēnā sasniegumus, kas ir sekmējuši cilvēka mūža paildzināšanu vairāk nekā jebkuri citi zinātnes sasniegumi pēdējos 1000 gados.”

Divdesmitā gadsimta medicīna

Divdesmitā gadsimta sākumā medicīna, var teikt, stāvēja uz šo un citu izcilu zinātnieku un mediķu pleciem. Kopš tā laika medicīna ir attīstījusies galvu reibinošā ātrumā, atliek minēt kaut vai tikai dažus sasniegumus — insulīns pret diabētu, ķīmijterapija pret vēzi, hormonu terapija pret dziedzeru darbības traucējumiem, antibiotikas pret tuberkulozi, hlorohīns pret atsevišķiem malārijas paveidiem, dialīze dažādu nieru slimību gadījumā, vaļējas sirds operācijas un orgānu transplantācija.

Bet tagad, kad sākas jau 21. gadsimts, cik lielā mērā medicīna ir pietuvojusies izvirzītajam mērķim — nodrošināt ”visiem cilvēkiem pasaulē pieņemamu veselības līmeni”?

Nesasniedzams mērķis?

Bērni, kas sniedzas pēc āboliem, drīz vien pārliecinās, ka, uzrāpjoties draugam uz pleciem, visiem āboliem tomēr nevar tikt klāt. Daži no vissulīgākajiem augļiem tik un tā paliek neaizsniedzami augstu ābeles galotnē. Līdzīgi ir arī ar medicīnu: tā ir ievērojami progresējusi, gūstot vienu sasniegumu pēc otra, tomēr augstākais mērķis — laba veselība visiem — joprojām nav sasniegts.

Tā, piemēram, 1998. gadā kādā Eiropas komisijas ziņojumā gan bija teikts, ka ”eiropieši vēl nekad nav dzīvojuši tik garu mūžu un bijuši tik veseli kā tagad”, tomēr tajā bija arī atzīts: ”Piektā daļa iedzīvotāju mirs priekšlaicīgā nāvē pirms 65 gadu vecuma. Aptuveni 40% no šiem nāves gadījumiem izraisīs vēzis, 30% — sirds un asinsvadu slimības.. Ir nepieciešama labāka aizsardzība pret jaunajiem draudiem veselībai.”

Vācu veselības žurnālā Gesundheit 1998. gada novembrī bija rakstīts, ka aizvien lielākas briesmas rada tādas infekcijas slimības kā holera un tuberkuloze. Kāpēc tā notiek? Antibiotikas ”zaudē efektivitāti. Arvien vairāk un vairāk baktēriju ir rezistentas vismaz pret vienām parastām zālēm, un daudzas ir  rezistentas pret vairākiem medikamentiem.” Mūsdienās ne tikai ir atgriezušās vecās kaites, bet ir parādījušās arī jaunas, piemēram, AIDS. Vācu publikācija Statistics ’97, kas veltīta farmācijas jautājumiem, lasītājiem atgādina: ”No visām zināmajām slimībām divas trešdaļas — apmēram 20 000 — ir tādas, kuru cēloni medicīna pagaidām neprot novērst.”

Vai atrisinājums meklējams gēnu terapijā?

Protams, pastāvīgi tiek izstrādātas jaunas ārstēšanas metodes. Piemēram, daudzi domā, ka labāku veselību varbūt palīdzēs nodrošināt gēnu inženierija. Pēc pētījumiem, ko deviņdesmitajos gados Amerikas Savienotajās Valstīs veica tādi medicīnas zinātnieki kā Dr. V. Frenčs Andersons, gēnu terapija tika nodēvēta par ”medicīnisko pētījumu aktuālāko jauno virzienu”. Grāmatā Heilen mit Genen (Ārstēšana ar gēniem) sacīts, ka gēnu terapija, ”iespējams, izraisīs veselu apvērsumu medicīnas zinātnē, jo īpaši tādu slimību ārstēšanā, kas līdz šim ir bijušas nedziedināmas”.

Zinātnieki cer, ka ar laiku būs iespējams izārstēt iedzimtas kaites, ievadot pacientiem koriģējošus gēnus. Varbūt zinātniekiem pat izdosies panākt, lai organismam kaitīgas šūnas, piemēram, vēža šūnas, iznīcinātu pašas sevi. Jau tagad pastāv metodes, kas ļauj konstatēt ģenētisku noslieci uz atsevišķām slimībām. Daži apgalvo, ka nākamais solis būs farmakogenomika — medikamentu pielāgošana konkrētu pacientu ģenētiskajai struktūrai. Kāds ievērojams zinātnieks izsaka pieņēmumu, ka pienāks laiks, kad ārsts varēs ”noteikt savam pacientam diagnozi un izārstēt viņu, ievadot viņam pareizos molekulāro pavedienu gabaliņus”.

Tomēr ne visi ir pārliecināti, ka gēnu terapija kļūs par nākotnes medicīnas ”brīnumlīdzekli”. Kā liecina aptaujas, daļa cilvēku varbūt pat nemaz nevēlas, lai tiktu analizēta viņu ģenētiskā uzbūve. Tāpat daudzi baidās, ka gēnu terapija varētu nozīmēt bīstamu iejaukšanos dabiskajos procesos.

Laiks rādīs, vai gēnu inženierijas un citu modernās zinātnes sasniegumu izmantošana medicīnā attaisnos lielās cerības, ko tie ir modinājuši. Tomēr pārspīlēts optimisms ir nevietā. Grāmatā The Clay Pedestal bija aprakstīta jau daudzkārt pieredzēta notikumu attīstība: ”Parādās jauna terapija, kas tiek slavināta mediķu sanāksmēs un profesionālos žurnālos. Tās radītāji kļūst par slavenībām savā profesijā, un masu mediji sveic jauno sasniegumu. Kādu laiku valda eiforija un dokumentāras liecības apstiprina brīnumainās terapijas iedarbīgumu, bet pēc tam sākas pakāpeniska vilšanās, kas ilgst no dažiem mēnešiem līdz vairākiem gadu desmitiem. Tad tiek atklāts jauns ārstēšanas paņēmiens, un tas drīz vien izspiež veco, kas pēc tam nekavējoties tiek atmests kā nederīgs.” Daudzi no ārstniecības līdzekļiem, kurus lielākā daļa ārstu tagad vairs neizmanto, jo tie  ir atzīti par neiedarbīgiem, vēl nesen tika plaši lietoti.

Kaut gan ārstiem tagad vairs netiek piešķirts reliģisks statuss, kā tas bija ar dziedniekiem senatnē, tomēr dažkārt ir vērojama tieksme piedēvēt mediķiem gandrīz vai dievišķas spējas un iedomāties, ka zinātne noteikti sagādās iespēju izārstēt visas cilvēku slimības. Diemžēl realitāte nepavisam neatbilst šim ideālam. Savā grāmatā How and Why We Age (Kā un kāpēc mēs novecojam) Dr. Leonards Heifliks raksta: ”1900. gadā Amerikas Savienoto Valstu iedzīvotāji 75 procentos gadījumu mira pirms sešdesmit piecu gadu vecuma. Tagad šie statistikas dati ir gandrīz vai pretēji: aptuveni 70 procenti cilvēku mirst pēc sešdesmit piecu gadu vecuma.” Ar ko izskaidrojams šis būtiskais mūža ilguma pieaugums? Kā norāda Dr. Heifliks, tas lielā mērā ir panākts, ”samazinot jaundzimušo mirstību”. Bet pieņemsim, ka medicīnai izdotos novērst galvenos vecu cilvēku nāves cēloņus — sirds slimības, vēzi un insultu. Vai tas dāvātu cilvēkiem nemirstību? Protams, nē. Dr. Heifliks raksta, ka pat tādā gadījumā ”vairākums cilvēku nodzīvotu apmēram līdz simt gadu vecumam”. Viņš turpina: ”Šie simtgadnieki tik un tā nebūtu nemirstīgi. Bet no kā viņi mirtu? Viņi vienkārši kļūtu vārgāki un vārgāki, līdz iestātos nāve.”

Lai kādas pūles tiktu ieguldītas medicīnas zinātnē, uzvara pār nāvi medicīnai joprojām ir nesasniedzams mērķis. Kāpēc tas tā ir? Vai laba veselība visiem ir tikai sapnis, kas nekad nepiepildīsies?

[Zemsvītras piezīmes]

[Izceltais teksts 4. lpp.]

”Daudzi seno laiku ticējumi ir atstājuši medicīnas praksē pēdas, kas ir saglabājušās līdz pat mūsu dienām.” (The Clay Pedestal)

[Attēli 4., 5. lpp.]

Hipokrats, galēns un Vezālijs lika pamatus modernajai medicīnai

[Norādes par autortiesībām]

Kosas sala, Grieķija

Courtesy National Library of Medicine

A. Vezālijs, Jan Steven von Kalkar ksilogrāfija no Meyer’s Encyclopedic Lexicon

[Attēli 6. lpp.]

Ambruāzs Parē bija bārddzinis un ķirurģijas pionieris, kas kalpoja četriem Francijas karaļiem

Persiešu ārsts Rāzī (pa kreisi) un britu ārsts Edvards Dženers (pa labi)

[Norādes par autortiesībām]

Parē un Rāzī: Courtesy National Library of Medicine

No grāmatas Great Men and Famous Women

[Attēls 7. lpp.]

Francūzis Luijs Pastērs pierādīja, ka mikrobi izraisa slimības

[Norāde par autortiesībām]

© Institut Pasteur

[Attēli 8. lpp.]

Pat ja izdotos likvidēt izplatītākos nāves cēloņus, novecošanas gala iznākums tik un tā būtu nāve