Bībeles viedoklis

Vai pastāv situācijas, kad ir pieļaujams melot?

”MAZA NEPRECIZITĀTE REIZĒM AIZTAUPA DAUDZ PASKAIDROJUMU.”

ŠAJOS vārdos atspoguļojas daudzu cilvēku viedoklis par melošanu. Tā pamatā ir uzskats, ka meli, kuri nevienam nenodara ļaunu, nav nekas nosodāms. Šādai spriedumu gaitai pat ir dots zinātnisks apzīmējums ”situatīvā ētika”, no kuras izriet, ka jāievēro tikai viens likums — tā dēvētais mīlestības likums. ”Ja vien jūsu pamudinājumi ir pareizi un nodomi labi, tad faktam, ka jūs samelojāt.. nav lielas nozīmes,” raksta Daiena Kompa.

Šāda nostāja mūsdienu pasaulē ir plaši izplatīta. Sabiedrību ir satricinājuši skandāli, kuros atklājies, ka ietekmīgi politiķi un citi pasaules līderi ir melojuši. Vispārējās noskaņas iespaidoti, daudzi cilvēki vairs neuzskata par savu pienākumu runāt vienīgi patiesību. Dažās jomās melošana pat tiek oficiāli atbalstīta. ”Man maksā, lai es melotu. Ja es meloju, es uzvaru konkurences cīņā un ik gadus saņemu izcilu darba novērtējumu.. Tā vien šķiet, ka, gatavojot jaunus mazumtirdzniecības tīkla darbiniekus, pirmām kārtām tiek mācīts melot,” žēlojas kāda pārdevēja. Daudzi uzskata, ka tā saucamie nevainīgie meli nevienam nenodara nekā ļauna. Bet vai tiešām tā ir? Vai pastāv situācijas, kad kristiešiem ir pieļaujams melot?

Bībeles augstās normas

Bībelē tiek kategoriski nosodīti jebkādi meli. ”[Dievs] pazudin[a] tādus, kas runā melus,” paziņo psalmu sacerētājs. (Psalms 5:7; skat. Atklāsmes 22:15.) Bībelē, Salamana Pamācībās 6:16—19, ir uzskaitītas septiņas lietas, ko Jehova ienīst. To vidū ir arī ”melīga mēle” un ”viltīgs liecinieks, kuŗš nekaunīgi runā melus”. Kāpēc? Tāpēc, ka Jehova ienīst ļaunumu, ko rada meli. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Jēzus nosauca Sātanu par meli un slepkavu. Sātana melu dēļ cilvēki ir nonākuši postā un mirst. (1. Mozus 3:4, 5; Jāņa 8:44; Romiešiem 5:12.)

Jehovas izteikti nosodošā attieksme pret melošanu ir redzama no gadījuma ar Ananiju un Sapfiru. Acīmredzot gribēdami izlikties  augstsirdīgāki, nekā patiesībā bija, viņi abi divi apzināti meloja apustuļiem. Viņu rīcība bija tīša un iepriekš pārdomāta. Tāpēc apustulis Pēteris sacīja Ananijam: ”Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam.” Šīs rīcības dēļ viņi abi nomira, Dieva sodīti. (Apustuļu darbi 5:1—10.)

Pēc vairākiem gadiem apustulis Pāvils pamācīja kristiešus: ”Nemelojiet cits citam.” (Kolosiešiem 3:9.) Šo norādījumu ir sevišķi svarīgi ievērot kristiešu draudzē. Jēzus teica, ka viņa patieso sekotāju atšķirības zīme būs uz principiem balstīta mīlestība. (Jāņa 13:34, 35.) Neliekuļota mīlestība var plaukt tikai godīguma un uzticības pilnā gaisotnē. Ir grūti mīlēt cilvēku, par kuru nevaram būt droši, ka viņš vienmēr runā patiesību.

Jebkādi meli pelna nosodījumu, taču daži meli var būt smagāks pārkāpums nekā citi. Piemēram, viens cilvēks varbūt ir samelojis apjukumā vai bailēs. Savukārt citam ir izveidojies ļauns paradums melot, lai kādam kaitētu vai nodarītu sāpes. Tā kā šis cilvēks melo apzināti, nekrietnu motīvu rosināts, viņš apdraud pārējos un tiks izslēgts no draudzes, ja nenožēlos savu rīcību. Ne visu melu pamatā ir ļaunprātība, tāpēc, ja kāds ir samelojis, nebūtu jāsteidzas ar šī cilvēka nosodīšanu, ir jābūt pārliecinātam par to, ka ir zināmi visi fakti par attiecīgo situāciju. Tāpat ir būtiski ņemt vērā cilvēka motīvus un vainu mīkstinošus apstākļus. (Jēkaba 2:13.)

”Gudri kā čūskas”

Protams, būt godīgam nenozīmē, ka mums jāizstāsta pilnīgi viss ikvienam, kas mums kaut ko jautā. ”Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās.. atgriezdamās jūs pašus nesaplosa,” brīdināja Jēzus. (Mateja 7:6.) Piemēram, varbūt pastāv fakti, kas nav jāzina cilvēkiem, kuriem ir ļauni nodomi. Kristieši apzinās, ka dzīvo naidīgā pasaulē. Tāpēc Jēzus ieteica saviem mācekļiem būt ’gudriem kā čūskām’, bet ’bez viltus kā baložiem’. (Mateja 10:16; Jāņa 15:19.) Reizēm — īpaši tad, kad varēja rasties tikai liekas grūtības viņam pašam vai viņa mācekļiem, — Jēzus neminēja pilnīgi visus faktus. Taču arī tādās reizēs viņš nemeloja. Jēzus vai nu neteica neko, vai pavērsa sarunu citā virzienā. (Mateja 15:1—6; 21:23—27; Jāņa 7:3—10.)

Bībelē ir stāstīts par tādiem Dievam uzticīgiem cilvēkiem kā Ābrahāms, Īzāks, Rahāba un Dāvids, kas arī izturējās ar apdomu un piesardzību pret varbūtējiem ienaidniekiem. (1. Mozus 20:11—13; 26:9; Jozuas 2:1—6; 1. Samuēla 21:10—14.) Bībelē šie cilvēki ir ierindoti starp uzticamiem un paklausīgiem Dieva kalpiem. Tas apliecina, ka ir vērts viņiem līdzināties. (Romiešiem 15:4; Ebrejiem 11:8—10, 20, 31—39.)

Dažreiz var rasties situācijas, kad vieglākais risinājums šķiet samelot. Bet kristieši mūsdienās rīkojas saprātīgi, ja seko Jēzus piemēram un paklausa savai pēc Bībeles apmācītajai sirdsapziņai, kad nokļūst ļoti sarežģītās situācijās. (Ebrejiem 5:14.)

Bībele mūs aicina būt patiesīgiem un godīgiem. Melot ir nepareizi, un mums jāievēro Bībeles padoms: ”Runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko.” (Efeziešiem 4:25.) Tā mēs saglabāsim tīru sirdsapziņu, vairosim draudzē mieru un mīlestību un turpināsim godāt ”patiesības Dievu”. (Psalms 31:6, LB-26; Ebrejiem 13:18.)

[Attēls 20. lpp.]

Meli Ananijam un Sapfirai maksāja dzīvību