Žoakima Baranda karaliskā dāvana

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA ČEHIJĀ

”VAIRĀK nekā karaliska dāvana, brīnišķīgs cieņas apliecinājums čehu nācijai!” Tādiem vārdiem kāds žurnālists raksturoja mantojumu, ko Čehijas Nacionālajam muzejam bija novēlējis pazīstamais 19. gadsimta paleontologs Žoakims Barands. Baranda karaliskā dāvana čehu tautai bija kāda nozīmīga kolekcija — vairāk nekā 1200 kastes ar fosilijām, kuras viņš gadu desmitiem bija vācis, pētījis un klasificējis. Kaut arī droši vien ne katrs būtu gatavs sajūsmināties par senu fosiliju kastēm, paleontologiem Baranda dāvana ir vērtīgāka par zeltu.

Paleontologi ir zinātnieki, kas pēc fosilajām atliekām jeb pārakmeņojumiem pētī agrāko ģeoloģisko periodu dzīvības formas. Paleontoloģija ir samērā jauna zinātnes nozare. Viduslaikos fosilijas īpaši nepētīja, uzskatot tās par ”dabas rotaļu”, vai pat domāja, ka tās ir pūķu atliekas. Taču ap 18. gadsimta sākumu sabiedrības augstākajos slāņos radās interese par fosiliju kolekcionēšanu. Fosilijas sāka interesēt arī daudzu zemju zinātniekus, un Žoakims Barands bija viens no viņiem. Kas ir zināms par Baranda dzīvi, un kāds ir viņa ieguldījums paleontoloģijā? Ko Barands, būdams Čārlza Darvina laikabiedrs, domāja par Darvina evolūcijas teoriju?

 Barands maina nodarbošanos

Žoakims Barands ir dzimis 1799. gadā nelielā Francijas dienvidu pilsētiņā Sogā. Viņš Parīzē studēja inženierzinātnes, specializējoties ceļu un tiltu būvē, un vienlaikus apguva arī dabaszinātnes. Drīz vien viņš apliecināja savu apdāvinātību šajā nozarē. Pabeidzis studijas, Barands sāka strādāt par inženieri, bet tad viņš piesaistīja Francijas karaliskās ģimenes uzmanību, un viņu uzaicināja kļūt par karaļa Kārļa X mazdēla mājskolotāju. Viņa pasniedzamais priekšmets bija dabaszinātnes. 1830. gadā Francijā notika revolūcija, karalisko ģimeni izsūtīja trimdā, un tā nonāca Bohēmijā, kur Barands tai pievienojās. Bohēmijas galvaspilsētā Prāgā viņš atkal pievērsās inženiera profesijai.

Tā kā Barands bija ceļu un tiltu būves speciālists, viņam uzdeva izpētīt Prāgas apkārtni, kur bija paredzēts ierīkot zirgvilkmes dzelzceļu. To darīdams, Barands pamanīja, ka šis apvidus ir ļoti bagāts ar fosilijām. Viņš tās papētīja tuvāk un pārsteigts atklāja uzkrītošu līdzību starp Bohēmijas un Lielbritānijas nogulumu slāņiem. Viņā no jauna pamodās aizraušanās ar dabaszinātnēm, un viņš galu galā pameta inženiera darbu un visu turpmāko dzīvi — 44 gadus — veltīja paleontoloģijai un ģeoloģijai.

Baranda ”skola” bija fosilijām bagātā Bohēmijas vidiene. Katra diena sagādāja jaunus atradumus, neparasti skaistus un daudzveidīgus. 1846. gadā viņš jau bija gatavs publicēt savu pētījumu sākotnējos rezultātus. Šajā publikācijā viņš aprakstīja un klasificēja jaunas trilobītu sugas, kas savulaik ir apdzīvojušas jūras dibenu.

Barands turpināja vākt un pētīt fosilijas, un 1852. gadā viņš publicēja savas monogrāfijas Systéme silurien du centre de la Bohéme (Centrālās Bohēmijas silūra sistēma) * pirmo sējumu. Šis sējums bija veltīts trilobītiem. Tam sekoja sējumi, kuros bija aplūkoti vēžveidīgie, skrimšļzivis, galvkāji, lapžauņi un citi fosili organismi. Savas dzīves laikā viņš publicēja 22 sējumus, kuros detalizēti bija aprakstītas vairāk nekā 3500 sugas. Šis darbs ir viena no lielākajām monogrāfijām paleontoloģijā.

Rūpīgums un precizitāte

Baranda metodes izceļ viņu citu pētnieku vidū. Savu dabaszinātnieka darbu viņš darīja ar inženiera precizitāti. Būdams  konstruktors, viņš necieta neprecīzus aprēķinus un rasējumus. Būdams paleontologs, viņš veltīja lielas pūles tam, lai viņa zīmējumi būtu precīzi pat vissīkākajās detaļās. Viņš pats laboja daudzus no monogrāfijā iekļautajiem attēliem, kaut arī oriģinālus bija skicējis profesionāls mākslinieks.

Baranda ārkārtīgais rūpīgums izpaudās ne tikai zīmējumos. Ikreiz, kad bija gatavs kārtējā sējuma salikums, viņš personiski pārbaudīja tekstu. Ja kaut kas tajā viņu neapmierināja, viņš nekvalitatīvās daļas sūtīja atpakaļ, lai tās tiktu saliktas no jauna. Barands gribēja panākt, lai ikviens viņa publicētais darbs būtu tik precīzs, cik vien iespējams, un viņam tas lieliski izdevās. Tagad, gandrīz 150 gadus vēlāk, zinātnieki savos darbos joprojām mēdz atsaukties uz viņa Silūra sistēmu.

Viedoklis par evolūciju

Pēc tam kad 1859. gadā bija nākusi klajā Čārlza Darvina grāmata Sugu izcelšanās, daudzi zinātnieki kļuva par dedzīgiem evolūcijas teorijas piekritējiem. Tomēr Barands viņiem nepievienojās. Jau no paša sākuma viņš noraidīja evolūcijas teoriju, jo fosilajās liecībās viņš nesaskatīja neko, kas viņu pārliecinātu par šīs teorijas pareizību. Barands sacīja, ka viņa darba mērķis ir ”noskaidrot īstenību, nevis veidot pārejošas teorijas”. (Kursīvs mūsu.) Katra Silūra sistēmas sējuma titullapā bija lasāms moto: C’est ce que j’ai vu (Tas ir tas, ko es esmu redzējis).

Tiesa, Barands ievēroja, ka daudzi dzīvnieki ir bijuši dažādās attīstības stadijās. Taču viņš pareizi secināja, ka tie ir vienas sugas pārstāvji dažādā vecumā. Viņš neredzēja nekādus pierādījumus, ka no vienas dzīvnieku sugas būtu attīstījusies kāda cita. Apkopojot Baranda uzskatus, grāmatā A Petrified World (Pārakmeņotā pasaule) teikts: ”Viss Baranda darbs ir.. balstīts uz faktiem, un tā ir šī darba galvenā vērtība. Šajā fundamentālo pētījumu stadijā prātojumiem un minējumiem, kā arī vispārīgām teorijām nav vietas.”

Karaliska dāvana no vienkārša cilvēka

Baranda sasniegumi bija izcili, tomēr viņš nekļuva lepns vai negodīgs, un, lai gan viņš brīvi jutās Eiropas inteliģences aprindās un prata vairākas valodas, viņa izturēšanās allaž bija vienkārša. Lai būtu tuvāks vienkāršajiem ļaudīm, viņš iemācījās čehu valodu. Tas Barandam noderēja darbā, jo viņš varēja sarunāties ar akmeņlauztuvju strādniekiem, kas palīdzēja iegūt jaunus eksemplārus viņa kolekcijai.

Barands bija ticīgs cilvēks, un tas, ko viņš redzēja dabā, stiprināja viņa ticību Dievam. Viņš sauca fosilijas par ”medaljoniem ar pirmajām radītajām būtnēm”. Sava darba ievadā viņš rakstīja par tām izjūtām, kas mudināja viņu turpināt pētījumus: ”To, kurš atklāj un pārdomā kādu Radītāja darba daļu, piepilda un pārņem savā varā apbrīna, gandarījuma sajūta un atzinība.”

Žoakims Barands nomira 1883. gadā, atstādams neparasti vērtīgu zinātnisku mantojumu. Visā pasaulē zinātnieki augstu novērtē viņa rūpīgo pieeju darbam. Tā kā Barands stingri turējās pie faktiem, viņa rūpīgi dokumentētie atklājumi pētniekiem ir noderīgi vēl šodien. No zinātniskā viedokļa viņa mantojumu nepārspīlējot var nosaukt par ”vairāk nekā karalisku dāvanu”.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 12., 13. lpp.]

Baranda zīmētie trilobīti, 1852

[Norāde par autortiesībām]

Skices: S laskavým svolením Národní knihovny v Praze

[Norāde par attēla autortiesībām 12. lpp.]

Portrets: Z knihy Vývoj české přírodovědy, 1931