Lai arī daudzi speciālisti piemin, ka sērām ir dažādas stadijas, tomēr katram cilvēkam tās izpaužas citādi. Vai tas, ka cilvēki sēras izpauž atšķirīgi, nozīmē, ka vieni bēdājas mazāk nekā citi vai arī apspiež savas jūtas? Ne vienmēr. Kaut gan zaudējuma sāpju pieņemšana un to izpaušana kaut kādā mērā var sniegt atvieglojumu, tomēr nav viena ”pareizā” veida, kā sērot. Daudz kas ir atkarīgs no kultūras, personības un dzīves pieredzes, kā arī no tuvinieka nāves apstākļiem.

Tie, kas sēro, īsti nezina, kas ir gaidāms pēc tuva cilvēka nāves. Taču ir jūtas un grūtības, kas ir pilnīgi dabiskas un paredzamas. Tālāk ir minētas dažas no tām.

Nespēja tikt galā ar spēcīgām emocijām. Tās var būt asaras, ilgas pēc aizgājēja, spējas garastāvokļa maiņas. Pārdzīvojumus var pastiprināt spilgtas atmiņas un sapņi. Tomēr pirmā reakcija var būt šoks un nespēja noticēt notikušajam. Tīna atceras, kādas bija viņas izjūtas, kad negaidīti nomira viņas vīrs Timo: ”Sākumā es jutos kā sastingusi. Es pat nespēju raudāt. Es biju tādā stāvoklī, ka man pat bija grūti paelpot. Es nespēju noticēt tam, kas bija noticis.”

Nemiers, dusmas un vainas apziņa. ”Pirmajā laikā pēc mūsu divdesmit četrus gadus vecā dēla Ērika nāves mūs ar sievu bija pārņēmušas spēcīgas dusmas. Tas bija kaut kas negaidīts, jo nekad iepriekš mēs neuzskatījām sevi par cilvēkiem, kas mēdz dusmoties. Bez tam mūs nomocīja vainas apziņa, jo nelika mieru doma, ka mēs būtu varējuši darīt vairāk mūsu dēla labā,” saka Aivens. Arī Alehandro, kam pēc ilgstošas slimības nomira sieva, izjuta vainas apziņu: ”Sākumā es domāju — ja jau Dievs liek man to piedzīvot, es noteikti esmu slikts cilvēks. Pēc tam es jutos ļoti slikti, jo vainoju Dievu notikušajā.” Kosts, kas tika pieminēts iepriekšējā rakstā, stāsta: ”Dažreiz es dusmojos uz Sofiju par to, ka viņa nomira. Pēc tam es jutos vainīgs par šādām emocijām. Galu galā tā taču nebija viņas vaina.”

Juceklīgas domas. Var gadīties, ka cilvēkam prātā nāk negaidītas un neloģiskas domas. Piemēram, sērojošajam var likties, ka mirušo var dzirdēt, sajust vai redzēt. Varbūt viņam ir grūti koncentrēties vai parādās atmiņas zudumi. Tīna atzīst: ”Dažreiz sarunas gaitā es atskārtu, ka manas domas ir kaut kur tālu prom! Tās šaudījās un grozījās ap notikumiem, kas bija saistīti ar Timo nāvi. Nespēja koncentrēties radīja stresu.”

Vēlme palikt vienatnē. Šajā laikā viegli var rasties aizkaitinājums un neērtības sajūta citu cilvēku klātbūtnē. Kosts stāsta: ”Atrodoties precētu pāru sabiedrībā, es jutos kā piektais ritenis. Bet man bija sajūta, ka neiederos arī neprecēto vidū.” Aivena sieva atceras: ”Bija ļoti grūti būt kopā ar cilvēkiem, kas žēlojās par problēmām, kuras, salīdzinot ar mūsējām, šķita tīrais sīkums! Turklāt bija arī tādi, kas mums mēdza stāstīt, cik labi klājas viņu bērniem. Man par viņiem bija prieks, bet tajā pašā laikā man viņos bija grūti klausīties. Mēs ar vīru labi sapratām, ka dzīve nestāv uz vietas, bet mums nebija ne vēlēšanās, ne pacietības iesaistīties sarunās.”

Veselības problēmas. Gluži dabiski ir apetītes un miega traucējumi, kā arī svara svārstības. Ērons atceras gadu, kas sekoja pēc viņa tēva nāves: ”Man bija problēmas ar miegu. Es katru nakti modos vienā un tajā pašā laikā un domāju par savu tēvu.”

 Alehandro stāsta, ka viņam parādījās neizskaidrojamas veselības problēmas: ”Es vairākkārt apmeklēju ārstu, bet viņš nevarēja atrast nekādus traucējumus. Visdrīzāk sēras atstāja iespaidu uz manu fizisko stāvokli.” Ar laiku šie simptomi pazuda. Tomēr tas, ka Alehandro apmeklēja ārstu, bija saprātīgi. Sēras var vājināt imūnsistēmu, saasināt esošās kaites vai pat radīt jaunas.

Grūtības tikt galā ar ikdienas pienākumiem. Aivens atceras: ”Kad Ēriks nomira, mums bija jāsazinās ne vien ar radiniekiem un draugiem, bet arī ar viņa darba devēju un mājas saimnieku. Bez tam bija jātiek galā ar juridiskiem jautājumiem. Tad mums bija jāsakārto Ērika personīgās mantas. Tas viss bija jādara laikā, kad mēs bijām fiziski un emocionāli iztukšoti.”

Daudziem īstās grūtības rodas vēlāk, kad jāsāk darīt to, ko iepriekš darīja mirušais. To pieredzēja Tīna. Viņa paskaidro: ”Visi mūsu bankas konti vienmēr bija Timo pārziņā, un viņš risināja visus materiālas dabas jautājumus. Tagad tas viss gūlās uz maniem pleciem, un tas tikai vairoja spriedzi. Vai es patiešām spēšu tikt ar visu galā, neko nesajaucot?”

Iepriekš minētās grūtības, kas saistītas ar emocijām, domāšanu un fizisko labsajūtu, rada priekšstatu, ka sēras ir ļoti grūti pārvaramas. Tiesa, sāpes, ko izraisa tuva cilvēka nāve, var būt ļoti spēcīgas. Taču tad, ja sērojošais cilvēks ir tam gatavs, viņam droši vien labāk izdosies pielāgoties šai situācijai. Jāņem vērā, ka ne vienmēr visi pieredz visas iespējamās zaudējuma sekas. Turklāt daudzus var mierināt doma, ka izjust spēcīgas sāpes, ko izraisa sēras, ir dabiski.

Ko var gaidīt. Spēcīgas zaudējuma sāpes neturpināsies mūžīgi. Ar laiku tās rimsies. Runa nav par to, ka viss atkal būs kā agrāk vai ka tuvais cilvēks tiks aizmirsts. Tomēr palēnām asās sāpes kļūs vieglākas. Tās var atgriezties, kad prātā uzpeldēs atmiņas vai pienāks kāds zīmīgs datums. Bet galu galā lielākā daļa atgūst emocionālu līdzsvaru un atkal var tikt galā ar ikdienas pienākumiem. Šajā ziņā jo īpaši noderīga ir ģimenes locekļu un draugu palīdzība, kā arī paša sērojošā rīcība, kas palīdz pārvarēt sāpes.

Cik ilgi sāpes neatkāpsies? Daži ļaunāko pārdzīvo pāris mēnešu laikā. Daudziem paiet gads vai divi, līdz viņi atskārst, ka jūtas labāk. Bet ir tādi, kam nepieciešams krietni ilgāks laiks. * Alehandro atceras: ”Es sēroju kādus trīs gadus.”

Esiet pacietīgi. Nedomājiet pārāk tālu uz priekšu, dariet visu atbilstoši savām iespējām un apzinieties, ka spēcīgās zaudējuma sāpes nebūs mūžīgas. Bet vai ir kaut kas tāds, ko jūs varētu darīt, lai atvieglotu savas sēras jau tagad un neļautu tām pārāk ieilgt?