Svētais gars ir Dieva spēks, kas izpaužas darbībā. (Mihas 3:8; Lūkas 1:35.) Dievs sūta savu garu tādā nozīmē, ka viņš ar savu spēku iedarbojas uz kaut ko, lai īstenotu savu gribu. (Psalms 104:30; 139:7.)

 Bībelē ar vārdu ”gars” ir tulkots ebreju valodas vārds rūah un grieķu valodas vārds pneuma un visbiežāk ar šiem vārdiem ir domāts Dieva spēks, kas izpaužas darbībā, proti, svētais gars. (1. Mozus 1:2.) Tomēr abi minētie vārdi var attiekties arī uz:

•   elpu (Habakuka 2:19; Atklāsmes 13:15);

•   vēju (1. Mozus 8:1; Jāņa 3:8);

•   dzīvības spēku, kas darbojas cilvēkos un dzīvniekos (Ījaba 34:14, 15);

•   cilvēka nostāju, attieksmi pret kaut ko (4. Mozus 14:24);

•   garīgām būtnēm — Dievu un eņģeļiem (1. Ķēniņu 22:21; Jāņa 4:24).

 Visām šīm nozīmēm ir kaut kas kopīgs: ir apzīmēts kaut kas neredzams, kas var izpausties redzami. Arī Dieva gars, kā teikts V. Vaina Jaunās Derības vārdu skaidrojošajā vārdnīcā, ”tāpat kā vējš ir neredzams, netverams un spēcīgs”. (An Expository Dictionary of New Testament Words.)

 Bībelē par svēto garu ir runāts arī tēlaini, piemēram, tas ir saukts par Dieva ”rokām” un ”pirkstu”. (Psalms 8:3; 19:1; Lūkas 11:20, zemsv. piez.; salīdzināt Mateja 12:28.) Gluži tāpat kā amatnieks ar savām rokām var darināt dažādas lietas, Dievs var izmantot savu garu, lai paveiktu dažādus darbus. Piemēram, viņš ir izmantojis svēto garu:

•   lai radītu Visumu (Psalms 33:6; Jesajas 66:1, 2);

•   lai taptu Bībele (2. Pētera 1:20, 21);

•   lai viņa kalpi senatnē spētu darīt brīnumus un dedzīgi sludināt (Lūkas 4:18; Apustuļu darbi 1:8; 1. Korintiešiem 12:4—11);

•   lai cilvēki, kas viņam klausa, spētu sevī izkopt labas īpašības (Galatiešiem 5:22, 23).

Svētais gars nav persona

 Tā kā Bībelē Dieva gars ir saukts par viņa ”rokām”, ”pirkstu” un ”dvašu” jeb ”elpu”, ir skaidrs, ka svētais gars nav persona. (2. Mozus 15:8, 10.) Amatnieka rokas nespēj darboties neatkarīgi no amatnieka prāta un pārējā ķermeņa, un arī Dieva gars nespēj neko paveikt neatkarīgi no Dieva. (Lūkas 11:13.) Bībelē teikts, ka Dieva garu var izliet gluži kā ūdeni, turklāt Bībele Dieva garu saista ar ticību un zināšanām. Tas viss liecina, ka svētais gars nav persona. (Jesajas 44:3; Apustuļu darbi 6:5; 2. Korintiešiem 6:6.)

 Bībelē ir teikts, ka Dieva vārds ir Jehova, ka viņa Dēlu sauc Jēzus, bet nekur nav minēts, ka svētajam garam būtu vārds. (Jesajas 42:8; Lūkas 1:31.) Kad Jēzus Kristus māceklis Stefans, kas mira mocekļa nāvē, vēroja brīnumainu parādību, viņš debesīs redzēja nevis trīs personas, bet divas. Bībelē var lasīt: ”Stefans, svētā gara pilns, skatījās debesīs un ieraudzīja Dieva spožumu un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas.” (Apustuļu darbi 7:55.) Stefans šo parādību redzēja, pateicoties Dieva spēkam, kas izpaudās darbībā, proti, svētajam garam.

 Nepareizs priekšstats. Svētais gars ir persona, daļa no trīsvienības. Tas izriet no 1. Jāņa 5:7, 8, kā var lasīt Bībeles 1965. gada izdevuma revidētajā tekstā.

 Fakts. Minētajā Bībeles izdevumā 1. Jāņa 5:7, 8 ir ietverti vārdi: ”debesīs: Tēvs, Vārds un Svētais Gars, un šie trīs ir viens. Un trīs ir, kas liecina virs zemes”. Taču Bībeles speciālisti atzīst, ka apustulis Jānis nav rakstījis šos vārdus un tāpēc tie nav uzskatāmi par Bībeles teksta daļu. Profesors Brūss Mecgers savā Jaunās Derības komentārā rakstīja: ”Ir pilnīgi skaidrs, ka šis fragments ir viltots un tam nav pamata atrasties Jaunajā Derībā.” (A Textual Commentary on the Greek New Testament.)

 Nepareizs priekšstats. Svētais gars Bībelē ir personificēts, tāpēc var secināt, ka svētais gars ir persona.

 Fakts. Bībelē patiešām svētais gars reizēm ir personificēts. Piemēram, Jēzus personificēja svēto garu, nosaukdams to par palīgu, kas sniegs pierādījumus, vadīs, runās, dzirdēs un pagodinās, kā arī pavēstīs to, ko saņems no Jēzus. (Jāņa 16:7—15.) Bet tas nenozīmē, ka svētais gars ir persona. Bībelē ir personificēta arī gudrība, nāve un grēks. (Sālamana pamācības 1:20; Romiešiem 5:17, 21.) Bībelē teikts, ka gudrībai ir ”darbi” un ”bērni” un ka grēks modina dažādas iekāres, pieviļ un nonāvē. (Mateja 11:19; Lūkas 7:35, zemsv. piez.; Romiešiem 7:8, 11.)

 Nepareizs priekšstats. Tā kā kristīšana notiek arī svētā gara vārdā, ir skaidrs, ka svētais gars ir persona.

 Fakts. Bībelē dažviet var lasīt, ka kaut kas tiek darīts kā vārdā, proti, pārstāvot ko vai kādu. (5. Mozus 18:5, 19—22; Esteres 8:10.) Tas ne vienmēr nozīmē, ka runa ir par personu. Piemēram, kad saka ”likuma vārdā”, ar to nedomā, ka likums ir persona. Cilvēks, kas kristījas svētā gara vārdā, atzīst, cik spēcīgs ir svētais gars un cik liela ir tā nozīme Dieva gribas īstenošanā. (Mateja 28:19.)

 Nepareizs priekšstats. Apustuļi un citi Jēzus sekotāji pirmajā gadsimtā uzskatīja, ka svētais gars ir persona.

 Fakts. To neapstiprina ne Bībele, ne vēsture. Britu enciklopēdijā var lasīt: ”Mācība, ka Svētais Gars ir atsevišķa dievišķa Persona.., tika formulēta 381. gadā Konstantinopoles koncilā.” Tas notika vairāk nekā 250 gadu pēc pēdējā apustuļa nāves.