Vai jūs esat gatavi aizstāvēt savu ticību?

VAI jums ir gadījies nonākt situācijā, kad esat jutuši, ka jums ir jāaizstāv sava ticība? Tā notika ar Susanu, kādu sešpadsmitgadīgu Jehovas liecinieci, kas dzīvo Paragvajā. Skolā ētikas stundā kāds klasesbiedrs izteicās, ka Jehovas liecinieki neatzīstot ”Veco Derību”, Jēzu Kristu un Mariju. Vēl citi apgalvoja, ka Jehovas liecinieki ir fanātiķi, kas ir gatavi drīzāk mirt nekā pieņemt medicīnisku palīdzību. Kā jūs rīkotos šādā situācijā?

Susana vērsās lūgšanā pie Jehovas un pacēla roku. Tā kā stunda jau bija gandrīz galā, viņa lūdza skolotājai atļauju kādā citā reizē pastāstīt par Jehovas liecinieku uzskatiem, minot, ka arī pati ir Jehovas lieciniece. Skolotāja bija ar mieru. Turpmāko divu nedēļu laikā Susana gatavojās savai runai un rūpīgi izpētīja brošūrā Jehovas liecinieki. Kas viņi ir, un kam viņi tic publicēto informāciju.

Kad pienāca uzstāšanās diena, Susana vispirms klasei pastāstīja, kā ir radies nosaukums Jehovas liecinieki. Viņa arī paskaidroja, kāda ir Jehovas liecinieku cerība uz nākotni un kāpēc viņiem nav pieņemama asins pārliešana. Tad Susana aicināja uzdot jautājumus, un roku pacēla lielākā daļa viņas klasesbiedru. Skolotāja bija pārsteigta, cik labi meitene atbildēja, pamatodamās uz Bībeli.

Kāds skolēns ieminējās: ”Es vienreiz biju Valstības zālē, un tur nebija redzama neviena svētbilde.” Skolotāja pajautāja, kāpēc tā ir. Susana nolasīja Psalmu 115:4—8 un 2. Mozus 20:4. Skolotāja izbrīnījusies noteica: ”Interesanti, kāpēc visas mūsu baznīcas ir pilnas ar svētbildēm, ja jau Bībelē šādi tēli ir nosodīti?”

Jautājumi turpinājās veselas četrdesmit minūtes. Pēc tam Susana piedāvāja parādīt klasesbiedriem videofilmu Nekādas asinis. Medicīna piedāvā risinājumus, un viņi teica, ka labprāt to redzētu. Skolotāja nākamajā dienā noorganizēja vēl vienu mācību stundu, lai skolēni noskatītos filmu. Pēc filmas Susana paskaidroja, kādas ārstēšanas metodes, kurās netiek izmantota asins pārliešana, ir pieņemamas daļai Jehovas liecinieku. Tad skolotāja sacīja: ”Es nezināju, ka pastāv tik daudz veidu, kā ārstēt bez asins pārliešanas, un ka ir labāk, ja asinis nemaz netiek pārlietas. Vai šādas ārstniecības metodes ir pieejamas tikai Jehovas lieciniekiem?” Saņēmusi atbildi, ka tā nav, viņa turpināja: ”Nākamreiz, kad pie manis atnāks Jehovas liecinieki, es viņus noteikti ieaicināšu pie sevis uz sarunu.”

Susanas sākotnēji plānotā divdesmit minūšu uzstāšanās beigu beigās  bija prasījusi trīs mācību stundas. Nākamajā nedēļā skolēni, kas apmeklēja baznīcu, stāstīja par savas baznīcas mācībām. Pēc tam klasesbiedri viņiem uzdeva daudz jautājumu, bet viņi nespēja pamatot savus uzskatus. Skolotāja viņiem pavaicāja: ”Kāpēc jūs nemākat aizstāvēt savus uzskatus tā, kā to darīja jūsu klasesbiedrene, kas ir Jehovas lieciniece?”

Atbilde skanēja: ”Viņi tiešām pētī Bībeli, bet mēs to nedarām.”

Pagriezusies pret Susanu, skolotāja atzinīgi teica: ”Jūs, Jehovas liecinieki, pētījat Bībeli un no sirds cenšaties darīt, ko tā māca. Tas ir ļoti slavējami.”

Kad klasē saruna pirmoreiz ievirzījās par Jehovas lieciniekiem, Susana būtu varējusi arī neko neteikt. Bet, aizstāvot savu ticību, viņa rīkojās tāpat, kā senatnē bija darījusi kāda vārdā nenosaukta izraēliešu meitene, ko bija aizveduši gūstā sīrieši. Šī meitene kļuva par kalponi sīriešu karaspēka virspavēlnieka mājā; viņam bija briesmīga ādas slimība. Kādu reizi jaunā izraēliete ieteicās savai kundzei: ”Kaut mans kungs būtu nonācis tā pravieša priekšā, kas ir Samarijā, tas viņu atbrīvotu no viņa spitālības!” Meitene nespēja nerunāt par patieso Dievu, un tam bija labs iznākums — viņas saimnieks Naāmans sāka pielūgt Jehovu. (2. Ķēn. 5:3, 17.)

Arī Susana nevarēja neliecināt par Jehovu un viņa kalpiem. Susana uzņēmās iniciatīvu, lai aizstāvētu savu ticību, kad citi par to izteicās necienīgi, un tā viņa sekoja Bībelē lasāmajam norādījumam: ”Turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties savas cerības dēļ pret ikkatru, kas no jums prasa atbildību; tomēr gan ar lēnprātību un bijību.” (1. Pēt. 3:15, 16.) Vai jūs arī esat gatavi aizstāvēt savu ticību un uzņemties iniciatīvu, kad rodas tāda izdevība?

[Attēls 17. lpp.]

Dažādas publikācijas un video materiāli mums palīdz aizstāvēt savu ticību