Cilvēku alkas pēc Dieva labvēlības

”LĪDZ šim vēl nav bijis nevienas tādas cilvēku sabiedrības, kurai būtu bijis svešs priekšstats par Dievu, un parasti viņš ir ticis uztverts kā valdnieks un radītājs. Tas attiecas pat uz sabiedrībām, kas sevi ir pasludinājušas par ateistiskām,” raksta Džons Baukers savā grāmatā God—A Brief History. Dieva meklējumi un alkas pēc viņa labvēlības ir raksturīgas pašai cilvēka būtībai. Pasaulē joprojām ir daudz cilvēku, kas no tiesas vēlas izpatikt Dievam. Protams, atkarībā no viņu uzskatiem mainās arī veids, kā viņi to cenšas panākt.

Pēc daudzu domām, pietiek ar to vien, ka viņi dzīvo kārtīgi un nedara neko ļaunu. Citi uzskata, ka Dieva atzinību var izpelnīties, nodarbojoties ar labdarību. Savukārt miljoniem citu cilvēku svarīgas šķiet reliģiskas ceremonijas un rituāli.

Taču ir arī tādi cilvēki, kas uzskata, ka Dievs ir nepieejams — ka viņš ir pārāk tālu vai arī pārāk aizņemts, lai pamanītu vienkāršus ļaudis. Sengrieķu filozofs Epikūrs esot teicis, ka ”dievi ir pārāk tālu, lai tev izdarītu kaut ko ļaunu vai labu”. Un tomēr daudzi cilvēki, kas šādi domā, ir reliģiozi. Daļa pat nes upurdāvanas un veic dažādus rituālus, cerēdami pielabināt mirušos senčus.

Bet kāds ir jūsu viedoklis? Vai Dievs ievēro mūsu centienus iegūt viņa labvēlību? Vai tas, ko mēs darām, ietekmē Dieva jūtas? Vai mēs varam sagādāt Dievam prieku?

 [Norāde par attēla autortiesībām 2. lpp.]

VĀKS: Courtesy of ROE/Anglo-Australian Observatory, photograph by David Malin