Kalposim Dievam ar labprātīgu garu

”PAR jūsu dvēselēm es labprāt visu atdošu un atdošu pats sevi,” rakstīja apustulis Pāvils. (2. Korintiešiem 12:15.) Šie vārdi skaidri parāda, kādiem jācenšas būt Jehovas kalpiem. Kāds Bībeles pētnieks norādīja, ka, rakstīdams šos vārdus Korintas kristiešiem, Pāvils vēlējās teikt: ”Es esmu gatavs savus spēkus, savu laiku, savu dzīvību — visu, kas man ir, — ziedot jūsu labā, kā to dara tēvs, kas ar prieku uzupurējas savu bērnu labā.” Pāvils bija gatavs ”atdot pats sevi” jeb ”iztukšot, izsmelt sevi”, ja to prasītu viņa kristīgā kalpošana.

Turklāt Pāvils to bija gatavs darīt labprāt. Vai arī mēs esam gatavi ziedot savu laiku, spēkus, spējas un līdzekļus, kalpojot Dievam Jehovam un cilvēkiem? Vai mēs vēlamies ”iztukšot, izsmelt sevi”, darbodamies citu labā? Vai mēs spējam to darīt labprāt?

Ir cilvēki, kas vispār nevēlas kalpot

Daudzi cilvēki nevis šaubās, vai vajadzētu kalpot Dievam, bet apzināti nevēlas to darīt. Viņu nostājā noteicošais ir nepateicības, neatkarības vai pat dumpīguma gars. Šāda nostāja izveidojās Ādamam un Ievai, kad Sātans viņus pavedināja uz grēku. Sātans sameloja, ka viņi būšot ”kā Dievs” un zināšot, ”kas labs un kas ļauns”, tas ir, varēšot paši noteikt, kas ir pareizs un kas — ne. (1. Mozus 3:1—5.) Cilvēki, kas tagad dzīvo ar šādu pārliecību, uzskata, ka viņi drīkst darīt visu, ko vien vēlas, ka viņiem nav nekādu pienākumu pret Dievu un ka Dievs nav tiesīgs iejaukties viņu dzīvē. (Psalms 81:12, 13.) Šie cilvēki domā tikai par savu vajadzību apmierināšanu. (Salamana Pamācības 18:1.)

Pat ja mēs domājam citādi un ļoti augstu vērtējam iespēju dzīvot tagad un cerēt uz mūžīgu dzīvi paradīzē uz zemes, mums tomēr jābūt uzmanīgiem. (Psalms 37:10, 11; Atklāsmes 21:1—4.) Arī tad, ja mēs no sirds pateicamies Jehovam par viņa labestību, mums tomēr jāuzmanās, lai Sātans neietekmētu mūsu domāšanu un lai mūsu kalpošana nekļūtu Dievam nepatīkama. (2. Korintiešiem 11:3.)

Kalpošana, kas nāk no sirds

Jehova vēlas, lai cilvēki viņam kalpotu labprāt, no visas sirds, un viņš nevienu nespiež pildīt viņa gribu. Viņš nerīkojas kā Sātans, kas dara visu iespējamo, lai piespiestu cilvēkus sev kalpot. Runājot par kalpošanu Dievam, Bībelē ir lietoti tādi vārdi kā ”pienākums”, ”baušļi” un ”likumi”. (Salamans Mācītājs 12:13; Lūkas 1:6.) Tomēr galvenais, kas cilvēkus mudina kalpot Dievam, ir mīlestība pret viņu. (2. Mozus 35:21; 5. Mozus 11:1.)

Pāvils zināja, ka visi viņa pūliņi kalpošanā Dievam būtu nevērtīgi, ja viņam nebūtu mīlestības. (1. Korintiešiem 13:1—3.) Saucot kristiešus par Dieva kalpiem, Bībeles sarakstītāji nerunā par verdzisku padevību.  (Romiešiem 12:11; Kolosiešiem 3:24.) Kristiešu pakļaušanās Dievam ir labprātīga, un tās pamatā ir dziļa mīlestība pret Dievu un viņa Dēlu Jēzu Kristu. (Mateja 22:37; 2. Korintiešiem 5:14; 1. Jāņa 4:10, 11.)

Mūsu kalpošanā jāizpaužas arī mīlestībai pret cilvēkiem. Tesalonikas draudzei Pāvils rakstīja: ”Mēs jūsu starpā esam bijuši saudzīgi kā māte, kas lolo savus bērnus.” (1. Tesaloniķiešiem 2:7.) Daudzās valstīs ar likumu tiek prasīts, lai māte rūpētos par saviem bērniem. Taču parasti sieviete lolo savu bērnu ne jau tāpēc, ka to prasa likums. Viņa mīl bērnu, un tāpēc rūpējas par to un ir gatava nest lielus upurus bērna labā. Pāvilam bija tādas pašas jūtas pret cilvēkiem, kam viņš kalpoja, tāpēc viņš no sirds vēlējās tiem palīdzēt, pat ja tas prasītu viņa dzīvību. (1. Tesaloniķiešiem 2:8.) Mīlestība mūs mudina sekot Pāvila priekšzīmei. (Mateja 22:39.)

Nevēlēšanās kalpot

Būtu slikti, ja mēs sevi sāktu mīlēt vairāk nekā Dievu un savu tuvāko. Ja tā notiktu, mēs kalpotu Dievam nevis no sirds, bet negribīgi. Mūsos pat varētu rasties aizvainojums, neapmierinātība ar to, ka mēs nevaram dzīvot tikai pēc sava prāta. Tā notika ar daudziem izraēliešiem, kas vairs nemīlēja Dievu, bet pienākuma pēc tomēr turpināja viņam kalpot. Par kalpošanu Dievam viņi teica: ”Redzi, kāds grūtums!” (Maleahija 1:13, LB-26.)

Lai ko mēs veltītu Dievam, tam vienmēr jābūt ”nevainojamam”, tam jābūt ”labākajam”, ko mēs varam dot. (3. Mozus 22:17—20; 2. Mozus 23:19.) Maleahija laikabiedri upurēja Jehovam nevis labākos dzīvniekus, bet tos, kas viņiem pašiem nebija vajadzīgi. Jehova ļoti skaidri izteica savu viedokli par šādiem upuriem, sacīdams priesteriem: ”Kad jūs upurējat kādu aklu dzīvnieku, vai tad jau arī tas nav ļaunums, un ja jūs nesat ziedam ko klibu vai neveselu, vai arī tas jau nav par ļaunumu saucams? Ziedo to taču reiz sava apgabala pārvaldniekam. Vai viņam tad būs prieks par to, un vai viņš tad tev pievērsīs savu laipnību? ..jūs ņemat to, kas salaupīts, kas klibs un nevesels, un pienesat to tam Kungam kā ēdamo upuri. Vai tas no jūsu puses Man var sevišķi labpatikt?” (Maleahija 1:8, 13.)

Ar mums var notikt kaut kas līdzīgs. Mūsu upuri var kļūt par ”grūtumu”, ja mūsu sirdī nav patiesas vēlēšanās kalpot. (2. Mozus 35:5, 21, 22; 3. Mozus 1:3; Psalms 54:8; Ebrejiem 13:15, 16.) Piemēram, ir labi padomāt, vai mēs neveltām Jehovam mūsu laika ”pārpalikumus”.

Būtu aplami domāt, ka Dievam patiktu, ja kāds no ģimenes locekļiem vai levītiem liktu izraēlietim pretēji viņa gribai izvēlēties upurim vislabāko dzīvnieku. (Jesajas 29:13; Mateja 15:7, 8.) Jehova nepieņēma šādus upurus un ar laiku atteicās no tautas, kas tos nesa. (Hozejas 4:6; Mateja 21:43.)

Prieks pildīt Dieva gribu

Ja vēlamies kalpot Dievam tā, kā viņam tas ir patīkami, mums jāseko Jēzus Kristus priekšzīmei. ”Es nemeklēju savu gribu,” viņš teica, ”bet tā gribu, kas mani sūtījis.” (Jāņa 5:30.) No sirds kalpodams Dievam, Jēzus izjuta patiesu laimi. Viņš dzīvoja saskaņā ar Dāvida pravietiskajiem vārdiem: ”Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs.” (Psalms 40:9.)

Jēzus ļoti labprāt pildīja Jehovas gribu, taču tas nenozīmēja, ka pildīt Jehovas gribu viņam vienmēr bija viegli. Piemēram, grūts posms Jēzus dzīvē bija laiks pirms aresta, tiesas un soda izpildes. Kad Jēzus atradās Ģetzemanes dārzā, viņš bija noskumis, ”nāves baiļu pārņemts”. Spriedze bija tik liela, ka lūgšanas laikā ”viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi”. (Mateja 26:38; Lūkas 22:44.)

 Jēzus mokošo sajūtu iemesls noteikti nebija egoisms vai nevēlēšanās pildīt Dieva gribu. Viņš bija gatavs mirt. Reiz Jēzus pat izteica ļoti stingru aizrādījumu Pēterim, kas viņam bija sacījis: ”Taupies pats, Kungs, lai tas tev nenotiek!” (Mateja 16:21—23, LB-1825.) Jēzus domāja par to, ka viņam būs jāmirst kā nolādētam noziedzniekam, un raizējās, vai šāda nāve nesagādās negodu Jehovas svētajam vārdam. Jēzus zināja, ka Tēvam būs ļoti sāpīgi noraudzīties, cik nežēlīgi cilvēki apietas ar viņa Dēlu.

Jēzus apzinājās arī to, ka ir pienācis izšķirīgs mirklis Jehovas nodomu īstenošanā. Uzticīgi pildīdams Dieva likumus, Jēzus apliecinātu, ka Ādams varēja rīkoties tāpat. Ja Jēzus paliktu uzticīgs Dievam, būtu pierādīts, ka Sātans ir melojis, apgalvodams, ka pārbaudījumos cilvēki negribēs kalpot Dievam. Ar Jēzus starpniecību Jehova noteiktā laikā satriektu Sātanu un likvidētu Sātana sacelšanās sekas. (1. Mozus 3:15.)

Uz Jēzus pleciem gūlās milzīga atbildības nasta. Tēva gods, miers Visumā un cilvēces glābšana — tas viss bija atkarīgs no Jēzus uzticības. Jēzus to labi apzinājās, tāpēc viņš lūdza: ”Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis kauss iet man gaŗām, tomēr ne kā es gribu, bet kā Tu gribi.” (Mateja 26:39.) Pat visgrūtākajos brīžos Jēzus vēlēšanās pildīt Tēva gribu nemazinājās.

”Gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja”

Jēzus pieredzēja grūtus brīžus, kalpodams Jehovam, tāpēc ir saprotams, ka arī citi cilvēki, kas kalpo Dievam, var izjust Sātana spiedienu. (Jāņa 15:20; 1. Pētera 5:8.) Mūsu situāciju apgrūtina tas, ka esam nepilnīgi. Tāpēc mums nav viegli kalpot Dievam pat tad, ja mēs darām to labprāt. Redzēdams, cik grūti apustuļiem ir izpildīt visu, ko viņš no tiem prasīja, Jēzus teica: ”Gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Mateja 26:41.) Jēzum pašam nebija nekādu trūkumu, jo viņš bija pilnīgs cilvēks. Bet viņš ņēma vērā to, ka viņa mācekļu ”miesa ir vāja”, jo tie bija mantojuši nepilnību no sava nepilnīgā priekšteča Ādama. Jēzus zināja, ka mantotās nepilnības un tās radīto ierobežojumu dēļ mācekļiem būs daudz jānopūlas, lai viņi padarītu visu, ko viņi grib padarīt, kalpojot Dievam.

Mēs, iespējams, jūtamies tāpat kā apustulis Pāvils, kuru nomāca apziņa, ka nepilnības dēļ viņš nevar visā pilnībā kalpot Dievam. ”Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne,” Pāvils rakstīja. (Romiešiem 7:18.) Arī mēs jūtam, ka nespējam paveikt visu labo, ko vēlamies. (Romiešiem 7:19.) Tas nenozīmē, ka mums nav vēlēšanās to darīt. Mēs gluži vienkārši nespējam daudz ko izdarīt nepilnības dēļ, kaut arī mēs ļoti cenšamies.

Tomēr pārāk raizēties nav vajadzīgs. Ja mūsu sirdī ir vēlēšanās darīt visu, kas ir mūsu spēkos, tad Dievam mūsu kalpošana noteikti ir pieņemama. (2. Korintiešiem 8:12.) Mēs varam censties darīt visu iespējamo, lai sekotu Kristus piemēram un it visā pakļautos Dieva gribai. (2. Timotejam 2:15; Filipiešiem 2:5—7; 1. Pētera 4:1, 2.) Jehova svētīs un atbalstīs mūsu centienus. Viņš mums dos ”spēka pārpilnību”, kas atsvērs mūsu nepilnības. (2. Korintiešiem 4:7—10.) Ar Jehovas palīdzību mēs varēsim viņam kalpot tāpat, kā viņam kalpoja Pāvils, — mēs būsim gatavi ”labprāt visu atdot un atdot paši sevi”.

[Attēls 21. lpp.]

Pāvils kalpoja Dievam no sirds, cik vien labi varēja

[Attēls 23. lpp.]

Pat visgrūtākajos brīžos Jēzus pildīja sava Tēva prātu