ES PIEDZIMU 1934. gadā. Mani vecāki, Freds un Edna Molohani, pirms 20 gadiem bija kļuvuši par Bībeles pētniekiem (tā toreiz sauca Jehovas lieciniekus). Es esmu ļoti pateicīgs, ka viņi manī ieaudzināja mīlestību pret Jehovu. Mēs dzīvojām Pārsonsā, nelielā pilsētiņā Kanzasas štatā. Gandrīz visi brāļi un māsas mūsu draudzē bija svaidīti ar svēto garu. Mūsu ģimenei bija labi garīgi paradumi, un mēs regulāri apmeklējām draudzes sapulces un gājām sludināt. Sestdienu pēcpusdienās mēs parasti sludinājām pa ielām. Reizēm tas bija nedaudz nogurdinoši, bet tētis mūs vienmēr pēc sludināšanas uzcienāja ar saldējumu.

Mūsu nelielajai draudzei bija liela sludināšanas teritorija, kurā ietilpa vairākas pilsētiņas, kā arī daudzas lauku saimniecības. Naudas vietā daudzi zemnieki par mūsu literatūru deva mums pašu audzētus dārzeņus, tikko dētas olas vai pat dzīvas vistas. Tā kā tēvs parasti jau bija ziedojis naudu par literatūru, šie produkti vecākiem palīdzēja pabarot ģimeni.

Mani vecāki tika pie patafona, kas bija domāts sludināšanai. Es biju pārāk mazs, lai to darbinātu, bet man ļoti patika palīdzēt tētim un mammai, kad viņi atskaņoja brāļa Raterforda runas atkārtotos apmeklējumos un Bībeles nodarbībās.

Tētis mūsu 1936. gada automašīnu ”Ford” aprīkoja ar skaņu aparatūru. Ar šo mašīnu, kurai uz jumta bija piestiprināts liels skaļrunis, varēja ļoti efektīvi izplatīt valstības vēsti. Parasti mēs no sākuma atskaņojām mūzikas ierakstu, lai pievērstu cilvēku uzmanību, un tad atskaņojām runu par kādu Bībeles tēmu. Kad ieraksts bija izskanējis, mēs piedāvājām ieinteresētiem cilvēkiem literatūru.

 Čeriveilā, kādā nelielā pilsētiņā Kanzasas štatā, policisti tētim neļāva atskaņot runu pilsētas parkā, kur daudzi cilvēki svētdienās atpūtās, un sacīja, ka to drīkst darīt tikai ārpus parka. Tēvs neko neiebilda un pārvietoja auto uz kādu ieliņu līdzās parkam, lai cilvēki parkā varētu labi dzirdēt ierakstu, un turpināja to atskaņot. Būt kopā ar tēti un vecāko brāli Džeriju šādās reizēs vienmēr bija ļoti aizraujoši.

Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās mēs regulāri iesaistījāmies īpašās sludināšanas kampaņās, kuru mērķis bija ļoti īsā laikā apstrādāt teritorijas, kurās mūsu darbam bija liela pretestība. Mēs cēlāmies pirms rītausmas un, ieradušies attiecīgajā pilsētā, klusām zem cilvēku durvīm pabāzām bukletus vai brošūras (kā mēs to bijām darījuši arī Džoplinā, Misūri štatā). Pēc tam mēs satikāmies ārpus pilsētas, lai pārliecinātos, vai kādu nav arestējusi policija.

Vēl viens aizraujošs sludināšanas veids bija gājieni ar plakātiem. Mēs uzkārām kaklā lielus plakātus un cits aiz cita soļojām pa pilsētas ielām. Es atceros vienu šādu gājienu, kad brāļi un māsas atbrauca uz mūsu pilsētu ar plakātiem, uz kuriem bija rakstīts ”Reliģija ir slazds un krāpšana”. Viņi sāka gājienu no mūsu mājām, nogāja kādu pusotru kilometru cauri pilsētai un tad atgriezās pie mums. Par laimi, šī gājiena laikā viņi nebija saskārušies ar pretestību. Vēl vairāk, daudzi cilvēki bija vērojuši notiekošo ar lielu interesi.

Mēs bieži devāmies uz Teksasu, lai apmeklētu kongresus. Tēvs bija dzelzceļnieks, tāpēc mūsu ģimene varēja bez maksas braukt ar vilcienu uz kongresiem un pie radiem. Mammas vecākais brālis Freds Vismars un viņa sieva Juleilija dzīvoja Teksasas štatā, Templas pilsētā. Tēvocis Freds uzzināja patiesību 20. gadsimta pašā sākumā, būdams ļoti jauns. Viņš kristījās un dalījās uzzinātajā ar savām māsām, to vidū ar manu mammu. Brāļi Teksasas vidienē labi pazina tēvoci Fredu, jo viņš tur bija kalpojis par rajona pārraugu. Viņš bija laipns un priecīgs vīrs, ar kuru vienmēr bija patīkami būt kopā. Viņš dega par patiesību, un tas ļoti labvēlīgi mani ietekmēja.

1941. gadā mūsu ģimene ar vilcienu devās uz Sentluisu (Misūri štats) apmeklēt lielu kongresu. Visi bērni un jaunieši tika aicināti sasēsties kopā skatuves tuvumā, lai noklausītos brāļa Raterforda runu ”Ķēniņa bērni”. Runas beigās visiem 15 tūkstošiem bērnu un jauniešu bija sagatavots pārsteigums — jauna grāmata Bērni, ko brālis Raterfords un viņa palīgi iedeva katram personīgi.

1943. gada aprīlī mēs apmeklējām nelielu, taču nozīmīgu kongresu ”Aicinājums rīkoties”, kas notika Kofivilā (Kanzasas štats). Tajā tika paziņots, ka drīz visās draudzēs sāks darboties teokrātiskā kalpošanas skola. Mēs arī saņēmām jaunu brošūru, kurā bija 52 nodarbības un kuru bija paredzēts izmantot šajā skolā. Vēlāk tajā pašā  gadā es uzstājos ar savu pirmo skolnieka uzdevumu. Šis kongress man bija īpašs vēl kādā ziņā — kopā ar dažiem citiem kongresa apmeklētājiem es kristījos kādas netālas lauku saimniecības dīķa aukstajā ūdenī.

Pēc skolas beigšanas 1951. gadā man bija jāsaprot, ko es vēlos darīt tālāk savā dzīvē. Es no visas sirds vēlējos kalpot Bētelē, kur agrāk bija kalpojis mans brālis Džerijs, tāpēc nosūtīju iesniegumu uz biroju Bruklinā. Šim lēmumam garīgā ziņā bija ļoti labas sekas. Nepagāja ilgs laiks, un es saņēmu uzaicinājumu no 1952. gada 10. marta kalpot Bētelē.

Es biju cerējis strādāt tipogrāfijā, lai varētu piedalīties žurnālu un citas literatūras iespiešanā. Tomēr mani norīkoja strādāt par viesmīli un vēlāk — darbā virtuvē. Man ļoti patika šis darbs, un es daudz ko iemācījos. Tā nu man nekad nebija iespējas kalpot tipogrāfijā. Toties darba grafiks, kāds bija virtuves darbiniekiem, nāca man par labu, jo man pavērās iespēja dienas laikā doties uz Bēteles plašo bibliotēku un mierīgā gaisotnē iedziļināties Bībelē. Tas veicināja manu garīgo izaugsmi un stiprināja manu ticību. Tas arī vairoja manu apņēmību kalpot Jehovam Bētelē, cik vien ilgi es varēšu. Mans brālis Džerijs aizgāja no Bēteles 1949. gadā un apprecējās, taču viņš ar savu sievu Patrīciju apmetās tepat netālu Bruklinā. Viņi man bija liels atbalsts un uzmundrinājuma avots manos pirmajos Bēteles gados.

Neilgu laiku pēc manas ierašanās Bētelē brāļi sāka meklēt tos, kurus varētu iekļaut Bēteles oratoru sarakstā. Brāļiem, kuri bija šajā sarakstā, tika uzticēts gada laikā apmeklēt draudzes, kas atradās aptuveni 320 kilometru rādiusā ap Bruklinu. Tur viņiem būtu jāuzstājas ar publisko runu un jāsadarbojas ar draudzi sludināšanā. Man bija gods tikt iekļautam šajā sarakstā. Uztraukuma pilns es devos uz draudzēm un uzstājos ar publisko runu, kas tajos laikos bija stundu gara. Parasti šādās reizēs es ceļoju ar vilcienu. Es spilgti atceros kādu gadījumu 1954. gada ziemā. Kādas svētdienas pēcpusdienā es iekāpu vilcienā, lai dotos atpakaļ uz Ņujorku. Es biju paredzējis, ka ieradīšos Bētelē tās dienas pievakarē. Taču ceļā sākās spēcīga sniega vētra un vilciena elektriskie dzinēji pārstāja darboties. Galu galā es ierados Ņujorkas vilcienu stacijā tikai pirmdienā, piecos no rīta. No turienes es ar metro braucu uz Bruklinu un tūlīt devos uz virtuvi. Es biju nedaudz nokavējis darbu un negulētās nakts dēļ jutos pārguris. Taču prieks, ko guvu, apciemojot draudzes un iepazīstoties ar daudziem ticības biedriem šajās īpašajās nedēļas nogalēs, atsvēra jebkādas neērtības.

Pirmajos kalpošanas gados Bētelē man bija iespēja piedalīties mūsu radiostacijas WBBR pārraidēs. Radio studijas tolaik atradās otrajā stāvā Kolumbijahaitsā 124. Mans uzdevums bija tēlot cilvēku, kas piedalījās kopīgā Bībeles nodarbībā. Šajās iknedēļas pārraidēs regulāri piedalījās brālis Makmilans, kas jau ilgus gadus kalpoja Bētelē. Mums, gados jaunākiem brāļiem, Maks, kā mēs viņu saucām, bija lielisks paraugs tajā, kā, par spīti dažādām grūtībām, turpināt uzticīgi kalpot Jehovam.

1958. gadā man uzticēja jaunu uzdevumu — man bija jāpalīdz Gileādas skolas absolventiem dabūt vīzas un nokārtot ar ceļošanu saistītos jautājumus, lai šie dedzīgie brāļi un māsas varētu doties uz savām norīkojuma vietām. Tolaik lidot ar lidmašīnu bija ļoti dārgi, tāpēc lielākā daļa jauno misionāru, kas tika norīkoti uz Āfriku vai Āziju, ceļoja ar kravas kuģiem. Ar laiku lidojumi kļuva lētāki un gandrīz visi misionāri uz savām norīkojuma vietām devās ar lidmašīnām.

1960. gadā man tika uzticēts organizēt čarterreisus no ASV uz Eiropu, lai brāļi un māsas varētu apmeklēt starptautiskos kongresus, kas bija ieplānoti 1961. gadā. Arī es ar kādu no reisiem  devos no Ņujorkas uz Hamburgu (Vācija), lai apmeklētu vienu no šiem kongresiem. Pēc kongresa es kopā ar trim citiem brāļiem no Bēteles noīrēju automašīnu, lai cauri visai Vācijai dotos uz Itāliju un apmeklētu filiāli Romā. No turienes mēs devāmies uz Franciju un tad, šķērsojot Pireneju kalnus, iebraucām Spānijā, kur mūsu organizācijas darbība bija aizliegta. Mums izdevās brāļiem Barselonā atvest vairākas mūsu publikācijas, kuras bijām iesaiņojuši kā dāvanas. Satikt viņus bija ļoti saviļņojoši! Pēc tam mēs turpinājām savu ceļu uz Amsterdamu, no kurienes lidojām atpakaļ uz Ņujorku.

Aptuveni gadu vēlāk es saņēmu jaunu uzdevumu. 583 delegāti bija izraudzīti apmeklēt īpašus starptautiskus kongresus dažādās pasaules vietās. Man uzticēja kārtot visus ar viņu ceļošanu saistītos jautājumus. Tie bija kongresi ”Mūžīgā labā vēsts”, kas notika 1963. gadā. Šiem delegātiem bija paredzēts apmeklēt kongresus Eiropā, Āzijā un Klusā okeāna salās un tad doties uz Honolulu Havaju salās un Pasadīnu Kalifornijā. Maršrutā bija iekļautas arī ar Bībeles zemēm saistītas izglītojošas ekskursijas Libānā un Jordānijā. Nodaļa, kurā es kalpoju, parūpējās ne vien par lidojumu plānošanu un viesnīcu rezervēšanu, bet arī sagādāja visas nepieciešamās vīzas.

1963. gads man bija ļoti nozīmīgs vēl kāda iemesla dēļ. 29. jūnijā es apprecējos ar Lailu Rodžersu no Misūri, kura bija sākusi kalpot Bētelē pirms trim gadiem. Nedēļu pēc kāzām mēs ar Lailu pievienojāmies iepriekš minētajam ceļojumam apkārt pasaulei un apmeklējām Grieķiju, Ēģipti un Libānu. Tad mēs ar lidmašīnu devāmies uz Jordāniju. Tā kā mūsu darbība Jordānijā bija ierobežota un varas iestādes šajā valstī nebija devušas Jehovas lieciniekiem ieceļošanas vīzas, mēs prātojām, kas notiks, kad mēs ieradīsimies. Mēs bijām ļoti patīkami pārsteigti, kad, ierodoties nelielajā lidostā, ieraudzījām pulciņu cilvēku ar plakātu, uz kura bija rakstīts: ”Jehovas liecinieki, laipni lūdzam!” Bija aizraujoši savām acīm redzēt Bībeles zemes un apskatīt vietas, kur bija dzīvojuši patriarhi Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs, kur bija sludinājis Jēzus un viņa apustuļi un no kurienes bija sākusi izplatīties kristietība. (Ap. d. 13:47.)

55 gadus Laila ir uzticīgi atbalstījusi mani visos uzdevumos, kas man ir bijuši uzticēti. Mums ir bijusi iespēja vairākas reizes apmeklēt Spāniju un Portugāli laikā, kad mūsu darbība šajās valstīs bija aizliegta. Mēs varējām uzmundrināt brāļus un māsas un atvest viņiem literatūru, kā arī daudz ko citu, kas viņiem bija nepieciešams. Mēs pat varējām apmeklēt dažus mūsu brāļus, kas atradās ieslodzījumā kādā vecā militārā nocietinājumā Spānijas pilsētā Kadisā. Es biju ļoti priecīgs, ka varēju viņus stiprināt ar uzmundrinošu runu.

 Kopš 1963. gada man bija iespēja organizēt braucienus uz starptautiskajiem kongresiem Austrālijā, Āfrikā, Centrālamerikā un Dienvidamerikā, Eiropā, Havaju salās, Jaunzēlandē, Puertoriko un Tālajos Austrumos. Mēs ar Lailu esam bijuši daudzos neaizmirstamos kongresos, arī tajā, kurš notika 1989. gadā Polijas galvaspilsētā Varšavā. Uz to bija varējuši ierasties daudzi brāļi un māsas no bijušās Padomju Savienības, un viņiem šis bija pirmais īstais kongress. Vairāki no ticības biedriem, ko mēs tajā satikām, savas ticības dēļ gadiem ilgi bija atradušies ieslodzījumā.

Vēl daudz prieka man ir sagādājusi iespēja apmeklēt un uzmundrināt Bēteles darbiniekus un misionārus dažādās pasaules malās. Mūsu pēdējā filiāļu apmeklējumā mēs viesojāmies Dienvidkorejā, kur varējām arī apciemot 50 mūsu brāļus, kas atradās cietumā Suvonā. Šie brāļi bija pozitīvi noskaņoti un gaidīja laiku, kad varēs atkal piedalīties kalpošanā. Tikšanās ar viņiem mums sagādāja lielu uzmundrinājumu. (Rom. 1:11, 12.)

Es esmu varējis vērot, kā Jehova gadu gaitā ir svētījis savus kalpus. 1943. gadā, kad es kristījos, visā pasaulē bija kādi 100 tūkstoši sludinātāju, bet tagad Jehovam kalpo vairāk nekā 8 miljoni cilvēku 240 zemēs. Lielā mērā to ir sekmējis Gileādas skolas absolventu veiktais darbs. Man ir bijis ļoti patīkami sadarboties ar daudziem no šiem misionāriem un palīdzēt viņiem nokļūt viņu norīkojuma vietās.

Man ir prieks, ka es jaunībā pieņēmu lēmumu izmantot savu dzīvi kalpošanā Jehovam un pieteicos darbam Bētelē. Kopš tā laika Jehova mani ir bagātīgi svētījis. Lielu prieku mums ar Lailu ir sagādājis ne vien mūsu darbs Bētelē, bet arī iespēja vairāk nekā 50 gadu garumā sadarboties sludināšanā ar draudzēm Bruklinā, kurās mēs esam ieguvuši daudzus tuvus draugus.

Ar Lailas atbalstu, ko es izjūtu katru dienu, es varu turpināt savu kalpošanu Bētelē. Kaut arī man ir 84 gadi, es priecājos par to, ka joprojām varu būt noderīgs, rūpējoties par filiāles korespondenci.

Ir ļoti patīkami piederēt pie Jehovas brīnišķīgās organizācijas un redzēt, kā piepildās vārdi no Maleahija grāmatas 3. nodaļas 18. panta, kur teikts: ”Jums savukārt būs jāredz, kāda ir starpība starp taisno un bezdievīgo un starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas Viņam nekalpo.” Mēs ik dienas varam vērot, kā degradējas Sātana pasaule, kura ir pilna ar cilvēkiem, kam dzīvē nav cerības un īsta prieka. Taču tiem, kas kalpo Jehovam, ir droša cerība uz nākotni un dzīve sagādā patiesu prieku pat šajos grūtajos laikos. Cik gan liels gods ir darīt citiem zināmu labo vēsti par valstību! (Mat. 24:14.) Pavisam drīz Dieva valstība darīs galu šai vecajai pasaulei un izveidos uz zemes paradīzi. Mēs ļoti ilgojamies pēc šī laika. Tad ikviens uz zemes būs vesels, laimīgs un dzīvos mūžīgi.